 |
|
   |
Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtā notikusi dzīvesstāstu pētījumiem veltīta starptautiska konference, diskusija Konference, kas divas dienas saistīja uzmanību Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu centrā, bija veltīta dzīvesstāstiem kā saturā un formā ietilpīgam pētniecības avotam. Starptautiska konference "Nacionālās, etniskās un lokālās identitātes dzīvesstāstu konstrukcijās" notika LU Humanitāro zinātņu centrā 2016. gada 24. un 25. maijā. Konference mērķis bija piedāvāt projekta “Etniskā un naratīvā dažādība dzīvesstāstu konstrukcijās Latvijā” pētījumu atziņas publiskam vērtējumam. To rīkoja LU FSI sadarbībā ar Stokholmas un Tartu Universitāšu pārstāvjiem; referātus sniedza arī pētnieki no ārzemēm un citām Latvijas institūcijām. Konferencē tika nolasīti 15 referāti un sniegtas divas ievadlekcijas, pārliecinot par dzīvesstāstu universālo spēju atklāt sabiedrības pastāvēšanai svarīgas morālās nozīmes, atraisīt empātiju, savstarpējas cieņas un solidaritātes izjūtu. Ievadlekcijā profesore Vieda Skultāne pievērsa uzmanību patības morāliem avotiem. Viņa aplūkoja atmiņu lomu indivīda dzīves pozīcijas veidošanā, orientējoties uz ētiskiem principiem – uz labo un vērtīgo. Savukārt otrās dienas ievadlekcijā LU Sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore Baiba Bela teorētiski un ar dzīvesstāstu piemēriem aplūkoja dažādus identitātes skaidrojumus attiecinājumā pret Latvijas dienvidu pierobežā Vadakstes ekspedīcijā ieskaņotajiem atmiņu stāstiem. Referāti apliecināja tēmu daudzpusību, kas noskaidrojas dzīvesstāstu pētījumos. Dagmāra Beitnere-Le Galla piedāvāja skatījumu uz to, kā personīgajos vēstījumos līdzi skan lielās vēstures balsis. Sabiedrības demokratizācijas process var izraisīt gan atmiņu pārrāvumus, noklusējumus, traumatiskus pārdzīvojumus un stresu, gan arī atklājumus. Kaspars Zellis ielūkojās kolektīvās atmiņas un pagātnes refleksijās dažādu etnisko grupu dzīvesstāstos, Edmunds Šūpulis analizēja šķietamu vēsturiskās apziņas trūkumu romu dzīvesstāstos, Ieva Garda-Rozenberga vērtēja brīvības izpausmes dažādību etniskajos dzīvesstāstos. Pētnieki dzīvesstāstu tekstos izcēla gan attieksmi pret morālām un intelektuālām autoritātēm (Nadežda Pazuhina), gan ar etnisko kultūru saistīto pieredzi (Māra Zirnīte) gan to, kādā veidā atmiņu stāstos runāts par dzīves veiksmēm un neveiksmēm (Maruta Pranka). Plašākas salīdzinājuma iespējas pavēra referāti, ko sniedza konferences viesi no Latvijas un ārzemēm. Deniss Kretalovs (LU Sociālo zinātņu fakultāte) pievērsās romu pētniecībai, izmantoja kultūras balasta jēdzienu, tā apzīmējot etniskās grupas pārstāvjiem sociāli nozīmīgu, konstruētu kultūras tradīciju, normu un vērtību kopumu. Irēna Saleniece (Mutvārdu vēstures centrs Daugavpils Universitātē) stāstīja par baltkrievu dzīvesstāstu pētījumos gūtajām atziņām, Marina Gehta (muzejs “Ebreji Latvijā) iepazīstināja ar etniskām un reliģiskām iezīmēm intervijās ar ebrejiem Latvijā, Arturs Medveckis (Socioloģisko pētījumu centrs, Liepājas Universitātē) aplūkoja daudzveidīgās identitātes, kas atklājas Liepājas Universitātes darbinieku dzīvesstāstos. Aģentūras „Latvijas Fakti” pārstāve Oksana Kurcalte iepazīstināja ar Latvijas romu socioloģiskās izpētes rezultātiem. Savukārt Maija Runce no Stokholmas Universitātes savā referātā atklāja represīvo diskursu attieksmē pret ceļojošajiem romiem Zviedrijā 20. gadsimtā. Marcins Gonda (Lodzas Universitāte) pievērsa uzmanību reemigrācijai kā nacionālās identitātes (re)konstruēšanas līdzeklim, bet Tīu Jāgo (Tartu Universitāte) analizēja atšķirības 21. gadsimtā rakstīto atmiņu stāstu narācijas stratēģijām. Konference piedāvāja platformu diskusijai par atsevišķu etnisko grupu (latviešu, romu, ebreju, krievu) pārstāvju attieksmi pret dzimtas atmiņām un to lomu pašidentifikācijā. Tā rosināja dialogu starp tradīciju un sava laikmeta izjūtu, kas tālu pārsniedz konferences laika un telpas robežas. Video ieskats diskusijā Savukārt konferences noslēgumā tika atvērta grāmata Все мы дети своего времени: истории жизни русских в Латвии/ Visi esam sava laikmeta bērni: krievu dzīvesstāsti Latvijā. Tā ir pirmreizēja no vairākiem viedokļiem: caur dzīvesstāstiem tiek atklāta Latvijā lielākās etniskās grupas pārstāvju individuālās pieredzes un vienlaikus tās var lasīt abās valodās. Grāmatas veidotāji – zinātniskās redaktores N. Pazuhina un I. Garda-Rozenberga; sastādītājas M. Assereckova un M. Zirnīte apliecina dzīvesstāsta sabiedrisko misiju – tuvināt dažādas pieredzes, lai stiprinātu savstarpējo izpratni un toleranci sabiedrībā. |
 |
|