 |
|
       |
Tā pirmā ziema, kad vācieši ienāca, bija ārkārtīgi barga. Un tad bija tā, ka kādreiz ziemā teica, lai katrs paņem uz skolu vienu pagali malkas līdzi. Tik otrajā gadā mēs tikām atpakaļ uz Āgenskalna ģimnāzijas telpām. Kara laikā es izšķīros par medicīnas studijām, jo viss, kas bija iecerēts - vēsture, filozofija vai jurisprudence, tas pie valdības maiņas bija nederīgs. Tādēļ es nodomāju, ka medicīna ir vienīgais, kas visiem vajadzīgs un ir politiski neitrāls - mācīšos to. Tur bija vajadzīga latīņu valoda. Bet kad vācu laikā skolā atkal ieviesa vācu valodu, kas krievu laikā bija izslēgta no programmas, tad izslēdza latīņu valodu. Tādēļ to es sāku mācīties privāti pie vienas skolotājas, lai varētu vēlāk medicīnu studēt. Un vācu laikā pēdējā skolas gadā es jau varēju nolikt eksāmenu latīņu valodā humanitārās ģimnāzijas apmērā. Bez tam man latīņu valoda ārkārtīgi patika. Man tiešām patika mācīties. Ja privāti kaut ko mācās, tad pavisam cita interese. Un es tik zinu, ka es skolotājai maksāju ar cigaretēm un degvīnu. Redz, naudai vācu laikā nebija vērtības, bet papirosi un šņabis bija cietā valūta. Visiem bija devas, bet mūsmājās neviens nesmēķēja un nepļēguroja arī, - tā pamazām iekrājās. Skolotāja ar manu nesumu aizbrauca uz laukiem, iepirka produktus. Viņai bija mazs meitēns, kurš spēlējās pie tā galda, pie kura mēs katrs savā pusē sēdējām. Tad, kad pienāca 43. gada pavasaris un man vajadzēja beigt ģimnāziju, tad nodibināja leģionu un sāka tur iesaukt. Bet tos, kas pieteicās darba dienestā, tos atsvabināja no leģioniem. Vienu no mūsu klases aizrāva pavasarī prom, mēs pārējie, galvenokārt, lai nobeigtu skolu, pieteicāmies darba dienestā. Izlaiduma vakars bija svētdienā. Un mums no darba pārvaldes jau bija piesūtīta pavēle ierasties. Pirmie, kas aizgāja, dabūja zināt, ka pirmdien agri rītā jābūt kūdras purvā. Pārējie mēs negājām uz turieni - aizbraucām uz laukiem, bet tad nāca policija uz mājām. Kad redzējām, ka vecākiem būs slikti, tad gan gājām strādāt Salaspils kūdras purvā to vasaru, pirms bija tā braukšana darba dienestā uz Vāciju. Jā, nu tas kūdras purvs bija labs treniņš būt prom no mājas. Tas bija diezgan pagrūti. Laimīgi dzīvojis, kā saka, ģimenē vienmēr, un tagad - visu vasaru prom. Vienu mēnesi pirms braukšanas uz Vāciju gan palaida mājās. Bet to ar es nostrādāju laukos - Ieriķos “Incēnu” mājās kulšana sākās, tad vēl Lielvārdē raku kartupeļus. Tas, ka būs jābrauc uz Vāciju, bija skaidrs jau 43.gada pavasarī, kad pieteicās. No sākuma vecāki negribēja. Bet, kad redzēja, ka citādi jāaiziet leģionā, tad atkal skubināja. Un tā 43. gada rudenī no Jūrmalas stacijas braucu uz Vāciju. Izvadīja visi radiņi. Pēc tam es vairs uz Latviju atpakaļ netiku. Jo tad, kad bija mana atvaļinājuma reize no kara dienesta, tad bija invāzija un mums aizliedza visus atvaļinājumus. Un kaut kāda joka pēc tanī darba dienestā, jau pirmā dienā, kad mēs apmetāmies Fulšteinā, es meklēju, kur var slimnieku pieteikt, jo viens draugs jau ceļā saslima ar dzelteno kaiti. Otrā dienā man tūlīt piedāvāja darbu ambulancē par sanitāru. Tā kā es biju izšķīries par medicīnu, tad es biju ar mieru. Satiku drīz vienu latvieti, kurš bija nokavējies braukt mājās, bija slimnīcā bijis, un viņš teica: “Klausies, tas vācu sanitārais feldfēbelis – tas ir tāds slaists, ka tev pašam jāpārņem visa vadība. Citādi tu mūžīgi dabūsi no ārsta pa cekulu.” Nu tad es ķēros pie darba. Drīz slimnieku pieņemšana un izvērtēšana – kuri jāpatur, jāpārsien vai jārāda ārstam, nonāca manā pārziņā bez jebkādām priekšzināšanām. Ārstam tas viss ļoti patika. Viņš vienīgais no tiem vācu vadītājiem bija inteliģents. Viņiem bija tāds pārvadājamais rentgena aparāts. Tā pēc vienas reizes, kad biju redzējis, kā ārsts to aparātu saliek, nākamajā reizē jau pats varēju to salikt. Par to jau viņš bija sajūsmā, jo viņam tas darbs likās ārstam nevajadzīgs - uzstādīt un saskrūvēt. Tā nu man kādreiz bija jābrauc arī uz citām nometnēm rentgenu uzstādīt. Pēc trim mēnešiem tos, kas bija vienu gadu vecāki par mums, sūtīja mājās un uzreiz pārskaitīja uz leģionu. Bet mums, kas bijām 24. gadā dzimuši, skaitījās, ka pilnu gadu Vācijā jābūt. Tos pirmos trīs mēnešus puse no visiem bija vācietēni, pārējie bija latvieši. Bet, kad mūs pārcēla uz Siltes salu, tad bijām tikai latvieši. Siltes sala ir Ziemeļjūrā. Tā sastāv no vienas garas smilšu kāpas bez kādiem kokiem un krūmiem. Es atkal strādāju ambulancē. Tur varēja iet jūrā peldēties. Mums bija tikai krasta sardzes jātur pret invāziju, pa naktīm jātup krastmalā kaut kādā bunkurā. Bet tur neviens nenāca – ne anglis, ne amerikānis. Kad krievi nāca Latvijā iekšā, tad gan mēs visi gribējām uz leģionu tikt. Ko mēs pūstam Vācijā, kad krievi nāk Latvijā iekšā! Bet mums teica: “Nē. Vadonis zina labāk.” 44. gada pavasarī pienāca paziņojums – jābrauc prom. Un tad mēs braucām uz Austrumprūsiju, kur mūs nodeva vācu virsnieku rīcībā. Tur kā instruktors bija arī viens otrs latvietis. Starp citu, kā tulks bija viens Baltijas barons - fon Rākels, šķiet pēc pakāpes virsseržants. Vācieši domāja, ka viņš mums ieriebs, bet nekā - viņš tikai sapņoja par tiem burvīgiem laikiem, kas bija bijuši Latvijā. No sākuma mums bija šaušanas izmēģinājumi. Tos, kas bija izšāvuši, fon Rākels sapulcināja mežiņā, apsēdināja visus un teica: “Puikas, kas ir no Griškenas?” Griškens – tas ir Grīziņkalns. Viņš bija kaut kur tur dzīvojis. Stingrs bija, bet draudzīgs. Tās jaunkareivju apmācības nebija kārtīgas, jo jau pēc neilga laika gandrīz visus mūs sūtīja tālāk uz Rietumprūsiju – uz kaprāļu skolu. Tā bija izvietota kādā bijušajā trako namā. Tur mēs pavadījām 44. gada Ziemassvētkus. Un tad jau par to, kādā veidā tiks uz fronti, vairs nebija lielas bēdas, jo fronte mums pienāca praktiski klāt. Atkal mēs ... mēs nekad neko nenobeidzām. Ne mēs darba dienestu nobeidzām, ne īsti jaunkareivjus, ne instruktoru skolu – mums bija vienmēr jāiet uz nākamo vietu, citādi karš būtu izbeidzies bez mūsu klātbūtnes un līdzdalības. Mūs aizsūtīja uz leģionu kaut kur Austrumprūsijā. Braucām diezgan ilgi, jo fronte bija sašķiebusies. Kad beigās mēs nonācām pie divīzijas štāba, es jau zināju, ka tur mans ģimnāzijas skolotājs Putniņš ir par tulku divīzijas komandierim. Bet es viņu nesatiku, jo krievi bija viņu saņēmuši gūstā. Pēkšņi no mūsu grupas vajadzēja 12 labus šāvējus. Tos kaut kur aizveda, pēc tam aizveda arī mūs aiz kaut kādiem šķūņiem un nostādīja ierindā. Tie šāvēji 2 grupās bija jau priekšā. Un tad izveda divus latviešus sasietām rokām un nolasīja spriedumu – par laupīšanu piespriests nāves sods. Viņi bija darījuši to pašu, ko vācieši Latvijā, bija kādu cūku nozaguši. Tā viņus tur nošāva mūsu acu priekšā. Tur mūs sadalīja visus pa pulkiem un sākās mūžīga atkāpšanās. Bija apšaudes un ielenkumi, no kuriem liela daļa latviešu virsnieku mēģināja tikt ārā. Nonācām jūrmalā un gar pašu jūru gājām uz rietumiem. Kaut kur krievi šāva virsū. Nonācām līdz vienai pilsētai, kas iepriekšējā dienā bija sabumbota. Tas viss bija kā murgā. Kad iznācām ārā no visiem tiem ielenkumiem, mūs pārveda uz kādu muižu. Tur mums notika nelielas apmācības. Augstākā latviešu virsniecība jau sāka prātot kā pazust mežos un sagaidīt angļus. Tad pienāca pavēle pulkvedim Janumam noorganizēt kaujas grupu, kuru ar mašīnām vedīs uz Berlīni – tās aizstāvēšanai. Arī es nonācu starp tiem, kam bija jābrauc. Mūs izsēdināja no mašīnām Berlīnes dienvidaustrumu pusē. Tā kā tā divīzija, kurai bijām pievienoti, bija motorizēta, bet mums nebija braucamo, tad mēs tikām tur pamesti. Un tad Janums mierīgi pēc kompasa sāka mūs vest uz rietumu pusi. Jo viņš jau iepriekš bija dzirdējis radiofonā, kurā vietā amerikāņi pārgājuši Elbas upei pāri. Bet bija tā, ka gan mēs gājām uz rietumiem, gan arī krievi. Reiz pa nakti mēs gājām pa miglainu pļavu, bet kilometru tālāk, tikai pa ceļu, krievu tanki brauca tajā pašā virzienā. Un to tanku jau dzird. Tā mēs nonācām vienā priekšpilsētas miestā rietumos no Berlīnes. Tur vienu nakti pārgulējām. No rīta puiši, gribēdami kaut ko ieēst, devās uz beķereju. Domāja pievākt maizi, - teiks, lai neākstās, mums ir plintes. Tie pāris, kas tur iegāja iekšā, knapi bija sākuši runāt, kad bodnieks bija sācis skatīties pa logu ārā. Šie paskatās, – krievu tanks brauc pa galveno miesta ielu. Viņi beķerejai pa otru pusi ārā. Tai miestā jau bija tikai māju rinda, kam iela vidū un mūsu pulks pa abām pusēm devās prom. Tur es arī redzēju krievu, - viņš skatījās tā apkārt, bet uz mani nepaskatījās. Cik mēs bijām? Kādi 50 metri viens no otra. Nu un tad mēs atkal turpinājām iet pa mežu, līdz nonācām tuvu amerikāņu frontei. Tur mums lika labi paslēpties un Janums aizsūtīja savu automašīnu pie amerikāņiem ar ziņu, ka mēs iesim pāri, lai viņi nesāk uz mums šaut. Pa to laiku piebrauca žandarmu grupa, un prasīja, kur ir komandieris, ka viņam ir jāiet viņiem līdzi. Janums lika teikt, ka viņš tur pašreiz nav. Sākumā šie negāja prom. Aizbrauca tik tad, kad Janums lika viņus ielenkt ar jau atdrošinātiem ieročiem. Atdrošināti, – tas ir tā - nav stobrā patronu, tad tu paņem šitā atpakaļ un iebīdi to patronu, tā, ka atliek tikai nospiest un šaut. Tas ir tāds ļoti smuks troksnis – klikt, klakt. Un katrs militārists zin, ko tas nozīmē – kad šito skaņu dzird, tad jālasās prom. Un mēs vēl bijām milzīgā pārspēkā. Tad Janums nolika mūs, kā saka, pozīcijās pret to ceļu, pa kuru vācieši varēja nākt. Ja viņi nāktu, vajadzētu šaut. Atgriezās mūsu ziņneši no amerikāņu pozīcijām ar ziņu, ka naktī noteiktā vietā jāiet pāri un viņi šaus raķetes, lai mēs zinām, kur tas ir. Naktī mēs gājām turp un nonācām pie vācu pozīcijām, kas bija vienkāršs grāvis, tur bija tādi vecāka gada gājuma kareivji. Viens leitnants izleca no grāvja, piegāja Janumam, un prasīja, kur mēs ejam. Jaunums teica, ka mēs esam latvieši un mums karš ir beidzies, tāpēc mēs ejam pie amerikāņiem. Vācietis izvilka pistoli, pielika Janumam pie krūtīm un teica, ka apcietina. Janums izsita to pistoli viņam no rokas un teica: “Jaunais cilvēk, nedariet nekādas muļķības. Te nāk viss mans pulks.” Un atkal deva pavēli atdrošināt ieročus. Un tā kā kāds tūkstotis cilvēku to izdara, tad, saprotams – visiem vāciešiem paliek bail. Tad tika dota pavēle nolikt divus ložmetējus pret vācu fronti, kamēr mēs izejam cauri. Un man jāsaka, šķiet, ka pāris vācieši pievienojās mūsu rindām un nāca mums līdzi. Tā mēs nonācām pie amerikāņiem. Intervija ierakstīta 6.11.1996., Stokholmā
|
 |
|