 |
|
       |
‘39. gadā mani iesauc Latvijas armijā sapieru pulkā Bolderājā. Vienam otram tas dienests nav paticis. Es toreiz iedomājos, ka tev tie 1,5 gada te ir jāpavada – gribi vai negribi mēģini iemācīties, ko te var iemācīties. Sapieros jau daudz ko var iemācīties – būvēt, spridzināt, postīt, mīnas likt utt. Es tur nepindzelējos: izgāju instruktoros, virsnieku vietnieku kursus, dabūju seržanta zīmes. Interesanti bija, kad 40. gadā, kad krievi nāca iekšā Latvijā… Teiksim, sapieru pulkā šautenes nekad nebija kaut kur ieslēgtas. Dienu, pirms krievi ienāca, Bolderājā šautenes pieslēdza. Tas tomēr smuki raksturo armijas noskaņojumu. Armijā bija disciplīna: ja būtu pavēle pretoties krieviem, mēs būtu pretojušies, zinādami, ka mūsu dienas ir skaitītas – dabīgi, mēs pret krieviem varējām turēties dažas dienas, nedēļa varētu būt vislielākais. Ar visu to, ka armija bija disciplinēta un pret pavēlēm nedarbojās varbūt, drošs paliek drošs, lai kāds zemāks virsnieks nesaka: “Hei! Ņemsim ieročus rokā un izstāvēsim Bolderāju…” šautenes pieslēdza. Es pat oficiāli nebiju pabeidzis Fiziskās audzināšanas institūtu, bet faktiski es biju izgājis visus 3 gadus cauri, bet pēdējo kursu es biju karadienestā. Tā kā mums to vingrošanas skolotāju tik daudz nevajadzēja, katru gadu jaunus neuzņēma: šogad uzņem skolniekus, šogad ir pirmais kurss, nākošgad tiem pašiem ir otrais kurss, nākošgad ir trešais kurss, un tad nāks pirmais kurss, un atkal uzņems jaunus. Pa starpām man pienāk karadienests. Ja tu gāji universitātē vai ģimnāzijā, un tu viņu varēji pabeigt 2-3 gados, tev karadienestu atlika pa 2-3 gadi. Mūsu skolas dēļ neatlaiž to dienestu – tā neskaitās pietiekoši nopietna skola. Tajā laikā es sportoju tādā biedrībā “Latvijas vanagos”. Latvijas Vanagu galvenais priekšnieks vai prezidents bija pulkvedis Bebris, kas bija valsts prezidenta pils komandants. Kaut kādi tur tie Vanagu sporta ļaudis laikam ar pašu Bebri bija runājuši, lūk, ka sapieru pulkā ir tāds Kļaviņš, ka viņam tādi un tādi apstākļi, ka būtu labi, ja viņš varētu vismaz no dienesta brīvā laikā turpināt izglītību pa vakariem. Nu tagad viens pulkvedis piezvana otram pulkvedim, sapiera pulka komandierim. Nu, tur, starp diviem pulkvežiem: nu, viens kareivis grib iet skolā – “Labi, labi, es pateikšu, lai viņu palaiž vaļā.” Nu tas dienestā ir nepareizi un nepieklājīgi – ir jāiet no apakšas. Ja, piemēram, man būtu bijis tāds lūgums, lai man atļauj iet tur, man viņš būtu jāiesniedz manam vada komandierim, jo tas ir viņa kapacitātē to izšķirt. Viņam ir jālaiž tālāk mans lūgums nākamam priekšniekam, ja tas var izšķirt, tad – tas, ja nē, tad… Tādā veidā viņš aiziet līdz pulka komandierim. Un tagad, kamēr viņš nonāk līdz manam rotas komandierim – nu, ko tas var teikt? Nu, protams. Bet iekšā tas jūtas apiets, un viņš domā, ka es to pats izgudroju. Tā kā druscītiņ šķībi uz mani skatījās. Bet tā es varēju darīt: korekti vakarā pēc mācībām braucu uz Rīgu – no Bolderājas jau nebija tālu. Toties pa svētdienām un svētku dienām es uz Rīgu netiku: “O, jūs jau katru vakaru te brauciet uz Rīgu, lai nu brauc citi, Jūs paliksiet tepat dežūrēt pulkā.” Bet mana institūta beigšana sanāca ‘40. gadā. Un kā jau pēdējais kurss, pēdējie eksāmeni, ievilkās iekšā jūnijā. Un armijā jau jūt, ka kaut kas briesmīgi briest, un jau kādu nedēļu, vairāk pirms krievi ienāca tieši iekšā, nostopēja visus atvaļinājumus. Tā kā es nebiju nolicis kādus 2-3 eksāmenus. Nu atkal formalitāte! Es katrā laikā būtu varējis viņus nolikt, bet vienkārši netiku ārā. 1940.-1941. gadā mani piesaistīja karadienestā. Toreiz sapieru pulku sadalīja pa 3 atsevišķiem bataljoniem. Viens bija Slokā, viens Ogrē un viens Siguldā. Es biju Siguldā. Un gadījās tā , ka ar to pašu mērnieku darbu ‘40.gadā mani taisni nobaidīja. Es tad biju uzņēmis pulka sardzi. Es biju izgājis priekšnieka vietnieka kursus. Bet laikam tamdēļ, ka es tur braukāju uz to institūtu vai tamdēļ, ka es biju pērkoņkrustietis, mani uz rezerves leitnantu kursiem nesūtīja. Es biju sadienējies seržants, trīs strīpiņas, es esmu sardzes priekšnieks. Es nezināju tādu gadījumu, ka izņemtu cilvēku no sardzes, izņemot, ja tu pēkšņi kļuvi slims, nu tad tevi nomainīja. Ja tev bija jāiet arestā sēdēt par kaut kādu grēciņu, nodienēji savu sardzi un, kad sardze beidzās, tev lika atsēdēt savas 24 stundas. Es tikko uzņēmu sardzi, saliku posteņus, noliku bruņucepuri uz galda un tāda nīkšana, atpūšanās. Pēkšņi ienāk vienas manas rotas kaprālis, bruņucepure galvā, pilnā kaujas tērpā, nosauc paroli, un saka: “Man ir pavēle tevi nomainīt. Tev jāierodas štābā pie Karamazova.” Savu mūžu man nebija darīšana ar tādu Karamazovu tagad, krievu laikā. Tajā pirmajā laikā mēs tomēr bijām nepiesardzīgi, neuzmanīgi, izrunājāmies pret krieviem un tāds naids iekšā. Piemēram, ārā, lielajā parādes laukumā, 9 vakarā Latvijas laikā dziedāja “Dievs, svētī Latviju”, bet nu tagad visiem jādzied Internacionāle. Izved visus laukumā, nu kaut kā orķestris nospēlē to Internacionāli, cits tur dzied, nedzied – katrs par sevi. Aizejam atpakaļ uz savu mītni, ieejam klasē, nostājamies, nodziedam “Dievs, svētī Latviju” pa virsu. Rotas komandieris draudzīgi lūdz nedarīt to. Bet šis tas mums bija sakrājies jau toreiz, pirmajās dienās. Mani izsauc tur. Es drusciņ nobijies, gandrīz bija tāda doma laisties mežā, bet nu kur nu – pulkstens 3, gaiša diena un tas mežs tāds rets… Izrādās, man prasa: “Jūs esat mērnieks?” Es saku: “Nē.” “Kā tā? Jūs beidzāt tehnikumu kā kultūrtehniķis.” “Tieši tā, bet zvērināta mērnieka tiesību man nav.” “Es neprasu nekādu zvērināšanu. Jūs mērīt protat?” “Jā.” “Jums jābrauc uz Liepāju, jāpiesakās tur un tur.” Viņi taisīja to dullo zemes reformu, kad ņēma no visiem saimniekiem nost zemi, kam bija vairāk par 30 ha, un dalīja tādos 10 ha gabaliņos, uz kuriem cilvēks praktiski nevar izdzīvot. Nu tagad man jābrauc uz Alsungu to zemi dalīt. Un tur es arī aizbraucu. Ir pagasta vecis – vecais izsviests ārā, komunists ielikts, pagrīdnieks, kas Ulmaņa laikā sēdējis cietumā, Dundurs. Mēs tur bijām tādi divi jauni puiši un pats mērnieks, arī pajauns puisis. Pirmais, ko saka Dundurs: “Es skatos, jūs tādi jauni puiši. Pēc noteikumiem mums ir jāgādā jums šķūtnieks katru dienu. Bet pašlaik ir darba laiks, kulšana, cilvēki ir vajadzīgi. Jūs tādi jauni puiši. Mēs jums dabūtu kādus divriteņus. Vai jūs nevarētu paši izbraukāt?” Protams, mums daudz labāk. Kas mums tas šķūtnieks! Ar divriteni braukā, kur gribi. Man liekas, ka viens divritenis bija paša Dundura. Redzi, viņš bija komunists, bet tomēr iekšā kaut kur cilvēks: pagasta ļaudīm ir tagad darbalaiks, un tagad vienam jātērē diena, jābraukā apkārt ar tādiem mērniekiem ne par šo un ne par to… Otrs bija gājiens… Vienam ir jāņem zeme nost – tāds Jāzeps Janvāris laikam bija, dzīvoja Bāliņos. Viņam liela ģimene, 8 vai 9 bērni. Mēs jau griezām viņam zemi cik vien labi varējām. Piemēram, novilkuši tādu robežu, atnāk Bāliņš: “Es skatos, kā jūs tur to robežu novilkuši…” “Kas vainas?” “Nu, klausies, mans šķūnītis tikai 3 gadi atpakaļ uzbūvēts, un tas paliek tam otram. Nu kur tad es likšu to sienu?” “Stāvi mierā.” Velkam robežu apkārt šķūnītim un atkal tālāk. Tas pats Dundurs vienu reizi saka: “Zini, tam Bāliņam tā lielā ģimene, viņam tie 9 bērni, nu, mēģiniet viņam tā labāk iegriezt.” Iekšā tas Dundurs varbūt nebija tik ļauns, ar viņu pat varēja pajokot. Protams, mēs zinājām – viņš ir komunists, bet vispār ‘40. gadā no šitiem vecajiem, īstajiem pagrīdes komunistiem man daudz bailes nebija. Ar Dunduru runājot: “Nu jā, es jau jūs saprotu. Jūs jauni puiši. Jūs esiet uzauguši Ulmaņa laikā, jums tas ir stāstīts un iestāstīts. Gan jau, kad jūs padzīvosiet un iepazīsities ar komunismu, jūs būsiet labāki komunisti nekā daudzi citi.” Man bija bailes no tādiem, kuriem tiem pagātne būt nebūtu kur ir, mētājās un tad mēģināja pielabināties tiem komunistiem, kuriem nebija tā komunistu pagrīde. Tie, lai viņi varētu rāpties un iegūt uzticību, staigāja pāri līķiem. Pēc tam es atgriezos no tās zemes mērīšanas... Braukdams mājās tagad no tās zemes mērīšanas, Liepājā jāmaina vilcieni, tur kādas 2 stundas palikušas – drusciņ pastaigājos pa Liepāju. Eju tāds seržantiņš, man nāk pretī leitnants. Pēkšņi tas man ticis kādi soļi 5-4 no manis, uzsit pēdu tā kā tāds jaunkareivis, briesmīgi lepni nosveicina. Es domāju: “Velns! Man aiz muguras kāds ģenerālis nāk?” Es gatavojos šo sveicināt, bet šis pirmais nosveicina. Tad tikai es apķeros, ka viņš nesveicina mani – viņš sveicina to saulīti, kas man ir pie cepures, kad citiem visiem ir kādu mēnesi jau zvaigznes pie cepurēm. Un te viens tās spoks izgāja pilnā Latvijas armijas mundierī un staigā Liepājā pa ielu. Toties iebraucu Siguldā, manā dienesta vietā, eju pieteikties, ka esmu ieradies. Ieeju pie bataljona komandiera, tur sēd vēl vien kaut kāds tāds, arī krievu formā – ko es zinu, kas tur tāds ar kapteiņa zīmotnēm! Ieeju pie šā: “Sveicinu, pulkveža kungs! Seržants Kļaviņš ir atgriezies no norīkojuma.” Tas bargā balsī: “Dienesta pakāpes vairs nepazīsties!” “Pulkvedis leitnants” viņam patika, bet es viņu par pulkvedi nosaucu… Siguldā mani nozīmē ieroču, munīcijas un sprāgstvielu noliktavā kā pārzini. Tas nozīmē, ka man bija noliktavas atslēga kabatā. Protams, lai es tiktu pie noliktavas, tur bija vēl viens lielais šķērslis – apsardze. Katru reizi, kad man ir jātiek pie noliktavas, man no dežūrējošā virsnieka vajadzēja dabūt pielaidi, citādi sargs mani pašu nelaidīs iekšā, kaut gan man ir tā atslēga. Tā bija tāda ļoti jūtīga noliktava. Ja manā noliktavā kaut vai sauja patronu pazudīs: “Hei! Kur palika? Kam? Priekš kā?” un tu atbildīgs. Protams, manā noliktavā papīri ir kārtībā. Es neesmu kārtīgs cilvēks, it sevišķi uz papīru rakstīšanu, bet tas bija brīdis manā dzīvē, kad nu visi papīri vienreiz bija kārtībā. Piemēram, viens tāds gadījums. Sprāgstvielas glabājās tādā pagrabā. Tajā pagrabā ir tāda kaste ar paraugiem – dažādas tādas sprāgstvielas, kuras praktiski nelieto. Bet ja nu tev gadās tādu dabūt – tāds melinīts, kas 1. pasaules karā lietots, un piroksilīns. Un es skatos, tur tajā paraugu kastē kādi 3 paraugi tādi it kā sākuši bojāties. Es ziņoju savam priekšniekam, ka 3 paraugi ir iebojājušies. Labi, nākamā dienā atnāk viens virsnieka vietnieks – viņam ir pavēle šitos 3 paraugus iznīcināt. Paņemam tos 3, pieliekam vienu gabaliņu tā saukā tola, izejam uz pļavu – un tur tāds mazs blīkšķis – tie tādi mazi paraudziņi. Bet ko tu vari zināt: varbūt pēc stundas ieradīsies krievu poļitruks, iebāzīs degunu un gribēs kaut ko pārbaudīt – paraugu kastē trūkst 3 paraugi. Es ņemu mudīgi papīru izpildīt. Bet tajā laikā tas bija jāraksta krieviski. Es neprotu lāgā krieviski. Es saku: “Nu esi tik labs, uzraksti to papīru.” “Kas man par daļu? Man bija pavēle izspridzināt, man nebija pavēle te kaut ko rakstīt.” Nu tas tā jokodamies, zirgodamies. Es saku: “Nu uzraksti… Es neprotu rakstīt.” “Nu es jau arī neprotu rakstīt.” Ko tu darīsi? Papīram jābūt gatavam. Ienāk tāda ātra doma prātā: vismaz lai ir uzrakstīts, krieviski viņu prasa, es rakstu krievu burtiem, bet latviski. Vakarā aizeju atpakaļ uz vienību, iedodu to papīru. Otrā dienā es atnāku no noliktavas, ziņoju, ka noliktavā viss ir kārtībā. Šis kaut kā tā: “Kļaviņ, kas tā par ākstīšanos!” – to zīmi pagrūž priekšā. Es saku: “Biedri virsleitnant, mums sāka mācīt krievu valodu, bet mēneša laikā es krievu valodu nevaru iemācīties. Burtus mums iemācīja. Es darīju to labāko, ko es varēju – es vismaz rakstīju ar krievu burtiem.” Sapieriem viens no darbiem ir katru pavasari Latvijā būt gataviem, ja kaut kur sākas ledus sastrēgums pie kāda tilta upēs, kad ledi iet, saspridzināt to ledu. Man ir sagatavoti lādiņi, ik pa 2 kg tola sprāgstvielas lādiņi. Izbrauc spridzinātāju komandas uz vietām, kur var būt paredzams sastrēgums. Tagad komandām, izbraucot uz tām vietām, katrai līdzi dod 100 kg sprāgstvielas. Latvijas laikā kārtība: izlietos varbūt 50 kg – atvedīs atpakaļ 50, nodos atpakaļ noliktavā, uzrakstīs papīru utt. Krievi ir aizdomīgi: tu paņemsi sprāgstvielu, neizlietosi, iebāzīsi kādu laika degli kaut kur, ieliksi noliktavā un visu noliktavu var uzspridzināt, sabotāža var būt. Krievu reglaments neatļauj ņemt atpakaļ izdotu sprāgstvielu – tā ir jāizlieto. Gadās viena komanda, kurai ir laimējies – tie ir izspridzinājuši ar 2 lādiņiem. Viņiem paliek pāri 94 kg sprāgstvielas. Brauc mājās. Iebraukuši vakarā… Es jau viņus saprotu: noguruši, nonīkuši, braukuši tur, kratījušies ar smago mašīnu. Tas, kas ir komandējis to ledus padarīšanu, ir leitnants, un es tikai seržantiņš. Bet tas tonis mani nokaitināja: “Nu, Kļaviņ, tagad ātri, ātri…” Būtu viņš kā cilvēks, varbūt es kaut kā būtu kaut ko izgudrojis. Ja šis tā – man ir reglamenta punkts, ka es nevaru ņemt atpakaļ. To es viņam pasaku. Es vienā mierā – manā pusē ir burts un likums. Un šis paliek vēl dusmīgāks. Pēc likuma sprāgstvielas nevar atstāt pilsētā uz ielas – tev jāpieliek tad vismaz sargi klāt. Tagad viņam tie nogurušie vīri jāliek vēl pa nakti sargāt. Jo šis vairāk paliek dusmīgāks, jo es paturu mieru. Piezvana manam priekšniekam, kas atbildīgs par noliktavām un arī par mani. Lai pasauc Kļaviņu pie telefona: “Kas tur ir ar to lietu?” Es šim atgādinu: “Biedri virsleitnant, reglaments aizliedz ņemt atpakaļ izdotas sprāgstvielas.” “Jā, tā ir gan. Jums taisnība – nevar ņemt atpakaļ.” Tas paliek vēl dusmīgāks. Nu tiešām, ko lai viņš dara? Beidzot sazvanīja pašu bataljona komandieri un tad tas deva vienkāršu pavēli pieņemt. Tā pagāja tas krievu gads Siguldā. Sagadās vienu reizi… No tās pašas Alsungas, kur es dalīju zemi, man atraksta vēstuli viena tāda skolotāja. Mēs dzīvojām skolā vienā telpā, un viņa arī tur dzīvoja. Tāda jauna skolotāja. Viņa atsūta man vēstuli un atsūta tādu dziesmu – pārfrāzējumu no krievu dziesmas “Varen plaša mana zeme dzimtā…”. Un tur tie vārdi: “Nav tik plaša mana zeme dzimtā, druvu zelts, kur vējā viz un šalc. Un es zvēru tev, tu, zeme dzimtā, vienos karogs sarkanbalts…” utt. Viens tāds jauns, brašs leitnants… Liekas, ka tam var uzticēties, un šim saku: “Ja jūs vienreiz dzirdiet šito meldiņu, kad mēs dziedam, tad ir šitie vārdi.” Pēc kāda brīža tas leitnants mani iesaista pretestības pagrīdes grupā. Tas nu ir ceļš uz Sibīriju, pie sienas, ja tevi noķer, armijā vēl būdami. Nekādus varoņdarbus mēs tur daudz neizdarījām. Un cik plaša visa tā grupa un organizācija bija, cik nozīmīga bija, un vienu kļūdu mēs pielaidām. Es zināju uz augšu tikai šo leitnantu. Viņš teica: “Tu piesaisti sev 4 vīrus uz leju, nesaki man viņu vārdus – man tie nav jāzina. Un tie arī katrs var piesaistīt 4 cilvēkus uz leju, un to vārdi tev nav jāzina,” utt. Protams, ja tevi apcietina, ja moka, lai no tevis neko nevar izspiest vairāk. Viens gadījums… Šis pats leitnants… Es esmu noliktavas pārzinis. Tur ir divas raķetpistoles un tās nav manās grāmatās iegrāmatotas. Es varētu to ziņot priekšniekam, bet es paziņoju to tam pagrīdes priekšniekam. Tās divas pistoles es varu mierīgi izzagt no noliktavas – vai to darīt vai nē? Viņš saka: “Nes šurp! Viss kas var noderēt.” Otrs tāds gadījums. Vienā dienā pienāk noteikums vai pavēle, ka virsniekiem un virsdienesta instruktoriem, kam ir personīgie ieroči, tie ir jānodod bataljona noliktavā uzglabāšanā. Tās man ir sabērtas vienā kastē. Uz vienas papīra loksnes uzrakstīts vārds, pistole, modelis utt. Tagad man tas pagrīdes priekšnieks saka: „Vai varētu kaut kā dabūt to savu privāto pistoli atpakaļ?” Viņam bija tāda aizdoma, ka varētu notikt apmēram tas, kas notika Litenē. Viņš saka: “Ja kaut kas tāds notiek, es gribētu paņemt vismaz to komisāru līdzi.” Es saku, ka tas ir gandrīz neiespējami. Es apskatos, un laimīgā kārtā šis vīrs ir sarakstītās loksnes pašā apakšā. Es domāju: pamēģināsim. Es ziņoju manam noliktavas priekšniekam: “Ziniet, man tā drusciņ neērti… Tur tie privātie ieroči. Viņi ir sabērti vienā kastē, kastei līdzi ir viena loksne par to, kas ir tajā kastē. Gadījumā, ja es tur vēdinu istabu, izrauj caurvējš lapu pa logu, iet garām kaza – apēd… Ko tad?” “Pareizi, Kļaviņ, tas nevar būt, ka uz tādas loksnes kaut kas uzrakstīts. Kas ir noliktavā, tam ir jābūt noliktavas grāmatā. Nerakstiet tur, pie valsts ieročiem, bet tam jābūt grāmatā ar numurētām lapām. Sarakstiet visu grāmatā.” Paņemu, noriskēju, nogriežu to leitnanta vārdu nost, pārrakstu visu, kas ir palicis pāri, grāmatā. Nākamajā dienā priekšnieks pārbauda – viss korekti pārrakstīts, paraksta to lapaspusi, es parakstu to lapaspusi – kārtībā. Pēc tam to listi – čik-čik-čik… – tāda vairs neeksistē. Ir jau labi, bet, ja tajā brīdi, kad es gāju viņa kancelejā... Es jau nezinu, ko viņš pašlaik dara, varbūt viņš kaut ko, salicis 4-5 loksnes, un kaut ko tur raksta. Ja es uzlieku savu loksni – tā pa tādu gabalu ir īsāka. Bet laimējās. Viss kārtībā. Otrā dienā pistole kabatā, pavelku sānis: “Še tev tava pistole. Neprasi. Te viņa ir. Vai tev ir jāzina, kā es to dabūju?” Atkal sagadīšanās, kas varēja beigties traģiski. Pa visu Siguldas garnizonu maisās apkārt viens kungs ar kapteiņa zīmotnēm, tādu latgalisku vai krievisku pieskaņu balsī, vārds – Mazitanovs, kura uzdevums ir ķert visādus kaitētājus un revolucionārus, un pagrīdniekus utt. Pat mūsu bataljona komjauniešiem, kad ir jāiet runāt ar Mazitanovu, bikses jau nodreb – no tā vīra labāk tālāk. Vienā pievakarē dežurants pienāk: “Mazitanovs grib ar tevi runāt.” Es ieeju, šis sēd, noskatās jau tādu garu aci uz mani, un pirmais jautājums: “Sakiet, cik jums tur to privāto ieroču ir noliktavā?” Man jaunībā bija labi nervi, es biju mierīgs. Es nepiesarku, nenobālēju pēc tāda jautājuma. Momentāni man ir skaidrs, ka viņš kaut kur kaut kā ir redzējis tam leitnantam Mālam to pistoli. Nu skaidrs – man ir vakars. Naiva iedoma – novilkt līdz rītdienai: tad es pazudīšu Siguldas gravā, mežos… Es nezinu, ko es darīšu, bet – projām. Lai novilktu līdz rītdienai, es saku: “Biedri kaptein, ap 30, 32, 34… Es tiešām jums precīzu skaitu nevaru pateikt, jo es gar viņām neesmu krāmējies, viņas kastē tur stāv. Rīt es jums varu pateikt precīzu skaitu.” Tad atkal tā kā drusciņ padomājis: “Kādas sistēmas tur tās pistoles?” Nu, es tur minu vienu, otru… Viņš prasa, vai ir kādas Valtera sistēmas pistoles. Atkal es saku, ka nezinu… Mēģinu nostiept, lai viņš mani vēl atstāj līdz rītdienai. Un izrādās – tas mērkaķis grib nopirkt sev privāto pistoli, jo veikalos vairs nevar dabūt, krievi visas ir izķēruši, jo krieviem ir lempīgas armijas pistoles. Un lai es paskatos, kam ir tāda labāka pistole, un parunāju ar to cilvēku, vai viņš nav ar mieru šitam te draņķim pārdot to pistoli. Nu būtu uzreiz tā teicis! Vēl viens tāds dullais gabals bija… Tāda pēcpusdiena, dežurants nāk: “Hei! Kļava, Kļava… Tev brūte ir atnākusi.” “Ko tu muldi! Man Siguldā nevienas brūtes nav.” “Ej pie vārtiem – tur gaida.” Es pie vārtiem – māsa stāv. Sejā jau es redzu, ka nu ir noticis kaut kas baigs. Pirmā doma: tēvs ir apcietināts, jo 1. pasaules karā tas bija karojis kā virsnieks, tad krievu pilsoņkarā viņš arī bija pie balto vienībām, kur bija arī arestēts, apcietināts, izbēdzis. Paejam kādu gabaliņu nost – brālis naktī arestēts, arī mani prasījuši, kur esmu. Nu var nākt arī mani pratināt. Es gatavojos uz to. Būtībā, es tomēr esmu tanī mūsu pagrīdes grupiņā. Vakarā sagatavojos: izņēmu no fotoaparāta filmiņu – kas tur slikts nofotografēt draugu, bet varbūt aizmugurē kaut kāda noliktavas ēka vai kas, kur var piesieties… Tomēr mani kaut kādā veidā lika mierā. Čekisti tiešām mani bija meklējuši, bet īstenībā brālis bija tas, ko viņi būtu gribējuši apcietināt. Brālis bija darbojies kādā pretestības grupiņā. To grupiņu bija vadījis tāds Ceimers, kurš ir bijis ministra Alfrēda Bērziņa sekretārs. Man ar brāli krievu gadā nebija praktiski nekādu kontaktu, jo šie bija skopi diezgan ar atvaļinājumu došanu. Brālis bija drusciņ tāds fatālists. Kad krievi ienāca ‘40. gadā, viņš teica: “Ir skaidrs, ka visus mūs nacionāli domājošus latviešus agri vai vēlu iznīcinās.” Māsa stāstīja: kādreiz brālim atnākuši draugi, viņi virtuvītē ir sēdējuši un runājušies 4-5, tad kaut kā brālis pasaucis māsu, lai iepazīstinātu, lai viņi redz, kāda izskatās māsa, ja gadījumā kāda ziņa vai kas jāatnes, lai viņi šitam sievišķim uzticas utt. Tas viss noskaidrojās vēlāk, 90. gadā, kad no prokuratūras dabūja ieskatam brāļa lietu. Dienu vai 2 dienas iepriekš bija apcietināts Ceimers. Viņu kārtībā bija noteikts, ja ar Ceimeru kaut kas notiek, tad brālis nāk viņa vietā. Ceimers savā pratināšanā dienu iepriekš ir minējis Juri Kļaviņu, kaut gan viņš nekad mani nav redzējis un es viņu neesmu redzējis. Tie dati bija mazdrusciņ sajaukti mani un brāļa. Kāpēc viņš to būtu darījis? Es pašlaik vienkārši loģiski domāju. Viņš ir apcietināts, minot manu vārdu, varbūt viņš ir domājis, ka nāks mani meklēt un apcietināt. Mani neatradīs – es esmu Siguldā dienestā – un čekisti aizies. Un tas būs brīdinājums brālim, ka te tiek meklēts Kļaviņš, un brālis nav dumjš – varbūt ņemtu ceļu uz Somiju. Somijā viņam bija draugi. Bet tas tomēr nebija neko līdzējis, jo tajā naktī viņi apcietināja brāli. Māsa bija atstāta, tēvs atstāts… Mans brālis bija Centrālcietumā, kad ir sācies karš, apcietinātie ap 900 cilvēku tika salādēti ešelonā, līkumu līkumiem aizvesti uz Astrahaņu, un tur viņš ir oktobrī tiesāts, visa tā grupa reizē tiesāta. Visai tai 10-11 cilvēku grupai ir apsūdzība, ka viņi ir darbojušies nelegālā grupā, kuras mērķis ir bijis gatavot militāru sacelšanos vai kaut kas tāds. Tur vēl apsūdzībā tiek viņiem piesieta kaut kā spiegošana vācu labā jeb sadarbošanās ar vācu spiegiem. No tās apsūdzības var pateikt, ka tos sagaida nāvessods. Nu pretestības grupa ir bijusi, bet, piemēram, visā tajā tiesāšana netiek pieminēts neviens vienīgs ierocis – nu bruņotu sacelšanos esot gatavojuši, un tur pat neviena revolvera viņiem nav… Tagad daļēji es saprotu manu radinieci… Taisni kauns ir atdzīties, bet mana māsīca ir Anna Sakse. Kad brālis tika apcietināts, iespējams, ka tēvs varbūt, norīdams rūgtu kumosu, ir ar viņu runājis, vai viņa nevar ar kaut ko palīdzēt. Anna Sakse nav kustinājusi nevienu pirkstu viņa labā. Varbūt viņa ir iepazinusies ar to apsūdzību par pretestības grupu, kas gatavo bruņotu sacelšanos, un tad viņai arī bija skaidrs, ka tas ir ceļš… Un viņš bija kara prokurora rīcībā, kur nāk smagie sodi. Tas ir viens man smagais sitiens krievu gadā. Jūs zinājāt, kas ar jūsu brāli notika tūlīt, vai tas tikai nāca vēlāk? Nē. Tikai tagad, ‘90. gadā uzzināju. Es mierināju tēvu: “Jānim veselība bija lieliska, pat zobārsta kabinetu viņš no iekšpuses nebija redzējis.” Viņš labi runāja krieviski. Viņš ir dzimis ‘12. gadā Krievzemē līdz ‘20. gadā atgriezāmies uz Latviju. Ja puišelis līdz 8 gadu vecumam dzīvo starp krievēniem, viņš krievu valodu runā ļoti labi. Studējis arhitektūru. Nu, arestēts ir, bet nu arī Sibīrijā ir jābūvē barakas utt. Ar to mēģināju tēvu mierināt. Teicu: “Zini, Jānis kaut kur nu jau droši vien dzīvo. Viņam veselība un taču arhitekts… Tie jau arī nav tik dumji – kāpēc viņu sūtīs kaut kur raktuvē, ka viņš var plānot un ēkas celt…” Nu tad sākās karš – priecīga diena, ko mēs visi gaidījām. Ziniet, tas teiciens ir – “Karš ir briesmīgs, bet komunistu miers ir vēl briesmīgāks.” Karš iesākās Siguldā vienā svētdienas rītā. Pa Siguldu atvaļinājumu varēja dabūt vieglāk, uz Rīgu vai kaut kur – to grūtāk. It sevišķi man bija viegli iet, jo man praktiski nekad nebija jāprasa atļauja, kad es gribēju no novietojuma, jo mana noliktava bija Siguldai otrā pusē, un man vēl viens bija amats, kur nekā nebija ko darīt, – es biju šaujlaukuma pārzinis. Es varēju bumbulēt pa Siguldu diezgan brīvi. Ja mani kāds meklē nometnē: “Kļaviņš aizgājis uz noliktavu daroši vien.” Ja piezvana noliktavas sardzei: “Jā, Kļaviņš nupat bija, bet aizgāja vai nu atpakaļ uz novietojumu vai uz šaujlaukumu”. Bet nu ir svētdienas rīts, es esmu izgājis tāpat pa Siguldu staigāt, un vēl viens draugs ir dabūjis izejas atļauju. Un mēs kaut kur pie Siguldas baznīcas sēdējām, runājām… Nāk viens puisis, arī mūsu draugs, steidzīgā solī, un tas draugs vēl nosmejas: “Redzi, kur Sendiks nāk ieplēties, kā ērglis… Vai karš būtu sācies?” Nosmejamies. Šis pienāk: “Hei, puiši! Karš sācies!” Mēs sākām smieties: “Mēs jau zinājām pirms tu atnāci.” “Nesmejies, ir, ir, ir… Nupat pa radio…” “Nu ko tu muldi! Ja karš būtu sācies, mūs taču nelaistu svētdienā atvaļinājumā pa Siguldu staigāt!” Bet acīmredzot tie sakari krieviem bija diezgan vāji… Acīmredzot vēl citi izsūtīti, lai vāc kopā visus, kas ir palaisti atvaļinājumā. Tas klāt: “Puiši (bet ar smaidu, priecīgi tā), jūs jau laikam ziniet – sācies karš!” Šim sievai tur tāds kiosks, kur pārdod limonādi un visu ko. Tam laikam atslēga kabatā: “Nu, uz šito te… Nāc šurp!…” Tanī limonādes kioskā, izrādās, šim zem galda alus. Un tā lielos priekos. Aizeju atpakaļ uz bataljonu – tur arī tas pats, kur tie privātie ieroči. Viens jau klāt: “Kļaviņ, Kļaviņ, man to manu pistoli atpakaļ…” Es saku: “Pagaidi, man jādabū pavēle tev pistoli atdot.” Īsi sakot, priecīgi iesākām to lietu. Pēc tam lielākā daļa no mūsu bataljona bija nometnē Carnikavā. Pagāja pāris dienas. Taisni Jāņu vakarā Rīgu laikam bombardēja. Un no Siguldas kaut kā pie apvāršņa varēja redzēt, ka tur kaut kas iet vaļā. Ar tādu drūmu smaidu sakām: “Redzi, kā Jāņugunis iet vaļā.” Laikam tieši nākamajā dienā pēc Jāņiem sagadījās tā. Man arī vajadzēja būt Carnikavā. Un mans mētelis un mugursoma arī bija Carnikavā pie priedes vienā vietā. Bet tad kaut kādā sakarībā man vajadzēja atgriezties Siguldā kā noliktavas pārzinim. Es biju atbraucis ar smago mašīnu uz Siguldu, nokārtojis, kas man tur bija jākārto pa to noliktavu. Un man vajadzētu atgriezties atpakaļ Carnikavā. Bet Vidzemes šoseja jau tad bija tik pilna ar braucējiem un visi vienā virzienā – no Rīgas uz Pleskavu. Bēg visi. Mums būtu jābrauc pretējā virzienā. Mēģinām braukt ar šoferīti, bet praktiski stāvam uz vietas. Šoferis saka: “Ja mēs te lauzīsimies, noteikti mēs saskriesimies ar kādu mašīnu.” Atvelkamies atpakaļ, pa vienu sānu ceļu iebraucam Siguldā. Pagaidīsim, varbūt naktī paliks mazāk. Gaidām to nakti. Vakarā iebrauc viena smagā mašīna – šoferis un vēl viens līdzbraucējs. Viņš saka: “Mūsējie ir sākuši atkāpties no Carnikavas virzienā uz Cēsīm. Visas kaut kādas liekās smagās mantas pamestas Carnikavā.” Šie ir visu dienu kaut kā pusbadā, neēduši. Arī lauku virtuve ir palikusi tur. Šie ir atbraukuši uz Siguldu, lai uzlādētu vienu lauku virtuvi uz smagās mašīnas un aizvestu tur kaut kur uz Cēsīm, kur mūsējie atkāpjas. Drusciņ līņā un tāds vēss vakars. Tas virsnieks, kas tur ir uz vietas, saka: “Kļaviņ, paņemiet pielaidi, aizbrauciet līdzi tam šoferim un izdodiet viņam vienu lauku virtuvi.” Man negribas kustēties. Es drusciņ runāju pretī tam kapteinim: “Iedodiet tam šoferim pielaidi, lai viņš aizved, un tie sardzes vīri palīdzēs viņam uzlādēt un cauri.” Tonis mainās: “Kļaviņ, neizrunājieties! Tā ir pavēle, un izpildiet.” Paņemu pielaidi, iekāpju mašīnā, saku: “Kur tev tas līdzbraucējs palika?” Tas arī kaut kur nosalis, iegājis virtuvē iedzert glāzi karstas tējas. “Ek, lai viņš paliek!” Ar to šoferi, starp citu, bija tāds gadījums. Izdeva krievu formas uz 1. maiju. 1. maijā visiem jābūt krievu formās. Bet viņiem tie krekli tādi lempīgi. Mums bija tādi tīri smuki, piegulēja pie kauliem. Šiem tādi kā masu produkcijai tur kaut kur šūti – numur viens, numur divi, numur trīs – mazais, vidējais, lielais… Un šoferis maza auguma. Tagad pienākuši tie krievu krekli ar visām tām krievu zīmotnēm, lai uz 1.maiju mēs izskatāmies kā kārtīga krievu armija. Kas nu pirmie tiek noliktavā, tie meklē tos mazākos kreklus, arī garie puiši, lai izskatītos daudzmaz foršāk. Tas šoferis nostrādājis pa savu garāžu, braucis kaut kur un atnāk krietni vakarā. Iet uz noliktavu pēc krekla. Mazie visi izņemti. Bet šim gaiša doma. Viņš prasa: “Dod man to lielāko numuru.” Šis uzvelk – viņam tas krekls burtiski zem ceļiem. Šis pacēlis kā kleitiņu un danco gar to noliktavu. Tagad es iekāpis tajā smagā mašīnā. Šis tā paskatās uz manīm un vēl nekur nebrauc. Viņš saka: “Tur iet baigi gar tām Cēsīm.” Es neko vēl neatbildu. “Nemaz negribētos braukt atpakaļ.” O, nu man jau sen negribas pie tiem krieviem, un izskatās, ka viņiem būs jāatkāpjas – paraus tevi vēl uz Krievzemi. Nu mana tā atbilde… Es paņemu karabīni, atvelku aizslēgu, ielaižu lodes stobrā, bet tā, demonstratīvi to stobru galīgi pagriezis ārā pa logu. Neviens nesaka to vārdu “Ņemsim vagu, bēgsim mežā”. Uz kurieni? Rīga tepat no Siguldas nav tālu, Rīga man ir pilna ar draugiem. Pie kā tu brauksi? Dezertieris no armijas. Nu un ja atrod mani pie drauga – es pie sienas un drauga ģimene arī visa. Tā nevar neko riskēt. Mēs zinām, vāciešiem ir jābūt apmēram jau pie Daugavas, jo mūsu sapieri vienā dienā tika izsaukti uz Rīgu ar visām sprāgstvielām, cik bataljonam ir. Kad viņi atbrauca vakarā atpakaļ, es prasu: “Ko jūs tur spridzinājāt?” Šiem tīri bāls ģīmis: “Pagaidām vēl neko, bet mēs salādējām Rīgas tiltus spridzināšanai.” Vēlāk tam leitnantam, kas bija vadījis to tiltu sagatavošanu, es teicu: “Vai tad tu nevarēji kaut kur kādā vietā to ugunsvadu pārraut, lai tas tilts paliek vesels?” “To domā, ka tu viens pats tik gudrs. Es visu laiku par to domāju, bet man uz pēdām staigāja 3-4 poļitruki.” Un visa tā spridzināšana bija pat ar 5-kārtīgu drošību, respektīvi – 5 vadi. Ja vienu vadu pārrauj… Un jau toreiz, kad viņi bija braukuši atpakaļ no Rīgas, tad vēl Jāņu vakarā vai dienu pirms tam jau Rīgā ir bijis tā, ka no logiem daži jau ir šāvuši virsū tiem krieviem, un tad šie ir braukuši ar smagām mašīnām, dziedājuši tautasdziesmas skaļi. Mēs tagad ar to šoferīti esam kārtībā. Uz kurieni? Viņš saka: “Brauks uz manu māju.” Tas iznāk uz Pleskavas pusi, uz Gaujienu. Nu mums ir pa ceļam ar visu to plūsmu pa šoseju. Vēl bija viens tāds drošs puika bija: “Kur tas ir? To vajadzētu paņemt līdzi.” Bet tas pašlaik ir patruļā, staigā pa Siguldu. Nu, jābrauc noliktavas virzienā drusciņ, un tad tur nāk šoseja. Protams, nogriežam pa šoseju un tad laižam prom. Nobijušies mēs abi bijām, jo šinī brīdī, kad mēs nogriezām no noliktavas, mēs bijām ārpus likumam. Tur ir skaidrs – mūs bez kādas tiesas pieliktu pie priedes. Manā atmiņā tas ceļojums bija tāds spriegs. Protams, jābrauc tumsā, bez uguņiem – baidās no lidmašīnām. Apmēram pie Ieriķiem dzelzceļš iet pāri, pārbrauktuve slēgta un tāds garš preču vilciens lēnām velkas. Ir jāapstājas. Kā mēs apstājamies – viens vīrs kājām cilpo uz Pleskavas pusi. Latvietis, milicis kaut kāds. Šis ierauga – krievu formās divi vīri, nu, ņemas krieviski: “Draugi, paņemiet līdzi…” Mašīna tukša, un viņam kājas noberztas jau tagad tulznās, kamēr no Rīgas līdz Siguldai atcilpojis 50 km. Protams, ka mēs nevaram ņemt nekādus miličus iekšā. Es tikai: “Nedrīkst, nedrīkst… Ej nost!” Nu ar to milici tā lieta ir vienkārša. Es viņam mēģinu izteikt krieviski, ka mums jāved slepens ziņojums uz Pleskavu un mēs nevienu nevaram ņemt mašīnā. Kamēr šis tur vēl domā, ko darīt, beidzot tas vilciens prom, paceļas bomis, grūdu ar roku ģīmī – šis, pārsteigts no tik nedraudzīgas akcijas, notenterēja grāvmalā. Mēs aizbraucam. Brīdi tālāk drūmāka lieta. Braucam, braucam, pamanām – siluets tāds naktī: šosejai šķērsām ir nobraukta smagā mašīna un ar kabatas lukturīti griež tādas līnijas – tā ir zīme apstāties, un tā ir armijas zīme. Pirmajā brīdī man aukstas kājas un es tiešām nezinu, ko darīt. Bet šoferim tā domāšana ātrāka. Šoferītis neapstājas, novelk sānis, sajūt granti zem riteņiem un pēc tam dod ātrumu un dragā garām tai mašīnai. Tagad viņš saka: “Uz priekšu skatīšos es, tu skaties pa labi, pa kreisi un atpakaļ. Ja mums kāds dzenas pakaļ – smagā mašīna mūs šonakt nenoķers, no vieglās mēs nevaram izbēgt. Ja mums dzenas pakaļ, tad skaties pa labi, pa kreisi, kur tuvāk mežs, un tikai pasaki man – pa kreisi, pa labi. Tad es strauji bremzēšu – tu turies, leksim ārā un skriesim.” Nu, neviens nedzinās pakaļ. Aizdrāzām tālāk. Rīta puse jau bija, kādi 3-4, viņš saka: “Nu te jau šito apkārtni es sāku pazīt. Tagad noskaties kādu brīdi, kad priekšā, aiz muguras nav tuvumā mašīnas, pasaki man. Es palaidīšu lēnāk, tu lec ārā, tad es sagriezīšu stūri, lai mašīna iet, pats lekšu ārā, un mašīna aizies grāvī.” Labi. Un taisni gadās tāda maza ieliņa. Es skatos: tur viena mašīna aiziet aiz kalniņa, aiz muguras šinī brīdī neredz. Īstais brīdis. Es saku: “Tagad, Mārtiņ!” Tā arī izdarām. Izlecam ārā, mežā iekšā. Un tad nu bija viens tāds brīdis, kuru es ļoti labi atceros. Vajadzētu mums tajā brīdī varbūt justies kā vajātam meža zvēram. Mūs nekādi likumi absolūti vairs nesargā. Vajadzētu būt nobijušamies. Nu, mēs aizdiedzam tur. Man bija zem uniformas krekla tāds futbola kamzolis vēl ar tādu sarkanu kļavas lapu. Es visu to kreklu norauju nost. Tur tāds grāvis, tā grāvja malā pakašājām drusciņ to velēnu nost – kreklu iekšā. Bet tam nav ko vilkt nost – nosals, tas rauj visas savas zvaigznes nost un zīmotnes. Nu mēs esam brīvi. Ceļa atpakaļ nav. Un mēs paši izvēlējāmies, neviens mums to neteica. Mēs izvēlējāmies ceļu, izvēlējāmies brīvību. Šinī brīdī, ja būtu Latvijas karogs, mēs to varētu uzvilkt priedē. Bija tāda pacilāta sajūta, kuru grūti aprakstīt. Ilgi tas nebija – kādas minūtes 10-15. Tad jau sākās tīri lietišķi: kur iesim? ko darīsim? kas tur notiek? Mums tajā braucienā brauca līdzi tai tukšajā kulbā Laima, mūža licēja, un izvadīja mūs cauri. Šajā brīdī mežā tā neredzamā, kaut kādi sajūtamā Laima pieskārās, uzlika roku uz pleca. Kristīgs cilvēks teiktu: Dievs pieskārās, Dievs uzlika roku uz pleca… Un tāpēc tā lieliskā sajūta, kaut kādas tādas dievišķas varas klātbūtnes tuvums. Gandrīz momentā, 10-15 minūtēs tavi pieci jutekļi saasinājās: auss uztver niecīgākos troksnīšus, acs fokusē pēkšņi asāk… Tu kļūsti momentā par meža zvēru. Oža, kas cilvēkam ir tik neattīstīta, salīdzinoši ar meža zvēru, paliek asāka – tu jūti, ka mežs smaržo, zeme smaržo. Tad nu pa krūmiem, pa ganībām, pa mežiem līdz tēva mājām. Pieteicāmies, ka mēs esam izbēguši. Tur tāds mežiņš neliels purvains. Pieteicāmies, ka mēs pagaidām tanī purviņā būsim un dzīvosim. Tur bija tāda liela egle meža malā. Norunājām, ka zem tās egles vecaistēvs noliks pa speķa gabalam, pa maizes kukulim. Vienu rītu pat pankūkas bija nolikuši. Dzērām grāvīša ūdeni. Bet tā, citādi nekādus varoņdarbus neizstrādājām, vienkārši divi vien pa to purviņu dzīvojām. Vienu nakti dzirdam kā sapieri būdami – spridzina. Šis ir vietējais puisis – nopeilē, saka: “Tas ir apmēram virzienā uz Virešiem. Tas varētu būt Gaujas tilts.” Nu mēs tādi nemierīgi: ja jau spridzina to Gaujas tiltu, tātad krievi nu ir atkāpušies līdz Gaujai, un ja nu spridzina, tad varbūt mēģina turēties. Ja tā, tad tas nepavisam nav tālu no mums. Tad var gadīties, ka te visi tie krūmi būs pilni ar to krievu armiju. Nu tad mums jātiek pāri Vidzemes šosejai pāri uz lielajiem mežiem, uz Gulbenes pusi. Tonakt miegs vairs nenāk, runājam, ko darīt tālāk. No rīta izlienam lielceļa malā, ceļš, kas iet no šosejas uz Gaujienu, ir pilnīgi tukšs. Skatāmies – nodrāž viens ar motociklu garām. Tas jānoskaidro. Šis aizlīdīs uz mājām paprasīt. Ja nu gadās, ka tur kaut kādi krievi ir, tad es sākšu te šaut no tā lielceļa vismaz lai pievērstu sev vērību, lai šis varētu pabēgt atkal kaut kur krūmos. Es redzu: viņš aiziet, ieiet pa durvīm, pēc brītiņa ārā un vicina man ar roku. Kārtībā. Izrādās, ka jau Gaujienas centrā pulcējas latvieši, uzvilkuši Latvijas karogu utt. Krievi aizbēguši visi. Aizejam tur. Nu jau karogi plivinājās, tur jau kādi 6-7 stāv ar visādiem šaujamajiem un pulcējas, vietējais mācītājs arī darās līdzi. Cimurs atnāk, mācītājs apliecina: “Jā, tas ir vecā Cimura dēls, es to pazīstu. Kas šis tāds?” Cimurs atkal apliecina, ka es esmu viņa draugs. “Vai jums pašiem kādi ieroči ir?” “Ir tur Cimura mājā.” ‘’Še, ņem divriteni, brauc pakaļ.” Un tā lieta iet augstu. Vācieša vēl nav neviena. Laikam pusotras dienas nodzīvojām, latvieši vien ar saviem karogiem. Tad parādījās pirmie vācieši: “Kur krievi? Kur krievi?” “Nav.” “Kad redzēti pēdējo reizi? Kur palikuši?” Nošķendējās viens: “Nākam te iekšā jau cik dienas un vēl īsti ar krievu neesam redzējušies.” Tas pirmais iespaids, kā jau mēs teicām: “Kaut vai ar velnu, ka tikai tiek no krieva vaļā.” Un tas pats vēlāk bija leģionā. Pirmais gājiens: tiešām sagaida vāciešus, kā atbrīvotājus. Īsi un ātri parādās ceļa malā galdi, īsi un ātri brauc zemnieku rati: viens brauc ar āboliem, vēl viens atbrauca ar piena kannām, viens atbrauca ar karašas un maizes kukuļiem. Sievas stāv pie galdiem, smērē maizes. Karavīri nāk garām, paņem, nodzeras pienu, paņem, ko grib, kādu sviestmaizi uzēd, kādu ābolu. Viens saka: “Kas te notiek? Mēs nākam jau visu nedēļu vairāk ienaidnieka zemē un mēs nākam labāk kā savā zemē. Mūs sagaida. Šie klātie galdi nav pirmā vieta, kur mūs tādā veidā saņem.” Es saku godīgi: “Draugi mīļie, ja jūs būtu nākuši gadu atpakaļ, mēs šautu jums virsū no visiem krūmiem. Bet tur nāca tie otrie, un tagad jūs atbrīvojiet no viņiem vaļā.” Piebrauc vēl viens autiņš. Tur viens virsnieks piedāvā cigaretes visiem, izņem no autiņa to aizdedzināmo, kas vēl bija tīri tāds moderns, piedāvā uguni un saka smuki latviski: “Re, izvelk puļķīti un uzpīpē.” Iebrauc vienā dienā arī pulkvedis Kripēns. Viņš tur kaut kur Smiltenes rajonā ir bijis mežos un organizējis. Atbraucis tādā kā inspekcijā. Norunāja vienu tādu mazu uzrunu: “Lūk, gadu atpakaļ nāca krievi un mēs viņiem atdevām visus ieročus un palikām pliki. Atkal jums ir ieroči rokā, lai kādi tie būtu. Nedodiet vairs viņus nevienam, paturiet viņus rokā, un ja nevar citādi – rociet zemē.” Nu, apmēram tādu patriotisku uzrunu. Vēl viens tāds mazs starpgadījums tur tai Gaujienas laikā. Pēc dienām divām skatāmies – pa lielceļu no austrumu puses ieskrien viens: “Krievi nāk atpakaļ!” Īsi un ātri… Tur jau bija viens tāds kapteinis armijas arī mežā bija slēpies, tam bija tā virskomanda pār mums: viena grupa būs te uz šitā uzkalniņa, viena grupa tur sānos, un, kad tie krievi nāks šurp, tad tie no sāniem sāks apšaudīt, un, kad šie metīsies grāvī, lai atšaudītos, tad tie no uzkalniņa dos tiem virsū un mēs viņus notrieksim. Skatāmies, skatāmies… Vieni rati brauc ar zirgu un nāk tāds bariņš sarkanarmijas tērpos, bet nevienam šautenes nav kaut kā līdzi. Nu, tā kā uzbrukumā nenāk. Kaut kā mierīgi pa to ceļu nāk. Nu, varbūt šautenes salikuši ratos. Tiek tuvāk – tiešām šaujamo nav. Mēs skatāmies: tā grupiņa, kurai vajadzēja no sāniem šaut, tie nāk lejā, sāk draudzīgi runāties. Izrādās, dažās vienībās tiešām godīgi pie robežas komandieri vai komisāri ir teikuši – kas grib, lai nāk brīvprātīgi uz Krieviju karot ar fašistiem, kas nē – ejiet uz mājām. Un arī nebija traucējuši. Nu, tā grupiņa iet vienkārši uz mājām. Satiku vienu sporta draugu, izrunājāmies… Nu, tad bija arī viens tāds moments. Bijām tomēr apcietinājuši kādus 3-4 krievus, armijas cilvēkus, un vietējie bija apcietinājuši kaut kādus 3-4 vietējos it kā komunistus. Tādu smagu komunistu, kuriem tiešām asins līp pie rokām. Man vēl bija tas nelāgais uzdevums. Viens tāds cilvēks ienāk tur pie mums: “Nu, zini, tas nu gan tāds komunists… Tu atceries, tajā gadā viņš tur kūdīja… Tas ir liels komunists, to vajag apcietināt…” Tas mūsu kapteinis saka: “Nu, paņem vienu šauteni un ved viņu šurp.” “Ē… nu vai jūs nevarat? Savs kaimiņš… te viens otram maizes raugu aizdevuši…” Nu, viens… otrs… trešais… Es esmu svešs, man ir vienalga… Tad, beidzot: “Kļaviņ, atvediet.” Nu labi. Ņemu savu karabīni, eju. Atnāku: “Nāciet līdzi!” „Kas? Ko? Uz kurieni?” “Nu tā, uz nopratināšanu.” “Vai dieviņ, vai dieviņ! Nu mani nošaus! Es tak nekā neesmu darījis!” Nu, zini, cilvēks raud, lūdzas… Bet nu nekā – jātēlo dusmīgais. Man nekādu dusmu nav, es viņu nepazīstu. Un nu tagad tas nāk galīgi sabrucis, nabadziņš. Es saku: “Nu stāvi klusu! Ko čīksti? Ja neko neesi darījis, tad laidīsim vaļā, un ja vainīgs, tad nošaus un cauri.” Atvedu uz mūsu to iestādi. Nu labi, iespundējām. Spundējām visus tos krievus un tos sauktos komunistus tādā muižas klētī. Paši nezinām, ko ar viņiem darīt. Nu, dos tiesai, tiesās un tā… Šis pats, kur teica, ka vajag apcietināt, tas nu redz, ka tas tur nāk bēdīgs, raudādams, tas atkal: “Ek… Tur patiesībā to Jāni nevajadzētu jau apcietināt, nekāds lielais komunists jau nebija…” Es domāju: “Nu, vecais, tev pa zobiem… Man nu liels prieks iet šo apcietināt, pats teici ka vajag, un nu tu saki, ka nevajadzēja…” Tagad atbrauc viens tāds leitnants, kurš ir bijis Litenē nometnē, kad tos virsniekus apcietināja. Mēs tur pa to Gaujienu dzīvojam – avīzes vēl nekādas nav, ziņu nekādu nav par to, kas Litenē ir noticis. Tas kaut kā iebrauc pie mums. Arī kādas vairākas dienas bija. Viens pienāk un saka: “Apcietinātie prasa ēst.” Uzreiz tas leitnants, kas no Litenes: “Prasa? Tie vēl prasa kaut ko? Ēst viņiem?…” Un stāv tur uz galda maizes dona sakaltusi: “Še, aiznes viņiem! Pietiks!” Kas tas par baigo! Šis saka: “Nu jā, jūs te vēl dzīvojiet tā kā pa Vasaras svētkiem. Es biju Litenē. Es redzēju, kas tur notika.” Nu tad vēlāk dabūjām zināt par to Liteni. Beidzot viss ir nokārtojies, jau šādas tādas ziņas nāk. Nodzīvoju tur kaut kādas pāris nedēļas pa to Gaujienu, jātaisās prom uz Rīgu. Gaujienā tanī štābā bija arī vācieši? Nē, nē, mūsējie. Kā es teicu, mežā bija slapstījies kapteinis – Ratenieks laikam bija vārds. Tas it kā bija tas mūsu komandants un komandieris. Un tad varbūt vēl kaut kāds aizsargs vietējais. Tā bija 100% mūsu darīšana. Vācieši izskrēja cauri, aizgāja saviem krieviem pakaļ, un atkal nebija vāciešu. Šad tad jau parādījās. Piemēram, viens iedrāžas uz motocikla: “Wo ist AP?” Es taču nezināju, kas ir AP – kāds armijas saīsinājums? “Nu AP es nezinu, nav nekādas idejas.” “Kā tad nu nē? Pa kuru ceļu uz AP?” Beidzot šis dusmīgs atrauj karšu mapi un rāda Api. “Ā, Ape… Pa šito ceļu…” Tie pirmā brīdī mums lika svētu mieru. Lielā sajūsmā kādi pāris jau tūlīt gribēja iet tiem vāciešiem līdz – nē, nav vajadzīgs! Īsi sakot, saimniekojām paši tālāk. Nu es braukšu uz Rīgu. Vienam no skolniekiem jau acis spīd uz to manu karabīnīti – lai atstāj šim. Aizbraucām ar smago mašīnu līdz Lejasciemam. Vakars klāt. Jānoguļ. Man netālu no Lejasciema radinieki. Paņēmu divriteni, aizvedu savu karabīni radiniekam: “Še, karabīne, 45 patronas…” Viņš saka: “Man gan viena šautene ir.” “Še, roc zemē. Gan jau noderēs. Saeļļo… Man nav laika, jāatdod divritenis.” Un tur viņa palika. Nākamajā dienā tikām līdz Gulbenei, stacijā nopirkām avīzi, kas jau sākusi iznākt, “Tēvija”, un tur vesela lapaspuse “meklē to un to” un tāda speciāla nodaļa, kur meklē radu gabalus. Skatos pēc alfabēta uz “K” – jā, vecai Kļaviņš meklē kaut kādas ziņas par abiem dēliem. Viņš zina, ka Jānis ir apcietināts un es esmu vienkārši karā, un ziņu nav. Vācieši Rīgā ienāca 1. jūlijā, es ierados Rīgā 20. jūlijā – 3 nedēļas vēlāk, kad Rīgā jau viss ir mierīgi. Tas ļaunākais, ko es dabūju dzirdēt vēlāk, ka kādi mani draugi no sapieru pulka, kas atkal citur ir bijuši un tagad nu Rīgā, ir nākuši mani apciemot. Tēvs saka: “Nav vēl nācis no kara mājās.” 2 nedēļas kā jau vācieši Rīgā, draugi jau te ir un manis nav. Šie nogroza galvu. Negribas teikt, bet nu acīmredzot beigts būs. Iebraucu Rīgā ar vilcienu. Jau vakars. Cilpoju uz mājām ap 10 vakarā. Piestāju pie kioska: vai nav kādi papirosi, cigaretes? “Vai, dēls nav. Cik te jau tās dabū… Bet pagaidi, pagaidi, kur tu te neesi redzēts…” “Es nāku no kara mājās.” “Tu no kara! Dzīvs! Pagaidi, pagaidi, neej prom…” Aizslēdz to kiosku, aizskrējusi uz mājām – turpat dzīvo blakus mājā, atnesusi puspaciņas cigaretes: “Es te paņēmu vīra cigaretes…” “Bet tad nu viņš bārsies.” “Lai viņš saka, ko viņš grib… Ka tu te nāc dzīvs…” Uzeju ap 10 vakarā, piezvanu. Tēvs viens pats, nolicies jau gultā, neguļ vēl, lasa kādu avīzi. Pienācis pie durvīm, bet nav apģērbies, apakšbiksēs un garajā kreklā, prasa: “Kas tur ir?” “Juris.” Attaisa durvis: “Nu, kur tad tu tik ilgi dauzījies apkārt?” Aiziet, noliekas gultā: “Aizej tur, pameklē pieliekamā un ieēd, un tad nāc pastāstīt, kur tad tu biji.” Nu tas bija tēvs! Vienreizējs! Bet kas tas trakākais: tiešām pa šīm 3 nedēļām draugi mani meklējuši un Rīgā ir palaista ziņa, ka es esmu beigts. Vienam pat pavisam bija skaidrs: pie Siguldas krievi ir nākuši virsū, un es pats dabūjis šauteni, šosejas malā ieklupis grāvī un šāvis virsū, kamēr mani tur nošāvuši. Var jau gadīties. Kļaviņš ir populārs vārds, varbūt tiešām kāds Kļaviņš tur kaut kur bija apbedīts pie Siguldas. Vienā dienā sagadījās. Viens stāv Brīvības un Elizabetes ielas stūrī, es dzirdu baigo bļāvienu: “Juri! Kļāv!” Skatos – kas tad nu? Nāk. Es saku: “Nekliedz! Kas tev ir?” “Tu dzīvs! Vai, man tak teica, ka tu beigts.” Otru draugu satieku. Tas tāds kluss un tāds sirds cilvēks mīksts, tam asara acī: “Juri, tu dzīvs! Man tak teica, ka tu beigts. Tu man iedevi savu fotogrāfiju, kur dienestā biji nofotografēts seržanta mundieri. Es domāju, diez vai tavam tēvam tāda ir. Ja nu beigts, aiznesīšu, atdošu viņam to fotogrāfiju. ” Bet nu zini, tādā gadījumā iet pie tēva – dēls nupat beigts, viens dēls apcietināts, nu un tā atlika to iešanu: “Ja netici – re!” Izvelk no kabatas manu to fotogrāfiju: “Re, ka jau nēsāju, gribēju iet pie tava tēva.” Tai pašā dienā vēl satieku trešo, kurš arī priecīgs: “Juri, atdod pudeli šņabja!” “Kā? Ko tu muldi?” Bijis kaut kāds labais stiprais šņabis, glabājis, noteicis: “Šito dzers tai dienā, kad Latvijā vairs nebūs ne krievu, ne vāciešu.” Bet tad dabūjis dzirdēt, ka es esmu beigts, tad uz manām bērēm ar pāris draugiem izdzēruši to labo šņabi. Vēl pēc dienām… Bija viens tāds sapieru pulka kapteinis, ar kuru man tiešu darīšanu nebija. Šis tā: “Jūs Kļaviņš?” “Jā.” “Kas tad, velns, man teica, ka jūs beigts?” Neteiksim, ka es nāvei biju tuvu, izņemot to brīdi, kur tā smagā mašīna bija uz ceļa. Bet kaut kā bija palaista tā bauma. Līdz ar to laikam kara stāsts ir cauri. Tad sākās tāds miermīlīgāks posms.
Intervija ierakstīta 23.-30.08.1998., Katskiļu 3x3 nometnē, Ņujorkā, ASV
|
 |
|