 |
|
       |
Es kā labā, patriotiskā ģimenē esmu audzis, esmu iestājies Pērkoņkrusta organizācijā. Par to ir daudz runāts uz priekšu, atpakaļ, pozitīvs, negatīvs utt. Man ir grūti spriest par to organizāciju plašākā mērogā. Es biju Pērkoņkrusta jaunatnē, ne tuvu kaut kādai vadībai. Kādi viņiem bija īsti plāni, to es, protams, nezinu, bet toreiz man bija pārliecība un visai manai ģimenei (tēvs arī bija Pērkoņkrustā un brālis arī), ka tā ir tāda organizācija, kā viņas moto saka “Latvija – latviešiem. Latviešiem – darbu un maizi.” Pat bija tas pilnais teikums: “Neprasot, kas man par to tiks, nebaidoties, ko es ar to varu zaudēt, vienmēr un visur prasīt Latviju – latviešiem, latviešiem – darbu un maizi.” Nu mēs bijām tādas jaunatnes grupiņas. Viņas saucās “Iesaukumi”. Viņu vadīja viens tāds drusciņ vecāks puisis. Sanācām kopā pa pāris nedēļām reizi, tad tur tas puisis kādu lekciju norunāja, nodziedājām kādu tur latvisku dziesmu. Nu, neko daudz, ar vienu vārdu sakot – tur tādi bijām un skaitījāmies. Tai sakarībā bija pāris mazas dēkas. Viens bija ‘34. gadā. Rudenī bija paredzētas Saeimas vēlēšanas. Pērkoņkrusts bija paredzējis piedalīties. Vērtēja, ka Pērkoņkrusts varētu iegūt līdz 10 deputātu Saeimā. Viņa bija liela, nopietna un populāra organizācija. No kā tas Pērkoņkrusts atņemtu balsis? Ne jau no kreisā spārna, ne jau no sociāldemokrātiem, jo kas balsoja par sociāldemokrātiem, tie par Pērkoņkrustu nebalsos. Viņš varbūt atņemtu balsis Zemnieku savienībai, nacionālām partijām, varbūt kādu centra partiju. Nu šā vai tā, gatavojoties uz tām vēlēšanām, vienu nakti ir sagatavota tāda plakātu līmēšana un uzrakstu rakstīšana pa visu Latviju. Ir skaisti, tīri mākslinieciski plakāti sadriķēti. Nekas daudz, tikai: “Latviju – latviešiem, latviešiem – darbu un maizi” Un uz viena plakāta bija tāds kā karogs. Pērkoņkrusta nozīme bija ne pliks ugunskurs, bet krustu krusts un krustu krustam pāri dzeltens vai zeltots ugunskrustiņš. Nu tā zīme uz visiem plakātiem un uz tā karoga virsū. Viss ļoti mierīgi sadalīts. Naktī, piemēram, mūsu ģimenei jāaplīmē ar plakātiem savus kvartālus. Satikāmies tajā naktī plakātu līmēšanā atkal ar vienu populāru cilvēku Edvīnu Bietagu, olimpiskās sudraba medaļas laušanās grieķu-romiešu cīņās ieguvējs. Mēs ar brāli izlīmējām savus plakātus – štruntīga līme ir bijusi un tos laikam viegli varēja noplēst. Tad bija sagatavoti tādi transparenti un tos uz asfalta krāsoja virsū. Bet tā krāsa bija laba, jo viņa tā ieēdās asfaltā, ka viņu vēl pēc pāris gadiem redzēja. Tai mālēja pāri ar asfaltu kaut kā ar darvu, tā nodila, un atkal sāka parādīties tas Pērkoņkrusta uzraksts: “Pērkoņkrusts visu redz, Pērkoņkrusts visu zina, Pērkoņkrusts visu atcerās”. Šie trīs teikumi parādījās uz asfalta. No rīta es izskrienu apskatīties, kāda nu tā Rīga izskatās. Nu nekā. Sētnieki lamājas, mazgā nost un līdz pusdienai tie plakāti gandrīz visur bija nost. Bet nu man pilna kabata ar tiem maziem papīrīšiem. Un es tik eju un pielīmēju šur tur pie loga. Bija tā, ka, piemēram, tramvajā bija uzlikuši uz sēdekļa ar to līmes pusi uz augšu – tu apsēsties, viņš tev pielīp pie dibena, un tu aizej… Bet, izrādās, viens kaut kāds pagāns, sētnieks, nāca man aiz muguras, un kā ierauga policistu: “Šis ir viens no tiem plakātu līmētājiem…” Paņem mani līdz uz to iecirkni. Nu, tur tā diezgan draudzīgi. Satiku vienu… Saucās Misters, viņš futbola tiesnesis, pazīst mani pēc brāļa: brālis – lielais Kļava, es – mazais Kļava. Ielika mani tādā kambarī. Tur jau ir kādi 5-6, kas naktī ir iekrituši līmēdami. Nu tie vecām, skrandainām drēbēm, ar klīsteri aplipuši, nomālējušies. Es ienāku smuks tāds. Šie no sākuma tādi aizdomīgi – kas es? Sākām runāt, es izstāstīju, ka es savu darbu naktī padarīju un pirms skolas nācu vēl Rīgu apskatīt. “Nu, kāda Rīga? Kāda Rīga?” “Nu nav jau tik traki, kā mums gribētos.” Dīvainā veidā, ko es nesapratu toreiz un nesaprotu vēl šoreiz. Mani izsauc no tās aresta telpas, uzved otrā stāvā pie paša policijas iecirkņa priekšnieka. Toreiz mūsu 8. iecirkņa priekšnieks bija Ķīselis. Viņš bija tas, kad Kalpaks bija ievainots, kas bija vedis ar kamanām to ievainoto Kalpaku it kā atpakaļ uz aizmuguri. Kaut kur es esmu lasījis, ka Kalpaks teicis: “Ķīsel, lēnāk, Ķīsel, lēnāk…” Tā kā viņš bija kalpakietis un varonis, un latvietis un tā… Viņš noskatījās tā gari uz mani, pameta pirkstu uz plakātiņiem maniem: “Kad es šorīt agri runāju ar jūsu priekšnieku, viņš neteica, ka jums tādi plakātiņi jānēsā pie sevis.” Ko viņš ar to domāja? Es toreiz nesapratu un šoreiz nesaprotu. Vai viņš ar to domāja, ka viņš mums simpatizē? Vēlreiz tā gari uz mani noskatījās: “Ejiet.” Vēlāk viņš kļuva par Rīgas prefektu Ulmaņa laikā. Kāpēc jums bija pa nakti jālīmē? Tas aizliegums bija pret ko? Tanī laikā tādi nakts aizliegumi nebija. Mēs varējām staigāt apkārt dienu un nakti, bet nu vienkārši pa dienu tur varētu izcelties kaut kādi kautiņi, grūstīšanās varbūt. Tā, lai aplīmētu Rīgu ar plakātiem, bija vajadzīga kaut kāda oficiāla atļauja. Toreiz mēs jau bijām jauni un priecīgi – kas tur par atļaujām. Pēc tam ielika tā sauktajā “melnā Bertā” mūs un arī tos, kuru naktī bija noķēruši. Brauc, brauc, brauc tā “melnā Berta”… Un tad es nobijos. Pavērās durvis, lai izlaistu ārā, es skatos – termiņa cietums. Bet izrādās tos divus čabatas izlaiž ārā, bet mūs aizved uz Politisko pārvaldi. Nu nekā… Pierakstīja tos vārdus un tie grēki jau nu nekādi: nemieru mēs nebijām taisījuši, nevienu cilvēku nebijām aizskāruši, nekā neko utt. Tā bija pirmā reize, kad tiku Politiskā pārvaldē iekšā. Tas bija 1934. gadā pirms vai pēc apvērsuma? Pirms. Gatavojoties uz vēlēšanām. Tas bija kaut kad pavasarī. Un tad bija tāda Politiskā pārvalde? Jā, Alberta ielā. Ko viņa darīja? Ķēra tādus politiski neuzticamus cilvēkus, kas grib Rīgā taisīt apvērsumu. Un vēlāk, Ulmaņa laikos šis Pērkoņkrusts tika ieskaitīts valstī bīstamos. Bet par to vēl var debatēt. Tie Latvijai uzticīgāki nekā viens otrs tas uzticīgais. Bet tas nu tā. Man šķiet, kāpēc Ulmanis nostājās pret Perkoņkrustu… Vispirms Pērkoņkrustam iznāca tāda sava avīze “Pērkoņkrusts”, kas bija izteicies kritiski par Ulmani: viņa saimnieciskā politika, saimnieciskā darbība Saeimas laikā kaut kur tur bijusi šāda un tāda utt. Tad, kad Ulmanis nāca pie varas, vienu brīdi Pērkoņkrusts bija kluss pāris dienas, jo daudzi pērkoņkrustieši aizsargu sastāvā piedalījās Ulmaņa apvērsumā tīri aktīvi. Man pašam rādīja, ka kā aizsargi viņi bija ieņēmuši Tautas namu, kas bija Tērbatas un Bruņinieku ielas stūrī. Viņu, man liekas, uzcēla galvenokārt par Rīgas pilsētas naudu, bet viņš bija praktiski sociāldemokrātu partijas nams. Tur bija kultūras sarīkojumi un jauni puikas gāja pingpongu spēlēt. Tur vienmēr plivinājās sarkanais karogs, kas kaitināja cilvēkus. Apvērsuma naktī viena aizsargu vienība bija ieņēmusi Tautas namu, protams, novilkuši to sarkano karogu un par piemiņu 15. maijam sagriež visu tādos mazos kvadrātiņos un sadalījuši savā starpā. Tā kā pirmo nedēļu Pērkoņkrusts bija kluss. Pāris nedēļas pēc tam Pērkoņkrusts ziņoja, ka, tā kā Ulmanis ir deklarējis, ka viņš izbeigs tādas partiju andeles utt. un sāksies tāds labāks laiks, tad Pērkoņkrusts Ulmanim pretī nedarbosies, bet, ņemot vērā Ulmaņa iepriekšējo politisko darbību utt., Pērkoņkrusts Ulmani neatbalstīs un pašlaik paliek malā. Nu tas vārds “Ulmani neatbalstīs” laikam izšķīra tā Pērkoņkrusta likteni. Turpat vienu bloku tālāk Bruņinieku ielā bija Pērkoņkrustam tāda mītnīte. Tas bija 13. jūnijs. Mēs 3 puiši no Pērkoņkrusta jaunatnes gribējām apceļot Latgali. Iesim kājām. Neesam redzējuši – Latgale ir smuka. Iedomājāmies, ka būs jālūdz naktsmājas – Latgalē visādi krievu un tā… Gribētos tā kā pie saviem ļaudīm. Uziesim Pērkoņkrusta mītnē, paprasīsim tā sauktajam Latgales inspektoram, kur Pērkoņkrustam varētu būt biedri Latgalē, un tad mēs varētu ieplānot mūsu naktsmājas vairāk vai mazāk pie saviem ļaudīm. Uzejam augšā. Izrādās, tur notiek kaut kāda sapulce. Mums jāpagaida kāds brītiņš. Mēs sēdējām, ar to draugu spēlējām šahu, trešais tur skatījās. Uzreiz paveras durvis: “Nu, tik mieru! Nu, tik mieru!” Nupat piebrauc vesela rinda ar “melnām Bertām”. Mūs laikam tūlīt ņems ciet, arestēs. Neko darīt. Visus tos, kas tur mītnē bija – kādi 70 cilvēki – 13. jūnijā savāca, aizveda uz prefektūru uz aresta telpām. Nu mums, jauniem tas toreiz bija dēka. Ar to pašu sākās Pērkoņkrusta pilnīga slēgšana, likvidēšana. Bet gluži tā pati biedrība turpināja darbu ar vārdu “Tēvijas sargs” vai kaut kā tā… Tās pāris dienas atkal bija interesantas tajā prefektūrā mums toreiz. Tas bija trešdienas vakars. Sestdien viņiem tās telpas lieloties bija jāatbrīvo, jo tās ir vajadzīgas tādiem arestētiem dauzoņām, piedzērušiem vai huligāniem, kas taisa ļembastu sestdienās-svētdienās, tos tur iespundē izgulēt savu dzērumu. Ērti tur jau nebija. Bija jāguļ uz grīdas. Tie policisti jau bija tādi draudzīgi, kaut gan daži bija draņķi. Piemēram, tur bija kādas trīs kameras piebāztas ar mūsējiem, un bija šis pats pieminētais Bietags, tas grieķu-romiešu čempions, viņš olimpiādi braucis kopā ar citiem sportistiem. Un lielisks sportists, vieglatlēts bija Dimza, un Dimza strādāja policijā. Dimza nu ir dzirdējis, ka te tādi pērkoņkrustieši paņemti, paskatījies, ieraudzījis Bietagu, uzaicina to uz nopratināšanu savā kabinetā. Nu, kā ieiet iekšā, Dimza smejas: “Kur tad tu te… Es zinu, jūs tur lāgi nebaro – še, te man te pāris sviestmaizes, kā priekš tevis pasūtīts…” Tai pašā brīdī, atvēris avīzi, liels virsraksts: “Apcietināti cik tur pērkoņkrustiešu, apturēta Pērkoņkrusta darbība…” Kamerā iekšā ir Ādolfs Šilde, toreiz jauns students, kas studē jurisprudenci. Tas paskatās uz mani: “Cik tev gadu?” “17.” Sāka dauzīties gar tām kameras durvīm. Viņam saka: “Ko tu dauzies! Liecies mierā.” Tie tur daudz neievēro – dauzies vienā laidā. Šilde tikai dauzās gar durvīm. Viens saka: “Tu laikam gribi teikt, ka tam puikam ir 17 gadi un viņš ir mazgadīgs.” Mazgadīgos iepriekšējā apcietinājumā līdz tiesas dienai nedrīkst turēt. Šilde saka: “Tā ir. Es domāju, likumi vēl Latvijā pastāv.” Otrs smejas: “Nu kāda tur starpība, vai viņš sēž šeit vai aiz sienas, blakus kamerā? Tēvs viņam sēd te, aiz sienas.” Es pats nezināju, ka tēvs ir bijis tajā sapulcē. Šis saka: “Kā tevi sauc?” “Juris Kļaviņš.” “Vecā Pētera Kļaviņa dēls?” atmet ar roku. Tā es iepazinos ar Šildi, vēlāk visu mūžu bijām draugi. Viens gan, par ko es tā nobrīnījos: līdz sestdienai, ieskaitot sestdienas rītu, visi bija notiesāti administratīvi. Un tie sodi bija dīvaini, savā ziņā smagi. Piemēram, mans tēvs bija sodīts ar mēnesi cietumā vai 500 lati. Tā bija nāvīga nauda. Tēvs pelnīja laikam 200 lati mēnesī. Tēvs vēlāk stāstīja: “Viņi man paziņo tādu sodu…Savu mūžu es neesmu nopelnījis 500 latu.” Kā es teicu, viņš strādāja apdrošināšanas sabiedrībā. Gadījuma dēļ tur arī tāds Sirmovičs, arī no Pērkoņkrusta, arī sēd turpat kamerā aiz restēm ar manu tēvu. Sirmovičs ir galvenais kasieris, un viņam seifa atslēga ir kabatā. Mana tēvam ir tā mazā kasīte, bet viņam ir otra seifa atslēga kabatā, un trešā ir sabiedrības direktoram. Seifu var atslēgt, kad ir visas trīs atslēgas. Sirmovičs un tēvs sēd prefektūrā aiz restēm – tik daudz apmēram apdrošināšanas sabiedrībā ir noskaidrots. Cik ilgi viņi tur sēdēs – Dievs to zina. Šiem, praktiski, visa darbība apstājās, jo tie netiek pie seifa klāt. Atsūtījuši vienu darbinieku, lai palūdz atslēgas. Mans tēvs un Sirmovičs, tiem arī drusciņ humors ir iekšā, –viņiem tā atslēga ir nodota biedrības valdes sēdes laikā un viņi to atslēgu nedrīkst atdot nevienam bez biedrības valdes lēmuma. Man šķiet, es zinu, ka tēvs tur to mēnesi cietumā negaidīja, man liekas, ka apdrošināšanas sabiedrība samaksāja, lai viņš tiktu ārā, lai varētu atslēgt savu seifu. Bet tagad tā. Sestdien visus tos iztīra, tās lielākās kameras paliek ar šitādiem visādiem dauzoņām, un ir viena tāda mazāka kameriņa. Un es arī neesmu vēl atlaists uz mājām. Mani ieliek tajā mazajā kameriņā, un tur ir no Pērkoņkrusta vadības viens vīrs tāds Melliņš-Andersons un vēl kādi 4-5. Tie zina, ka tos administratīvi nesoda, ka pret tiem laikam ierosinās tiesas izmeklēšanu. Bet kāpēc es tur pa vidu? Un šie visi brīnās, un es arī drusciņ brīnos. Neviens to nezina. Tēvs ticis jau mājās sestdien. Pirmdienas rītā ap kādiem 10 tad mani palaida vienkārši vaļā bez vārda runas. Vēlāk gan mani izsauca pie svarīgu tiesas lietu izmeklēšanas tiesneša acīmredzot kā liecinieku. Tā drusciņ parunājām, parunājām, mana liecība acīmredzot bija nesvarīga. Bet tur bija tādi interesanti vīri. Vien bija tāds Pētersons, aizsargu lidotājs. Viņš ir bijis kā šoferis laikam pašam aizsargu priekšniekam. Un šis kā tāds lidotājs uz visādām ēverģēlībām. Piemēram, tajā plakātu līmēšanas naktī… Pie prefektūras kanāla malā bija Rīgas radio torņi. Šis uzrāpies augšā vienā mastā un Pērkoņkrusta karogu uz tādiem skrituļiem, uz tādiem ritenīšiem uz tās antenas palaidis. Tā antena ir tāda ielīkusi, un tas karogs noripojis vidū starp tiem abiem stabiem un Pētersons nokāpa zemē. Mistiskā veidā viņš atkal kaut ko dauzījās gar durvīm, kaut kur gribēja iet, prasīt, protestēt. Tas policists pavēra durvis: “Tu nu stāvi mierā. Tu mums te taisīsi ziepes pašā degungalā.” Kaut kādā veidā policija zināja, ka tas ir bijis tas Pētersons, kas tur bija uzrāpies un no karogu uzlaidis. Es ticu, ka viņiem viegli nebija dabūt to karogu nost. Tā nu bija mana tāda dēka. Tad, kad Pērkoņkrustu slēdza, ar to jau nebija teikts, ka pērkoņkrustieši pēkšņi vairs nebija pērkoņkrustieši. Te iekšā bija tā pati ideja sēdēja, tas pats “Latviju – latviešiem”, un vēl laiku pēc tam pilnīgi mierīgi Pērkoņkrusts darbojās pagrīdē. Mums bija savas sanāksmes: vienu reizi aizbraucām uz Sudraba kalniņu – tur piemineklis Rīgas atbrīvotājiem, vienu reizi paņēmām volejbola bumbu, aizbraucām uz Mežaparku, pasitām bumbu, atkal sēdējām, aprunājāmies. Vienu dienu aizbraucām uz Ziemeļblāzmu… Tā kā tā darbība kaut kā turpinājās. Un tāpēc man ticība ar tiem pašiem veciem komunistiem. Vēl par to Pērkoņkrustu. Kā jūs pats tagad vērtējat? Kā tur īsti bija? Kāda bija jums tā darbībā? Vēlreiz es teikšu: es biju tikai tajā jaunatnes grupā. Tēvs man bija kaut kur tālāk. Kad ienāca vācieši 41.gadā, Pērkoņkrustieši sāka apzīmēt savējos biedrus. Ulmaņa slēgšana varbūt izglāba daudzus pērkoņkrustiešus, jo krievu gadā, 1940.-1941.gadā, apsūdzot čekā par nacionālu darbību, par pretdarbību komunistiem, un tev vēl varētu piesiet, ka tu esi bijis Pērkoņkrustā – nu tad bija pa tīro. Piemēram, manu brāli apcietināja, nošāva, ar visu to viņa pratināšanā pat nav pieminēts, ka viņš ir bijis Pērkoņkrustā kādreiz. Daudziem citiem tas tā ir bijis, kaut vai Ernestam Brastiņam ir siets, ka viņam ir bijuši kontakti ar Pērkoņkrustu. Tātad Pērkoņkrusts sāka apzināt savus biedrus, bet pats Pērkoņkrusts vēl nebija atjaunots. Un tad vācieši uzlika ķepu un teica: “Izbeidziet. Pērkoņkrusts netiks atjaunots.” Man liekas, kas ir tas nāves grēks Pērkoņkrustam, ka savā laikā, pirms kara… Viņiem ir tāda grāmatiņa, kur ir kā darbojas Pērkoņkrusts. Un viens bija kur Pērkoņkrusta uzskati ārpolitikā jeb minoritāšu jautājumā. Viņi saka, ka viņi dala ārvalstu ļaudis vai minoritātes divās daļās: vieni, kas ir lojāli Latvijas valstij – igauņi, lietuvieši un no citām tautām, kas ir lojāli, un otra grupa ir tā, kas Latviju tikai izmanto savām vajadzībām, kas Latvijai nav un nebūs lojāli, un tur ir žīdi un vācieši. “Žīdi un vācieši” vienā teikumā bija minēti. Un tā bija Pērkoņkrusta nostāja, ka žīdi, vācieši un arī poļi, kas mēģina Latgali pārpoļot, un ar tiem tad mēs darīsimies citādi – mēs mēģināsim no tiem tikt vaļā. Piemēram, tajā pašā 34. gadā, es atceros, kaut kādā sapulcē Pērkoņkrusta priekšnieks Gustavs Celmiņš pacēla tādu baltu papīra lapiņu un teica: “Lūk, mūsu ieroči!” – balsošanas zīme, “Tie ir tie mūsu ieroči, ar ko mēs uzvarēsim – vēlēšanu zīme nākamā Saeimā.” Piemēram, kad Pērkoņkrustu slēdza, absolūti nebija nekāda runa par kaut kādiem ieročiem. Nu, Bruno Kalniņam tur atrada kaut kādus dažus simtus pistoles. Nu, viņam arī bija tur gan dokumenti, ka tās ir legāli iepirktas Ārlietu ministrijas uzdevumā. Bet Pērkoņkrustā pat nebija neviena ieroča. Manā līmenī, es varu teikt tikai visu pozitīvu. Mūs audzināja noteikti nacionāli un, cik es zinu, ar vāciešiem noteikti, cik es redzēju un sapratu, nebija. Es zinu, es esmu dzirdējis visus iebildumus, visas aizdomas. Bet vienā ziņā tā ir traģiska organizācija: lūk, viņu slēdza Ulmanis, nacionālā Latvijas valdība, nerunāsim par komunistu laikiem, nāca vācu laiks – nepaspēja ne muti atvērt, kad jau tev uzlika ķepu virsū. Galu galā viņa pie visiem kaut kā vairāk vai mazāk vajāta šādu vai tādu iemeslu dēļ. Tāpat man viens cilvēks atzinās. Viņš nekad nav bijis pērkoņkrustietis, bija Zemnieku savienības cilvēks, tātad Ulmaņa draugs. Viņš saka: “Man jāatzīstas – komunistu laikā es biju pagrīdes grupiņā (1940.-1941.gadā) un mūsu grupas vadītājs bija pērkoņkrustietis.” Kur man jāsaka Ulmanim paldies: cik es zinu, Pērkoņkrusta biedru saraksti nekad nenonāca Politiskās pārvaldes rīcībā, tie bija norakti burtiski zemē. Un gadījuma dēļ vācu laikā, man viens stāstījis, ka viņš ir redzējis tos vecos biedru sarakstus sapelējušus un ūdenī samirkušus. Un tad, kad ienāca krievi, aizsargiem, piemēram – caps! – uzlika ķepu, un visi aizsargi praktiski bija nolikti uz galda komunistiem priekšā, un tad tie varēja skatīties: to – ņems, to – pagaidīs, to – pažēlos un tā… Pērkoņkrusta saraksti nenonāca viņu rokās. Līdz ar to: paldies Ulmaņa valdībai par slēgšanu, un diezgan daudz pērkoņkrustiešu dzīvību izglābšanu. Un otrs kas bija... Ulmaņa laikā, kad mūs slēdza oficiāli, mēs vēl turpinājām darboties. Bija tāda neliela pieredze pagrīdes darbā, jo komunistu gadā bija daudzi nacionālisti, kas kaut ko mēģināja darīt pretī komunistiem, bet absolūti nebija pieredzes, un tiem stāvēja pretī čeka ar 50 gadu pagrīdnieku meklēšanas pieredzi caur visādām provokācijām, partizāņos iefiltrējās čekas aģenti utt. Tanī ziņā Pērkoņkrustam bija druscītiņ pieredze. Ulmaņa laikā tas risks nebija liels pagrīdē – nu ko? – uzsistu mazdrusciņ pa pirkstiem un cauri. Vēl par Pērkoņkrustu. Kāpēc žīdi tur bija tajā sarakstā, kas pret Latviju? Uzskats visumā bija, ka žīdam Latvija nenozīmē neko. Tā ir vienīgi vieta, kur viņš var tirgoties, šeftēties un iedzīvoties. Žīds vairāk vai mazāk būs blēdis. Piemēram, mans tēvs… Viņš arī žīdus neieredzēja, bet teiciens viņam bija: ”Žīdu ar koku nenositīsi. Nevajag, neaiztiec viņu. Žīdu vajag sist ar latu. Nedod viņam nopelnīt, un viņš pazudīs.” Un tēvs konsekventi to ievēroja. Kādreiz bija pat neērti, teiksim, mēs ejam puikam zābakus pirkt. Viens veikals tīri smuks. Ieejam iekšā, nāk pretī veikalnieks un var redzēt, ka ir žīds. Tēvs nesaka ne vārda, apgriežas, iet pa durvīm ārā. Aiziet trīs bloki tālāk, ieiet citā bodē, nopērk zābakus. Viņam ir pārliecība: “Labāk samaksāšu latu vairāk, bet es zinu, ka tas būs tā vērts. Pie tāda žīda es nezinu, ko es tur dabūšu, vai viņš mani nepiešmauks.” Es esmu savā mūžā saticis ļoti labus, godīgus žīdus, katrā tautā ir labi un slikti cilvēki. Žīda mentalitāte ir cita, čigānam mentalitāte ir cita, viņa goda jēdzieni varbūt mazliet ir citi. Bet tā bija tā doma, ka žīds nebūs, kur būs par Latviju, ies un darīs, un upurēsies kaut ko, jo pašlaik tā ir viņam vieta, kur nopelnīt, un ja te nevarēs nopelnīt – labi, viņš aizvāksies tālāk, uz Poliju vai uz Lietuvu. No otras puses, man pašam jāatdzīstas… Latgales priekšpilsētā bija vecie žīdu kapi. Latvijas atbrīvošanas cīņās taču vismaz daži žīdi bija krituši – piemineklītis, ne visai liels, uzraksts bija “Mūsu varoņi – mūsu gods un lepnums, kritušie Latvijas atbrīvošanas karā”. Bija sporta biedrība “Makabi”, kuras priekšnieks bija tāds Dannenhiršs. Vienu gadu 11. novembra parādē Esplanādē, Lāčplēša dienā pirmā soļo tāda rota – Lāčplēša ordeņa kavalieri. Es redzu – Dannenhiršs soļo. „Makabi” priekšnieks, žīds ir izpelnījies Lāčplēsi mūsu cīņās. Nu, baigi… Jaunekļu kristīgā savienībā man bija divi labi draugi, brāļi Funkelšteini. Acīmredzot kristīgie žīdi. Es zināju, ka viņi ir žīdi, es pieņēmu, ka viņi ir kristīgie… Toreiz vispārējs pieņēmums bija, ka žīdiem tā Latvija bijusi nebijusi. Un nevar teikt, ka tas būtu bijis katram. Toreiz jaunības dullumā es arī tāpat dziedāju līdzi. Varbūt vairumam tā tas bija. Liela noskaņa latviešiem bija tāda, kā varbūt manam tēvam: ne jau žīdus sist – pasmieties par žīdiem. Mums nebija tā, latvietim vispār nav tāda sevišķa asinskāre – viņu vajag ilgi kaitināt, bet nu tad viņš paliek nikns, tad viņš pus pasaules var izdauzīt. Tā arī bija Pērkoņkrusta nostāja, ka viņi tos žīdus iedalīja tādā mums nevēlamajā minoritātē, kas Latvijai nav vēlama – labāk iztiksim bez tiem. Žīdu rokās ir uzņēmumi, viņi ir tirgotāji, viņi varbūt izmanto savus strādniekus – tas atkal nav īsti taisnīgi.
Intervija ieraksīta 23.-30.08.1998., Katskiļu 3x3 nometnē, Ņujorkā, ASV
|
 |
|