 |
|
       |
1949. gadā es aizbraucu uz “skaistajām zemēm” un 1957. gadā atgriezos. Es līdz tam dzīvoju šeit – mēs strādājām abi divi ar vīru. Māja piederēja viņa mātei, bet mēs nebijām saimnieki. Strādāt vajadzēja – toreiz jau bija tāds laiks, ka nevarēja nestrādāt. Dzīve gāja diezgan smagi. Man ir dēls un 2 meitas. Dēls ir dzimis 1942. gadā, meita 1944. gadā. 1949. gada mūs izveda. Vīrs palika šeit. Mūs izveda – arī viņa māti 80 gadus vecu, kas gulēja gultā. Uz to jau neviens neskatījās – ielika guļus ratos un veda uz Sauku. Viņi atnāca no rīta 4.00, kad mēs gulējām. Suņi tik šausmīgi rēja. Es nobijusies. Toreiz es augšā ar bērniem dzīvoju, māte dzīvoja lejā. Vīrs bija slimnīcā Rīgā, viņš saslima ar sirdi. Man darba bija daudz, jo visa saimniecība bija uz manām rokam. Man bija māsīca – viņa ar tiem bērniem, es ar tiem lopiem. Toreiz viņa tā saka: “Marij, Marij, ko tie suņi tā plēš?” Es pa trepēm lejā. Ievilkusi basas kājas kalošās, halātiņš mugurā – noskrienu lejā. Sit durvis, dzirdu, ka ar laidi sit. Krieviski saka, lai atver durvis. Bet es krieviski nemāku neviena vārda. Attaisu durvis – 2 vīrieši stāv. O, tas viens ir pazīstams, tas ir kaimiņu puisis, Biezais Roberts. Un uzreiz tas krieviņš pasaka: “Jūs esiet arestēta!” Es tā stāvu, man rokas gar sāniem nokrīt. Sakliedzu uz suņiem – viņi aizskrien prom. Es nesaprotu, ko viņš saka. Tad tas kaimiņš pasaka, ka es esmu arestēta. Tie vārdi man no sirds neaiziet vēl šodien. Viņš saka: “Cik jūsu ir?” Es atkal nesaprotu. Es saku uz to Robertu: “Nu, bet ko lai mēs darām?” Viņš saka: “Kapteinis Tarakanovs saka, lai apģērbj bērnus silti.” Es tikai kalošās staigāju apjukusi un nezinu neviena vārda pateikt. Mums istabā bija vairākas durvis un tur varēja apkārt apiet. Tarakanovs skrien apkārt un kliedz: “Зачем они висылают такую бедность?” [Kāpēc viņi izsūta tādus nabagus?] Tas Roberts man pasaka, ka viņš saka, par ko mani sūta tādu nabagu, bet vairāk neviena vārda. Es uz to Robertu vēl tagad neturu ļauna prāta. Viens otrs saka, kāpēc es neko nedaru viņam. A par ko es darīšu? Viņš bija 18 gadu puika. Komjaunietis. Viņam lika un viņš gāja. Viņam pateica, un viņš nāca tam krieviņam līdzi. Tas krievs bija patiešām sirds cilvēks. Es tagad viņam rokas nobučotu, ceļos stāvēdama. Ja viņš nebūtu ielicis kaut ko… Viņš teica: “Ko tu staigā basām kājām? Aizvedīsim tevi plikām kājām.” Es saku: “Ka jau šaut vedīs, tad jau vienalga.” Viņš visu salasīja, kas te bija. Bet šinī istabā bija vīram rakstāmgalds. Viņš tur mani nelaida, jo tajā rakstāmgaldā stāvēja visi dokumenti. Naudas man vairāk nebija kā 1,70 rubļi. Viss bija paņemts, lai samaksātu 32 000 rubļu aizņēmumu par obligācijām. Viņš nelaida mani pie tā rakstāmgalda, un es tās obligācijas nevarēju paņemt. Ja jau es būt paņēmusi, tas es būtu vinnējusi daudz, jo tās bija tās pašas krievu obligācijas. Tad ar to, ko tas krievs mums sasvieda un kas mums mugurā bija, ar to mēs aizbraucām. Labi, ka viņam bija tik daudz apziņas. Nāca kaimiņš te pāri manām mājām Goba Jānis – tas man atnesa 250 rubļu. Es negribu ņemt, bet viņš saka: “Ņem, tev nav santīma pie dvēseles.” Otrs kaimiņš pāri, kas bija jau izbijis to Sibīriju, Vilis Lēķis, atnesa 170 rubļus. Tad es biju bagāta. Bet gaļas gan man bija tāds gabaliņš, ko man māte bija atsūtījusi. Mana vīramāte gulēja uz gultas, viņai bija pāri par 40 grādiem temperatūra. Tad atsūtīja 2 zirgus un ielika to vīramāti guļus ratos, aizveda uz Sauku un kā lielāko noziedznieci pašu pirmo. Es tā kliedzu, ka visa Sauka skanēja. Krievs, augšā kas bija, nokāpj un prasa, ko es bļaujot. Pagasta priekšnieks Veldike Kārlis krieviski ar viņu runā. Vēlāk viņš man izstāstīja. Viņš saka: “Kam viņai nebūs kliegt, ka tā vecā sieviete slima ir paņemta no mājām ārā.” Tas krievs saka: “Пускай молчит!” [Lai klusē!] Sāka vest vienu pakaļ otram. Man pakaļ atveda tādu Vītolu, Saukas Lauksaimniecības skolas saimniecības vadītāju. Viņa ģimene kaut kur Viesītē bija, paņēma no Viesītes. Viņš staigā pa to tautas namu un saka: “Nu ko tu, Marij, raudi tik briesmīgi?” un tādu dziesmu dzied: “Es zinu, ka kādreiz, man dārziņš būs – Kur nevītīs rozes un nesāpēs sirds.” Viņš dzied, bet es vēl trakāk raudu. Tad nenocietās tas krievs un pateica, ka vecākus par 70 gadiem neņemt nevienu. Tie vecīši visi man apkārt bučo rokas un saka: “Paldies Dievam, mēs paliksim!” Viņi jau nebūtu tālu aizbraukuši. Mēs pirmos glabājām jau Varimaseļskā. Tur stāvēja visu dienu ešelons un mēs glabājām 3 vecīšus un 1 jaunpiedzimušu bērniņu. Dvīnīši dzima – viens palika dzīvs, otrs nomira. Tā es būtu savu vīramāti tur apglabājusi. Es viņai pieeju klāt un pasaku, ka viņu nevedīs. Viņa man bučo rokas un saka: “Es aiziešu uz Smiltenes kapiem rāpus, apgulšos uz tētiņa kapa un nosalšu.” Atvadījāmies. Saulīte rietēja, kad lādēja mūs visus mašīnā. Labi bija tas, ka šoferis bija ļoti apzinīgs, bērnus paņēma kabīnē. Tūlīt uz Daudzavas staciju. Manu māsīciņu, ar citu uzvārdu, nevainīgu paņēma un aizveda tāpēc, ka saimnieka nebija. Viņiem to skaitu vajadzēja. Tā viņa nabadzīte ar mani. Aizveda uz Daudzavu, un mēs tur nostāvējām 2 diennaktis, kamēr pielika vagonu pilnu. 28 cilvēki bija vagonā, bija nāras uztaisītas. Mantas bāzām zem nārām, paši gulējām uz nārām. Pa vidu bija tāda dzelzs muca zem vagona, kur kurināja. Tur bija spaiņi nolikti – ar citiem spaiņiem gāja pēc ēdamā, citi… Tad, kad jau bija tālu aiz robežas, tad taisīja durvis vaļā un varējām iet sevis pēc ārā. Pirms tam viss vagonā. Citi sedza palagus priekšā, bet ko tad tu aizsedz – no vienas puses ir palags, no otras cilvēki stāv. Piebraucam pie kādas malkas krautuves. Sargi saka: “Застрелим, застрелим!” [Nošausim, nošausim!] Par to, ka mēs nesam to malku iekšā. Mums bija pavadoņi līdzi, tie mums saka: “Небойтесь, ни черта они вам не сделают.” [Nebaidieties, neko viņi jums neizdarīs.] Tā mēs braucām 12 diennaktis. Bija kaut kā vilciens nogājis pa nepareizu ceļu – griezās atpakaļ. Mēs bijām 180. ešelons. Ešelonā bija 80 vagoni. Vienā galā lokomotīve un otrā. Var braukt uz abiem galiem. Badā nebijām. Trijās stacijās piestāja un no rīta, pusdienā un vakarā deva ēst. Ko bija iztaisījuši, to deva. Mēs pat zirga gaļu esam ēduši. Pa ceļam nomira daudzi vecīši. Viņi nebija neko paņēmuši līdzi, negāja arī pusdienās. Mūsu tas priekšnieks, Benders no Saukas, teica: “Nu kam jūs spītējat?” Viņi nomira badā. Ivanoseļskā mēs paglabājām cilvēkus, bet tur bija pieklājīgi – bija zārki, bija bedres izraktas. Mūs aizveda uz Omskas apgabalu un Nazevajevkā mūs lādēja laukā. Tur ir nobraucams ceļš un tur visus lādēja laukā. Veda visus uz mājām – skolas, tautas nami bija piedzīti pilni. Visus dzina uz pirti un potēja. Kad iepotēja, tad ģībt varēja nedēļu. Kas nu mums teica, ko potē! Zem lāpstiņas mugurā iesprauž 3 potes. Es personīgi neslimoju, bet citi nevarēja ne izstiepties, ne sarauties, kā mugura sāpēja. Tad otrā dienā visus aizveda uz tautas namiem. No turienes brauca ar ratiem un tirgoja tos cilvēkus. Brigadieris atbrauc cilvēkus meklēt darbam. Kurš patīk, to ņem. Viņš izvēlās, un tev ir jānāk. Ģimenes visas ņēma līdzi, nešķīra. Es biju māte ar diviem bērniem, un tā trešā man arī bija tā kā bērns. Pienāca tāds brigadieris, baltkrievs, kara invalīds, viņam acīs bija asaras. Viņš teica, ka ņemšot šito babjonku. Paņēma arī vienu onkulīti un tantiņu – tie bija no Seces. Viņi bija divi vecīši, bet vēl nebija pāri par 70 gadiem. Tantiņa bija ļoti čakla un stipra, bet onkulītis gan bija pavecs. Paņēma Vilkastu ģimeni – tiem bija 3 bērni un viņas tēvs. Viņa bija viena pati, jo vīrs jau sen bija arestēts. Vēl Vilkieni paņēma, viņas vīrs jau sen bija arestēts. Kopā mēs tur bijām četras ģimenes – es, Vilkasti, Vītoli un Vilkiene. Tā mēs 4 ģimenes dzīvojām tajā ģerevņā. Tas ir Omskas apgabals, Čukoļinskas rajons, ģerevņa Malaja Okuņovka. Vieta ārkārtīgi smuka. Tajā ģerevņā baltkrievi iepriekš bija izsūtīti. Viņi bija izmērdēti, kauli un āda vien bija. Kad mūs ar zirgiem veda uz to ģerevņu, mēs raudājām abas ar māsīcu ragavās sēdēdamas. Mēs raudam, bet tas, kas mūs ved, saka: “Ko jūs raudiet? Mēs jūs vedam uz mājām, uz ģerevņu. Bet mēs savus piederīgos aizvedām tundrā un izgāzām ārā, pat raudāt nebija brīv. Šāva visus nost.” Redziet, cik liela varmācība. Tā jau viņi bija ļoti līdzjūtīgi – negribēja, ka mēs braucam prom. Raudāja kā nopērti suņi. Brauca pie mums komandants katru mēnesi reģistrēt. Viņš teica: “Ja jūs domājat, ka Latvija ir tāda, kā jūs viņu atstājāt…” Es teicu: “Kaut viņa būtu čupiņa mēslu, es sēdēšu uz tās čupiņas, jo tā ir mana dzimtene.” “Kas jūs esiet par cilvēkiem, ka jums dzimtene ir?” “ „Jā, man ir dzimtene.” Brigadieris bija ļoti labs. Tur visi bija labi. Kad mūs veda ārā, viens mums deva kartupeļus, bet kur tad mēs viņus iebērsim. Vienu groziņu paņēmām. Izbēgt nevarēja. A kur tu izbēgsi bez dokumentiem? Un tu esi no dzelzceļa 170 kilometrus. Kur tu bērnus liksi? Vīrieši jau ar bija, bet visi bija tā noskaņoti, ka tur nekas neiznāks. Bija jau arī no ešelona bēguši, nošāva arī. Tur nodzīvojām 8 gadi. Trīs gadus mēs neredzējām maizi. Man jau māte sūtīja katru mēnesi vienu paciņu. Bet vai es viņu pati mutē tiku iebāzusi? Man taču bija 3 ēdājiņi. Paciņas regulāri pienāca. Bija tāds gājiens, ka viens ešelons ābolu bija atsūtīts uz Omsku. Un nu tajā Omskā tā smaržoja tie āboli, ka bērni gribēja to ešelonu apgāzt. Tur jau arī bija āboli – bet vai tu ēd kartupeli vai ābolu, viņam nav ne garšas, ne smaržas. Pirmo vasaru es strādāju lauku brigādē. Visi kopā strādājām lauka brigādē, jo es nemācēju neviena vārda krieviski runāt – ko ar mani darīs, tādu tumšu cilvēku. Ar rokām rāda viens brigadieris. Bet Vilkiene mācēja krievu valodu, Vikastiene mācēja. Tai tantiņai un onkulītim iedeva vistas – atveda cāļus un iedeva vistas barot. Tie dzīvoja ļoti labi. Pēc tam mani pielika pie cūkām. Pie cūkām es nostrādāju 7 gadus, baroju. Bija tādas cūkas, ka prieks – biju izstādē ar visām cūkām, goda rakstu dabūju un medāli. Kad tas Lauva (Staļins) nolika karoti, tad mēs sākām dzīvot kā cilvēki. Uzreiz brīvība bija, viss tika nolikvidēts, nebija nekādu aizspriedumu. Deva mums tūlīt nevis pases, bet tādus dokumentus, ka tu vari braukt. Bet kur tu aizbrauksi tukšām rokām. Kad Čukolinskā dzīvojām, tur arī daudzus paglabājām – tur 7 kapi ir no latviešiem. Astoņi gadi... Paldies Dievam, ka es to pārdzīvoju. Man visi zobi bija pagalam, man nebija neviena zoba mutē, kad es atbraucu. Vitamīnu nebija un aukstums mīnus 40 – 45 grādi. Dzīvojām tādā mājā vienā istabā 3 ģimenes. Mūsu puikas aizskrēja uz mežu, sagrieza bērzus un iztaisīja steķīšus, virsū uzsita apaļus kociņus – tās bija gultas. Un tas cilvēks, kas mani izveda, bija izpurinājis maisus un ielicis līdzi. Lai Dievs viņam dod dzīvot 100 gadu bez svētdienām! Man bija ko citiem arī iedot. Gultu jau mums bija daudz. Bāzām iekšā sienu un gulējām. Bet tas jau nebija ilgi – ceturtajā gadā, kad es biju tik tālu tikusi, ka man bija sava cūka un cūkai sivēni, es aizvedu sivēnus uz Omsku, pārdevu un nopirku 3 gultas. Pārējie latvieši arī strādāja lauku brigādē, 2 mūsu puiši bija pie traktora. Visi strādājām. Bija brigadieris, priekšnieks – kā jau kolhozā. Fermere bija tāda laba sieviete. Latvietis latvieti par 100 kilometriem pazina. Kad bija tirgus diena, mēs nebijām tik iztirgojušies, cik noraudājušies. Kurš kuru ierauga, to bučo, un bijām laimīgi kā suņi. Latvieši tur bija daudz. Čukolinska bija tā pilsētiņa un tur visi brauca no sovhoziem un kolhoziem. Man dēliņš gāja skolā. Ģerevņā bija 4 klases. Tie bērni bija pieradināti blēņas darīt. Viņi nevarēja izprast, kāpēc mani bērni neiet ar viņiem kopā spēlēties. Ziemā viņi stāda ābeles sniegā un stāsta, ka viņas izaugšot. Vēlāk jau mēs sapratāmies. Dēls beidza 4 klases un tagad vajag iet tālāk. Es aizeju pie brigadiera un saku: “Man vajag aizjūgu, gribu bērnus laist uz Čukolinskas skolu.” Bet tā skola ir 40 kilometru. Viņš paskatās uz mani un saka: “Что ты, баба, с ума сошла?”[Ko tu, vecen, prātā esi sajukusi?] ka es bērnu gribu tur laist. “Kā tu viņam dabūsi ēst?” “Tā nav jūsu darīšana, kā es viņam dabūšu tos produktus. Ka es vedīšu, ta aizvedīšu visam gadam.” Tur bija viena latviešu ģimene tepat no Godmaņkalna, tādi Ribuļi, viņiem bija 2 bērni – dēls un meita. Meita vēl gāja Čukolinskas skolā, bet dēls jau bija institūtā. Viņi teica: “Ved šurp. Man viņš būs Ēvalda vietā.” Brigadieris saka: “Es tevi gribu pierunāt, tu esi bez prāta. Kur tu viņu laidīsi?” Bet es teicu: “Bērniem skola ir jādabū.”
Intervija ierakstīta Saukas pagastā, 14.06.2000. |
 |
|