 |
|
       |
No pirmskara laika es atceros, ka no Latgales, no Ludzas mani atveda. Es esmu 16. dzimusi. Un 21. gadā mēs braucām uz Rubu (Zemgalē). Tie bija lieli gadi. Atceros, ka mūs veda pavasarī, mani krusttēvs nesa klēpī un ienesa vilcienā, krustmāte atbučojās un apmīļoja. Kopā mēs bijām deviņi bērni. Man bija divi vecāki brāļi, tad es trešā, pēc tam vēl divas māsas un vēl brālis, tad pārējie trīs piedzima jau šeit Rubā. Sanāk, ka seši mēs bijām no Latgales. Kad atbraucām uz šejieni, es vēl atceros, pa vasaru gāju ganos. Es biju maziņa, man bija septiņi gadi, bet es gāju ganos. Visi kaimiņi, kas bija sabraukuši, tos mazos bērnus dzina ganos, tad nu mēs kopā gājām. Bet par to, kāpēc braucām uz šejieni dzīvot, tur bija tā redziet... Tur bija daudz tādas ģimenes, kam bija daudz bērnu, zemītes mazas un nevarēja nekā iztikt. Bija jāiet kalpot, bija jābrauc uz Krieviju, toreiz nebija Maskava, bet Petrograda. Tur brauca papus, kad viņš vēl nebija precējies, uz to Petrogradu. Viņi bija kādi seši brāļi, zemīte bija maza, un vēlāk te sāka muižas dalīt. Izsludināja, ka tev dos zemīti par brīvu, lai tik brauc! Veselas ģerevņas sariktējās un brauca, deva vagonus, lopus veda. Paši braucām cilvēku vagonā, lopiem bija savs vagons. Zirgus veda, govis veda, pat malku cits atveda. Ko tad tur atstās, ja transportu par velti deva. Tad šeit deva mežu, šī māja celta 24. gadā. Kad atbraucām, te jau neviena māja nebija, neviena kociņa nebija, te taču viss bija kunga zeme. Lai būtu, kur dzīvot, mums muižā deva dzīvokļus. Tagadējā rūpnīcā toreiz skaitījās muiža, tas kungs bija tāds vācietis. Citi, kas atbrauca palika skolā, citi pašā Rubā. Man babuška, mana vīramāte, stāstīja: „Mēs bijām visi baznīcā un mācītājs sludināja sprediķi, ka brauciet, kamēr vārti vaļā, tur var dabūt zemi.” Jā, viņš pilnīgi izsludināja savai draudzei. Un kas jau varēja atļauties atbraukt, tie visi brauca. Mana ģimene arī, divi brāļi tikai palika Latgalē, kur tēva zeme. Tā viņi sarunāja, ka darīs. Mans papus bija tāds enerģisks, tāds strādīgs, sarunāja un tad brauca, te visa ģerevņa bija. Tagad jau daudz mājas iznīkušas. Daudz tad atbrauca, nu kādas ģimenes piecpadsmit: Degšņi, Zizari, un citi. Nu šite jau bij tā, ka atbrauca mūsējie, te jau nekur nebija katoļu baznīcas. Tagad mums ir Aucē, mēs skaitāmies Auces katoļu draudze. Bet te ir Lietuva pāri netālu, Vadakstīte iet un tad mūsējie sarunāja visi braukāja uz Lietuvu. Es ar esmu Lietuvā iesvētīta, krustīta es biju Latgalē, bet iesvētīja mūs Lietuvā. Tad vēlāk no Jelgavas brauca mums mācītājs, te viņu uzņēma vienreiz mēnesī, visi latgalieši sarunāja. Uzņēma viņu parasti kādā mājā. Manā mājā ar kādas astoņas reizes bij, kādreiz man bij smuka māja. Cēla 24. gadā. Tas mācītājs kādus trīs gadus no vietas brauca, viņš bija Ķekans, tāds feins mācītājs. Tad viņš te kādu nokrustīja, citu iesvētīja, citu apglabāja, kurš nomira. Nu vēlāk atklāja Aucē to katoļu draudzi, bet uz Auci grūti tikt. Tad par to ganīšanu. Bij tā, ka tik daudz jau nebij ganību, zemītes toreiz nebij daudz iemērītas, vēlāk iedeva tās ganības. Mūs trieca visus bērnus, govs bizoja dunduru laikā, nevarēja savaldīt, bet gājām. Puikas, kas vecākos gados bija, tie tur vairāk ap tiem lopiem krāmējās kā mēs tie mazākie. Bet tāpat mēs tās govis vācām, lai neizklīst pa mežu govis, aitas. Te kaimiņš vēl cūkas dzina ganos. Pastāstīšu, ka tas kungs briesmīgi negribēja, ka te brauc un dala tās zemes, viņam jau bija tie kalpi un viņi te bija briesmīgi iedzīvojušies un ar jau negribēja briesmīgi, lai te brauc un dala, bet redz valdība dalīja to zemi. Tie kalpi stāstīja, ka tas kungs un tas kunga vagārs, ziniet tas priekšstrādnieks, runāja, ka te brauks mežoņi ar ragiem, ar nagiem, ar bārdām un lai ņem bomjus un cirvjus un lai iet sist nost stacijā, kad atbrauks. Bet mums bija pārstāvis no Rīgas līdzi, nedrīkstēja aiztikt. Vēlāk tās sievas stāstīja: „Vīri gāja ar tiem bomjiem...” Tāda Petkene bija mammai liela draudzene, vēlāk uz pirti gāja. Mamma vēl viņai segas auda, un viņa saka: „Nu divpadsmitos pienāca tas pasažieru vilciens ar cilvēkiem, tie lopi aizmugurē. Skatāmies, kāp ārā nu tik smuki cilvēki, tādi paši kā mēs! Nevienam nav ne ragu, ne nagu nekā nav.” Lūk, kā bija. Vēlāk papum tādi draugi visi bija, papus momentā uzbūvēja pirti, citādāk ar utīm apaugtu. No tāda ceļa un no visa, no pārdzīvojuma un tad pēc trīs dienām sestdienā jau to pirti kurināja. Pa priekšu nomazgājas vīri un tad tās sievas, bērni. Mums skolā šeit bija grūti, par čangaļiem mūs sauca. Bet mēs jau mācējām latviski, grāmatu paņēma i momentā rakstījām, lasījām. Man bija mīļa skolotāja, adīju cimdus viņai. Tāpatās, nu viņa iedod man kādu konpeti, pabaro istabā, uzsien banti kādu galvā. Es biju liela adītāja, jā. Sadraudzējāmies, nu sākumā te kādā vienā, otrā, trešā klasītē, vēlāk aizgāju skolā biju kādā piektā klasē, ta jau bij citādāk. Ta jau biški mūs ievēroja. Pirmajā klasē gājām tepat Rubā, tai vecajā pilī, pēc tam tikai kolhoza laikā valdība tur piebūvēja internātu klāt. Daudz mēs bijām, kādi četrdesmit bērni klasē, nu kopā ar visiem tiem latviešu bērniem. Skolotāji jau tak nešķiroja, viņiem tak bij nokomandēts. Tāpat pusdienas deva, mūsējie vecāki veda kartupeļus. Tāpat kā viņus baroja, tā mūs baroja, tikai viņus pa priekšu pabaroja un tad momentā pārliek traukus un ta mūsus baro. Un garšīgi baroja bērnus. Es izgāju divpadsmit gadus šite (Lonijai bija divpadsmit gadi, bet mācījās tur tikai četrus), ta vēlāk mūsus pārcēla uz Rozes skolu seši kilometri. Tur mūsus uz nedēļu aizveda, sadeva produktus. Kādreiz, ka pietrūka, tad pusnedēļā atskrien mājās, tad aizved ar zirgu. Tajā Rozes skolā bija labi, tur mūs ievēroja, mēs kā latvieši bijām. Bet tajā sākumā Rubā, tur gan šķiroja. Mēs tos latviešu bērnus par bumbuļiem saucām. Viņi mūs par čangaļiem, mēs viņus par – bumbuļiem. Tas bija kā lamu vārds. Kāvās puiši, mani brāļi arī. Pat ar nažiem kāvās, nevarēja skolotāji valdīt. Tie bumbuļi nāca virsū kā mākoņi, mūsējie turējās, nepadevās. Vēlāk jau visi sadraudzējās, gāja kopīgi. Paaugām lielāki jau, rudenī palika man astoņpadsmit un ziemā es apprecējos. Jauna biju. Piekto klasīti pabeidzu, sestā nemaz papus nelaida, vajadzēja strādāt. Es tāda enerģiska biju pie lopiem un vis. Man patika lauki, tāpēc arī paliku uz laukiem. Man lopi patika, zirgi patika. Es, kad apprecējos, es turēju skaistu zirgu, nu tādu skrējēju, droška un kamanas ar mums bija līdz karam. Braukāja uz baznīcu visur kur. Tajā skolā iet tikvien kā sanāca pieci gadi. Es jau vēlu sāku iet, man bija pāri pa septiņi. Kad beidzu mācīties bija kādi divpadsmit, trīspadsmit. Tēvam bija lielāka māja, nekā mums šeit, kur pie vīra dzīvoju. Tēvam bija četras istabas, virtuve arī lielāka. Kā mums pa Jāņiem gāja! Dikti skaisti! Man tēvs bija Jānis un vecākais brālis Jānis un tad katru gadu kā svinējām. Kā bij skaisti! Mums bij te tādi papam draugi Joniški pie Ezeres. Tas bij muzikants ziniet, pūtējs un trīs dēli. Un viens dēls bungas sit. Katrus Jāņus viņi brauca te svinēt. Pa Jāņiem, ka nokauj bekonu, sataisa visādus tur gardumus, visādu zakusku ziniet un stacijā te bija tāds Dīcmanis, stacijas priekšnieks, tas ar saviem audžu dēliem sanāk, vaiņagus, ka liek tēvam un brālim uz kakla. Dikti jau skaisti bija. Daudz gatavoja ēdamā, toreiz jau tādu ledusskapju nebija. Mums siena šķūnī bija zemē izrakts tāds kā pagrabiņš, virsū tāds vāks, tad lika tur gaļu, lai mušas netiek klāt. Un orķestris, ka rāva vaļā, tad te visa apkārtne skanēja. Svinēja līdz rītam, i otru dienu. Jo tas jau bija Latvijas laikā, tad varēja visko svinēt. Jāņos arī līgoja, tā rūtaja, rūto, rūto, rūto! Es pat atceros dziesmas, tikai nodziedāt nevaru, kaut kas ar to vairogdziedzeri. Mana vīra māsīca bija atbraukusi no Latgales. Briesmīgi skaists balss manai vīra mātei, manai mātei arī. Bet šeit jau tā nedziedāja kā Latgalē. Latgalietes dikti skaisti dzied. It sevišķi kāzās, apdziedāšana tā bija. Es zinu, kad mana māsa tajā laikā precējās, atbrauca brāļu sievas no Latgales, viņas gāja gar galdiem un apdziedāja. Vai! Tik skaisti apdziedāja! Es esmu ticīga jau no mazām dienām. Toreiz pirmo reiz, kad atbrauca mācītājs man bija kādi deviņi gadi. Es zinu, ka sagāja visi ciemiņi, man nebija kleitas, es jau sapratu, ka vajag uzpucēties un mamma iedeva tādus lielus bocinkus uzaut un kaut kādu tur kleitu nesmuku. Es paskatījos un nomuku, un noglabājos, tāpēc, ka nesmuki saģērbusies, citi bērni smukāki. Nu nevarēja nopirkt, būvējās taču, nebija naudas. Man te piegāja tā, kas no Latgales bija atbraukusi, saka: „Meitiņ, neuztraucies, kad izaugsi, kad tu pelnīsi, tad tev būs.” Tad viņa mani tur ievilka iekšā pie tiem dievkalpojumā. Es klausījos to sprediķi. Visas sievas raudāja, kad mācītājs runāja. Nu kā taču no dzimtenes atbraukuši svešā pusē, neviens mūs neieredz. Viņš teica: „Jūs esat atbraukuši pie svešiem ļaudīm un turaties kopā un pie savas ticības tā kā niedre uz ezera lokās, uz kuru pusi vējš velk, uz to jūs. Turaties!” Šitie vārdi man palika uz visu mūžu. Un uz visu mūžu, kaut kolhoza laikā, kaut pa nakti es padarīju, bet svētdien es aizgāju uz baznīcu. Vīrs bija par mani gandrīz septiņi gadi vecāks. Viņš noskatījās, ka es tāda feina strādniece, laba meitene un sāka mani ielenkt. Tad mēs nodraudzējāmies, man bija sešpadsmit gadu, kad es sāku jau uz balli iet. Jā, mamma nopirka pirmo kleitu, skaisti uzpucējos, aizgāju uz balli. Sāka dancināt, pavadīja mājās un tā mēs iepazināmies. Tad mēs divi gadi nodraudzējāmies. Tad viņš nāca katru vakaru pie mums ciemos. Mums bija tāds patafons, tāds ar lielu trubu tur daudz skaistas plates bija. Mēs tur ar padancojām. Viņam bij māsa manos gados, mēs draudzenes bijām. Vēlāk tas patafons laikam sadega. Tēva šķūnī iespēra zibens 37. gadā laikam. Tikai istaba vien palika, kūte sadega, zirgi. Govis nē, tās bija ganībās. Apmācās briesmīgi, iespēra un sāka degt, kamēr saskrēja tie ugunsdzēsēji. Zirgus nevarēja no kūts dabūt ārā. Tas šķūnis bij tā pretim, pret to stalli, no tā šķūņa tā uguns gāja taisni stallī iekšā. Kādi bija skaisti zirgi papam. Apprecējos 34. gadā 11. janvārī. Kāzas man bija kā ministram. Ziniet, toreiz tas bija Latvijas laiks, laulāja Jelgavā katoļu baznīcā. Bija tā. Papus sarunāja, kādi divi simti cilvēku bija uzaicināti. Šķūnī dancoja, jā, kaut janvārī, bet sniega nekāda daudz nebija. Sarunāja man lielas pirmās kāzas, jo tas vecākais brālis bez kāzām apprecējās un es laba strādniece biju. Papus nokāva trīs bekonus un teļu. Papam bij septiņas slaucamās govis toreiz. Viņš rentēja, viņam sava zeme nebij liela, divpadsmit hektāri, bet viņš rentēja tur kādi pieci hektāri klāt. Nu dikti jau kāzas bij lielas, kādas trīs saimnieces bij, mīļais Dieviņ! Kā jau kāzās visu gatavoja iepriekš, sapirkām tās drēbes, to štāti. Pirkām visu Aucē, tur bija tāds jaunlaulāto veikaliņš. Tur varēja visu nopirkt kurpes, apakšveļu, ka tik nauda bija. Papus sarunāja to lielo orķestri, savus draugus Joniškus. No rīta vilciens gāja agri uz Jelgavu un dzina mūs uz stacija kādos pulksten četros. Jā, ar vilcienu aizbraucām un pusdienā gāja atpakaļ. Baznīcā laikam bija kādi desmit cilvēki, vedēji, māsīcas. Vecāki nebija, mamma jau skatījās to kārtību mājā. Tad, no vilciena izkāpjot, muzikanti sagaidīja un, ka rāva maršu, domāja, ka kāds ģenerālis atbraucis. Sagaidīja ar maršu. Biju visā laulības štātē, baltu kleitu. Bij janvāris, tāds apmācies bija, brīžiem saulīte, tāds uzsalis, sniegs nekāds nebija. Smuks laiks bija. Tad izkāpām un bij tāds Nosis, ziniet, muižā kunga kučiers. Un tas aizbrauca pretīm, tas sēdēja uz buka. Mūs četrus veda tai droškā un ka rāva orķestris tai Reņģē (vilciens Jelgava-Reņģe) to maršu. Jā, un tad kādu nedēļu. Tie muzikanti arī visu nedēļu. Te daudz māju bija, gāja gulēt i šajā mājā (vīra māja), i tēva mājā, i pie kaimiņiem. No Latgales arī bija briesmīgi daudz sabraukuši, visi bija salūgti, kas jau kopā sabrauca. Pie mums te nelūgti negāja, tā tik paskatīties, paklausīties. Šķūnī dancoja, šķūnī bij uzpucēts viss, salikta grīda, lai varētu dancot. Istabā bija galdi, pie vienas reizes jau nevarēja visus pabarot, tad gāja uz maiņām. Vieni dejo, otri ēd un tad mainās. Tādas bij kāzas un visa kā bij diezgan, kāds bij miežu alus. Mucas lielas, lielas. Papum tāds meistars taisīja speciāli. Tagad jau gan vairs tādas kāzas nevar uztaisīt. Pati jau jauna biju, tik deviņpadsmitajā gadā, kad precējos. Varbūt i šo to nesapratu, bet biju laimīga. Bija vīram vecākais brālis, apprecējās, tas briesmīgi nesatika ar tiem večiem, nu viņa sieva nesatika, lamājās un kāvās. Tad to izraidīja ārā, nebija kas strādā un tad mums vajadzēja ievākties vīra vecāku mājā. Vajadzēja tam vecākajam brālim atmaksāt 2000 latu pūra naudu. Tai vīra māsai 500 latu. Rāvos, strādāju, maksāju, nu tad izmaksājām. Kad bija māja izpirkta, tad iegādājāmies drošku un zirgu. Mums divu, trīs gadu laikā vajadzēja izmaksāt. Tas gāja caur tiesu, caur notāru. Ja mans vīrs būtu gājis prom, viņiem ar būtu jāmaksā, tas jau likums tāds bija. Vienam taču visu neatstāja. Kad tai 37. gadā māja bija izmaksāta, tad braucām uz Latgali, pārdevu izaudzētas cukurbietes, tad nopirkām to drošku. Uz Latgali braucām tādēļ, ka tur otrā februārī sveču dienā bija tirgus Nirzā, tur droškas un vis kaut kas. Un tad ar vilcienu atsūtījām uz šejieni. Šeit jau nevarēja dabūt, te tādu tirgu nebija. Te tikai tādus riteņus un ratus varēja nopirkt. Mēs kopā kādi pieci braucām uz to Latgali, palikām pie tēva brāļiem. Bija jau man visi trīs bērni piedzimuši. Visi piedzima tepat, mājās, manā guļamistabiņā. Dzīvojām visi kopā ar vīra tēvu un vīra māti. Vēlāk arī lielākus logus mājai biju pasūtījusi, kad karš jau klāt un viss. Intervija ierakstīta 1996.06.19., Rubā
|
 |
|