 |
|
       |
Tēvs ir dzimis taisni gadu pēc pirmiem dziesmu svētkiem – 1874. gadā. Viņš acīmredzot tūlīt pēc beigta karadienesta ir bijis pie Gulbenes pagasta sekretāra Bormaņa par palīgu. Tagad gājiens tāds. Draudzes mācītājs aizgājis pensijā, un pēc kaut kādiem veciem likumiem un noteikumiem draudzes padomē ir jābūt 3 saimnieku pārstāvjiem, 3 muižnieku pārstāvjiem, bet priekššēdim šajā padomē ir jābūt no muižniekiem. Principiālos jautājumos balsis parasti dalās – saimnieki balso tā, muižnieki tā, bet priekšsēdētāja balss izšķir un muižnieki panāk savu. Tagad viens mācītājs aizgājis. Saimnieki gribēja dabūt vienu mācītāju, muižnieki – kaut kādu savu draugu. Saimnieki par to dusmīgi, jo tēvs teica, ka tas mācītājs pat latviski neprata runāt: viņš grib teikt: “Priecājies, draudze”, bet viņam izklausās kā “precējies, draudze” – cilvēki smejas baznīcā. Saimnieki pretī tam. Muižnieki paliek pie sava un dabūja iekšā to. Un izceļas pilnīgs baznīcas dumpis – mācītāju nelaiž baznīcā. Gulbenes baznīca būvēta tā kā uz veca pilskalna. Viņai tāda stāva grava iet apkārt, un tajā baznīcā var tikt iekšā pa tādu tiltiņu. Un pilnīgi durvis nosprostotas ciet – mācītāju nelaiž iekšā. Pat gājušas tādas runas, ka kaut kāds ķesteris tur esot nokomandēts mācītāja ģērbkambarī ar grožiem un tad vilka to mācītāju pa logu iekšā baznīcā, jo pa durvīm šo nelaiž. Pirmo reizi šis ir apbungots – nav ticis. Bet nu viņš draudzei ir pieņemts, un par to laiku, kamēr mācītāju meklē, daudz iesvētāmo sakrājies. Mācītājs tos mierīgi sagatavo kaut kur muižā kādā. Un nu gribējis vienu svētdienas rītu klusi un mierīgi aiziet un baznīcu un viņus iesvētīt. Šito dabūjuši dzirdēt saimnieki. Un Bormanis par to komandieris. Ļoti nacionāls cilvēks ir bijis. Un tie tagad sagatavojās uz to, ka tie tagad nu ies uz to baznīcu. Un apkārtājās mājās tur jau ir sagatavojušies tie, kuri nu nelaidīs to mācītāju iekšā. Un stratēģiska vieta ir tas tiltiņš pāri gravai. Mācītājs tagad iznāk kaut kur no muižas. Un nāk pa priekšu smuks gājiens, iesvētāmie aiz muguras. Un kā šis sāk nākt, tā no tām saimnieku mājām skrien saimnieku dēli ieņemt to tiltiņu un tīri fiziski nelaist viņu tur pāri baznīcā ar visiem. Mācītāji draugi ar to jau ir rēķinājušies, un muižā muižas darbinieki, kas uz algu – tie neko nevar darīt, tiem ir jāklausa, – tie atkal sagatavoti, ka lai tie iet uz to tiltiņu pirmie, ieņem un nelaiž tos saimnieku dēlus klāt, un tur to tiltiņu vaļā. Nu tāda skriešana: šie tur nu tām apkārtējām mājām un tie no muižas – apmēram reizē satiekas pie tā tiltiņa. Nu sākās grūstīšanās, pat kaušanās. Mācītājs – nu ko tu darīsi! Tas vēl cerēdams uz savu autoritāti, tas tik iet iekšā tajā barā, sauc: “Dodiet ceļu! Dodiet ceļu!” Neviens nekādu ceļu nedod – tur iet vaļā cīnīšanās. Nu, ceļu viņam nedod, karošana tur ir, šis cienīgi apgriežas un ar visiem iesvētāmiem aiziet atpakaļ uz muižu. Neielaida šos baznīcā, nedabūja iesvētīt. Bormanim ar to vēl nepietiek. Viņš ir atradis kaut kādu vecu likumu no zviedru laikiem, bet kurš nav atsaukts un atcelts, ka, ja kāds nelaiž otru baznīcā iet (domāts varbūt saimniekiem, kuri aiztur savus kalpus un liek viņiem strādāt un aiztur viņus no baznīcā iešanas), tad tas ir sodāms ar 15 rīkstēm pa dibenu. Bormanis sarunā ar saimniekiem un saka, lai viņi iesūdz muižkungu. Lai saka, ka viņi ir gājuši svētdienas rītā uz baznīcu, muižas kunga norīkoti cilvēki skrējuši viņiem ceļā uz tiltiņa un nav laiduši viņus pāri tiltiņam uz baznīcu iet. Un ir cilvēki, kas iesniedz šitādu sūdzību pagasta tiesai, ka likums ir tāds un tāds. Nu kas ir tā pagasta tiesa? Tie ir saimnieki. Visu kas tur rīkoja, bija Bormanis, sekretārs, kas zina visus likumus, un tad tie saimnieki tikai tur sēd un saka “jā” vai “nē”. Nekā darīt: pēc likuma muižas kungs ir vainīgs. Nospriež tā: muižas kungs ir vainīgs, muižas kungs ir jāper 15 rīkstis pa dibenu. Nu, muižas kungs ir cienīgs kungs. Tur tādi saimnieki šur tur pagasta tiesā… Spriedumu var pārsūdzēt apriņķa tiesā Alūksnē. Spriedums jāpārsūdz 14 dienu laikā. Šis nu tagad neies tur daudz uztraukties, nogaida līdz pēdējai dienai, un nu tagad iesniegs to pārsūdzību Alūksnes tiesai. Bet kas par nelaimi: šis uzrakstījis uz aploksnes “Apriņķa tiesai Alūksnē” un iedevis to vienam kaut kādam savam darbiniekam, lai aiznes Bormanim pēdējā dienā. Pagasta pastnieks laukos brauc vienu reizi ar savu zirdziņu, savāc no pastkastītēm pastu un aiziet. Bormanis skatās uz aploksni un saka, ka viņš nevar ņemt to pretī, jo te ir adresēts “Apriņķa tiesai Alūksnē” – tad ir jāsūta uz Alūksni. Šis tagad aiziet atpakaļ uz muižu un pastāsta, ka Bormanis neņem pretī, jo ir adresēts Alūksnē. Nu labi, tas tagad pārstrīpo, pārraksta adresi. Bet pa to laiku ir atbraucis pasta vedējs, savācis pastu un aizbraucis vienu māju tālāk. Nu labi, tagad atnesa pareizu adresi – kārtībā, Bormanis te noliek. Bet nākamo reizi, kad brauc pastnieks, tas jau ir pavēlu – vienu dienu nokavēta pārsūdzība un to nevar ņemt vērā. Muižas kungs ir jāper. Pēc dažām dienām tēvs gadījies kaut kādā krogā vienā vakarā, dzēris krūzīti alus. Piedrāžas ar diviem lepniem zirgiem Alūksnes apriņķa tiesnesis. Arī ienāca iedzert krūzīti alus. Tēvs šo pazīst, kaut kādas amata darīšanas ir bijušas: “Nu kur tad tiesas kungs te tā?” Tas dusmīgi: “Gulbenieši traki ir palikuši! Ies muižas kungu pērt!” Nu ko darīs tagad? Likums paliek likums, pārsūdzība nokavēta, to vērā ņemt nevar. Bet izdomā, ka vajadzējis adresēt pagasta tiesai Gulbenē, jo tas ir viņas spriedums, viņa spriedumu pārsūdzēs. Uz aploksnes “Pagasta tiesai Gulbenē”, un tad pagasta tiesa, respektīvi, sekretārs Bormanis ir atbildīgs par to, lai viņš tiktu tālāk nodots pēc piederības. Nu labi, nu tad beidzot Bormanis arī ir pielaidies, viņš teica: “Nu, zini, diez vai tur izdosies to muižas kungu nopērt.” Un tas Alūksnes tiesnesis saka, lai viņi atsauc to savu sūdzību un izlīgst, un ar to tā lieta izbeigsies. Bormanis saka: “Nu, būs vien laikam jāatsauc, bet nelaidiet viņu tā vaļā. Sakiet, ka jūs atsauksiet to sūdzību, ja viņš iemaksās pagasta nabagu lādē 100 rubļu, un tad viņi atsauks savu sūdzību.” Un tā muižas kungs dabūjis savus 100 rubļus maksāt, šie atsaukuši savu sūdzību. Vēlāk gan izēduši Bormani no vietas tie muižas kungi. Tēvu pat gribējuši likt viņa vietā. Tēvs atteicies, ka viņš vēl par jaunu tādam amatam un nav pietiekoši zināšanu. Tēvs ar bija iesaistīts visai tai lietā – viņš kā palīgs Bormanim un tagad uz šito baznīcas dumpi ir jāapziņo saimnieku dēlus. Tēvs uz zirga un jāj apkārt pa pagastu un aicina saimniekus, lai nāk dumpoties.
Intervija ierakstīta 23.-30.08.1998., Katskiļu 3x3 nometnē, Ņujorkā, ASV
|
 |
|