 |
|
       |
1905. gadā es maziņa biju. Skrīveros dzīvojām. 5 km no Skrīveriem un 5 km no Jumpravas, tur pa vidu man tēvs dzīvoja. Un mums bija Skrīveru muiža ar kādi 3 vai 4 km uz Daugavas krasta pusi, tur bija pils. Mans tēvs bija dzelzceļnieks. Agrāk bija pārbrauktuves tādas, kur ceļi gāja dzelzceļam pāri. Un tur vienmēr bija pārbrauktuves sargs, kas apsargāja to dzelzceļu. Tas bija mans tēvs. Viņš nekāds izcilnieks nebija, bet godīgs un strādīgs cilvēks. Mēs bijām cara cilvēki, mums pie sienas vienmēr karājās cara lielā bilde ar eļļas krāsām. 1905. gadā pirms Ziemassvētkiem tā revolūcija sākās un tad pa dzelzceļu nāca nemiernieki. Cilvēki apbruņojušies ne jau ar šaujamiem, bet ar cirvjiem, ar lāpstām, ar grābekļiem, ar sakumiem, ar dakšām. Un tie nemiernieki nāca un visus dzelzceļniekus, kurus tikai varēja dabūt vīriešus, ņēma līdzi un gāja to pili dedzināt fon Zīvertam. Bet vispirms pienāca pie mūsu mājas. Papus jau pirms tam sataisīja ēdamo un dzeramo, ka viņš ies mežā. Mamma sacīja: „Vai nebūtu labāk, ka tu ietu un sienā ieraktos siena šķūnī?” Tēvs sacīja: „Nē, es esmu nodomājis mežā iet,” un aizgāja uz mežu. Tagad pienāca pie mūsu mājas jau kādi 100 cilvēki apbruņojušies ar dakšām un visu ko. Mēs ar brālīti Kārlīti zem gultas palīdām no bailēm un raudājām. Tie cilvēki prasīja pēc Sniedzes. Mamma tāda dūšīga, viņa bija jau stāvoklī ar mazo puiku, un viņa saka: „Sniedze pašlaik nav mājās.” „Kur viņš ir?” „Es nezinu.” Labi, ka neprasīja bērnus no gultas apakšas, tad mēs būtu varbūt pateikuši, ka papiņš aizgāja uz mežu – ko var zināt, ko bērni dara. Bet viņi par tiem bērniem nelikās zinis, prasīja mammai. Kad tie prasītāji izgāja ārā no istabas, tad viņi kliedza un sacīja: „Ak, nav mājās! Paņem garo dakšu (ar ko labību ved mājās garā kātā) un pairdini to siena šķūni!” Gāja un ārdīja to sienu, bet neatrada. Un tad viņi aizgāja. Aizgāja uz pili visi un aizdedzināja to pili, bet tos lielskungus neatrada nekur tajā pilī. Nodedzināja pili. Brīnišķīga pils bija Skrīveru muižā! Kalpus ar nevienu nebija aizskāruši, tikai laikam saukuši līdzi atkal tālākās gaitās. Pēc 3 dienām mamma ar papu bija norunājuši, kur satikties uz meža ceļā, un tad paps atnāca mājās. Bet tie nemiernieki bija gājuši tālāk uz Skrīveru staciju un tur uzdūruši krievu žandarmu uz mēslu dakšām. To mūsu latvieši izdarīja tādu darbu. Bija vadonis Prekavu Tomsons tai revolūcijai, bet to neviens nezināja, kur viņš atrodas. 1906. gada janvārī nāca kazaku vilciens, apturēja pie mūsu mājiņas un meklēja ieročus. Mūsu mājās bija no Lielvārdes mācītāju muižas man mammas brālītis, sieva un meitiņa maza ciemos tā kā 6. janvārī, Trijkungu dienā. Un tas virsnieks prasīja, kas tie tādi ir. Man paps runāja krieviski un sacīja, ka tie ir radi un ka mēs svētam to pēcsvētku svētdienu. Tad papu izsauca ārā virsnieks un nolika pie bērza – tur pie mūsu mājas bija tāds liels bērzs. Viņam prasīja, lai uzrāda, kur ir tas Prekavu Tomsons, tas vadītājs revolūcijas. Man tēvs sacīja, ka viņš nezina. Tādu viņš nemaz nezina un nepazīst, un nav redzējis. Tad viņam draudēja tā tas virsnieks, ka, ja izrādīsies, ka viņš ir zinājis un neteicis, tad viņu un visu to ģimeni nošaus pie tā bērza. Bet to visu tēvs uzņēma tā stāvot, nebija sabrucis. Tēvs bija sacījis: „Mums ir tur nāburgos mežsargs, tas ir Tomsons, bet tas nav Prekavu Tomsons. Varbūt, ka tas zina.” Mammai bija šis tas, kādi gredzeni vai kāda broša īsta zelta no vecākiem, un naudiņa cik bija kumodē – tas viss bija paņemts un arī veļa izsvaidīta. Un tēvam bija revolveris neatļauts, kas bija zem skapja lupatās ietīts. Viņi izārdīja skapi un visu, bet tur nebija paskatījušies. Ja to būtu atraduši, tad mēs visa ģimene būtu noslaucīta un arī tas onkulis. Bet tā pagāja garām un, paldies dievam, mēs palikām dzīvi. Tālāk viņi skrēja pie tā mežsarga Tomsona. Bet tam Tomsonam bija telefons. Un tas jau, kā bija redzējis tos kazakus, kas tur nāca un aplaupīja mūs, bija sazvanījies ar muižas pārvaldnieku. Tas bija vācietis – runāja latviski un krieviski. Un kā tas virsnieks bija skrējis un prasījis, tā tas mežsargs bija tūlīt iedevis trubiņu, lai runā. Tad viņi runājās, un tad viss noklārējās – mēs palikām visi dzīvi un veseli. Tai Skrīveru pilij apakšā bija jau izbūvēta, kad pils taisīta, eja uz Daugavu – slepena apakšzemes eja uz Daugavu. Un viņi visi, divi dēli, divas meitas, lielmāte un lielskungs, bija izglābušies. Bet tie nemiernieki domāja, ka nu visi ir sadeguši tajā pilī. Bet tas lielskungs bija ārkārtīgi labs. Viņš, kad brauca mūsu pārbrauktuvei pāri, tad tikai meklēja mani – meitiņu baltiem matiem sprogainiem. Tad viņš man deva naudiņu, un man bija roka jānobučo bez šaubām.
Intervija ierakstīta Straumēnos, Anglijā |
 |
|