 |
|
       |
Esmu dzimis Nīgrandes pagastā. Arvārdsakot, esmu bārenis no 1. pasaules kara. Mana mamma gāja bojā kara laikā. Es jums pateikšu tā: mans tas īstais tēvs bija Baltijas vācietis un te pēc kara latvieši jau vispār tos vāciešus neieredzēja, vajāja. Tagad mans tēvs pārcēlās uz Liepāju. Un tur atkal sāka vajāt. Tad viņš pārcēlās uz Lietuvu pierobežā – tāda Rīteles muiža bija. Un tad, kad karš beidzās, pārnācis atkal atpakaļ uz Nīgrandes pagastu. Un tie apstākļi bija slikti, grūti. Un tad es 24. gadā 8 gadu vecumā izgāju ganos. Dzīvoju pie saimnieka. Jūs nezināt tos laikus! Viņš dod gultas vietu, apmazgāties, paēst... Es tur ganīju 4 govis. Nu un tad bija jāsāk iet skolā. Tad jau to skolas naudu samaksāja, drēbes sašuva. Tad jau nepirka, šuva mājā. Nebija jau man, kur palikt. Es pa vasaru gāju ganos un pa ziemu skolā. Cik tad tur tā skola tādam strādnieku puikam! Visi jau gribēja tevi izmantot, lai strādātu. Teiksim, govis jau bija jāgana, kamēr sāka snigt. Un tik tad tevi palaida vaļā. Nu un pa Jurģiem – 23. aprīlī tad atkal jāsāk iet ganos. Nu un tad es nogāju ne četras klases, bet četras ziemas. Un to skolu jau nedabūja beigt. Saimnieki pret mani izturējās kā kurš. Daži iepēra ar, daži nē... Pa vasaru tur noganīju tās govis. Sašuva drēbes un uzvalciņu, iedeva tur kādu desmitnieku, un ej. Nu tad gāju pie kāda cita saimnieka atkal. Teiksim, tad viņš mani laida skolā. Toreiz jau pārnācu no skolas, tūlīt skolas drēbes nost, tūlīt kūtī iekšā strādāt. Nu tā visu ziemu tā gāja gadu no gada. Un tad 15 gadu vecumā (tas bija 30. vai 31. gadā) es salīgu jeb, kā toreiz saka, saderēju pie viena Baltijas vācieša Griezes muižā Krastenieku mājās. Viņam bija 40 ha zemes. Ļoti bagāts, dikti labs un reliģiozs cilvēks bija, viņš faktiski bija mācītājs. Svētdienās pirms brokastīm viņš visiem noskaitīja no tās boksteru grāmatas lūgšanu un tad pātarus, un tad varēja sākt ēst. Nu ēst ļoti labi deva. Nu un tad tā es strādāju ziemu, vasaru, ziemu, vasaru, ziemu, vasaru. Man jau jāstāsta tādu kā romānu. Man palika 18 gadu. Nu viņi bija bagāti un iedomājās, ka jāpērk vieglo mašīnu. Un nav, kas brauc. Un viņi bija tā kopā divi švāģeri, kas bija apprecējuši divas māsas, katrs savu. Saimnieks ir vecs un tas otrs bija kara invalīds – viņam bija roka norauta. Un tad viņam par tiem nopelniem iedeva to vienu jaunsaimniecību. Un tad vienam bija 20 ha, otram – 20 ha, un tad viņi abi saimniekoja. Nu tagad iesauc mani vienreiz iekšā: “Frikeli, zini ko, Mamma (to saimnieci visi sauca par Mammu) grib pirkt vieglo mašīnu.” Nu ir labi, ka vieglo mašīnu, dabūs pavizināties. „Nē, nē”, viņš saka, „Bet mēs gribam, ka tu mācītos par to braucēju.” Toreiz jau tik smalki nerunāja. Es saku: „Nē.” Ko – man četras ziemas bija. Toreiz vēl domāju, nezin kādu tur skolu vajag, lai mācītos ar mašīnu braukt. Nē, nē. Tagad otrais saimnieks (tas bija karā bijis): „Nu kāpēc tu negribi?” Es saku: „Man skola nav. Kā es tur iemācīšos?” Viņš saka: ”Mūsu karā bija tādi veči – brauca ar smago automobili, knapi mācēja parakstīties...” Un otrs teica tā: „Pēc Jaungada tūlīt tev maksās algu. Tad tev uz Liepāju būs jābrauc. Mēs tev segsim visus tos izdevumus par to. Un dzīvoklis tev būs un viss,” viņš saka. Nu es pārdomāju. Piekritu ar. Nu un tad pēc Jaungada aizbraucu. Tā lielā, praktiskā braukšana faktiski mums bija no Liepājas līdz Grobiņai – 10 km. Bet tā pa priekšu jau bija tā galvas mācība. Nu toreiz jau mācīja diezgan smalki. Sāka stāstīt par visu to automobiļu vēsturi: kā tiem inženieriem ir gājis grūti. Un tad mūs mācīja par mašīnas uzbūvi. No kādiem materiāliem viņa ir taisīta, un šitā. Un bija briesmīgi grūti. Mēs tādi puikas, nevarējām piecus vārdus atšķirt – radiators, ventilators, karburators, ģenerators un akumulators. Un tad tas inženieris vāciskoja tos nosaukumus. Piemēram, to radiatoru sauca par “ķīler” – pa vāciski. Nu ventilators paliek ventilators. To ģeneratoru sauca par „dinamo” , sajūgs – „kuplung” sauca. Un mūs mācīja kursos, ka jābūt dikti pieklājīgi apģērbušam. Un toreiz, kad mācīja, tad tas ir likums. Žaketītei jābūt un labam kreklam, šlipsi obligāti nevajag. Pavasarī, kādā aprīļa sākumā, kursi bija nobeigti un sākām braukt. Un viņš saka: „Būs jābrauc ne tikai ar rokām un kājām, bet arī ar acīm.” “Kā tad tas? Kā tad ar acīm?”, sākām brēkt. Viņš saka: „Būs ceļš jāredz. Tad tur bedre vai šis, vai tas.” Lēnām jau brauca. Vislielākās briesmas bija toreiz ar zirgiem – tie baidījās. Nebija taču pieraduši pie tādiem. Bija viens, es atceros, tāds amerikāņu fordiņš un viens ševrolets bija. Tad instruktors sēž blakus. Mēs četri puikas, tie jaunie (18, 19 gadi), uz vieglajām mašīnām tikām. Uz tām smagajām, tiem ir pieci mēneši kursi, mums trīs mēneši. Ar smago mašīnu braukt mācījās, kas ir no zaldātiem pārnākuši. Nu un pārnācu tādā dikti agrā pavasarī no tiem kursiem. Tūlīt jau jāiet pie lauku darbiem. 3. vai 4. maijā visi darbi bija padarīti: kartupeļi apstādīti un labība, un viss. Un tagad saimniekiem radinieks atbraucis no Liepājas. Viņam bija tāda vācu markas mašīna – Opel. Saimniece man lika pēc pusdienas atnākt. Toreiz jau tā – pusdienlaiku no Jurģiem līdz augustam, kamēr sāka rudzus pļaut, tad bija pusdienlaiks – paēda pusdienas un pāris stundas nogulēja. Kā jau muižā, tur visādi darbinieki bija: kalējs, galdnieks, skroderis. Un tagad man liek aiziet pie skrodera sievas, kas bija friziere arī. „Aizej pie Salmiņa kundzes, lai tev apgriež matus smuki.” Apgrieza. Tagad braucam uz veikalu (kādi 5 km bija veikals). Nu es jau riktējos tur tai aizmugurē. „Nē, nē. Sēdi pie stūres, rādi, kā tu esi iemācījies!” Tad es gods godam aizbraucu. Nu saimnieks saka: „Es likšu kalponei tev iztīrīt drēbes. Rīt no rīta braucam uz Rīgu pēc jaunas mašīnas.” Man tā kā ar aukstu uzlēja. Es Rīgā vēl neesmu bijis, 18 gadu man. Bail, uztraukums bija. Un tā es novārtījos līdz rītam. Es ēst arī negribu. Nu no rīta brokastis bija kādos 8.00 un kādos 9.00 izbraucām. Nu tad man tā saimniece iedeva kādus 10 latus. 10 lati bija liela nauda, lielāka kā tagad – varēja vairāk nopirkt. Es Jums pateikšu, kas toreiz bija briesmīgi lēti: apavi, apģērbi un pārtika. Nu luksus lietas, teiksim, velosipēds, pulkstenis, radioaparāts – tie bija ļoti dārgi. Piemēram, es atceros tik daudz, akordeons maksāja 500 lati. To nemaz tāds strādnieks nevarēja iegādāties. Nu sākam braukt uz to Rīgu un sākām runāt. Un tai Mammai tagad prasu, kādu mašīnu tad pirksim? Viņa saka: „Es gribu pirkt lielu mašīnu, lai vismaz kādi 10 cilvēku varētu sasēst.” Nu tad bija lielas mašīnas, taksometri – tur 10 var iesēst. Nu labs ir. Toreiz gan sauca mašīnu par vāģi. Nu norunāja, ka tad jāpērk ir vācu vāģi. Firmas bija pulka. Itāļu, franču bija, nu vāciešiem ar ārkārtīgi daudz. Tepat pa Rīgu veikali. Tad nu aizbraucam uz vācu mašīnu pārstāvniecību. Tas pats kungs runā vāciski. Nu labi. Liela tāda zāle, tur pirmais bija Opel kadet. Tāds maziņš. Un man briesmīgi patika tas Opel Admirālis. Nu briesmīgi skaista mašīna, bet piecvietīga tikai. Pagalmam pāri ar bija tāds šķūnis. Attaisa vaļā – stāv divi mersedesi. Viens melns un otrs tumši zils. Un viņi saka, ka tie ir vēl silti, tikko no fabrikas iznākuši. „Nu, kuru gribēsiet?” Un tad Mammīte izvēlējās tumši zilo. Nu riktīgi liela mašīna – trīs sēdekļi. Nu labi, sakārto visu. Un tagad prasa: „Kur tev jābrauc? Cik tālu?” Es viņam saku: „Uz Nīgrandi.” „Cik būs kilometru?” Es viņam saku: „Kādi 150.” Tad 50 l ieleja to latolu – toreiz to sauca par latolu. Nebija benzīns, bet latols, jo viņam bija apmēram kādi 40% procenti spirts klāt pie benzīna. Tas vietējais. Taisīja no kartupeļiem spirtu un to jauca pie benzīna. Veikali bija, un tad tur dažos bija eļļas. Varēja dabūt speciālu eļļu Shell motoroil. Nu rakstīts uz tās bundžas, redz – Shell motoroil. Tad jau saimnieks nopirka pāris, trīs mucas latola. Vasarā ar pietika. Nu tad nu viss kārtībā. Izstumj no tā šķūņa ārā pa visiem. Bet es tagad saimniekam, Papum, saku: „Bet es no Rīgas nezinu izbraukt.” Tad mums izbrauca mašīnu no Rīgas ārā. Man ierādīja, kā sēdekli var augstāk, zemāk, atpakaļ, uz priekšu noregulēt. Nu un tad viņš teica: “Pabrauksi pusceļu, apmēram līdz Olainei, tad apstājies kaut kur ēnā un apčamdi bremzes, tad rumbas, un vai motors nesilst. Un ja silst, ja iet pāri pār 90 grādiem, tad uzreiz apstājies.” Tad viņš man vēl beidzamos norādījumus pateica: „Brauc lēnām, viņš saka, jauna mašīna tikpat kā jauns zirgs ir.” Nu tā mēs atvadāmies – „Laimīgu ceļu!”. Un tad sāku braukt. Diena karsta, vēl saule tieši spīd virsū, bet man ir krekls un vēl žakete, un galvenais – uztraukums liels. Man sviedri līst tā kā ūdens. Nu atbraucam līdz tai Olainei. Apstājamies. Braucam līdz Jelgavai. Apstājamies. Tas saimnieks paskatās uz mani: „Vai tik briesmīgi smagi braukt?” Es saku: „Jā. Paprovējiet.” Ja viņa stāv, tad jau to stūri briesmīgi grūti grozīt. Viņš piesēžas, nevar pagrozīt, viņš ir smags kā vells. „O, vella!”, viņš saka, „kā tu cietīsi braukt? Tev būs jābrauc.” Es saku: „Nu nekā nevar darīt.” Es bišķi gudrs arī, es saku: „Jūs man mācījāt un sedzāt visus tos izdevumus, nu jā, jācieš.” Nu nekas, braucam tālāk. Es arī braucu ar 50 vai 60 km/h, ne vairāk. Cik tad zirdziņš gāja – 10 km/h? Tā jau bija ļoti spēcīga mašīna. Kad ieslēdza trešo ātrumu un piespieda bišķi to gāzi, tad jau skrēja pāri 120 km/h. Bet nebija jau toreiz ceļi. Un mums ar kā mācīja – no Dieva puses, brauc lēnām un pa ceļa vidu. Ja tu iebrauksi grāvī, kas tad tevi dabūs ārā? Viņš ir 2,5 tonnas smaga, ar ko tad izvilksi viņu. Nu tad pie vakara pārbraucām. Iebraucām tur tai garāžā – kā toreiz sauca par vāgūzi mūsu pusē. Un es tūlīt nogāju Ventā un tā riktīgi nomazgājos. Saimnieks sauca vakariņās. Es vakariņas negribu. Es pienu nodzēros. Aizgāju savā istebelē, koridora galā tāda bija. Nu ko tad man vienam puikam vajag?! Tur gultele bija, skapele tāda neliela, galdelis. Un tās durvis man paliek vaļā. Un tagad visi četri saimnieki saiet saimes istabā. Prasa, nu kā tad pārbraucāt? Nu nekas. Bet saimnieks saka, ka vai mēs Dievam varēsim atbildēt, kad tas puika paliks par kropli. To stūri taču nevar pagrozīt – šito svaru! Es jums pateikšu, ka tā mašīna bija 40-50 km rādiusā vienīgā. Tik smagā bija viena otra, bet vieglā nē. Vieglā mašīna jau bija tāda luksus lieta, smagā jau bija priekš darba. Nu labs ir. Bet tad sestdien tā ap pusdienlaiku saimniece saka: „Lai cik tev grūti, bet nu tomēr rīt no rīta, 10.00, vajadzētu uz to baznīcu aizbraukt.” Jā, labi ir. Man jau no pusdienas palaiž vaļā. Es tur sakārtoju, ieleju benzīnu, ko nē, ko tur apskatos. Jā, no rīta, kādos 9.30 es jau piebraucu pie durvīm tā kā vajag kungiem. Turpat netālu bija pils. A tur tā kundze bija, un viņai bija meita beigusi to farmaceitu fakultāti. Nu tagad manas dāmas, kā saka, iesēžas. A mūs tā kursos mācīja – izlec ārā, lunkans esi, attaisi durvis vaļā un lūdzu! Palīdzi, ja kāda vecāka – tad ar elkoņa palīdzību iekāpj. Piebrauc atkal pie pils tūlīt, iznāk Spriņģa kundze, atceros. Nu un tā jaunkundze iznāk tajā korporācijas formā. Tad laikam bija brīvi to formu valkāt tā – cepure bija tāda maza, ar nadziņu tādu. Un balta blūzīte, es atceros kā šodien. Labi, lūdzu. Iesēdināju, un tā sākām braukt. Tā salasīja visus tos sieviešus tur un aizbrauc uz baznīcu. Ka jūs būtu redzējusi tur apkārt ap to baznīcu! Nu to mašīnu pa lielu gabalu iet cilvēki riņķī. Tagad nemaz tāda krāsa nav, zin, kad tā pa pāris metriem pats sevi var redzēt. Mani nolika ar stāvēt. Nu tas dievkalpojums beidzas, sēžam, braucam atpakaļ. Nu tā kā man lika – tur pirmā Krūkļa kundze bija, tad Spriņģa kundze bija. Un kā izkāpj ārā, tikmēr kabatā iebāž kaut ko. Es zinu, ka naudu. Un mana saimniece man ar iebāž kabatā. Tad, kad to mašīnu iebraucām tai garāžā saucamā, rauj tai kabatā, čamda – 12 latu. Un es eju pie saimnieces māsas un viņai saku: ”Bet kā nu tā, man maksā mēneša algu un šitā? Nu kā man ar to naudu?” Viņa saka: „Tu prasīji to naudu? Tu tak neprasīji. Ja tev dod, tad ņem!”. Nu tagad pagāja kāds laiciņš. Pa Jāņiem tur dikti smuki, tajā muižas parkā, pie Ventas tur. Un tad mūsu tai saucamai jaunkundzei brauc tie korporeļi visi Jāņus svinēt. Un tagad sāka braukt ar visādiem limuzīniem, ar autobusiem. No Rīgas brauca ar visiem dzērieniem šurp. Un tad es arī braucu kādiem, kam nebija tās mašīnas, uz Vaiņodi 25 km pretim. Tagad atbrauc pie to pili, izkāpj ārā tie studenti, dažs jau sadzēries. Tā jaunkundze iznāk, vārds Ārija. „Tu pagaidi bišķiņ,” saka. Iznes man tādu gruntīgu kasti, tā Jāņu dāvana būs. Iebraucu tai garāžā, tad tur to kasti attaisīju vaļā. Tur atkal divas lielas kastes ar šokolādes konfektēm un apelsīni. Tad apakšā bija divas pudeles atkal ar kaut kādiem smalkiem dzērieniem. Un tad bija vēl tāds albums, ar tādiem ārzemju skatiem. Es to sāku šķirstīt – desmitnieks vēl iekšā. Ko tad nu? Un tagad es, vai Dieviņ! Un tā man nāca tā nauda. Kādreiz kāzās par šoferi biju. Un tad atkal brauca no Liepājas līdz Vaiņodei tādi zaļumnieki, atpūtnieki. Tur lielākoties tie žīdeļi brauca. Nu un sapaprēja mašīnā iekšā, cik nu jau varēdami. Nu tik 20 km. Tad atkal katrs pa latelim iedeva. Nu viņi sazinājās tā: piezvana saimniekam, vakarā 19.00 bija jābūt Liepājā. Tur viena tik tā mašīna bija. Nu tad es pastaigāju un kam bija kādi lielie koferi, es stādījos priekšā – es tas un tas, no turienes un turienes, vai jūs tur un tur dodaties? Un tad palīdzēju atnest. Un mašīnai bagāžnieks arī bija liels. Un tad man nāca riktīga nauda. Nu tā es nobraucu četrus gadus tikai pa vasaru, jo ziemu jau toreiz nebija ceļu un kas viņus izšķūrē. 34. gadā es sāku braukt un 37. gadā man bija jāiet zaldātos. Nu žēl bija, bet es briesmīgi zaldātos gribēju iet. Tad kādā 36. gadā, lai es būtu tā bišķi aptēsts tais zaldātos, es iestājos vēl Latvijas Vanagos. Viņi bija tāda pusmilitāra organizācija, tie Daugavas Vanagi, ko mēs saucām par Latvijas Vanagiem. Mums bija rezerves seržanti, kas mācīja grozīties un soļot. Tad, kad es aizgāju tais zaldātos, seržants uzreiz ievēroja, ka es māku grozīties. Armijā ēst deva ļoti labi, bet maz. Te jau uz laukiem pie saimniekiem ēd, cik gribās. Tur bija, saprotiet, liela bļoda ar gaļu, olas. Ēd cik gribi! Smagi darbi, pieradis, vēders izstaipīts. Aizgāju armijā – nekā. Krūzīte kafija, nu maizi varēja, cik grib dabūt. Nu kad bija tā naudele, tad piepirku vēl sviestu. Katram bija tāds skapelis, un nolika tur cukuru, sviestu. Tad nezaga. Nu, ja kāds bija nabadzīgs, tad tas prasīja: „Nu iedod man ar kādu bišķi.” Bet zagti – nē! Pārnācu 39. gadā vasarā no tiem zaldātiem uz Jaunauci. Nu kur tad es palikšu? Un tā kā man sirdī kremta, ka tā mašīna paspēlēta citam ir, tad es tajā pusē nemaz vairs negāju. Ja lauku darbos, tad man vienalga, kur es strādāju – te vai citur. Kad pārnācu no tiem zaldātiem, nometos Vaiņodē pie pazīstamiem. Tur es mēnesi pastrādāju pie tāda, nu kā būt teikt, ekspeditora – liels zirgs tā kā traktors viņam bija tāds. Un tad vedu no stacijas patērētāju biedrībai, kas vien vajadzīgs – miltus, cukuru, ogles, nu visu. Bet man nepatika – man pašam ēdiens jāgādā, krekli jāmazgā. Kad es biju pie saimnieka, man nekas nebija jādara. Sēdi pie galda un ēd. Kad sestdienas vakarā kreklu sviež nost, tad velk citu. Un tad es izdomāju - braukšu uz Jelgavu. Es biju spēcīgs vīrs toreiz, puisis. Jelgavnieki tādi briesmīgi bagāti un lieli saimnieki. Man no darba nav bail – braukšu tur. Braucu, braucu, braucu. Iebraucām te Aucē, sagribējās ēst kaut kā. Nu 10.00 pulkstenis varbūt bija. Izkāpjam no tā vagona, es teicu: “Kur te var dabūt ieēst?” Tie saka: „Te tādu gabaliņu jāpaiet, tad būs.” Aizgāju, paēdu. Zin, tāda kā tirgus diena bija. Stāvu, klausos. Turpatās stāv jauni cilvēki un saimnieki tur. Pienāk man arī viens klāt. „Gribi līgt?” „Jā.” „Cik prasi?” „Cik jūs man dodat?” „Nu man vajag 3 mēnešus,” viņš saka, „200 latu.” Es tā domāju, tur būs kādi 65 lati mēnesī. Un par citu, tur zināms, nemaz nav ko prasīt, ka būsi paēdis un apģērbts, un apmazgāts. Un tā es te atnācu un paliku, 40. gadu vēl sagaidīju. Intervija ierakstīta 1996.17.06., Aucē
|
 |
|