 |
|
       |
Kad tētis 1922. gadā bij atgriezies no Sibīrijas, viņi sākumā bij dzīvojuši un strādājuši netālu no Alūksnes, Beļavā. Tētis jau vēlējies tikt tuvāk pie galvaspilsētas, pie tās kultūras dzīves. Viņam izdevās dabūt vietu Ikšķiles Elksnes sešklasīgajā pamatskolā par skolas pārzini. Kad viņš strādāja Ikšķilē, tad es arī piedzimu. Tā kā Ikšķilē nebija slimnīcas mammīte tika aizvesta uz Rīgu un es piedzimu Rīgā. Tētis ļoti bij gaidījis dēlu, pat dakteris bijs sacījis, ka enerģiski sirdspuksti, būšot dēls, bet nu no viena puisīša iznāca meitene! Ikšķiles skolā es nodzīvoju savus pāris pirmos gadus. Atceros, ka Ikšķilē bija liels augļu dārzs un visi skolotāji dzīvoja turpat skolā. Viens skolotājs Jirjens, kurš skolā bija noorganizējis pamatīgu orķestri, man bij liels draugs, es vienmēr tipināju pie viņa uz dzīvokli runāties un viņš mani vienmēr cienāja ar āboliem. Mums jau arī bija āboli, bet viņam bija tāda ābele, kurai bija sarkani, garšīgi āboli. Vienreiz bij sanācis tā, ka es biju ietipinājusi pie viņa, bet skolotāja iekšā nebij, taču uz galda stāv ābolu kule. Es, neko daudz nedomādama, kampju ciet un tipinu atpakaļ uz māju. Mājās mammīte mani sabāra, kā es esu drīkstējusi iet svešā dzīvoklī un bez atļaujas ņemt ābolus no galda, ka tur neviens nav bijis un es nevienam neesu prasījusi. Es nekādi nevarēju saprast, kāpēc mani bar. Ja būtu bijis skolotājs Jirjens, viņš tač tāpat man būtu iedevis, viņš man vienmēr dod. Bet viņš nebija un viņš man nevarēja iedot, tāpēc es pati paņēmu. Es nekā nesapratu, bet mammīte mani bar un bar. Vēlāk, kad satiku skolotāju Jirjenu, vaicāju viņam, vai tad es dikti slikti darīju, ka mani tā bāra, ka biju paņēmusi to ābolu. Protams, viņš teica, ka es neko sliktu neesu izdarījusi un tad es paliku nesaprašanā. Tāds bij liels pārdzīvojums kaut kur trīs gadiņos. Vēl bij tāds liels pārdzīvojums bērnībā, kad biju arī pavisam maziņa. Ikšķiles skola bija pašā šosejas malā un sētas nekādas nebija. Starp skolu un šoseju bija tikai ceriņu dzīvžogs. Aiz tā ceriņu dzīvžoga bija tāds smilšu kalniņš, kur es parasti spēlējos. Parasti mani pieskatīja lielās māsas, nu, citreiz labāk, citreiz sliktāk, jo viņām atkal bij savas intereses un savi draugi, ne jau nu vienmēr viņas tā gribēja mani pieskatīt. Un tanī reizē lielās māsas bij laikam kaut kur sānis aizgājušas un kas man bij prātā ienācis, ka es biju izskrējusi uz ceļa vidus. Es tagad stāvu uz ceļa vidus un man nāk virsū viens šausmīgs briesmonis ar milzīgiem prožektoriem, saulē vizuļodams un mirdzēdams. Es tā biju pārbijusies, ka es biju sastingusi kā sāls stabiņš šosejas vidū un skatos. Man vēl tagad pilnīgi acu priekšā stāv, ka nāk virsū man tas briesmonis. Nāk virsū ar saulē mirdzošiem prožektoriem, mašīna ar tādām niķelētām daļām, liela, melna, ar nolaisto jumtu. Visas tās taures un viss tā kā tagad retro autoklubos. Tā mašīna netālu no manis nobremzē, izkāp ārā šoferis, tāda naga cepure galvā, ādas frencis mugurā, kājā galafē bikses, zābaki ar tādu sašņorētu ap kājām kā getras. Pienāk pie manis un sāk ar mani runāt, nu es nekā nevaru parunāt. Beigās viņš paņem mani klēpī un prasa, kur es dzīvoju. Es nekā nevaru parunāt, es ar roku parādu uz to skolu. Viņš tagad nes mani uz mājām un meklē, kam tas bērns pazudis. Es biju pilnīgi apstulbināta tajās izbailēs, kamēr atjēdzos un atguvos. Mājās mani tincināja, kāpēc es negāju prom no ceļa, kāpēc esot tur stāvējusi un tā tālāk. Tas man bij tāds liels pārdzīvojums, to es atceros. Māsas bija jau to sešklasīgo skolu beigušas un viņām bij jāsāk iet vidusskolā, bet izbraukāt nekur nevarēja un tētis sāka meklēt iespēju tikt kādā skolā tuvāk Rīgai. Viņš dabūja skolotāja vietu Jaunciema skolā. Tas bija 1927. gads, kad Jaunciema skola bija tikko uzcelta, to bij cēlis papīrfabrikas īpašnieks Mīlmans. Ar to Jaunciema skolu bij tā, ka šis papīrfabrikas īpašnieks bija apsolījies Rīgas pilsētai par saviem līdzekļiem uzcelt Jaunciema skolu, pārsvarā papīrfabrikas strādnieku bērniem, ja pilsēta viņam atļaus šīm vajadzībām turpat Jaunciema mežā izcirst attiecīgo daudzumu koku. Viņš tiešām uzcēla to skolu, ēka bij liela un tiem laikiem grandioza, ar lieliem logiem un augstiem grieztiem. Bet pēc tam jau runāja, ka Mīlmans ar šo gājienu esot noķēris divus zaķus. Viens, ka viņš esot savu popularitāti cēlis, bet otrs tas, ka esot pamatīgi nopelnījis, jo tos labos baļķus viņš ir zāģējis dēļos un vedis pārdot uz Angliju. To skolu būtībā uzcēla no tām galotnītēm un no brāķētajiem dēļiem. To varēja just, kad mēs tur dzīvojām, tā māja bij tā viegli celta un mums dzīvoklī, stūra istabā ziemas laikā sniegs un ledus nāca iekšā gar tām līstītēm, kas pie grīdas. Atceros, ka es ziemas laikā istabā spēlējos ziemas mētelītī, dūraiņu cimdi rokās, cepure galvā un zābaciņi kājās, urbinu sniegu un ledu no sienmalītēm nost. Tur jau vēl tagad bērni mācās, pēc tam laikam tika kaut kas darīts lietas labā. Man bija kādi pieci, seši gadi, kad no Jaunciema skolas aizgājām prom. Tad tēvs dabūja skolas pārziņa vietu Kundziņsalā un mēs pārvācāmies uz turieni. Sākumā mēs nodzīvojām vienu gadu pašā skolas ēkā. Tanī laikā es ļoti smagi slimoju ar tīfu, es tikai atceros, ka es gulēju un man šausmīgi sāpēja galva. Kad es atveseļojos, es no jauna sāku mācīties staigāt, es nevarēju uz kājām noturēties, gāju turēdamās gar mēbelēm. Tai skolā dzīves apstākļi bija tādi grūti un dzīvoklītis ļoti maziņš. Tādēļ tētis iegādājās, kā viņš saka, „mājiņu uz vistas kājiņas”. Blakus Kundziņsalai Sarkandaugavas pusē bij tāda sala, ko vietējie sauca par Slīkoņsaliņu, jo viņa mūžīgi applūda. Tur bij kādas piecas mājas, pamatā zvejnieki, kur dzīvoja un tētis nopirka vienu no tām mājiņām. Māja nebij liela, tur bij viena istaba, virtuve un priekšnamiņš. Vēlāk mēs tur pārbūvējām uz divām istabām. Māja bij celta uz pāļiem, apmēram kāda metra augstumā, uz durvīm bij jāiet pa trepītēm. Visa staigāšana pa salu un līdz tai mājai bijusi pa laipām un koka tiltiņš savienojis mazo saliņu no Kundziņsalas. Bieži vien pavasaros, bet rudeņos katru gadu bij plūdi. Vienu gadu bij ļoti lieli plūdi, kad mēs tiešām domājām, ka mūs ar visu to mājiņu aiznesīs uz jūru. Sāka jau krakšķēt grīdas dēļi, ūdens līmenis bija pārsniedzis to pieļaujamo līmeni un sāka spiest uz māju. Kad tas ūdens cēlās, mammīte vēl gribēja aiziet uz šķūni pēc malkas, tētis vēl uzmeta uz laipas lieku dēli, lai drošāk. Bet mammīte kā kāpa, tā ar visu dēli ūdenī iekšā līdz vidum. Izrādās, ka laipas ir jau zem ūdens un dēļiem nav vairs atbalsta. Ūdens iekšā mājā neienāca, jo bij diezgan augsts slieksnis un tā māja arī bij tik stipri celta, ka tomēr ūdens māju no pāļiem nenocēla nost. Sajūta jau bij briesmīga, kad viss brakšķēja, turklāt tas bija vēlu vakarā, kad arvien spēcīgāks vējš cēlās un apkārt bangoja ūdens. Tik lielus plūdus nebijām redzējuši. Kundziņsalā bija ļoti jauki, tur es arī sāku iet skolā. Tētis teica, ka es te tā viena pati pa māju nīkstu, nekādu bērnu apkārt nav, māsas tās jau vidusskolā mācās un nav man ar ko spēlēties. Tad mazliet arī pagāju bērnudārzā. Skolā sagatavošanas klasē bija ābečnieki un bēbičnieki, ābečnieki mācījās tikai burtus un ciparus, bēbičnieki mācījās jau lasīt. Tie ābečnieki un bēbičnieki vienā klases telpā mācījās un viena skolotāja strādāja kopā ar tām divām grupiņām. Es aizgāju un sapratu, ka man tur nav ko darīt, es jau mācēju tekoši lasīt. Biju izlasījusi jau Doku Ata „Manas dzīves rīts” un „Balto grāmatu”. Mājās ar nebij nekā ko darīt, tāpēc lasīt es biju iemācījusies jau kādu piecu, sešu gadu vecumā. Es atceros, ka burtus iemācījos no koka klucīšiem, kurus man tētis nopirka, kad vēl dzīvojām Jaunciemā. Uz tiem koka klucīšiem bij sarakstīti burti un es tā spēlējoties, nemanot biju iemācījusies pati veidot vārdus un lasīt. Vienreiz mēs ar tēti aizbraucam uz pilsētu un es sāku lasīt visas izkārtnes pēc kārtas. Tētis bij pārsteigts un vaicāja, kas man iemācījis lasīt. Es saku, ka ar klucīšiem iemācījos. Man ļoti patika Plūdoņa dzejoļi, es, piemēram, „Ežulēnu” biju iemācījusies no viena vāka līdz otram pēc ilustrācijām. Tas jau bij pirms es iemācījos lasīt, tad es domāju, ka es lasu, bet būtībā es skatījos bildes un skaitīju. Tāpat arī skaitīju grāmatu par „Laimes bērnu un pinkšķētāju”. Man tā ļoti patika, es kaut kā ātri arī visu iegaumēju un tā interese par grāmatām man radās jau no agras bērnības. Nu, man bij ļoti, ļoti garlaicīgi, kamēr nebiju iemācījusies lasīt, kā iemācījos, tā arī tajās grāmatās savu pasauli atradu. Tāpēc arī varēju uzreiz iet uz pirmo klasi un tur es jutos kā savā elementā, jo grūtību man nebij nekādu. Skolā skolotāja aicināja mūs pašus kaut ko rakstīt. Bijām ekskursijā uz Siguldu un tad bija jāuzraksta kaut kas par ekskursijas iespaidiem. Tad es biju gandrīz vai visu līniju burtnīcu pierakstījusi un piezīmējusi. Vēl tāds otrs gadījums bija, kad bija iesalis kuģītis ar visiem skolotājiem, kuri devās uz Kundziņsalu. Toreiz bija kuģīšu satiksme, citādāk nemaz nevarēja tur nokļūt. Nu, pašā ziemā gāja pa ledu līdz Kundziņsalai, kur bij noliktas laipas ar saspraustām eglītēm. Uz to pavasari, kad bij sācis iet ledus, kuģītis bij iestrēdzis taisni tajos ledus gabalos un vairs netika ne uz vienu, ne otru pusi, kamēr izsaukuši ledlauzi. Tā kā skola bija bez skolotājiem, mācības mums nenotika. Tēvs savāca visus skolēnus un aizveda visus ekskursijā skatīties, kā ledus iet uz piestātni. Aizgājām visi uz piestātni un skatījāmies, kā skolotāji stāv uz kuģīša. Mēs pat varējām ar viņiem saklaigāties. Tas bij tāds interesants moments. Un tad pēc tam atkal, skolotāja ierosināja, ka varētu savus iespaidus uzrakstīt par ledus iešanu, tā kā visi bij ekskursijā bijuši skatīties, kā ledus iet. Nu, kā nu kurš tur bij rakstījis, bet toreiz bij taisni Čeļeskina ekspedīcija pie Ziemeļpola, par ko rakstīja ziņās. Es biju uzrakstījusi sacerējumu „Kundziņsalas Čeļeskinieši”, tā vareni uzrakstīju un skolotāja bij nesusi rādīt, ka pirmajā klasē Zenta esot uzrakstījusi tādu interesantu sacerējumu. Kundziņsalas skolā skolēnu nebij daudz, kopā astoņas klases, kaut kur pa piecpadsmit, divdesmit skolēniem katrā. Tomēr tēvs bij noorganizējis kori. Mēs bijām sagatavojuši veselu programmu un uzstājāmies Radiofonā tiešajā pārraidē. Tas tāds interesants piedzīvojums. Mēs tikām brīdināti, ka nedrīkst tur trokšņot, jābūt disciplinētiem un mēs bijām ārkārtīgi disciplinēti, un tik labi nodziedājām, ka saņēmām īpašu atzinību no tiem Radiofona darbiniekiem. Tajā pat reizē es pirmo reizi uzstājos Radiofonā lasīdama Doku Ata „Mans dzīves rīts” gabalu par Vecās Kristumātes kazām. Nolasīju tīri uzreiz ēterā bez nevienas kļūdas. Man bij laikam kādi deviņi gadiņi. Tas man tā ļoti, ļoti palicis atmiņā. Kundziņsalas laikā piedzima arī ceturtā māsiņa. Tētis, kad bij skolas pārzinis Kundziņsalā pāris reizes sezonā izpirka Dailes teātrī visu izrādi skolas kolektīvam un tad izplatīja biļetes gan vecākiem, gan skolēniem. Tad mēs gājām visi uz teātri. Zināms procents no tām pārdotām biļetēm atlika arī skolai, ko varēja izmantot kādu jaunu uzskates līdzekļu iegādei. Tā nu no Dailes teātra man spilgti atmiņā ir palikušas Smiļģa izrādes „Uguns un nakts”, „Jāzeps un viņa brāļi”, vēl tagad tādas ainas liekas ārkārtīgi košas un krāšņas. Mums ģimenē, lai kā arī bija ar iztikšanu, vienmēr nauda pietika grāmatām, laikrakstiem un žurnāliem. Mēs lasījām daudz un es atceros, kā mēs lasījām kolektīvi. Pie kurošas krāsns istabā māsas un mammīte parasti rokdarbus strādāja, adīja vai izšuva, un viens lasīja. Kādreiz lasīja tētis, citreiz māsa, tā vidējā māsa lasīja tā ļoti izteiksmīgi un mēs pārējie klausījāmies. Visspilgtāk man atmiņā ir tieši palicis, kad mēs lasījām „Šveiku”. Tas bij tā ļoti emocionāli. Tēvs lasīja un vēl ar saviem komentāriem visu papildināja, un tad bij tāda kopīga smiešanās. Tā nu man tas saistās ar kaut ko tādu gaišu un optimistisku. Svarīgi bija arī sestdienas vakari Kundziņsalā, jo tad mums vienmēr bija ģimenes koncerti. Vecākās māsas mācījās spēlēt klavieres. Nu un, tad tēvs spēlēja vijoli un māsas viena vai otra, biežāk jau vecākā māsa, spēlēja klavieres. Vecākā māsa bija tāda nopietnāka, otrā māsa vienmēr bija aizņemta ar visādām darīšanām, viņa bija sabiedriski aktīva. Tādēļ tā piesēdēšana pie klavierēm viņu īpaši nesaistīja, nu, tā pa roku galam. Skolotāja teica, ka piesitiens viņai labāks, bet, ka viņai pacietības trūkst. Mammīte vienmēr sestdienās cepa baltmaizes pīrādziņus, ķimeņmaizītes vai biezpienmaizītes, ābolmaizītes, drumsliņmaizītes. Tad mēs mielojāmies un klausījāmies mūziku. Parasti spēlēja klasisko mūziku, to, kas tēvam patika, Grīgs, Emīls Dārziņš, Šopēns. Reizēm arī māsa spēlēja un tēvs dziedāja. Viņam bija laba balss, kad pensijā aizgāja dziedāja vēl skolotāju nama vīru korī. Kad nomira mazā māsiņa, mēs vairs nespēlējām, tad tēvs ņēma vijoli un spēlēja kādu gabalu. Bet tie sestdienas vakari gan mums bija tādi īpaši. Tai Kundziņsalā tas dzīves stils bij tāds, ka tualete atradās tādā pašā mazā mājiņā uz pāļiem, tāpat kā šķūnītis un māja. Dzeramais ūdens bija jānes kādu kilometru no artēziskās akas, bet tādu mazgājamo ūdeni mēs pasmēlām turpat no Daugavas. Tad lai mazgātos, bija jāsilda ūdens uz plītiņas, daudz jau tās vannas nevarēja sataisīt. Kad to vienu vannu sataisīja, tad viens pēc otra tanī vannā gāja mazgāties un tad ar tīru, siltu ūdeni noskalojās. Kādreiz gadījās tā, ka es sēdu vannā tajā priekštelpiņā (jo citur nebij kur) un tēvs tagad nāk vakarā mājās. Kā taisa tās durvis vaļā, tā aukstais gaiss mutuļ mutuļiem nāk iekšā un es lienu zem ūdens, lai siltāk. Tāda sava romantika tam visam. Tas arī netraucēja būt optimistiskiem. Kā jau pie ūdeņiem Kundziņsalā bija daudz zvejnieku, arī manam tēvam ļoti patika zvejot ar murdiem un nakts āķiem. Zuši ļoti labi ķērās. Atceros, ka vienreiz bij tik daudz saķerti, ka virtuvē tādi metru gari, manas rokas resnumā rāpoja pa grīdu, mammīte nevarēja tikt galā ar viņiem. Kamēr ņemas ar vienu, pārējie pat lien istabā iekšā. Daļu zušu tēvs iedeva zvejniekiem žāvētavās izžāvēt, pārējos mammīte savārīja aukstajā gaļā. Bija ārkārtīgi garšīgi! Zušus ķēra ar nakts āķiem, bet pārējās zivis ar murdiem. Murdus taisīja no klūdziņām, tad ielika viņus ūdenī un pēc kāda laika vilka ārā un skatījās, kas tur ir iekšā. Es vienreiz, skatīdamās murdus, redzēju, ka tur ir raudas, asari un arī līņi. Tie tādi glumi, apaļi un mīksti, man viņu palika žēl, ka viņus tagad apēdīs un es ielaidu atpakaļ. Tētis bija ļoti dusmīgs, vairākas dienas ar mani nerunāja un dikti mani bāra. Teica, ka es nekā nesaprotu, līņi nemaz tādi lieli nemēdz augt un tas tāds laimes gadījums, ka līņi tagad ir ieķērušies murdā un tagad mēs varētu nogaršot, kā ta viņi garšo un es esu ielaidusi atpakaļ un nekā. Es teicu, ka viņi tādi dikti maziņi bij, man žēl palika, tikai tās lielās raudas un asari palika, no tiem jau ar varēs zupu izvārīt. Atceros arī ziemas laiku, kad slidot gājām un, lai varētu labāk iemācīties, man draudzenei tēvs bij iztaisījis slidiņas ar dubult sliecīti pie zābaciņiem. Viņa iedeva arī man uzvilkt tos zābaciņus, tad mēs pieturējāmies pie ragaviņām un slidinājāmies. Vēl bij viens tāds interesants sporta veids, kad vējains laiks un ledus nav ar sniegu sasnidzis, tad uzsēdās uz ragaviņām, attaisīja vaļā mēteli tā kā buru un tad vējš no mugurpuses pūš tanī mētelī un ātri, ātri tās ragaviņas skrēja uz priekšu. Tas bij tā ļoti interesanti. Ziemā ar māsu gājām uz Mežaparku slēpot, pāri Daugavai un tad gājām tur kalnos. Man bij uzdāvinātas slēpītes tādas, nelielas somu slēpītes, bet nu kaut kādas nezinu Karēlijas bērza, tāds ļoti ciets koks un, starp citu, tagad vēl visi mazbērni ar viņām izslēpojušies. Viņām tikai tie gali bij ne pārāk tādi apaļīgi ar mazu pacēlumu, jo tas koks ciets un nebij nekādu atsperu vai sprādžu. Bija tādas priekšrocības, kad māsa ar savām slēpēm ar klamburiem visiem kāpa tā sāniski vai skujā ar kokiem atspiedusies cīnījās augšā kalnā, es paķēru savas slēpītes katru savā rokā un ātri, ātri uzskrienu kalna galā. Pēc tam iekāpu slēpītēs iekšā un braucu lejā, ja stāvāks kalns, tad es apsēdos uz slēpītēm, ja nav tik stāvs, braucu lejā stāvot kājās. Tā mēs izbraukājām to Mežaparku krustu šķērsu. Bet vienreiz bij tāds pārdzīvojums atkal, ka mājās braucot pie Daugavas pūta taisni pretī rietumu vējš un tik spēcīgs, ka nopūsts viss sniegs no ledus. Mēs ar savām slēpēm, cik uz priekšu ar kokiem pastumjamies, tik kā kokus noceļ, mūs atpūš atpakaļ. Mēs kādas divas stundas cīnījāmies, netikām pāri tai Daugavai un redzam, ka tur māja ir un jau satumst. Mājā logā uguntiņa mirgo, un tuvāk nenāk un nenāk. Mājās mājinieki nobijušies, vai nu kas mežā atgadījies, vai kāda trauma, vai krituši, vai ko lauzuši un kas par lietu. Nu, ar milzīgām pūlēm un pēdējiem spēkiem mājās kaut kā pārkūlāmies. Tas bij tāds smags moments. Kundziņsalā mēs bieži braukājām ar laivām, puiši māsas vizināja ar smailītēm un mani ņēma līdzi. Skolas pārziņa rīcībā bija nodota lielā airu laiva. Vienreiz es biju ar to laivu viena pati apbraukusi apkārt tai mazajai saliņai un tanī attekā iekšā. Tēvs tanī dienā nebij mājā un tad es tā izdomāju pabraukāt. Tēvs nāk mājā un bij nobijies, sadusmojies, kā es varēju iedomāties viena pati braukt, ja straumes uz jūru mani ņemtu un aiznestu. Bet man bailes nebij, es jutos drošībā un biju apmierināta, tikusi laivā, ka man neviens nevar tikt klāt. Zāļains gan tur bija, zāles ķērās pie airiem. Kundziņsalā viņiem bij tāds paņēmiens, kā airēt ar griešanu, vajadzēja tos airus tā kā velk un tad tā kliks, kliks, ja, nokrīt tās zāles un var izcelt ārā. Pretējā gadījumā nāk ārā milzīgas zāles, smagas kā švammes, un nevar pacelt. Manas māsas jau tā mācēja airēt, tad es ar centos tā griezt, cik nu man spēka to lielo airu laivu. Man jau bij tik deviņi gadi. Tā laiva bij tik liela, ka varēja buru likt klāt, mēs pat klavieres vedām tajā laivā, kad pārvācāmies. Jā, un man bij tik liela dūša ar tādu laivu braukt. Tāpat vēl viens gadījums pavasarī, kad ledus jau sāka lūzt no krastu malām nost. Turpat lielajā salā, pāri tai attekai man draudzene dzīvoja, es bieži gāju pie viņas ciemoties un spēlēties. Viņai bij brālis drusku vecāks par mani. Mēs sākām pa tiem ledus gabaliem lēkāt tanī krasta malā, lec pa tiem gabaliem un lec uz tā lielā gabala, un vienā momentā es notrāpu tam gabalam vairāk uz malas un ūdenī iekšā līdz vidum. Tas draudzenes brālis turpat bij blakus, tas mani tūliņ sakampa ciet aiz krāgas un izvilka ārā. Mājas turpat viņiem blakus, tur bij tāda divstāvu māja diezgan liela, tur īrēja dzīvokļus. Aizvāca mani pie sevis, izģērba, dabūja tur kaut ko, ko uzvilkt mugurā. Jāžāvē drēbes, nu, kamēr izžāvēj, mājā nevar iet. Kamēr žāvēj, tikmēr jau tumsa klāt. Tā arī es mājās nestāstīju, kas par lietu, nebija dūšas stāstīt, ka pa tiem ledus gabaliem lēkājām. Vēl bij viens tāds traks numurs, ka skrējām pa baļķiem. Daugavmalā, Sarkandaugavas pusē bija kokapstrādes fabrikas, tur vēl tāda saliņa bij, kur zāģēja kokus un apstrādāja. Tie koki tur vasarā tika atpludināti un tad apkārt tā iedzīti baļķi gultnē un ar ķēdēm apkārt salikti un tad vidū tie baļķi tā brīvi, nu viņi sablīvēti bija, bet viņi tur tā brīvi peld. Tos sauca par koku dārziem. Mēs gājām pa tiem baļķiem lēkāt un skriet, kad skrien, tie baļķi griežas. Toreiz jau tas nelikās nekas traks, bija dikti interesanti, kurš ātrāk un tālāk noskries pa tiem baļķiem. Tagad tā baismīgi liekas. Vasarā mūsu galvenā izprieca bija zivtiņu makšķerēšana. Makšķerējām bariņos ar paštaisītām makšķerēm un tad uz sacensību, kurš vairāk izmakšķerēs. Pēc tam zivis nesām kaķiem, jo ēdamas tās nebija. Bija kazragi, mailītes, nīķīši, bet es vēl šodien nezinu, kas tie nīķīši tādi bija. Zinu, ka teicām tā „iesim nīķīšus copināt, iesim nīķīšus copināt” un gājām pārsvarā uz to tiltiņu, kas no mazās saliņas veda uz lielo un tur copinājām nīķīšus. Kundziņsalas laikā iztikām mēs puslīdz labi. Tajos 30.gados, kad tētis bija skolas pārzinis, daudzbērnu ģimenēm maksāja piemaksas. Tā kā mēs bijām četri bērni, tad viņš par katru bērnu saņēma divdesmit pieci lati, nu un vēl plus tēta skolotāja un skolas pārziņa alga. Mammīte, protams, nekur nestrādāja, pamatā tikai saimniecībā, dārzā. Dārzā audzējām burkānus, salātus, redīsus, dažādas saknītes, arī avenes, zemenes, ķiršus. Tā jau mēs būtu iztikuši tīri labi, ja vien nebūtu sākuši domāt par jaunu mājokli, jo mammīte slimoja ar nierēm, neko smagu nevarēja nest, arī ārstu bij problemātiski izsaukt un vispār ar satiksmi bij lielas grūtības. Tā, nu mammīte teica, ka vajadzētu tikt kaut kur uz sauszemes. Trīsdesmito gadu sākumā sāka dalīt gruntsgabalus Mežaparkā. Tos gruntsgabalus tieši dalīja valsts un pašvaldību ierēdņiem. Tēvs bij iesniedzis pieprasījumu, lai viņam piešķir gruntsgabalu un lūdzis, ja ir iespējams, piešķirt tādā vietā, kur varētu dārzu ierīkot, jo mammīte uz laukiem augusi un dārzu ļoti mīlēja. Viņa nebij pilsētas cilvēks, viņai bij ļoti grūti sēdēt tikai mājās, gribējās tā kaut kur izvērsties. Tēvs dabūja zināt, ka ir daži tādi gruntsgabali, kur varētu ierīkot dārzu, kur nav tikai priedes. Tad tēvam ļoti interesanti iznāca, ka viņam tas gruntsgabals it kā bij iedalīts, bet pēc tam tur bij kaut kādi pārpratumi, ka otram arī tas pats, jo bijuši numuri sajaukti, tad viņi organizēja lozēšanu. Viņš teica tā, ka viņam aklā loze trāpījusies, ka iedeva viņam vislabāko vietu pasaulē. Rīga esot labākā un skaistākā pilsēta pasaulē, Mežaparks esot labākā vieta Rīgā un mūsu mājiņa esot labākajā vietā Mežaparkā. Mammīte vēl atcerējās, kā tēvs mammu vedis uz Rīgu, kad tikko bij apprecējušies un viņi nākuši uz Mežaparku un Zooloģisko dārzu. Tad viņa atcerējās, ka braukuši ar zirgu tramvaju kaut kur Mežaparkā. Tas bijis pirmais tramvajs. Bet sakarā ar to, ka mēs dabūjām to gruntsgabalu, bija diezgan daudz jāmaksā par to. Zeme maksāja 3500 latu un tad par to arī aizgāja lielākā daļa visu ietaupījumu, kas bij bijuši. Iekrājumi vēl bija palikuši no tiem laikiem, kad vecāki aizgāja prom no laukiem, pārdeva govis, zirgu un daļu iedzīves. Tā nu sanāca, ka ietaupījumi aizgāja par gruntsgabalu un māja bija jāceļ no dažādiem aizdevumiem. Neskatoties uz to, ka tēvam alga bija diezgan pieklājīga, mums vajadzēja dzīvot ļoti apdomīgi. 1932. gadā sāka celt māju un divu gadu laikā uzcēla. Būvprojekts bij oficiāli apstiprināts un mūsu māja bija mazākā iespējamā, vairs mazākas nebij atļauts celt. Mājai bij paredzēta veranda, tad augšā balkoniņš un iekšā tā, lai divi dzīvokļi un virtuve ar visām labierīcībām. Tas viss prasīja ļoti daudz pūļu un tādēļ arī, vēl dzīvojot Kundziņsalā mums bija ļoti jāknapinās. Lai mēs varētu iegūt papildu līdzekļus mājas celšanai mēs pārdevām daļu no Kundziņsalas dārza produkcijas. Avenes un zemenes likām nelielos, speciālos groziņos un vedām uz Armijas ekonomisko veikalu. Mēs arī nekur lieki netērējām naudu. Mammīte šuva mums drēbes no audumu atgriezumiem, arī mētelīšus. Tai pat laikā mēs gājām uz teātri un kultūras pasākumiem. Kamēr Mežaparkā cēla māju, mēs jau iekopām dārzu, jo te bij tikai pļava. Tēvs gāja uz visādām pagasta valdēm prasīt, lai šeit uzber ceļu, jo mājas bija rindā saceltas, bet nevarēja ar mašīnām piebraukt, kad lija lietus, tad visas grima iekšā, jo pāri pretī bija purvs. Tad izdevās sarunāt un uzbēra vienvirziena ceļu, un nobruģēja. To ceļu taisīja toreiz bezdarbnieki, pārsvarā sievietes. Tas bij diezgan tāds drūms skats. Tētis teica, ka viņam tā jocīgi palicis, ka viņš ir gājis garām, viņš parasti nesa portfelīti padusē un gāja ar spieķīti. Viņam tāds paradums jau no jaunības dienām. Ar spieķi vai ar lietussargu. Viņš jau gāja normāli, viņam nebij nekādi stājas defekti, bet viņš ar to spieķi bij gājis un tas viņam tā kā tāds atribūts. Viņš teica, ka tās sievietes noskatījušās uz viņu, ka tas laikam viens no tiem kungiem ar portfeli un spieķi, un dzinušas tos truļus, un sākušas demonstratīvi visas dziedāt „Lai līgo lepnu dziesmu”. Tādu situāciju atceros. Kurš katrs jau tai Mežaparkā gruntsgabalu nevarēja dabūt, kam bij tāda rocība un kādi iekrājumi, tad varēja atļauties. Skaitījās, ka tiešām tikai pilsētas vai valsts darbinieki šeit dzīvo. Tanī laikā mājas tur cēla ievērojami ārsti, piemēram, profesora Sniķera māja, tad kultūras darbinieki, arī ievērojami biznesmeņi, pamatā ebreji. Tiem tas maciņš bij biezāks. Vāciešu mājas te vēl bija saglabājušās no agrākiem laikiem. Atceros vēl, kad mēs šeit iebraucām, vācieši izpārdeva mantas, ko nevarēja līdzi paņemt uz Vāciju. Tā mēs iegādājāmies nelielu saliekamo siltumnīciņu, tad tādus ratiņus, kurus viens cilvēks var pastumt. Tie mums pēc tam dzīvē noderēja. Nopirkām arī ūdens šļauku ar visu uztinamo ierīci, pāris krēslus un kafijas dzirnaviņas. Kad mēs ienācām 1934. gadā dzīvot Mežaparka mājā, vēl nebija pabeigti remontdarbi. Remontējām pa vienai istabai, izkrāsojām vēl otro stāvu un jau ielīmējām baltas papīra strēmelītes logos, kas nozīmē, ka tiek izīrēts dzīvoklis. Mums taču vajadzēja naudu, ko maksāt par parādiem. Mēs arī pārdevām to mazo mājiņu Kundziņsalā. Augšējo mājas dzīvokli izīrējām advokātei Šķēres jaunkundzei ar savu brāli. Viņas brālis bija lidmašīnu mehāniķis Latvijas armijā, nu, arī kā armijas instruktors. Apakšējā stāvā mana māsa dzīvoja kopā ar studiju biedreni, kura bija no laukiem un vēl viņas māsīca. Tad tā māsīca ar to advokātes brāli saskatījās un apprecējās vēlāk. Materiālā situācija bija smaga, jo māsa vēl studēja, mammīte veselības dēļ nekur nestrādāja, es un mazā māsiņa gājām skolā. Vidējā māsa bija apprecējusies, bet viņiem arī diezko negāja. Pavīdēja jau doma, lai izvilktu, būs jāpārdod daļa mājas, bet atkal, tā māja faktiski bija ieķīlāta, tad brīvas rīcības ar to arī nebija. Vienīgā cerība bij tas dārzs. Mēs jau bijām sastādījuši augļu kociņus un zem tiem sastādījām zemenes un avenes, viss bij piestādīts pilns. Tēvs nesa no kaimiņiem mēslus un mēsloja zemi. Vienā gadā bij ļoti labi laika apstākļi un tās zemenes ražoja tā kā es vairs savā mūžā neesu redzējusi. Bij tik daudz ogu, ka nebij kur kāju spert un nebij iespējams pat spaini nolikt starp tām zemenēm, visur bij pilni ķekari. Mēs tās ogas lasījām un bērām zālē uz palagiem kā kartupeļus, kad lasa. Mēs lasījām un tētis skraidīja apkārt un ziņoja, ka Visbijas prospektā tur, kur tie zaļie vārtiņi, tur ir zemenes lēti dabūnamas un lai nāk visi pirkt. Un nāca cilvēki, viņi bij pārsteigti redzot to zemeņu lauku, jo neko tādu viņi nebija redzējuši. Tad mēs zemenes šķirojām un svērām, no mazajām ogām vārījām sīrupu. No tām zemenēm, lai arī viņas pārdevām par santīmiem, galā iekasējām 500 latu. Varējām samaksāt vekseļus, kas mums bija par centrālapkuri zviedru firmā un arī procentus bankai. Mēs varējām uzelpot, ka nu jau mūs neuzūtrupēs, zemenes tiešām mūs izglāba. Pēc pamatskolas beigšanas es ilgi domāju, uz kuru skolu man iet mācīties. Es aizgāju uz Olava komercskolu, jo tā bija pilsētas komercskola un tā kā mans tētis bija pilsētas iestādes darbinieks, tad viņa bērni varēja mācīties pilsētas skolās bez maksas. Tajā laikā jau par izglītību jāmaksā. Tad nu es izvēlējos šo skolu, jo arī Olava komercskolas beidzējiem tika nodrošinātas darba vietas, kas tajos laikos bij ļoti svarīgi, jo bija diezgan liels bezdarbs. Pamatskolas skolotāja Ozola tik labi mūs sagatavoja eksāmeniem, ka no manas klases visi tikām tieši tur, kur gribējām, visus konkursus izturējām. Olava komercskolā uzņēma atsevišķi zēnus un meitenes. Meitenes bija tik spēcīgas sanākušas, visām tik liela izcilība, ka beigās uzņēma divas meiteņu grupas. Vienu gadu tad mēs nomācījāmies, kad 1939.gadā mūs pārorganizēja par Ekonomikas tehnikumu, mums uzradās pēkšņi kaut kādas piecas paralēlklases. Salika puišus ar meitenēm kopā un nezinu, no kurienes 2.kursā varēja pienākt klāt tās paralēlklases. Pārvietoja arī mūs no Mākslas akadēmijas telpām uz telpām, kur bija Celtniecības tehnikums, pie Centrāltirgus. Bet tā nebija pēdējā reorganizācija, vēlāk sekoja reorganizācija reorganizācijas galā. Tad jau sākās kara gadi.
Intervija ierakstīta 01.06., 10.06.1993.
|
 |
|