 |
|
       |
Pašas puikas dienas līdz skolai tās es praktiski gandrīz vai neatceros. Laimīgā kārtā tēva mājas dalot, brāļi nebija sanākuši nekādā naidā (tēvam bija divi brāļi un viena māsa), godīgi, mierīgi sadalījuši, un, starp citu, ir minējuši, ka tēva mājas ir visiem bērniem katrā laikā ir atvērtas vaļā. Un tā es katru vasaru, kamēr gāju pamatskolā līdz apmēram 14 gadu vecumam. nodzīvoju „Maleniešos”, tēva brāļa saimniecībā. No sākuma neko – puikas skrēja apkārt, vēlāk drusciņ govis bija jāpagana. Iemācījos zāli pļaut, sienu grābt un kaudzēs mest, rudzu kūlīšus siet, kad rudzi nāk – šādus tādus puikas darbus, kā jau nu laukos. Ziemas dzīvojām Rīgā. Toreiz tā bija nomale. Šodien Rīga plēšas, un jau Rīgas centrs gandrīz pienāk klāt. Dzīvojām netālu no Grīziņkalna tādā Lienes ielā. Maza ieliņa, kādi 3-4 bloki tikai, tieši pie Pāvila baznīcas. Tēvs pazina drusciņ tādu Indriķi Cīruli. Tas ir bijis īsi pirms kara cienījams pedagogs un bija skolas pārzinis 8. pamatskolā. Tas bija Bruņinieku ielā starp Tērbatas un Kr. Barona ielām, pretī tā sauktajam Tautas namam. Tur bija drusciņ tālāk jācilpo. Bija arī tuvāk pāris skolu, bet tēvs gribēja, lai iet tajā Cīruļa skolā. Viens tāds no puikas dienām Latvijā bija likums, ka pamatskolnieki, ja ir aukstāks par 18 grādiem vai kaut kas tā, tad pamatskolniekiem nav jāiet skolā. Un tās bija jaukas dienas – tās aukstās dienas. Dzird pa radio, ka šodien tik un tik un pamatskolas slēgtas. Kas notiek? Pēc pāris stundām sāk dīkt mātei apkārt, lai laiž ārā druscītiņ paskraidīties un pabraukt ar kamaniņām. Tikmēr dīc, kamēr mātei apnīk. Satuntuļo, saģērbj tevi… Uz skolu nav jāiet – par aukstu, bet tagad kamaniņas līdzi un prom uz Grīziņkalnu. Māte gan piesaka: “Ilgi nepaliec, pēc pusstundas nāc mājās.” Un ja iet labi, priecīgi, tad tas laiks aiziet nemanot: pusstundas vietā es divas stundas nodzīvoju. Pamatskolā man gāja diezgan labi ar mācībām. Pēdējos pamatskolas gados es jau sāku ar sportu ņemties. Turpat pie tā Grīziņkalna bija tāds putekļains laukums un tur futbolu spārdījām. Kaut kur jau pa visiem gadījās kādreiz kāda bumba cik veca, cik salāpīta. Tēvam gan lāgā nepatika šitā būšana, bet man to sporta karus jau brālis bija pirms manis izkarojis – tas bija 5 gadus vecāks par mani. Un viņš jau diezgan ātri kļuva tīri ievērojams sportists. Protams, es lielo brāli gribēju sasniegt un būt tāds, kā viņš. Un arī sāku to pašu futbolu spēlēt. Viņš bija vārtsargs, es biju vārtsargs. Tēvs gan teica: “No skolas jānāk mājās, jāizmācās un tad var iet ārā skraidīt.” Bet ej un iestāsti tēvam, ka tā tā lieta nestrādās. Kad tu nāc no skolas, tad viss puiku bars kopā. Viss bars aiziet uz Grīziņkalnu, tur sastāda divas komandas, sastāda grāmatas kaudzītēs par vārtu stabiem un rauj vaļā. Ja tu tagad aiziesi mājās, izmācīsies – dabū nu visus tos puikas kopā! Divas komandas, katrā komandā 11 puikas vajag. Tā kā tagad ar formām vai kaut kādiem treneriem, no Dieva puses, tādu mums nebija. Un ja vien tēvs tur ietu, sāktu nākt mācīt mūs, tad jau to puiku izsmietu: Tā bija tīri mūsu darīšana. Tēvs teica: “Es tev teicu – neej tur zābakus plēst.” Un kā tad, es plēsu tos zābakus, jo tie zābaki, ko pirka veikalos staigāšanai, nebija domāti futbola spēlēšanai, un, sperot, aizķērās te kaut kā zole… Pāris reizes tā gadījies: zoli līdz pusei atplēš nost, nācu mājās – klip-klab, klip-klab… Ej nu tagad sūdzies tēvam! Nu ko tur darīsi? Bārienu dabūju un neko – tēvs tikai nogrozīja galvu: “Es nopērku zābakus, es staigāju 4-5 gadus ar vienu pāri. Tev par vienu gadu trīs pāri jāpērk.” Bet nu tur tā viņš bija un tā viņš gāja. Bet cik jūs vecs bijāt, kad jūs šito futbolu sākāt? Nu, kā puika, pamatskolas gados, gadi 12, 13, 14… Bet man labi gāja par to vārtsargu. Tad es sāku pēdējo pamatskolas gadu – Latvijā bija tā sauktā Jaunatnes līga futbolā, kur spēlēja 15, 16, 17 gadu vecie. Un tad jau nāca, kā saka, starp pieaugušajiem. Un toreiz mums Latvijā ir bijusi visai progresīva… Bija noteikums: 15 gadu un uz priekšu. Man ir tikai 14, es Jaunatnes līgā sāku. Man bija jāiet pie Futbola savienības ārsta uz pārbaudi un jādabū viņa atļauja, ka es varu sākt spēlēt šinī līgā, kur no 15 gadiem. Es pie tā Bieziņa aizeju, sēdu, jau priekšā vesels bars. Viņš ir bērnu ārsts, un tur tādi mazi gan rāpo pa zemi, gan brēc un citam tur kāda vaina ar kādiem locekļiem. Un es sēdu starp tiem bērniņiem, un vēl tik daudz ir priekšā, kamēr, beidzot, viņš paver durvis, kaut kā paskatās… Nu māsiņa sauc: “Nākamais! Nākamais!…” Uzreiz viņš paskatās uz mani: “Kādā lietā jūs?” Viņš redz, ka es neesmu tāds rāpotājs. Es saku: “Mani no Futbola savienības…” “Ak jūs tikai parunāties ar mani!… Šis kungs tikai parunāties pāris vārdus… Nu, nāciet iekšā!” Un tiešām arī izrunājāmies par futbolu, izrakstīja man zīmi. Un tā es sāku spēlēt jau pēdējo gadu pamatskolā tā sauktajā Jaunatnes līgā. Un tad es aizgāju uz Valsts tehnikumu utt. Kā es teicu, Pāvila baznīca bija taisni pāri ielai un, ne jau katru rītu, bet vienu rītu tēvs saka: “Šorīt iesim uz baznīcu.” Nu labi, tur labāk jānomazgā muti un savelk jaunās drēbītes, pārejam pāri ielai. Bet nu mācītājs nerunā jau tādiem puikām, viņš runā ar tādiem vecākiem ļaudīm. Vēl šodien es varētu izstāstīt visu Pāvila baznīcas konstrukciju – kā tur tās sijas nāca, kāda bilde bija kurā logā. Un to visu es esmu smalki izskatījies, izpētījis, kamēr mācītājs runā to sprediķi. Nu garlaicīgi, nu nav jau priekš manis. Un pa to sprediķa laiku es pie sevis punktierēju: “Redzi, šodien armijas sporta laukumā spēlēs tās divas komandas. Tur nav tālu, es skrienu vēl, tur tak pa 10-15 minūtēm es tiktu. Un tā spēle ir 12-tos. Un tas sprediķis… Ej nu un sazini…” Dažreiz vecos laikos mācītāji sprediķi vien rāva kādu stundu. “Nu, kamēr šis norunās, būs jau turpat pusdivpadsmit vai kā, tēvs teiks: “Nē tev nav nekāda skriešana, pa priekšu pusdiena jāpaēd.” Tur jau netiks. Hm!… Bet diez kurš tur uzvarēs? Tam vienam pagājušo svētdienu kāju saspēra stipri, diez vai tas būs ierindā…” Un tā aiziet man sprediķi. “Bet divos Kristīgās savienības laukumā Ķieģeļu ielā – tur gan es aizskriešu, tur tās divas komandas spēlē…” Nu, beidzot, sprediķis ir cauri, jāsāk dziedāt. Rīkle man skaļa ir bijusi jau no puikas dienām. Atvelk elpu – rauju vaļā. Kā es sāku dziedāt, tēvs baksta ar elkoni: “Tu tā neauro! Vai tu nejūti, ka tev iet aplami?” Es tur nojauci toni piecām tantiņām riņķī apkārt. Nu, dziedāt arī nevari! Nu, ko lai dara baznīcā? Tīrā mocība. Māte tad man mira jauna, man bija toreiz 13 gadu. Toreiz teica – smadzeņu plēves iekaisums. Es tikai zinu, bijām aizgājuši uz kādām viesībām, mātei bija palicis slikti un bija no turienes aizvesta uz slimnīcu. Kā īsti zinātniski tas šodien saucas, es pat nezinu. Vai nebija tas meningīts? Viņa bija slimnīcā kādu nedēļu, vairāk, bērnus nelaida klāt – lielais brālis, tas gāja viņu apciemot. Kamēr vienā dienā tēvs teica – māte mirusi, un tā arī neatnāca mājās. Tāpēc arī atmiņās bieži vien iet tēvs un tēva vārds. Mēs ar māsu, kādreiz pārrunādami, teicām tā: varbūt izlikās, ka tēvs daudz neko neinteresējās, kā mēs dzīvojam, ļāva, lai mēs dzīvojam, kā mums patīk, bet tā nebija. Viņš mūs vēroja, man šķiet, ar ļoti uzmanīgu aci. Bet viņš redzēja, ka mūsu sabiedrība mūs nepavedināja ne uz krogu, ne uz kādām citām… Arī māsa bija ar sportu ķerta. Viņš nesaprata sportu – kas tur par jēgu skraidīt, dauzīt bumbu? Viņš savā jaunībā bija dziedājis korī – nu to viņš saprata, tas ir jauki. Bet vismaz viņš redzēja, ka tur katrā ziņā nav slikti: lai viņi izskrienas tur pa to sporta laukumu, nāk mājās, tad viņiem labi ēst gribās un miers. Pats viņš lasīja avīzē sporta nodaļu. Un brālis jau spēlēja valsts komandā. Vienu vienīgu reizi tēvs bija aizgājis uz sporta sacīkstēm. Es atkal varu iedomāties – tas bija vesels gājiens viņam. Avīzēs viņš izlasīja jau, apmēram tā interesējās. Tā kā viņš tomēr stipri vēroja, kur mēs ejam. Nebija jau nu tā, ka sporta dēļ, ļaus tev kaklu nolauzt – o, nē! Viņš skatījās un tad piebremzēja. Katrā ziņā, kā saka, inteliģentā audzinošā organizācija. Un tā tēvs laida savu ceļu un savu gājienu. Jūs arī citi sporta veidi interesēja? Galvenokārt komandas sports. Tur es sekoju brālim – futbols, basketbols, volejbols. Tikai vēlāk, kad es beidzu tehnikumu, es gāju Fiziskās audzināšanas institūtā, lai kļūtu par vingrošanas skolotāju. Tad vajadzēja no visiem sportiem vismaz kaut ko saprast, tos pamatus. Teiksim, es nebiju spējīgs kaut kādu vieglatlētu iztrenēt līdz Latvijas meistaram, bet pilnīgam iesācējam es varētu iedot pareizus pamatus. Tā sirds bija pie tā. Slēpot patika ziemā, bet to tikai sava prieka pēc. Vienu reizi tēvs bija aizgājis uz sacīkstēm, un par nelaimi uz valsts sacīkstēm. Nu, mēs prasām: “Kā tev patika?” Un es varu iedomāties to skatu: pienāk cienījams kungs baltām ūsām, ar tādu bārdiņu, un viņam pašam tāda sajūta – viņš iet uz tādām puiku padarīšanām. Un lai kaut kā tā kā gandrīz atvainotos, lai paskaidrotu, kāpēc viņš te ir atnācis, lai par šo nesmej, šis pie kases tam, kas pārdod biļetes, omulīgā veidā paskaidro, ka viņš tikai tamdēļ atnācis, ka viņam te puika spēlēšot šodien bumbu. Un kā viņu saucot? Kļaviņš. – O, valsts komandas vārtsargs Kļaviņš futbola laukumā, katrs puika to zina, kāds būs šodien sastāvs, kas tur spēlēs… Tūlīt aizsit kases lodziņu ciet, apskrien apkārt, panāk pie vārtiem un vienam: “Šitais vecais Kļaviņš, Kļaviņa tēvs…” O, tas atkal ar visu cienību pavadaviņu, atrod viņam vietu tribīnē, kur piesēsties. Tik tālu viņam paticis: tie sportisti esot kārtīgi, viņi protot vecākam cilvēkam godu dot. Viņš vienmēr patriotisks, nacionāls cilvēks bijis. Valsts sacīkstes sākās – abas himnas nospēlē, pasniedz kādu piemiņas balvu, kādas puķes – tik tālu arī viss ir kārtībā. Nu tad tur sākuši tur skriet un to bumbu spert – tas nu viņam ne silts, ne auksts, tur viņš nekā nesaprot. Uz vienu reizi, kas noticis, kas nē, viss tas pūlis sācis aurot, kliegt briesmīgi, viens viņam ar tādu portfeli ir klapējis pa muguru un kliedzis ausī. Viņš nesaprot, kāpēc. Viņš nebija ievērojis, ka tur vārtus iesita. Un tā aurošana ir atkārtojusies vēl kādas 2 reizes. Nu un apmēram tas viss viņa iespaids. Mēs sakām: “Vai tu vēl kādreiz iesi skatīties?” “Nē, maniem nerviem tas par stipru.” Kaut gan nervi viņa bija, kā striķi. Es neatceros, ka tēvs būtu balsi pacēlis kādreiz, ka viņš būtu kādu spēcīgu vārdu teicis. Visļaunākais vārds, ko viņš par kādu cilvēku teica, bija “smerdelis”. Un ja viens tēvam bija smerdelis, tad viņš ar tādu nerunās un, kas tas jaukākais, par tādu nerunās – nekad neaplej cilvēkus. Tad, kad es pie galda uzceļos: “Nu, redzi, tas tur tādu afēru iztaisījis, valstij tur kādu naudu nozadzis…” – tēvs atmet ar roku: “Tas ir smerdelis. Par to nav ko runāt. Runās par kaut ko citu.” Vēl lai raksturotu tēva mieru un sava veida labestību. Vācu gadā… Māte bija mirusi, māsa aizprecējusies, mēs divi vien dzīvojām ar tēvu 4.stāvā. Nu kā tur vācu gadā bija – uz kartiņām šo to varēja nopirkt. Tēvs pirmo karu izkarojis, tas izgudro un kaut ko taisa ēdamo. 41. gada Jaunais gads. Es strādāju toreiz tādā iestādē, kas organizē sportu, rīko sacīkstes utt. Mūsu darbā eglīte ir vienu dienu pirms Vecgada vakara. Nu tur priecājamies, dziedam, pacilājam kādu vīna kausu, un toreiz, ‘41.gadā bija tāda Polizeistunde – laiks, kad uz ielām nevar rādīties. Es skatos – nu vairs ir palikušas kāda minūtes 15. Var jau riskēt un iet, varbūt arī aiziet uz mājām, bet, ja tu uzskrien patruļai virsū, tad tevi ieliks aiz restēm un Jauno gadu sagaidīsi bunkurī. Galvu jau tev neraus, pēc pāris dienām izlaidīs, uzliks kaut kādu mazu naudas sodu. Es saku: “Vai dieniņ’, jāiet mājās!…” Viens draugs paskatās: “Tu netiksi vairs mājās. Es tūlīt iešu. Nāc pārguli pie manis.” Nu, liels cilvēks, kara dienestu izdienējis – par to tēvs daudz neuztrauksies: nebija jau pirmā reize ar šito te pašu policijas stundu pārguļ pie kāda drauga. Labs ir, aiziet pie viņa. Otrā dienā, Vecgada vakarā pēc Latvijas paraduma pus dienu strādājam un tad turpat uz vietas priecīgi, vēl ir kāds kauss, ko pacilāt, sākām atkal runāt un sākām gaidīt Jauno gadu. Sagaidījām Jauno gadu – otra nakts neaizeju uz mājām. Pienāk Jaungada diena nākamajā rītā – jāaiziet ar Jaungada vizītēm novēlēt laimes draugiem. Kopā 3 dienas, 3 naktis nebiju mājās. Nu, protams, tēvam jau arī kur pāri pār 60, un es jauns un spēcīgs, 4.stāvs, pagrabā mums ir savs malkas kambarītis – nu tas ir, protams, manā rīcībā: es aizeju, saskaldu malciņu, un man tā pagraba atslēga ir vienmēr kabatā – kad vajag, es tur aizeju, sakrāmēju maisā, uznesu augšā, un tad tēvs kurina tās krāsnis un plīti. Nu es pēc tām 3 dienām atnāku mājās, atveru durvis – paliek neomulīgi: istabā, es jūtu, tā kā būtu virs salšanas, tā kā nebūtu. Skatos – tēvs sēd istabā, ziemas mētelis mugurā, zaķene galvā, lasa avīzi. Un istabā tiešām ir auksts. Es jau savilkos tāds maziņš: Nu, brālīt, nu tu jau vienreiz dzirdēsi no tēva pērkoni! Tēvs tā paskatījās pāri brillēm: “Nu, puis!…” – mierīgā balsī, tik mierīgā, kādā es vispār nemāku runāt: “Nu, puis, ka tu trīs dienas staigā apkārt – par to nekas, ka tu malku neuznesi – par to arī nekas, bet, ka tu 3 dienas staigā apkārt ar pagrabiņa atslēgu kabatā – tā nu vairs tā lieta neies…” Un tas bija viss. Nepacēlis balsi, vienā mierā: “Tā nu tā lieta neies…” Protams, no tās reizes malka bija vienmēr kārtībā. Tāds bija mūsu tēvs. Kad māte bija mirusi arī – nu ko darīt? Viņš pat laikam bija runājis precēt kāda jaunības drauga sievu – tas draugs jau bija miris – tikai tā, lai būtu bērniem māte, jo māšelei vēl tikai 8 gadi bija, kad māte mira, un man arī 13. Bet tad noorganizēja tā, ka salīga tā saukto saimnieci – ne kalponi, tā bija saimniece. Mums viņu vajadzēja respektēt, tā kā māti: ja viņa kaut ko teica – tas bija likums. Tēvs varbūt viņai varēja kaut ko teikt vai pārmest – tā nebija mūsu darīšana, un mēs to nedzirdējām nekad. Viņa bija autoritāte. Taisīja pusdienas, šuva… Vienu reizi pat tā bija: kaut ko uztaisījusi, mēs neesam pieraduši – cita saimniece, cits ēdiens, lāgā neiet, un viņa vienā mierā: “Ja neviens neēdīs, es pats apēdīs…” Un tās saimnieces mainījās. Tā mēs dzīvojām. Mūs skatīja un, liekas, mēs bijām uz laba ceļa, uz tā dullā sporta ceļa. Tas traucēja drusciņ mācības. Ja es nebūtu tajā sportā, man šur tur būtu labākas atzīmes. Un arī Latvijā tomēr cīnījās dēļ uzvaras, bet nebija kaut kāds tik briesmīgi – par katru naudu uzvarēt godīgiem vai negodīgiem. Gadījās, piemēram, volejbolā… Maza vingrotava, Konservatorijas vingrotava – skatītāji sēd līdz ar strīpu tur. Nu nāk tur tā bumba iekšā vai ārā, tas tiesnesis tur lāgā varbūt nav redzējis. Viņš prasa tam komandas spēlētājam, kas tur bija klāt pie bumbas: “Vai bija iekšā vai ārā?” Un es neatceros, ka kāds būtu mēģinājis melot – godīgi atzinās. Vardu sakot, tas bija sportiski, sportiska stāja – godīgu cīņu, godīgu sportu utt. Tas mums gāja toreiz. Mēs visi bijām amatieri, neviens mums par to nemaksāja. Bija gods, bija griba uzvarēt, protams, bet tas gāja tādā mierīgā veidā. Vai jūsu mājās bija arī dziedāšana? Neteiksim, ka tikai mūsu ģimene sanāca sadziedāt. Bet, kā jau Latvijā, atzīmēja dzimšanas dienas, atzīmēja vārda dienas un citus svētkus. Sanāca ciemiņi. Ko tur daudz varēja dzīt? Sasēdās ap galdu, iekoda un tad bija pasākts dziedāt. Cik mums skolā iemācīja dziedāt – tas ir sīkums, bet mēs, bērni, iemācījāmies tāpat vienkārši ģimenē. Toreiz televīzija nebija, kas auro, radio bija tāda čirkstoņa. Vienkārši paši dziedāja un daudz dziedāja. Un mēs, mazie, klausījāmies, klausījāmies un vēlāk sākām dziedāt līdzi ar tiem lielajiem. Un tā tas aizgāja. Nebija tādas mājas sanāksmes, svinības, kad nebūtu sadziedāts kādu stundu vai pat pāris stundu. Mēs augām tādā nacionālā patriotiskā ģimenē. Tēvs diezgan regulāri balsoja par Arveida Berga partiju, tas bija tāds nacionālais centrs, viņam bija avīze “Latvis”. Bet, ja Saeimā toreiz pirms Ulmaņa nāca kaut kāds tāds svarīgāks likums apspriežams, tēvs no kioska atnesa savu “Latvi” un atnes “Sociāldemokrātu”, kreisā spārna avīzi, izlasīja, ko viens saka, ko otrs saka, nu un tad viņš varēja veidot savu spriedumu un lēmumu. Mūs toreiz politika neinteresēja, mēs gribējām būs slaveni sportisti, bet ko tad skatījāmies tur? – Smalkus ainas atreferējumus, apmēram puse lapaspuses: runā, runā, tad – starpsaucieni kaut kādi, un tie kādreiz diezgan asi un diezgan asprātīgi, tad mēs jau skatījāmies, kur iekavās nāk tas starpsauciens – to es izlasu, un tas pārējais – nav svarīgi, atkal… Ar to man toreiz no politikas pietika. Bet katrā ziņā mēs augām nacionālā, kristīgā ģimenē. Savā starpā sarunāšanās varbūt sevišķas nebija starp tēvu un brāli, kamēr augām: katram bija savi draugi, savs skrējiens. Mums katram bija savi 5 gadi starpība. Mājā daudz nerunājām, bet bija jūtama tāda tuvība, draudzība un sirsnība bez vārda, bez teikšanas. Labā un normālā ģimenē laimējās uzaugt. Pamatskola nu bija cauri. Savu laiku māte teica: “Jānim jāmācās par arhitektu,” vecākam brālim. Viņam patika kā mazam jau no klucīšiem būvēt – izbūvējis vienmēr tā, ka visi klucīši izbūvēti. Viņam arī bija talants uz zīmēšanu, uz gleznošanu. Viņš gāja Valsts tehnikumā būvniecības nodaļā uz arhitektūru. Mājās bija runas, ka viņš iešot uz Mākslas akadēmiju. Bet nu māksliniekam dzīve tā nu tā… ir – ir, nav – nav, kādreiz jākar zobi vadzī un visādi… Labi, paliks pie tās pašas arhitektūras, ko tehnikumā iesācis. Būtībā arhitektūra arī ir mākslas nozare, ir jāuztaisa kaut kas paliekošs, skaists… Tā kā viņam ceļš bija skaidrs. Māte, es atceros, kādreiz teica, kad es biju mazs – es biju laikam tāds pļāpa vai prātvēders jau no bērna kājas, ka man par advokātu ir jāmācās. Tagad man pamatskola ir cauri. Ko man tālāk darīt? Tēvs teica: “Es zinu – mamma teica par advokātu mācīties. Bet, redzi, kā notiek: mamma bija un, pēkšņi, ne šis, ne tas – divās nedēļās aizgāja. Es esmu, laikam 11-12 gadu vecāks par māti. Es kuru katru brīdi varu aiziet. Nu, ja es zinātu, ka es dzīvošu, tu varētu tad iet un mācīties par advokātu – es tev palīdzētu izstudēt, bet ja nu es pietrūkstu, un tu pabeidz vidusskolu – kas tad tu īsti esi? Nu, labi, izglītots cilvēks. Bet tad? Vai tu arī negribi iet uz tehnikumu? Tad tev pamats zem kājām.” Mani sevišķi nekas nevelk uz to tehnikumu, bet iebildumu arī nav. Sanāk radi kopā, apspriežas. Radiem saknes uz laukiem: kas ir kungs laukos? Mērnieks. Tas var tevi padarīt bagātu jeb nelaimīgu. Jurim par mērnieku ir jāmācās. Un tehnikumā bija mērniecības kultūrtehnikas nodaļa apvienota. Es iestājos tajā nodaļā un es nezināju, ko nozīmē vārds “kultūrtehnika”. Nu, kultūrtehnika ir meliorācija, purvu nosusināšana, zemes labumu ilgstoša uzlabošana. Uzsēj mākslīgos mēslus – uzlabo uz gadu, kultūrtehniķis uzlabo uz gadu desmitiem. Galvenokārt lauku puiši tanī nodaļā. Tie zina, ko grib: tie grib pabeigt, tie uzlabos tur tēva saimniecību, tur nu būs kultūrtehniķi un mērnieki. Nu es – nekā. Gāja kā pa celmiem. Sports bija vairāk pie sirds nekā tā kultūrtehnika. Godīgi sakot, paliku vienu gadu sēdēt uz otru gadu. Tad nu gan tēvs bija dusmīgs. Tad pēc tam norunājām: “Nu, labi, sporto, spēlē savas bumbas. Es neprasu, lai tu nes pieciniekus, bet tikai tā, lai tu tiec gadu no gada pāri.” Tā tas palika, tad tiku gadu no gada pāri. Bet pie sirds man tā nebija īsti visa tā kultūrtehnika un mērniecība. Kaut gan nodaļa bija laba, nodaļa bija interesanta. Skola bija smaga. No sākuma bija 4 gadi, vēlāk pielika piekto gadu klāt, jo tā programma bija tiešām diezgan smaga. Tātad, šo skolu beidzot, tu biji teorētiski sagatavots universitātei, it sevišķi, ja tu turpinātu savu iesākto nodaļu – ķīmijmehānika, elektrotehnika, ēku celtniecība vai ceļu celtniecība un mūsu kultūrtehniķi. No otras puses viņi tevi sagatavoja praktiskai dzīvei – tu varēji iet ārā un tu biji tehniķis. Vācieši pat mūs sauca par inženieriem, un universitāti beigušais bija Diplomingenier. Piemēram, pēdējā gadā tev iedod vienu reālu plānu no Zemkopības ministrijas arhīviem, kur ir uzmērīts, lai tu vari orientēties. Man, piemēram, gadījās Burtnieku muižas pļavas – tās vajag nosusināt, meliorēt viņas. Viens jau to plānu ir izstrādājis, bet tagad – lūdzu, strādā. Redzi, tas bija tehnikums – viņš tevi vai nu ielaida universitātē jeb viņš tevi izlaida dzīvē, un tu spēji dzīvot un strādāt. Bet mani viņš neinteresēja, man viņš bija līdz kaklam ar visu šito būšanu. Ar lielām mokām viņu nobeidzu, ar lielām mokām sazīmēju projektus. Beidzot, tehnikumā sadevāmies ar vienu puisī rokās, es teicu: “Albert! Ne mūžam par mērnieku!” “Juri! Ne mūžam par mērnieku!” Arī tajā pašā tehnikumā mani sports vajāja. Es biju labs sportists, bez lielīšanās, tīri labs, teiksim tā. Tagad, piemēram, skolā ir rudens turnīrs futbolā starp skolām. Mūsu skola neliekas ne zinis. Mēs paši klasēm apkārt burtiski ar cepurēm savācām dalības naudu 10 lati. To rīkoja Jaunekļu kristīgā savienība. Aizejam uz biroju, noberam tādu čupu sīknaudas: “Vai dieniņ! Vai tad jums nebija kaut kāda lielāka nauda?” Turnīrs. Mums tehnikumā spēlēja ļoti labs futbolists, tāds Vindiņšs – viņš jau bija spēlējis virslīgā, pat jau bijis laikam valsts komandas rezervē nozīmēts. Vindiņš dzīvo taisni blakus sporta laukumam, viņa tēvs gandrīz pa logu skatās sacīkstes, nāk arī uz katru sacīksti – tā ir tāda sporta ģimene. Nu mums uz tām pirmajās spēlēm tādi vājāki pretinieki, mums no tehnikuma sanāk itin laba komanda – mums to Vindiņu nevajag. Bet nu mēs kādas pāris spēles esam uzvarējuši, nāk kāda trešā spēle. Un turnīrs stiprs, tiem arī labi sportisti tur iekšā, protams. Nu Vindiņš spēlēs. Nospēlējam, uzvaram to spēli. Latvijā sportā bija tāds tiesnešu ziņojums, un ziņojumu paraksta tiesnesis un no abām komandām komandu kapteiņi. Ne nu es biju kāds kapteinis, kaut kā viens man pagrūda to ziņojumu priekšā parakstīt. Nu, es parakstu – man vienalga: tāda formalitāte. Kā par nelaimi! Pirmo reizi mūžā uz sacīksti aizgājis Vindiņa klases audzinātājs – viņš ir inženieris, no sporta nekāda jēgas. Otrā dienā skolotāju istabā šis nu sācis lielīties: “Vot, biju sestdien uz futbolu sacīksti. Ko tie pārējie puikas? Tie tik skraida pa to laukumu un spārda to bumbu. Mans Vindiņš kā sper, tā bumba tajā būrī tur iekšā.” Direktors sāka klausīties: Vindiņš sper bumbu… Atmiņa viņam ir laba – apskatīsies dokumentos. Lai mēs varētu spēlēt, mums vajadzēja vecāku parakstu, klases pārziņa parakstu, ka tu esi pietiekoši sekmīgs, skolas ārsta paraksts, vingrošanas skolotāja paraksts un direktora paraksts. Vindiņam kaut kas nav kārtībā. Sāka skatīties – vecāku paraksta nav. Nu, kaut kā aizmirsies droši vien, jo tēvs nāk uz sacīkstēm. Dabūja zināt, ka kā komandas kapteinis ir parakstījies Kļaviņš. Iesauca mani pie direktora: “Vindiņam nebija vecāku paraksta. Kā jūs varējāt viņam atļaut spēlēt?” Ko es varēju atļaut-neatļaut: ja es Vindiņam neļautu spēlēt, mani otrā dienā puikas piekautu zilimelnu uz izsviestu pa durvīm ārā. Vindiņš bija vairāk vajadzīgs komandai nekā es. Es mēģinu skaidrot, ka Vindiņa tēvs zina, ka viņš pats nāk uz sacīkstēm, bet tas viņu neinteresē – noteikums ir, ka vajadzīgs vecāku paraksts. Uzvešanās pieci ar mīnusu. Pāris gadus vēlāk atkal ir sporta lieta un atkal es gribēju skolai tikai labu, skolas goda dēļ. Tas bija pēdējā gadā. Ja būtu kādā priekšpēdējā, tad mani varbūt izmestu no skolas. Bija pavasarī brīvdienas, bet Gaiziņkalnā vēl bija sniegs. Es braukšu slēpot. Kur gadījies, kur nē – ļoti labs sportists, tāds Aleksandrs Vanags arī nāk tehnikumā. Viņš ir bijis ar savu biedrību, ar Armijas sporta klubu Liepājā, saticies ar kaut kādiem puišiem – Liepājā arī ir tehnikums – un jau tik pat kā sarunājis sacīkstes. Pa šito nedēļu mūsu tehnikuma komanda brauks saspēlēt ar Liepājas tehnikuma komandu. Un tā kā mēs jūtamies stipri – un mēs bijām stipri, mums bija virslīgas basketbolisti iekšā, mēs otru spēli pie viena brauciena spēlēsim ar Liepājas skolu izlasi. Atkal, jods zina kamdēļ, man: “Nu, Kļaviņ, aizraksti uz to Liepāju.” Sanākuši kopā, runā: nu, braukt vai nebraukt – visi nobalso: braukt uz Liepāju. Nu, es aizrakstīšu, bet, ja es rakstīšu manu adresi „Rīgā, Lienes ielā”, viņi teiks – kas tas par štruntu “Rīgā, Lienes ielā”? Ja te būtu nopietna darīšana, tad rakstītu no skolas kancelejas kāds vingrošanas skolotājs. Laimīgā kārtā, tā kā tehnikumā nāk daudz lauku puišu, tur uz sienas ir tāda vitrīna, kurā, ja pienāk vēstule no mājām lauku puišiem uz tehnikuma adresi, un šis no rīta redz – aha, man ir pienākusi vēstule. Es izmantoju šito te pašu gājienu: aizrakstu uz Liepāju un atpakaļ ar Valsts tehnikuma adresi Valdemāra ielā 1c. Vienu vēstuli, otru, vienu, otru, un nu redzam: tā lieta iet nopietni. Mēs jau bijām norunājuši, vai braukt oficiāli no skolas jeb nē, jeb pa kluso. Sākām skatīties: tam pašam Vanagam mācībās iet pavisam čābiski – viņam draud 2-3 divnieki. Klases pārziņa parakstu nedabūs. Tie rezervisti jūtami vājāki. Ja tagad Vanagu izmet ārā, vēl to otro labo izmet ārā – braukt ar tādu puskomandu uz Liepāju un tad vēl zaudēt! Nē! Skolas goda dēļ brauks pa kluso, tad var braukt visi. Nu un es tur taisu to sarakstīšanos. Un viss jau bija labi, viss jau bija norunāts. Tur bija pat tik smalki noorganizēts… Mēs domājam: nu aizbrauks tur tāds bars puiku – kā tā? Normāli vajadzētu vingrošanas skolotāju. Un bija viens tāds puika, kas staigāja tādām getrām, modīgi saģērbies, tādas mazas ūsiņas jau audzināja. Es saku: “Vai tu negribi braukt līdzi uz Liepāju notēlot vingrošanas skolotāju?” Skolas goda dēļ – jā, viņš ar mieru. Sestdien jābrauc uz Liepāju. Piektdienas rītā es atnāku uz skolu un jau pa gabalu auro: “Juri, tevi direktors meklē.” Pirmajā stundā: “Kļaviņ, lūdzu, no klases ārā.” Aizeju. Sēd direktors, nodaļas inspektors, vingrošanas skolotājs. Direktors bargs, kā pērkona negaiss: “Nu, Kļaviņ, kā nu gribiet: brauciet uz Liepāju un tad pie viena no skolas arī ārā, jeb tas Liepājas brauciens būs jāatliek.” Redzi, pavisam vienkārši: šiem Liepājā kaut kāda tehniska detaļa nav bijusi īsti skaidra. Viņi zina, ar kuru vilcienu mēs iebrauksim, bet cik īsti to skolnieku ar pārnakšņošanu, ar izvietošanu – man liekas, tas bija tas jautājums. Nu rīt jau viņi iebrauks – nav ko, bet priekš kam tad ir telefons? No Liepājas kancelejas piezvana tehnikuma kancelejai. Mūsu kancelejas priekšnieks nekā nezina, jo ar sportošanu viņam nav nekāda darīšana – lai pagaida mazdrusciņ, viņš pasaukšot vingrošanas skolotāju. Vingrošanas skolotājs: “Tehnikums brauks uz Liepāju? Nē, nevar būt!” “Ir, viss ir skaidrs. Mums viss ir kārtībā. Viņi iebrauks tad un tad…” Viss ir nokārtots, bet kā tad viņš par to galīgi neko nezina? Nu tad nākamā instance – jāprasa direktoram. Prasa direktoram – tam arī, protams, pirmā dzirdēšana: kas tad? Ar ko tad viņi ir nokārtojuši to braucienu? Nu, ar Kļaviņu. Ar kādu Kļaviņu? Juri Kļaviņu. Un nu tagad direktors ir bargs: “Nu, kungi, nu ko lai mēs ar tādiem cilvēkiem lai daram?” Nodaļas inspektors bija tāds jauks cilvēks, tāds Ducmanis, viņš pat savu laiku bija Latvijas mērniecības un kultūrtehnikas skolas direktors, bet tad tā skola bija pievienota tehnikumam un viņš bija tagad nodaļas inspektors. Tas tādā oficiālā balsī: “Es, direktora kungs, domāju, ka šī lieta būs jāpārrunā pedagogu padomes sēdē.” Direktors: “Jā, protams, mēs runāsim sēdē. Bet viņiem vajag kaut ko tādu jūtamu. – Vienu gadu nekādas sporta sacīkstes.” Vingrošanas skolotājs protestē: bet tur ir tādas valdības rīkotās vingrošanas sacīkstes, un uzvarētājam ir zirgs – ne jājamais, bet tāds vingrošanas, un tas ar priekškājām ir jau tehnikumā, jo iepriekšējo gadu mēs jau esam uzvarējuši, vēl vienu gadu vajag uzvarēt, un tad mūsu skolā būs zirgs. “Nu jā, nu jā, ja tas ir tā valdības rīkots, tad tā ir cita lieta, par to varam runāt, bet citādi – nekāda sportošana.” Principa pēc divas nedēļas vēlāk atkal slepeni uztaisījām futbola sacīkstes ar 2. ģimnāziju. Nekāda vajadzība jau nebija, bet lai parādītu savu… Iznākums bija tāds, ka man par uzvešanos bija trijnieks, bet, paldies Dievam, direktors nezināja manu atkal citu “kalpošanu tehnikuma godam” sporta laukā. Ja viņš to uzzinātu, tad gan laikam mani izmestu no skolas laukā. Tā jau bija īsta krāpšana. Šeit bija godīga lieta – mēs jau tikai nebijām pateikuši direktoram, bet citādi mēs tehnikumu būtu cēluši Liepājā. Tā pati Jaunatnes kristīgā savienība rīkoja ziemā skolu basketbola turnīru. Un nu atkal mēs esam savākuši pa klasēm tur savējo dalības naudu. Un ir komandu pārstāvju sapulce, kur izskaidro visu turnīra organizāciju. Tajā dienā stundas man iet līdz kādiem 7 vakarā. Aizgājis viens cits pārstāvis, basketbolists no elektrotehniķiem Jānis Jansons. Tas atskrien atpakaļ, noķer mani pirms pēdējās stundas galīgi izmisis: “Mums ir izlozējusies pirmā spēle un tā ir jau parīt.” Tas vēl nebūtu nekas, bet mums nevienam nav skolas ārsta paraksts. Ko lai dara? Skolas ārsts nāk reizi nedēļā, pabāž degunu, vai pat retāk – reizi mēnesī. Mēs darījām pavisam vienkārši. Tā kā manā klasē ir ļoti daudz lauku puišu, kuriem veselība ir kārtībā, un mana klase tehnikuma goda dēļ – ko tik tev vajag… Jansons saka: “Paķer no savas klases puišus. Dakters jau nepazīst pēc ģīmja – viņš tikai te pa mēnesi parādās, ko viņš zina.” Kārtībā. Noskatos tādus veselīgākus ar sārtiem vaigiem: “Skolai vajadzīgs, lai ietu. Un tu būsi Jansons, tu būsi Vanags…” Tagad viss tas bars pēc stundas, pusastoņos mēs, 10 puikas iekšā pie skolas daktera viņa privātajā pieņemšanā. “Kas noticis? Kas noticis?” Es saku: “Dakter kungs, nekas, tāda maza formalitāte: mums basketbola turnīrs un tur vajadzīgs ārsta paraksts.” “Nē, nē, tā jau es nevaru parakstīt…” Beidzot, viņš pieņem tur savus pacientus privātos: “Nu, nākiet visi reizē iekšā!” Nu ko viņš tur? Noklausās sirdi, tad liek kāpt uz tāda ķeblīša – augšā, zemē, augšā, zemē – atkal paklausās sirdi utt. Nu, visiem irt tip-top, visi veselīgi, kaut gan no basketbola nejēdz nekā. Bet šis, pagāns, neparaksta manu sarakstu, bet raksta pats savējo. Nu, tagad sauc: “Notrims! Kāds ir jūsu vārds?” “Notrims” ir aizmirsis savu vārdu. Nobijies, izmisis, skatās uz manīm un tikai velkas kaktā iekšā. Es tanī brīdi arī uztraucies – es visu to akciju organizēju. Es zinu: viens krievu ķeizars bija, bet kurš – vai Aleksandrs, vai Nikolajs? Dakters: “Notrims! Notrims! Kur Notrims ir palicis?” Es pagriezu dakterim muguru, lai šis neredz manu ģīmi, mēģinu ar lūpām: “Nikolajs! Nikolajs!” – un biju uzminējis pareizo. Laimīgi cauri. Ja šito direktors būtu zinājis – tā jau bija krāpšana. To viņš nekad neuzzināja. Vai tanī laikā kādas meitenes arī bija tehnikumā? Uz pirkstiem varēja izskaitīt. Ķīmijas nodaļā. Nu tad tās bija mūsu princeses. Un viņas laikam jutās kā princeses. Kāpēc sievietes nevarētu būt par arhitektu vai elektrisko inženieru? Laikam varētu būt. Bet tajos laikos tas vēl nebija modē. Toreiz man patika humors un brīžiem pat pāršāvu pāri strīpai ar humoru tehnikumā. Sagadījās tā priekšpēdējā klasē. Bija tādi parastie skolas soli. Ko mēs darām? Mēs tā apsēžamies un, kad noliek kāju tā smuki taisni zem leņķa, tad tas iznāk mums, tiem gariem puišiem, par zemu, un tas sols tā drusciņ paceļas no zemes un uzkaras mums uz ceļgaliem. Tagad, kad kādu izsauc, tad tas sols krīt uz zemi ar lielu blīkšķi. Mums joks – skolotājam sit pa nerviem. Mēs rādām – nevar: redzi, te ir kāja un te ceļgals – sols par mazu. Labi. Nolika kaktā pie krāsns 3 rasējamos galdus – liels gluds galds. Nu, tur jāsēž uz tādiem ķeblīšiem. Man aiz muguras sēd labākais draugs, un tiem, kas sēdēja aiz muguras… Mēs jau zinājām priekšpēdējā solā, ka, ja tevi izsauks, tie no pēdējā sola novilks ķeblīti cerībā, ka tu nosēdīsies uz grīdas. Tad mēs vienmēr sēžoties tā palaidām ar roku aiz muguras: “Atdod ķeblīti!” Bija tāda stunda pie cienījamkunga, inženiera Stakļa – Ķegumu tur bija projektējis utt. Un sagadās tam Staklim kaut kāds viens jautājums. Apcērtas apkārt: “Jūs!” un tu atbildi. Atbildēt, praktiski, var vienā vārdā vai 2-3 vārdos tikai. Es pieceļos, atbildu. Bet, sasodīts, tie divi vārdi! Es neiedomājos, ka 1-2 vārdu laikā šis jau būs norāvis ķeblīti. Bet šis paspējis to ķeblīti noraut un es kā sēžos, tā ar lielu blīkšķi uz grīdas. Stakle atkal apgriežas apkārt, un es sāku līst no tās pagaldes ārā. Viņš saka dusmīgs, nevar lāgā parunāt: “Jūs, jūs, jūs… Liels cilvēks, neprotat uz krēsla nosēdēt! Ejiet ārā!” Tā ir diezgan smaga lieta: automātiski ieraksta tādā grāmatiņā vecāku zināšanai, ka izraidīts no klases par nepieklājīgu uzvešanos. Es tikai, ārā iedams, teicu: “Par to es tev atspēlēšos.” Pagāja tas gads. Nebija izdevība atspēlēties. Pagāja nākamais. Pēdējais gads. Neiznāca izdevība. Beigšanas akts. Tagad mēs sēžam. Šis laimīgā kārtā nosēdies ne tieši priekšā, bet vienu krēslu tā blakus. Pirmā rindā sēd ministrijas pārstāvji un direktors, mīļie vecāki atkal aiz muguras, visi klausās – izsauc, pasniedz diplomu, pēdējo liecību, kaut kādu grāmatu no ministrijas, vēl tādu kā ordeni iedeva – tehnikuma absolventa nozīme. Nu, un tagad pilna sauja ar mantām. Un es domāju: “Tagad vai nekad.” Vēl viena stunda un mēs aiziesim pa pasauli. Un tagad šis nu nāk ar savām grāmatām. Tas nu sapnī nevar iedomāties, ka svinīgajā beigu aktā es šim noraušu krēslu no apakšas. Es nopēlēju – šis, bliukš! – zemē: grāmatas pa gaisu, diploms pa gaisu, medālis aiziet pa grīdu grabēdams. Ministru kungi griež galvu apkārt – kas tur notiek? Šis, zemē vēl sēdēdams: “Juri, dullais, ko tu dari!” Es saku: “Atceries, pie Stakles? Tagad mēs esam kvitā.” Palīdzu uzcelties, savācu grāmatas. Nu, tas tāds… Es neesmu atriebīgs, bet humora pēc es to… Bet ir jau pareizi, varbūt tas humors bija pa stipru tajā reizē. Par mācībām es zelta medāli tehnikumā neesmu dabūjis, knapi tur viņu nobeidzis, atnāku mājās, tēvs saka: “Nu ko tu domā tālāk darīt?” Tēvam vēl veselība labu labā, lai man palīdzētu iet skolā. Studēs tālāk par kultūrinženieri? Es teicu: “Lai nu ko, bet to – nē.” “Nu ko tad? Priekš kā tad tu 5 gadi tehnikumā gāji?” Es saku: “Es arī nezinu. Divi ceļi: vai nu uz karaskolu vai uz Fiziskās audzināšanas institūtu.” Tā bija iestāde, kur mācības bija vakaros. Viņa bija pie tā sauktās Tautas universitātes. Viņa tev deva zināšanas trijos gados, pēc tam tu neieguvi akadēmisku grādu. Tur bija labi mācību spēki – Zenta Mauriņa un docents Students psiholoģijā utt. Viņa deva tiesības visās Latvijas mācību iestādēs mācīt fizisko audzināšanu. Tēvs teica: “Es nezinu, kādas tās karaskolas ir šajos laikos. Manā laikā teica tā: “Kas negrib godīgu darbu strādāt, tas iet uz karaskolu.”” Man bija uz mēles: “Kā tad tu pats 1. pasaules karā tiki par štabskapteini?” bet tajā reizē negribējās tēvu kaitināt un es turēju muti ciet. Tēvs saka: “Un kas tas tāds par institūtu, es nezinu. Manā laikā tāds nav bijis.” Viņam nepatika šitais man gājiens. Bet nu tagad liels puisis un tā… Bet ko man deva tas tehnikums? Es varēju dabūt darbu. Es, piemēram, strādāju Rīgas pilsētas mērniecības daļā, pelnīju tur savu grasīti. Tik daudz bija, ka piepelnīju to skolas naudu. Institūts man patika, tas bija pie sirds, un es domāju, ka es būtu labs vingrošanas skolotājs. Mērnieks es būtu bijis tāds caurmērā, nekas izcils es nebūtu bijis – Ķegumu es nebūtu uzbūvējis. Bet kā vingrošanas skolotājs – tā lieta man patika.
Intervija ierakstīta 23.-3-.08.1998., Katskiļu 3x3 nometnē, Ņujorkā, ASV
|
 |
|