2012. gada 29. un 30. martā Latvijas Universitātē starptautiskā konferencē Mutvārdu vēsture: dialogs ar sabiedrību tikās mutvārdu vēstures un biogrāfiju pētnieki no Latvijas, vairākām Eiropas valstīm un Amerikas. Šī bija nu jau trešā mutvārdu vēsturei veltīta konference, ko organizē Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte, LU aģentūra „Filozofijas un socioloģijas institūts” un Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācija „Dzīvesstāsts”.

Pirmajā tikšanās reizē 2003. gadā Latvijas pētnieku uzmanības lokā bija starptautisku kontaktu dibināšana un iepazīšanās ar jaunākajām nostādnēm mutvārdu vēsturē Eiropā, kā arī mērķis bija iezīmēt mutvārdu vēstures vietu Latvijas sabiedrībā, vēsturē un kultūrā. Piecus gadus vēlāk – 2008. gadā, konferencē ar nosaukumu „Mutvārdu vēsture: migrācija un stāstīšana” uzmanība tika veltīta dažādām izceļošanas pieredzēm un tam, kā šī pieredze tiek pārvērsta stāstījumā, ko tā nozīmē stāstītājam, lokālajai kopienai un plašāki sabiedrībai. Šogad konferences organizētāju nolūks bija pulcēt vienkopus sociālo un humanitāro zinātņu pētniekus, kuru uzmanības centrā ir mutvārdu vēsture, dzīvesstāsts un cilvēks, lai pārrunātu mutvārdu vēstures un sabiedrības dialoga iespējas. Īpaša uzmanība tika pievērsta sabiedrības iesaistei pētniecības procesā – no avotu tapšanas līdz atpakaļ saitei ar sabiedrību, daloties pētījumu rezultātos. Līdztekus konferencē skarti jautājumi arī par pētnieku ētiku, par mutvārdu vēstures metodoloģiju un pieeju aktuālu un sociāli jutīgu, kulturāli nozīmīgu problēmu pētījumos, kā arī par inovatīvām publikācijām un projektiem dialogā ar sabiedrību. Divu dienu laikā mutvārdu vēstures daudzveidīgos aspektus analizēja un vērtēja 44 pētnieki no Latvijas, Igaunijas, Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Lapzemes, Polijas, Vācijas, Anglijas, Kosovas un ASV.

Pēc konferences atklāšanas Latvijas Universitātes Lielajā Aulā, kur ievadvārdus teica LU Zinātņu prorektors Indriķis Muižnieks, LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesore Maija Kūle un LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece mutvārdu vēsturē Baiba Bela, vairāk nekā 70 klausītāju pulcējās, lai noklausītos četras vieslekcijas, divas plenārsēdes un sešas paralēlās sekcijas – kopā tika nolasīts 41 referāts.

Konferences pirmo plenārsēdi atklāja profesors Roberts Millers no Kvīnsas Universitātes Belfāstā (Ziemeļīrija), kurš klātesošos iepazīstināja ar pētījumu par ģimenes vēstures izmantošanu nabadzības izpētes problēmās Kenijā. Lekcijas ievadā R. Millers raksturoja pētījuma metodoloģiskās nostādnes, nabadzības izpētē līdzās kvantitatīvajām izmantojamas arī kvalitatīvās metodes. Ģimenes vēstures pieeja – paplašinātas intervijas ar vairākiem lielas ģimenes locekļiem, ļāva iegūt holistisku skatījumu par ģimenēm un to cīņām par lielāku drošību, kā arī sniedza plašāku ieskatu nabadzības pārvarēšanas problemātikā, īpaši attiecībā uz ģimenes stratēģijām un kapitāla nodošanu un pārņemšanu starp paaudzēm. Lekcijas noslēgumā R. Millers analizēja vienkāršā cilvēka balsi ekonomikas politikā Kenijā un to, kādas izdzīvošanas stratēģijas tiek atzītas par izmantojamām un vēlamām. Konferences ietvaros referātam bija izcila nozīme, jo tika parādīts, ka mutvārdu vēstures pieeju lieliski var pielietot arī aktuālu ekonomisku procesu izpētē, ne tikai kultūrā, vēsturē un pašidentitātē nozīmīgu jautājumu pētniecībā.

Roberts Millers

Roberta Millera priekšlasījumam sekoja Viedas Skultānes no Bristoles Universitātes lekcija par objektivitāti un subjektivitāti, personiskās klātbūtnes neievērošanu mutvārdu vēstures interviju analīzē un par attiecībām starp varu un tās atspoguļojumu. Jautājums par pētnieka lomu intervijā, – kā pētnieka personiskās kvalitātes un emocionālā iesaiste ietekmē stāstītos stāstus, izraisīja plašas diskusijas par pašrefleksivitātes priekšrocībām un trūkumiem mutvārdu stāstījumu analīzē un interpretācijā.

Vieda Skultāne

Starptautiski atzīto mutvārdu vēstures pētnieku vieslekcijām sekoja konferences otrā plenārsēde, kurā referenti tika aicināti atklāt klausītājiem mutvārdu vēstures daudzveidību kā metodoloģiskajā, tā avotu ietvarā. Anne Heimo (Somija) iepazīstināja ar atmiņām par migrāciju interneta vidē. Faktiski internets piedāvā unikālu iespēju ikkatram dalīties savas ģimenes un savās personiskajās atmiņās. Pētniece aplūkoja, kā privātās un publiskās atmiņas savijas un kā notiek dalīšanās ar atmiņām, neskatoties uz atmiņu autoru atrašanās vietu, un kā stāstītās atmiņas tiek veidotas saskaņā ar folkloru, vispārizplatītiem stāstiem un sabiedrisko vēsturi. Tomass Loers (Vācija) vērtēja Filozofijas un socioloģijas institūta Nacionālā mutvārdu vēstures krājuma līdzšinējās metodes un praksi objektīvās hermeneitikas gaismā. Vācu pētnieka pieeja ar meklējumiem pēc objektīvas interpretācijas metodēm radikāli kontrastēja ar pārējo konferences dalībnieku pieejām, kas pārstāvēja pamatā konstrukcionisma ievirzi, un radīja dzīvas debates par mutvārdu vēstures pētījumu metodoloģiju un jautājumiem par to, ko mēs varam zināt (epistemoloģiju). Anete Brunovskis (Norvēģija) analizēja tās grūtības, ar kādām pētniekam jāsaskarās, analizējot jutīgus un stigmatiskus dzīvesstāstus, piemēram, seksuālās tirdzniecības upuru stāstīto un neizstāstīto. Savukārt Liene Ozoliņa, kas šobrīd studē Londonas Ekonomikas un politisko zinātņu skolā, raudzīja analizēt liberālisma gramatiku dzīvesstāstos, lai atklātu, ko mūsdienu Latvijas iedzīvotāju dzīves pieredzes liecina par liberalizācijas procesu Latvijā un kā veidojas liberālismam raksturīga savas rīcībspējas izpratne. Pirmo plenārsēdi noslēdza Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Dagmāra Beitnere-Le Galla, uzmanības centrā izvirzot jautājumu, kādus aspektus varam ieraudzīt dzīvesstāsta nozīmīgumā sabiedrībai?

Konferences dalībnieki plenārsēdē (I.Gāle-Karpentere, I.Akerberga, M.Runcis u.c.)

Konferences norises laikā bija iespējams iepazīties arī ar latviešu izceļotāju stāstiem. Biedrība „Latvieši pasaulē – muzejs un pētniecības centrs” visus klātesošos aicināja apmeklēt izstādes „Bēgļu ceļi: stāsti un priekšmeti” atklāšanu Latvijas Universitātes Vēstures muzejā, kurā četri vienkārši priekšmeti liecināja par latviešu kara bēgļu likteņiem, savukārt izmantotie citāti no dzīvesstāstiem un dienasgrāmatām palīdzēja atklāt drosmi, radošumu, izmisumu un avantūru šajos stāstos.

Izstāde „Bēgļu ceļi: Stāsti un priekšmeti” LU Vēstures muzejā

Pirmās dienas pēcpusdienā mutvārdu vēstures daudzveidība tika aplūkota trīs paralēlajās sekcijās. Vienas sekcijas tematika bija veltīta mutvārdu vēstures pētnieku dialogam ar izceļotāju kopienām – gan dialogam kopienu dalībnieku starpā, gan kopienas dialogam ar mītnes zemi un ar izcelsmes valsti. Šajā sekcijā tika diskutēts gan par Arktikas vecākās paaudzes kopienu (S. Dudeks, Laplande), Kosovas albāņiem (A. Duši, Kosova), Somijas krievu kopienu un kā tā tiek atspoguļota dokumentālajās TV filmās Somijā (H. Jermane, Somija). Pēdējās sekcijas dalībnieces analīzes centrā novietoja igauņu (K. Laua, Anglija) un ebreju (M.T. Turebija, Zviedrija) stāstus un aplūkoja muzeja un ekspozīciju lomu kopienu dialogā ar dzimtās un mītnes zemes sabiedrību. Uzmanības lokā bija arī mutvārdu vēstures atpakaļsaikne ar sabiedrību – kā stāsti palīdz iepazīt kopienu un kā tie var palīdzēt pašai kopienai ieraudzīt sevi.

Otras sekcijas tematika bija veltīta mutvārdu vēstures avotiem, to interpretācijai, analīzei un poētikai. Sekcijā tika meklētas atbildes uz jautājumiem, kā pētniekam vērtēt, analizēt un atlasīt intervijas no kolekcijām, ko radījuši citi pētnieki (P. Latvala, Somija), kā un kāpēc teicējs, lai vērstu pieredzēto stāstā, izmanto kultūrā atpazīstamus modeļus un formas (I. Garda-Rozenberga, Latvija) un kā pētniekam uzklausīto vērst publikācijās un grāmatās (A. Korba, Igaunija). Latviešu folkloras krātuves pētniece S. Reinsone lauka pētījuma „Mežs kā mājas” ietvaros intervējusi cilvēkus, kuri pēc Otrā pasaules kara pārcēlās uz dzīvi mežā. Referāta uzmanības centrā bija intervijas ar sievietēm, kuras savus dzīvesstāstus veidoja kā ģimenes stāstu, centrā izvirzot savas ģimenes likteni. Noslēgumā S. Reinsone atklāja klātesošajiem, kā lauka pētījums radīja iespēju abām ģimenēm atjaunot kara laikā zaudētās saiknes. Sekcijas darbu noslēdza R. Hinrikusa (Igaunija), kura, kā atslēgas vārdus izmantojot trauma un klusums, vēstīja par rakstītajām atmiņām un kādu nozīmi tām piešķir to autori.

Konferences trešajā sekcijā galvenā uzmanība bija pievērsta dialogam starp stāstītāju, pētnieku un arhīviem. Jirki Poisa (Somija) pētīja tās metodoloģiskās iespējas, kas rodas, pētot mutvārdu vēstures intervijas diskursīvi analītiskā ietvarā. Pētnieces Irēne Saleniece un Zigrīda Rusiņa  iepazīstināja klātesošos ar Mutvārdu vēstures centra Daugavpils Universitātē pieredzi, apkopojot un pamatojot metodoloģiskās un metodiskās nostādnes darbā ar mutvārdu vēstures avotiem dažādās sfērās. Igauņu mutvārdu vēsturnieces T. Jāgo priekšlasījumā 1905. gada revolūcijas kontekstā tika skatīts, kā ārējie faktori ietekmē notikuma atcerēšanos: no vienas puses, stāstījuma ierakstīšanas situācija un laika atstarpe starp notikumu un tā atcerēšanos, savukārt no otras puses – vēsturiskās izpētes un politiskā konteksta ietekme uz pagātnes interpretāciju. Savukārt M. Merivo-Paro (Igaunija) meklēja vidusceļu starp: a) pietiekami plašas informācijas atklāšanu, lai ieinteresētu auditoriju, un b) ierobežota apjoma informāciju, kas neapdraudētu informantus vai kopienu, ko tie pārstāv. Sēdi noslēdza poļu zinātnieces M. Kurkovskas-Budzanas vēstījums par to, kā radikālas pārmaiņas – īpaši komunistiskās sistēmas sabrukums Polijā pēc 1989. gada – ir ietekmējušas publisko un privāto diskursu par nacionālajiem partizāniem.

Irēnas Salenieces referāts sekcijas darbā

Visas trīs sekcijas to vadītāju, Annes Heimo, Intas Gāles Kārpenteres un Maijas Runces vadībā noslēdzās ar diskusijām gan par ierosinātajiem dialogiem zinātņu starpā, gan par radošajiem avotu interpretācijas modeļiem.

Konferences otra norises diena – 30. martā iesākās ar Intas Gāles-Kārpenteres no Indiānas Universitātes (Blūmingtona, ASV) lekciju par Brazīlijas latviešiem. Balstoties uz sociologa Ērvinga Gofmana konceptu par izpostīto identitāti, mutvārdu vēsturnieka Jana Vansina idejām par vēsturisko tenkošanu, tāpat arī folkloristu pieņemto terminu lietojamā pagātne un kultūrģeogrāfa Ji-Fu Tuana uzskatiem par kosmosu un centru, I.G. Kārpentere analizēja stāstījumus, kas atspoguļo divas atšķirīgas latviešu migrācijas uz Brazīliju – reliģisko un valstisko (nācijas) – un kā katras radītā kolektīvā identitāte varēja ietekmēt izceļotāju attieksmi pret tēvzemi.

Inta Gāle Kārpentere

Plašas diskusijas izraisīja Nacionālā mutvārdu vēstures krājuma vadošās pētnieces Baibas Belas lekcija par atmiņu un identitāti dzīvesstāstu pētījumos Latvijā. Priekšlasījums tika veltīts krājuma pastāvēšanas 20 gadiem, sākumā aplūkojot atmiņu un identitātes pētījumus un to rezultātus kopumā, bet noslēgumā uzmanību pievēršot pētnieka dialogam ar dzīvesstāstiem un pētnieka identitātes pārmaiņām pētījuma procesā, analīzi balstot personiskās pieredzes auto etnogrāfiskā vērojumā. B. Bela izvērsa V. Skultānes aplūkoto pašrefleksijas nozīmi mutvārdu vēstures pētījumos, atklājot to, kā stāstu uzklausīšana var mainīt pētnieku, tā skatījumu pašam uz sevi un savu piederību, šajā gadījumā – latviešu tautai un Latvijas kultūrtelpai.

Baiba Bela

Otrā plenārsēde „Stāsts, migrācija un muzejs” turpināja jau pirmajā dienā iesākto vienu no konferences izpētes tematiem par mutvārdu vēstures izmantojumu un iespējām muzeja darbā. Nacionālā mutvārdu vēstures krājuma ilggadējais partneris Knuts Djupedāls no Norvēģu emigrācijas muzeja ar kolēģiem iepazīstināja klātesošos ar Norvēģijas un Zviedrijas sadarbības projektu „Jaunienācēji Iekšskandināvijā”. Pēc iepazīstināšanas ar projekta vispārīgu aprakstu, tā mērķiem un finansējumu, sēdes vadītājs atklāja savu pieredzi, kā tiks veikts pētījums, lai, pirmkārt, atspoguļotu informāciju par dažādajiem šajā reģionā dzīvojošajiem imigrantiem un, otrkārt, kā iegūtie rezultāti izmantojami noteikta reģiona attīstībai, mazinot iedzīvotāju, īpaši augsti kvalificētu speciālistu aizplūšanu uz vairāk apdzīvotajām pilsētām.

Knuts Djupedāls, Matiass Nilsons un Kirstena Linde

K. Djupedāla priekšlasījumam sekoja Amerikas Latviešu Apvienības mutvārdu vēstures projekta un biedrība „Latvieši pasaulē – muzejs un pētniecības centrs” dibinātājas, Maijas Hinkles referāts par latviešu, Otrā pasaules kara bēgļu pieredzes atpakaļceļu uz Latviju ar mutvārdu vēstures palīdzību. Referātā tika izvērtēti Amerikas latviešu izceļotāju kopienas centieni, lai: 1) izmantojot mutvārdu vēstures metodi, formulētu kopienas vēstures un pieredzes kolektīvo stāstu un 2) izmantojot muzeja izstādes, kā arī publikācijas zinātniskos un populārzinātniskos izdevumos, integrētu tās vēsturi un pieredzi izcelsmes zemes – Latvijas – vēsturē un sociālajā atmiņā. Noslēgumā klausītāji tika iepazīstināti ar biedrības „Latvieši pasaulē” mērķiem – krāt, pētīt, interpretēt un izplatīt informācija par diasporas kopienu, tādējādi pasaules migrācijas stāstam pievienojot arī Latvijas pieredzi. Plašāka informācija par muzeju lasāma www.diasporamuseum.lv, savukārt jaunākā e-izstāde apskatāma latviešu un angļu valodā mājas lapā www.pedas.lapamuzejs.lv.

Maija Hinkle

Plenārsēdei sekoja trīs paralēlās sekcijas, kuru darbs tika veltīts mutvārdu vēstures avotu radīšanai un atklāsmēm, kā arī noteiktu vēstures periodu izpētes problēmām. Pirmās sekcijas uzmanības centrā bija dialogs ar padomju telpu, kurā tika analizēts gan pēckara paaudzes portrets, raugot atklāt, vai šī paaudze vēstures virpulī bija uzvarētāji vai zaudētāji (A. Ārelaida-Tarta, Igaunija), gan kā padomju laika realitātes atminas krieviski runājošie jaunie intelektuāļi (A. Hačaturjana, Igaunija). Viena no padomju laika realitātēm Latvijā bija arī privātīpašumu nacionalizācija, kam pievērsās M. Runce no Stokholmas Universitātes Zviedrijā. Iesākto tematu par indivīda tiesībām uz privātumu un nepietiekamu privāto telpu Padomju Latvijas iedzīvotājiem, izvērsa socioloģe M. Pranka, analizējot personiskās un publiskās telpas nošķīrumu gan kā kultūras traumas sekas, gan arī šīs traumas izpausmi un realitāti padomju okupācijas apstākļos. Līdzās komunālā dzīvokļa kā privātuma noliegumam, priekšlasījumā tika skatīts, kā un kāpēc notika personiskās pieredzes komunikācijas ierobežošana, pat izslēgšana no publiskās telpas. Sēdes noslēgumā E. Šūpulis meklēja atbildes uz jautājumiem, kā tuvināt dažādās atmiņu kopienas, kas politizējoties noved pie etniskām nesaskaņām. Viņaprāt, mutvārdu vēsture ir viens no resursiem, kā novērst pretrunas, kas rodas, vēsturiskiem priekšstatiem polarizējoties publiskajā telpā.

Otrajā sekcijā risinājās pētnieku diskusijas un referāti par kopienu, migrāciju un atmiņu. Pētnieku uzmanības lokā bija gan evakuēto karēļu (U. Savolainena, Somija) stāsti, skatot dažādos stāstīšanas, māju, piederības, identitātes un prombūtnes pieredzes veidus, gan Argentīnas igauņu atmiņas (A. Jirgensons, Igaunija), gan aizmirsto poļu – Kazahstānas repatriantu stāstījumi par poliskumu pagātnē un tagadnē (V. Kudela-Švjateka, Polija), konfrontējot sabiedrībā pastāvošos priekšstatus par deportētajiem poļiem ar repatriantu stāstīto. Līdzās citu tautu migrācijai un atmiņām, sēdē tika iepazīstināts arī ar Latvijas iedzīvotāju bēgļu un palicēju pieredzi dzīvesstāstos. M. Krūmiņa analizēja, kā Otrā pasaules kara notikumi (pirmā padomju okupācija, nacistiskā okupācija un Sarkanās armijas otrreizējā ienākšana Latvijas teritorijā) ietekmēja indivīdu dzīves un bieži vien lika pieņemt lēmumu par migrāciju: dzīvesvietas pamešanu un došanos īsākās vai tālākās bēgļu gaitās. Jaunā vēstures doktorante līdzās nepietiekamajiem dokumentārajiem avotiem piedāvā mutvārdu vēstures avotus, ar kuru palīdzību pētīt ne tikai bēgšanas procesu kopumā, bet arī cilvēku individuālo pieredzi un dažādās izdzīvošanas stratēģijas kara apstākļos. Jaunu metodi, kā pētīt imigrantu atmiņas, šajā gadījumā igauņu bēgļu, piedāvāja arī M. Adžama (Zviedrija). Pētniece, analizējot mainīgo atmiņas konceptu, iesaka izmantot sensoro etnogrāfiju (sensory ethnography), kuras centrā ir nevis notikumi, bet gan, kā tos saprot un uztver teicējs. Apmeklējot teicējiem nozīmīgas vietas Zviedrijā un Igaunijā un ļaujot šo pastaigu laikā teicējiem atkārtot stāstus, iespējams veidot atmiņu telpas ģeogrāfisko karti.

Konferences otrās dienas trešā sekcija tika veltīta avotu radīšanai un atklāsmēm. Sēdi ievadīja prof. J. Kursītes pieredzētais Baltkrievijā, intervējot diasporas latviešus un vietējos baltkrievus par vācu okupācijas laiku, skaidrojot, kā rīkojās un kāpēc rīkojās tā vai citādi Baltkrievijas latvieši, no vienas puses, un latvieši (ne visi, bet daļa), kas bija vācu soda bataljonos, no otras puses. Referātā aplūkotas arī Baltkrievijas latviešu sniegtās liecības par 1930. gadu padomju represijās izdzīvojušo latviešu kolonistu masveida atgriešanos Latvijā vācu okupācijas laikā. Otrā pasaules kara pieredzei un tā sekām pievērsās arī Tukuma muzeja direktore A. Ozola, iepazīstinot klātesošos ar līdz šim mazāk pazīstamiem avotiem – uz bērza tāss rakstītajām vēstulēm, kas tapušas laikā no 1941. līdz 1956. gadam un atspoguļo ne tikai kāda cilvēka dzīves notikumus, uzskatus un attiecības ar vēstules adresātu, bet raksturo arī staļinisma laika īpatnības. Līdzās šiem tematiem sēdē tika vērtēti arī vecvecāku un mazbērnu attiecību aspekti dzīvesstāstos (K. Rubina), savukārt Dace K. Bormane piedāvāja klausītājiem analizēt dzīvesstāstu kā dzīvesmākslas valodu. Sēdes noslēgumā pēc M. Zirnītes priekšlasījuma par Nacionālā mutvārdu vēstures krājuma 20 gadu interviju un ekspedīciju pieredzi klātesošos pārsteidza A. Lielbārža video filma „Anna-lidotāja” par vienu no latviešu kalendārajām ieražām, kas tiek izpildīta Lielās piektdienas rītā.

Pēc intensīva darba konferences dalībnieki pulcējās uz noslēguma diskusiju, lai apkopotu konferences laikā gūtās atziņas un klātesošie tika informēti par tuvākajām nozīmīgākajām konferencēm Somijā un Igaunijā. Konferencē plaši tika aplūkoti tradicionāli mutvārdu vēstures temati – kā dažādi 20. gadsimta notikumi ir svarīgi cilvēku un grupu atmiņā un pašidentitātē 21. gadsimta sākumā. Ļoti būtisks jauns pienesums bija tas, ka konference spilgti parādīja mutvārdu vēstures kā metodes iespējas sabiedrībā aktuālu un svaigu jautājumu izpētē un risināšanā, vai tā būtu nabadzība Kenijā, cilvēku tirdzniecība Balkānos, rīcībspēja brīvā tirgus ekonomikas apstākļos Latvijā vai imigrācijas radītais etniskais saspīlējums Iekšskandināvijā. Būtiski, ka mutvārdu vēsture palīdz veidot dialogu starp dažādām sabiedrības grupām un sekmē izpratni par atšķirīgo, savukārt politikas veidotājiem ļauj saprast cilvēku pašu redzējumu. Kā nozīmīgs pienesums akadēmiskām debatēm tika atzītas diskusijas par pētnieka lomu pētījuma procesā, objektivitātes un subjektivitātes jautājumiem analīzē un īpaši aktuālas konferences dalībniekiem šķita diskusijas par to, kā pētniekam strādāt ar jūtām, kas neizbēgami rodas gan pētniekā, gan pētījuma dalībniekā, runājot par emocionāli piesātinātām atmiņām un emocionāli jūtīgiem jautājumiem. Tieši jūtas visbiežāk akadēmiskā analīzē un tekstos tiek aplūkotas vismazāk, kamēr stāstījumā un pētījuma procesā tām ir centrālā loma. Piemēram, ziņojumos bija pārsteidzošas atziņas par to, kā cilvēki veido un uztur attiecības ar vietām, kas bijušas nozīmīgas viņu dzīvē un zaudētas piespiedu migrācijas rezultātā, cik ārkārtīgi lielu emocionālu nozīmi piešķir priekšmetiem, kas nāk no šīm vietām, un sensorām atmiņām, kas ar tām ir saistītas. Kā nozīmīgs jautājums turpmākām debatēm tik izvirzīts arī jautājums pār pētnieka ētiku un pētījumu dalībnieku privātumu, kas arvien ir komplicēts mutvārdu vēstures pieejā. Konferences noslēgumā notika vienošanās par kopīga rakstu krājuma izveides nepieciešamību.

Tekstā izmantotas fotogrāfijas no Nacionālās Mutvārdu Vēstures pētījuma arhīva, kas uzņemtas konferences gaitā. Fotografējuši Māra Zirnīte, Edmunds Šūpulis un Maija Krūmiņa.

Konferences programma un tēzes

Konferences plenārsēžu videoieraksti

Plašāks ieskats konferences fotogrāfijās

Laplandes Universitātes Arktiskā centra Somijā antropologa  Stefana Dudeka atskats un komentāri

Konference notika ar Eiropas reģionālās attīstības fonda finansiālu atbalstu; projekta Nr. 2010/0195/2DP/2.1.1.2.0./10/APIA/VIAA/008 „Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta kapacitātes attīstība un starptautiskās sadarbības veicināšana”; ar Baltijas -Vācijas Augstskolu biroja un Latvijas Universitātes atbalstu.