 |
|
       |
Mani vecāki abi ir cēlušies no Alūksnes draudzes, vistīrākie malēnieši. Alūksnes draudze jau aptvēra diezgan daudzus pagastus. Tēvs bija no Mālupes pagasta, tas ir vairāk uz austrumu pusi no Alūksnes. Mammīte no Alsviķu pagasta, tas vairāk uz Gulbenes pusi. Tēvs vispār nāk no tīras latviešu dzimtas, tēva mājas Mālupes pagastā saucās „Rutku egles”. Taču manai mammītei tādi diezgan interesanti tie radu raksti. Mana mammītes māte bij rīdziniece, bet nav latviete bijusi, viņa ir poļu zviedriete. Viņas tēvs (mans vecvectēvs) bij no poļu muižnieku dzimtas, kura iesaistījās kādā revolucionārā kustībā. Tā kustība iestājās pret karali un tā kā tas dumpis tika apspiests, viņš bija spiests bēgt un bij patvēries Rīgā. Tad šeit ir sācis strādāt un te ir saprecējies ar manu vecāsmātes māti, kas savukārt bij iebraukusi no Zviedrijas zviedru laikos un palikusi Rīgā. Viņa bijusi šuvēja. Tā kā man no vecāsmātes ir poļu un zviedru asinis. Turklāt mans vecaistēvs (manas mātes tēvs) ir bijis no senas latviešu ģimenes un viņu tādu pusaudžu zēnu ir paņēmusi muižniece, Alsviķu muižas ciemmāte, pie sevis, lai izmācītu, kā apkalpot viesus, nu tā, lai būtu izskatīgs un grezns kalps viņai. Tā sakot, par sulaini vai pāžu. Viņš ar tāds ļoti izskatīgs bij, tumši brūniem, lokainiem matiem. Tāds augumā ne pārāk liels, bet ļoti uzņēmīgs, drošs un iznesīgs. Tad viņa izskoloja viņu, iemācīja vācu valodu. Tad viņš arī, kad paaudzies lielāks, muižā bijis kā staļļmeistars, rūpējies par zirgiem un komandējis kučierus. Interesanti tas, ka mana vecāmāte, kas dzīvoja Rīgā bija aizbraukusi pie tās pašas muižnieces par rokas meitu strādāt. Tad, nu, viņi abi bija satikušies tai muižā un apprecējušies. Tanī laikā visi runājuši vāciski, arī mana vecāmāte ar vecotēvu. Kad viņi apprecējās, bija iepirkuši zemi un cēluši māju, ko nosauca par „Plinku mājām”. It kā jau bija kaut ko ietaupījuši, bet tāpat nevarējuši uzreiz izpirkt to zemi no muižnieces. Daļu iemaksājuši, sākuši celt māju, pārējo nodevu bij jāatmaksā pa gadiem. Tad līdz ar to tā dzīve bij diezgan trūcīga, neskatoties uz to, ka bija tā māja. Mana mamma vēl atceras, ka visus skolas gadus ir izgājusi ar vienu kleitiņu, kas bij apgriezta uz otru pusi, pārkrāsota un kaut kā piestiķēta. Katra kapeiciņa bija jātaupa un neko daudz nevarēja atļauties. Viņi tomēr vēlāk kādu daļu no tās zemes pārdeva, jo nav varējuši samaksāt. Vispār ļoti smagi strādāja, viņi arī bij liela ģimene, kopā bij septiņi bērni – četri brāļi un trīs māsas. Tad ar to ciemmāti bij iteresanti. Kad viņi gājuši maksāt pie ciemmātes kārtējo renti, vienmēr ciemmāte gaidījusi vēl kādas dāvanas. Citreiz tur dāvināja mātes brāļu pītos grozus un vācelītes, ko viņi pina no klūdziņām un saknītēm. Vārdu sakot vajadzēja nest tās dāvanas ciemmātei un bučot viņai roku, bet manas mammas brālis Alekšonkulis nav gribējis to roku bučot, viņš jau bijis maziņš, skolas vecumā. Ciemmāte apvainojusies un strostējusi manu vecomāti par to, ka nepareizi audzinot bērnus. Vecāmāte tad aiziet mājās, raud un stāsta vecamtēvam. Bet vecaistēvs, tā kā jau ilgi pats dzīvojis muižā un pazīst tos muižniekus teicis, ka tā vecā grezele nav vecāsmātes asaru vērta. Vecamtēvam nebij nekādas cieņas pret muižniekiem, viņš uzskatīja, ka tie muižnieki esot blēdīgi, negodīgi, divkosīgi, lišķīgi, lielākoties mantrauši un vispār riebīgi cilvēki. Ciemmātei vīrs esot bijis no zviedru puses, kad tuvojies karš, viņš aizbraucis un ciemmāti aicinājis līdz uz Zviedriju. Šī ir atteikusi, jo nevarot savu mantu taču atstāt. Tā arī viņa tiešām visu laiku tupēja virsū savai mantai un sargāja. Bet nāca virsū tā kara darbība un tad ciemmāte paņēmusi vienu no savām dienesta meitām un aizbraukusi uz Petrogradu. Tā dienesta meita vēlāk atbraukusi atpakaļ un stāstījusi, ka viņas dzīvojušas badā, jo nebijis naudas, bet ciemmāte negribējusi pārdot nevienu savu dārglietu. Kad dienesta meita jutusi, ka nu gals klāt, jo nav ko ēst, atstājusi ciemmāti un atbraukusi atpakaļ pie ģimenes uz Latviju. Ciemmāte viena pati palikusi, tur arī nomirusi badā aiz sava skopuma un alkatības. Manai vecaimātei bija ļoti skaisti mati tādi zeltaini, kviešu krāsā un bizes milzīgi garas, gandrīz līdz zemei rokas resnumā. Kad viņa strādājusi pie muižnieces, muižniece viņai likusi pie spoguļa veidot frizūras un sapucēt muižnieci. Bieži vien muižniece bijusi ļoti kaprīza un nekas viņai nav bijis labi. Tad vecā māte ievērojusi, ka tā kaprīzēšanās ir tad, kad muižniece ierauga spogulī sev blakus to vecās mammas seju un tad viņa nevarējusi pārdzīvot to, ka tā vecāmāte ir skaistāka. Un vecāmāte iemanījusies slēpties aiz muižnieces galvas un tad bijis viss vislabākajā kārtībā. Kaut kad tie muižnieki ir piedāvājuši vecai mammai ļoti lielu naudas summu, lai viņa nogriež tās bizes un pārdod, lai taisītu no tiem matiem parūkas. Vecāmamma nav pielaidusies, tā viņas galvenā rota un bagātība. Vecumā gan vecāmamma smējusies, ka varēja gan pārdot savas bizes, būtu taču pie lielas naudas tikusi un bizes būtu ataugušas! Vēlākos gados vecvecāku mājās saimniekoja mātes brāļi. Vienam brālim bija 30 hektāri un māja, tad vecākajam un jaunākajam brālim bija otra māja un 60 hektāri. Tie divi brāļi saimniekoja kopā. Es vēl tur braucu dzīvoties vasaras brīvlaikos. Tas mātes ceturtais brālis bij izmācījies kā daiļkrāsotājs. Viņš vairākus gadus ar visu ģimeni bij nodzīvojis Kaukāzā pie Melnās jūras, kur viņš remontēja un krāsoja vasarnīcas. Viņš tikai pēc Otrā pasaules kara atgriezās Latvijā. Pastāstīšu par mammītes vidējo brāli Alekšonkuli. Viņš bija tāds ļoti darbīgs un gudrs, kaut arī bij tikai pagastskolu beidzis un četras ziemas skolā gājis, viņam bija ļoti lielas dotības strādāt ar mehānismiem. Toreiz kuļmašīnu ir vilkuši ar zirgiem un tā pati mašīna tikusi kurināta, bet Alekšonkulis pats bij uztaisījis kuļmašīnu ar pašgājēj motoru. Tā, ka iedarbina un pati mašīna sakuļ. Tas bija kaut kas īpašs un tāpēc viņam pieteicās no māju mājām uz viņa kuļmašīnu. Tā viņš braukāja apkārt ar savu kuļmašīnu no rudens līdz jaunajam gadam. Bij jau pagastā vēl vienam tāda līdzīga kuļmašīna, bet tas tik labi to kuļmašīnu nemācēja saremontēt un bieži vien uz tām lielajām talkām, kad viss ēdamais sataisīts un talcinieki saaicināti, tā kuļmašīna ņēma un salūza. Tāpēc arī pārsvarā aicināja to Alekšonkuli, jo tad zināja, ka viss būs kārtībā, mašīna strādās un viss būs kā pa diegu. Onkulim pat bija pierakstījušies rindā līdz pat tam jaunajam gadam. Tās talkas tiešām bij lieli pasākumi uz vairākām dienām un daudz cilvēkiem, jo taču darba apjoms ar bij liels. Taču vēl bij viena lieta, ka onkulis neļāva nevienam dzert, kad bija jāstrādā. Viņš tā arī visiem pateica, lai nebūtu nekāda dzeršana darbā, ja dzers, tad viņš braukšot uz nākamajām mājām. Kamēr darbs nav padarīts, tikmēr ne, bet pēc tam varot dzert kaut trīs dienas. Vispār onkulis bij tāds izpalīdzīgs, laboja šujmašīnas, pulksteņus, nu, vis kaut ko. Viņš bij tāds cienīts cilvēks savā apkaimē un tāpēc vēlāk viņu arī ievēlēja par pagasta vecāko. No tēva puses nekādus radus īpaši neatceros. Pastāstīšu kā iepazinās mani vecāki, tas bija ļoti interesanti. Tēvs ap 1905. gadu pabeidza Valmieras lauku skolotāju semināru. Viņš kā jauns skolotājs sāka strādāt Raunas draudzes skolā, pēc tam strādājis vairākās citās skolās. Toreiz bijusi tāda kārtība, ka skolotājus vēlē un bijusi skolotāju vēlēšana Alūksnes draudzes skolā. Tad vēl tētis bijis kā palīgskolotājs, nu tas ir tāda zemāka pakāpe, bet tai Alūksnes draudzes skolā jau skaitījās kā otrā pakāpe. Bijušas dažādas kandidatūras, bet beigās tētis ticis tur par skolotāju, jo bijis no pašu draudzes un piedevām viņš mācēja labi spēlēt ērģeles (viņš bij teicami nolicis ērģeļu spēles eksāmenu Valmieras Sīmaņa baznīcā), tas tad arī bijis pluss viņam. Man mammīte bija beigusi Alsviķu pagasta skolu, ļoti labi mācījās. Taču tā kā viņa bija jaunākā meita, tad nekas pūrā tā īpaši viņai nepienācās, jo mājas sadala brāļi un vecākās māsas bija jau precējušās. Tad vecāki nolēmuši, ka mazajai meitai ir jādod laba izglītība, par cik viņa vēl labi mācījās, tad viņu aizsūtīja uz Alūksnes draudzes skolu. Mana mamma bijusi vienīgā meitene tanī draudzes skolā, jo toreiz jau nevarēja atļauties bērnu sūtīt draudzes skolā un kur nu vēl meiteni. Mans tētis stāstīja, ka viņš kā jauns skolotājs būdams gājis paskatīties uz tiem skolēniem. Visa klase bijusi pilna ar puišiem un beigās sēdējusi viena meitene ar sārtiem vaigiem un brūniem, viļņainiem matiem. Tā viņš esot sapinies tajos matos. Viņam uzreiz esot iepatikusies mammīte, no pirmā acu uzmetiena. Mammīte atkal stāstīja, ka viņš kā skolotājs ļoti interesanti mācījis, bijis autoritāte un vispāratzīts, kā jau tajā laikā bijuši visi skolotāji, arī alga skolotājiem bija laba. Ne jau tā kā tagad. Un tā viņi bij tanī skolas laikā saskatījušies. Pēc draudzes skolas mammīte mācījusies kādu gadu turpat Alūksnē pie šūšanas meistara. Tur meistare izmantojusi tās mācekles, lai pašūtu visu vajadzīgo kundzēm, bet neko netikusi mācīt. Mammīte vispār ļoti mīlēja rokdarbus, visu šuva pati un mūs visus vienmēr apšuva. Pēc tās šūšanas darbnīcas mammītei drīz palika astoņpadsmit gadi un viņu iesvētīja un pēc iesvētīšanas arī 1913. gadā abi apprecējušies Alūksnes baznīcā. Tur gan visādi gribējuši viņus izšķirt, piemēram, tēva māsa negribēja, ka tēvs precas, tad viņa visko stāstījusi tēvam, ka mamma puskurla un ko tik visu nestāstījusi. Turklāt manu mammu atkal brāļi gribējuši izprecināt kaut kādam bagātam saimniekam, bet mammīte dikti negribējusi, jo tas tāds skops, lielīgs un nav paticis. Beigās tomēr bij apprecējušies un tad tētis bij dabūjis vietu Krimuldā par skolas pārzini. Alūksnē viņi praktiski nedzīvoja, uzreiz pārcēlās uz Krimuldu. Krimuldā bija maza skoliņa, kuru bij atvērušas Krimuldas pils firstienes savu zemnieku bērniem. Tētis tur bij kā skolas pārzinis, mammīte kā rokdarbu skolotāja. Krimuldā piedzima arī mana vecākā māsa. Varu pastāstīt par tām Krimuldas firstienēm. Firstienes bijušas neprecējušās baptistes un bijušas ļoti tādas kulturālas. Varbūt tas baptistiem vispār raksturīgi, ka viņas nodarbojušās ar dažādiem labdarības pasākumiem. Kad sācies Pirmais pasaules karš, mammīte stāstīja, ka viņas devušas audumus skolniecēm, lai šuj karavīriem kreklus. Mammīte gan bij pārsteigta, ka bērniem dot šūt ar rokām tādus biezus audumus, šī paņēmusi ar šujmašīnu čik un apšuvusi. Vismaz meitenes neesot pirkstus sabojājušas. Nu, tomēr tās firstienes ar to savu labdarību bijušas tādas savtīgas, vairāk to darījušas tāpēc, lai izceltu un pasvītrotu savu personību. Viņas devušas meitenēm audumus, lai izšuj sev kādus priekšautiņus, blūzītes un tad, lai atdod atpakaļ firstienei. Tad tā firstiene pie Ziemassvētku eglītes, redz, uzdāvinājusi to pašas meitenes pašūto blūzīti vai priekšautiņu. Nu, tāds interesants gājiens. Tētis atkal stāstīja par kādu rentnieku Staņģīti, kurš gājis uz muižu lūgt, lai viņam pagarina rentes termiņu, ka viņam neesot naudiņas tai noliktajā datumā. Tā firstiene esot teikusi, ka rente ir rente un termiņš ir termiņš un nekā viņa atlaist nevarot, kur tad lai viņa to naudu ņemot, ja tagad neviens viņai nemaksāšot renti. Staņģīts sakot, ka nevajagot jau atlaist, bet pagarināt termiņu. Šī atcirtusi, ka vajagot vairāk strādāt, tad būšot, ko maksāt. Tad viņš parādījis rokas, viņš nevarējis pat pirkstus atliekt, visu laiku pie arkla strādādams, un teicis: „Cienmāt, vai tad tas bez darba?” Firstiene atbildējusi: „Nu jā, ko es tur varu darīt, ka man dieviņš muižu ir devis. Redziet, es lūdzu un viņš man deva muižu. Jums arī vajag vairāk lūgt. Bet es reti redzu jūs mūsu saiešanās.” Iedomājieties, ja tu nāksi biežāk uz saiešanām, kas tad tev strādās, ar to visu, ka viņš nekur neiet un tikai strādā un strādā, viņš tāpat nevar renti samaksāt. Firstienes reiz uzlūgušas pie sevis manus vecākus, lai skolotājs iepazīstinot viņas ar savu jauno sievu. Mammīte stāstījusi, ka viņa tikai sarkusi un bālējusi, nezinājusi, kur griezties un kur skarties, tā, ka visur acis žilbst un viss vienos spoguļos. Firstienes bijušas laipnas, izrādījušas visu, pacienājušas ar tēju. Bijis tāds kuriozs, ka firstienes, izrādot savu labvēlību, rādījušas savu automašīnu, tādu ar vaļējo jumtu. Saprotiet, trīspadsmitais gads! Tad toreiz tas bijis ļoti liels retums. Viņas tagad izvizināšot ar automašīnu. Mammīte stāsta, ka tagad, nu, jākāpjot automašīnā iekšā, saskrienot vesels bars sulaiņu. Viens tagad pie vienas rokas, otrs pie otras, trešais kājas ceļ, ceturtais zem dibena grūž spilvenu apakšā. Mammīte domājusi, ka viņai būšot beigas, visi šitā gramstoties riņķī, bet pateikt ar neko nevar. Tā ka bijis interesanti un viņi bijuši tīri nelaimīgi, pēc tam stāstīja, ka tāda dzīve nekam nederot, ka otrs ap tevi kā ar lelli izrīkojas. Firstienes mīlējušas mazos ratiņos ar ponijiem Krimuldā gar Gaujas krastiem vizināties. Vienmēr esot ģērbušās ļoti vienkārši, bet ārkārtīgi eleganti, visbiežāk tādos melnos kostīmos. Tai kultūras ziņā arī viņas darbojušās un to skolu izveidojušas, arī materiālā ziņā balstījušas, rīkojušas bērniem eglītes. Tas bija tai Krimuldā, bet pēc tam vecāki strādājuši Jērcenē. Tad sākās Pirmais pasaules karš un tā kā Jērcenei tuvojās vācieši, tad bij kāds no latviešu strēlniekiem atnācis pie tēva un teicis, ka nekas labs nebūšot, esot jābrauc prom. Tēvs laikam arī bij piedalījies kopā ar strēlniekiem tanī muižu konfiskācijā. Armijā arī viņš bij kādu laiku mobilizēts, bet tad skolotāji tika atbrīvoti no dienesta, tad atkal mobilizēti, tad atkal palaisti, tā tur raibi gāja. Nu, un tad tēvs vēlu vakarā bij aizbraucis kopā ar strēlniekiem uz Sibīriju. Mammīte nu jau ar divām meitiņām, bija piedzimusi otra māsiņa, aizbrauca pie saviem vecākiem, kamēr tētis prom. Tad viņi tur Sibīrijā mitinājušies latviešu kolonijā, tas Irkutskas apkārtnē. Strādājis tur latviešu skolās, latviešu vispār tur esot bijuši daudz. Mājās tēvs atgriezās tikai 1922. gadā, kad jau ar Krieviju bija noslēgts miers. Tāpēc arī man ar vecākajām māsām ir tik liela, desmit gadu, starpība. Es esmu dzimusi 1924. gadā, bet vecākā māsa 1914. gadā. Tad vēl pastāstīšu par tēva darbību Alūksnē. Tēvam ļoti patika kultūras dzīve, viņš mīlēja mūziku, dzeju, teātri. Pats mīlēja gan spēlēt teātri, gan vadīt režiju. Viņš pats arī aranžēja šādas tādas dziesmas. Tā kā viņam bija slikta pieredze ar alkoholu (viņa brālis dzeršanas dēļ bij pazaudējis visu savu iedzīvi) un cigaretēm (tēta otrs brālis bija kaislīgs smēķētājs un arī bērnībā kāds tēta draugs par tēta sapelnīto naudu nopircis nevis bonbongas, bet papirosus, tēvs pamēģinājis, bet palicis tik slikti, ka nespējis vairs paskatīties uz papirosiem) tad tētis visu dzīvi iestājās pret alkoholu un cigaretēm. Viņš Alūksnē nodibināja kādā 1911. gadā Pretalkohola biedrību „Austra”. Tanī laikā arī visā Latvijā uzplauka pretalkohola kustība un tētis par to aktīvi iestājās. Pamatā tā gan bija kā kultūras organizācija, jo viņiem bija koris un teātra studija, viņi organizēja dažādus vakarus ar nopietnās mūzikas klausīšanos un dzejas lasīšanu. Protams, tur netika pārdoti un lietoti alkoholiskie dzērieni un biedrības biedri nedrīkstēja lietot alkoholu, bet iet uz pasākumiem varēja visi. Bij viens kuriozs, kad viņi iestudējuši Tolstoja „Tumsības varu”. Vienam aktierim skatā, kur ar garām bārdām jāēd kāpostu zupa ar lielām karotēm no lielās bļodas, kāposti ietūcījušies mutē kopā ar visu bārdu. Nevar ne lāga parunāt, ne apēst, neko. Tie, kas aizkulisēs redz, tiem briesmīgi smiekli. Tā nu beigās kaut kā izmuļļājis to bārdu no mutes ārā. Kad tēvs aizgājis prom no Alūksnes, tad tā organizācija ilgi vairs nav pastāvējusi. 1909. gadā bij tāds svarīgs notikums manam tētim, kad noticis Viskrievijas pretalkoholistu kongress Pēterpilī. Tēvs uzrakstījis tēzes ar referātu un iesūtījis šai konferencei, referāta nosaukums „Tautskolotāja loma cīņā pret žūpošanu”. Tas referāts bij pieņemts un tēzes iespiestas, un viņam bij jābrauc uz Pēterpili lasīt to referātu. Pēcāk Latvijā tēta paziņas aicinājušas viņu uz restorānu atzīmēt šo notikumu. Nu, un restorānā tie draugi ņēmuši franču šampanieti, bet tēvam Pretalkohola kongresa dalībnieka nozīme pie krūtīm un vispār viņš iestājas pret alkoholu. Tā viņš pasūta savu Zolo Zeht bezalkoholisko šampanieti. Viņam tā tīri neērti palicis, ka viņi dzer dārgu franču šampanieti, bet viņš tikai Zolo Zeht. Bet viņš konsekventi palicis pie sava, tikai vecumdienās smejoties nožēlojis, ka varēja taču pagaršot, jo pēc krāsas jau abi vienādi un neviens nebūtu pamanījis. Mēs ģimenē, piemēram, uz svētkiem, dzimšanas dienām dzērām no mazajām liķiera glāzītēm dabīgos ogu sīrupus. Tas mums bij tas stiprais dzeramais, tā sīrupa esence. Jāņos mammīte taisīja kvasa aliņu tādu, aplēja rupjmaizes garoziņas ar verdošu ūdeni, tad nosūcās kvass un tam pielika klāt cukuru un maizes raugu. Tad otrajā dienā viņš bij tāds uzšūmējis. Tētis vispār bij tāds aktīvists un organizators, mūžīg kaut ko darbojās un organizēja. Brīva laika viņam bij maz, kad viņš atnāca svētdienās mājā viņam patika strādāt pa dārzu, bet viens pats jau viņš nevarēja, viņam vajadzēja organizēt citus. Pat, kad vecākajām māsām atnāca ciemos puiši, tētis tikai saucis: „Jaunais cilvēk! Vai nevariet, lūdzu, uz desmit minūtītēm atnākt palīgā?” Jaunais cilvēks atnācis uzpucējies ar jaunām drēbēm, bet tētim tikai drusciņ, drusciņ, tur nekā nebūšot. Savāca visus, sarīkoja un pats bij priecīgs.
Intervija ierakstīta 01.06., 10.06.1993.
|
 |
|