 |
|
       |
Es esmu dzimusi Vladivostokā 1913. gadā. Mans tēvs tur bija ar māti un māsu jau aizbraukuši, lai dzīvotu, lai meklētu laimi. Lai būtu labāk, jo te bija grūti ar darbu Latvijā un viņi aizbrauca uz turieni. Es vienmēr domāju, kāpēc mans tēvs atstāja Latviju. Būtu vienkāršs strādnieks bijis, tāpat kaut kā jau mēs būtu paēduši un nodzīvojuši to laiku. Bet kaut kā toreiz bija tādi savādi uzskati, ja tu esi tāds neveiksminieks, tad vajag pacelties uz augšu. Manam tēvam toreiz Dubultos bija aptieka kopā ar vienu vācieti Rundeli. Kaut kā tur notika ar tām akcijām vai ar kaut ko tamlīdzīgu, mans tēvs bija viņiem galvojis un bija iekritis, ar vārdu sakot viņš bija bankrotējis. Manam tēva tēvam bija lielas lauku mājas un tas tēva tēvs bija miris, mana vecmāmiņa palika un rentēja tās mājas. Tēva mantojuma daļa tika izmaksāta naudā, bet vecākam dēlam bija tās mājas piešķirtas. Tā kā viņš bija savu mantojuma daļu dabūjis, tad bija ceļam nauda un tā mēs aizbraucām uz Sibīriju, nevis ar tukšām rokām. Sākumā tēvs bija Marinskā. Tad viņi no vienas vietas uz otru. Tai Vladivostokā es piedzimu. Un tad Dinsbergu ģimene bija pārcēlusies uz Nikolājevsku pie Amūras (tur viņš laikam bija skolotājs). Mans tēvs ar viņiem jau iepriekš bija pazīstams. Tēva māsa bija precējusies ar Frici Adamoviču un tas bija no Dundagas un tie Dinsbergi arī bija no Dundagas. Tad tur bija iespēja iekārtoties uzreiz, un tad aizbrauca tur visa mana ģimene. Tur bija vairākas latviešu ģimenes. Tad tur mēs gājām ciemos viens pie otra. Visi ļoti labi dzīvoja, smuki dzīvokļi bija, tādi, kā kādreiz filmās redzami, gadsimteņa sākumā kāda mode bija. Mums arī tur tāds skaists dzīvoklis bija Nikolājevskā. Es atceros, ka es biju pavisam maza un man bija aukle japāniete. Māte bija skolotāja, viņa vietēja vidusskolā mācīja franču valodu un vācu valodu. Mans tēvs arī strādāja, viņš aptiekā bija kā tāds provizors vai pārvaldnieks. Viņš brauca arī komandējumos, brauca ar suņiem uz Sahalīnu. Un tad gaidīja mājās viņu. Pilsēta jau nebija diezin ko liela, varbūt kādi 6000 iedzīvotāju. Bet tur jau viss kaut kas bija, veikali un tur visu kaut ko varēja dabūt. Dārzi tur nebija, tur nebija ābeles un es neatceros, ka mēs būtu tur kaut ko sējuši. Tā bija tāda koka pilsēta – viss bija no koka. Tur bija laikam ļoti daudz mežu. Tur bija tādas vienstāvu mājas un viss bija koka, visi trotuāri, viss bija koka. Un mūsu māja bija koka, bet iekšā bija iekārtots kā jau toreiz tā mode bija – smaga ozola galds bija, liela ēdamistaba, liels izvelkams galds. Bija gaiši zaļa plīša mēbeles tanī zālē saucamā, tur bija dīvāns un tur bija krēsli, un tur bija lāča āda. Tur bija viens tāds sienas tepiķis ar Konfūciju – tas Konfūcijs tik ļoti mīlīgi man smaidīja un viņam rokās bija divas zemenes, bet tādas lielas izskatījās, un stirniņa. Mums tur bija sešas istabas, un man acīs vēl stāv, kā viņas bija iekārtotas, kā mēs Ziemassvētkus svinējām, kā mēs Lieldienas svinējām. Pēc krievu parauga bija galdi klāti, pilns sakrauts visādas labas mantas. Tad nāca mūsu draugi un mammas kolēģi. Un mani atstāja aukles ziņā. Ziemassvētki bija brīnišķīgi. Es atceros, ka es netiku iekšā tai zālē, tur bija noslēpumains viss. Man bija lelle pazudusi un nevarēja atrast vairs. Bija tāda vienkārša ēšana, prosas putra, vairāk nekas nebija pusdienā. Tad vēlāk sapucējāmies smuki, mana mamma man šuva pati kleitas. Es atceros, ka viņa teica: “Nav jau labi lielīties, bet es taču smuki šuju jums.” Un tad attaisījās durvis un mēs tur gājām iekšā, auklīte laikam arī bija ar mums un mana māsa. Zināms tikai ģimene mēs bijām, tā jau svinēja Ziemassvētkus. Lielā egle dega un zem egles bija mana lelle apģērbta citās drēbēs. Ļoti jauki, es atceros, tas bija tā sirdī iedēstīts, tie Ziemassvētki. Tas skaistums kaut kāds neizsakāms. Mana mamma sēdēja pie harmonijas un viņa spēlēja “No debesīm es atnesu”, tās Ziemassvētku dziesmas un tā man arī iegājies apziņā, cik jauki. Es patiešam apbrīnojami atceros, kāds tas iekārtojums bija, kādas tās istabas un kāda tā mana mīļā aukle. Es nezinu cik ilgi viņa man bija, varbūt kādus pāris vai 3 gadus. Viņas vīrs bija galdnieks. Es runāju krieviski, bet mana auklīte ļoti nepareizi krieviski runāja un es viņu laboju. Un no viņas es mācījos japāņu vārdus. Viņas vīrs bija tāds ļoti sirsnīgs, vienmēr mani uzlika uz pleca. Viņš šad tad atveda dāvanas, jo viņš bija galdnieks un vienreiz atveda oranžā krāsā tādu koka gultiņu ar tādiem puķu zīmējumiem, tādu apmēram pusmetru garu, tieši tādu kā lellei. Un tad vienreiz viņš man uzdāvināja zeķes, kuras pats bija noadījis. Tām zeķēm bija šķērsām tādas strīpas, bija oranža un zaļa krāsa, tādas spilgtas, bet tās bija no īstas vilnas. Uzvelk kājās un man kož tās zeķes, bet es negribu ierādīt, es negribu apvainot, ka es nevaru izturēt tās zeķes. Atceros, ielīdu gultā ar visām zeķēm. Tad es atceros, ka vienreiz viņi mani aizveda pie sevis, tur bija tāda vietiņa, kur bija jānoauj apavi nost. Un tad tur cienāja mani, es atceros tāds cepums bija ar rozā rīsiem. Viņa ļoti mani mīlēja un es arī viņu mīlēju ļoti. Mēs abas turējāmies kopā. Mums bija arī tāda ķēkša, kas vārīja ēst, bet tā bija tāda jauna meitene Līza, viņa mani kaitināja un tad aukle mani aizstāvēja. Tā mana auklīte (viņai bija jau tā ap 40) nebija tā skaisti apģērbusies, nu kā jau īsta japāniete ar japāņu tērpu. Un viņa man uzšuva mazu kimono. Es vēl tagad atceros to bildīti, kur es stāvu un man iesieta šleife galvā un mēs tur ar auklīti kopā, varbūt arī viņas vīrs tur klāt bija. Bet tas kimono nebija tāds īsts, zem elkoņiem vajag būt, bet tur bija tādas piedurknes. Kājās bija tādas kurpītes – starp pirkstiem izmaucami tādi. Zeķu vietā bija tādi mazi zābaciņi no drēbes šūti, viens pirksts atsevišķi un tie pārējie atsevišķi. Tad iemaucās tādā koka vai tādās tupelītēs no salmiem. Tas bija ļoti jauki, ka man tāds kimono bija, es biju dikti priecīga. Un tad galvenais, ka man bija tāda mode, ka man mūžīgi līdz ādai nogrieza matus. Es nezinu kāpēc – lai labāk aug vai kā. Un es biju tik nelaimīga, ka es stāvēju spoguļa priekšā un man bija tik īsi mati, ka es pat šleifi nevarēju iesiet. Es atceros, ka bija tāda liela guļamistaba, es tur gulēju un mani vecāki tur gulēja, un tur bija tāds liels drēbju skapis, tāds gaišs un tur tāds liels spogulis bija. Un es stāvu tā spoguļa priekšā un man tāda strīpaina, smuka šleifīte, laikam tas auklīte vīrs bija uzdāvinājis, bet man to šleifīti nav kur likt. Es nezinu, kur lai es viņu, un es apsēju viņu ap ausi. Es atceros arī tos momentus, kad viņa mani nēsāja uz ielas. No virtuves bija izeja uz sētu un parādes durvis, tās aiztaisīja. Tur bija tāds parks netālu un tur mēs gājām staigāt. Rati man nebija, viņa mani piesēja aizmugurē, kājas man karājās katrā puse un man bija ļoti omulīgi tā. Japāņi savus bērnus tā nesāja kaut kur staigāt. Tad man vēl uzdāvināja tādu brīnišķīgu izšūtu somiņu tādu pār vienu plecu, kur var kaut ko ielikt. Tad es gāju gar stūriem, tur sēdēja ķīnieši, pārdeva saulespuķu sēklas, un man vienmēr par velti iebēra tanī somā. Visi ķīnieši un japāņi ļoti mīlēja eiropiešu bērnus, baltos bērnus. Sevišķu cieņu izrādīja viņiem. Ko man deva ēst? Kad es biju pavisam maziņa, laikam tas bija tāds japāņu ēdiens – man mūžīgi deva rīsus ar sojas mērci un ola iekšā, bet jēla – jēlas olas dzeltenums. To es atceros vēl tagad, ka tas ļoti labi garšoja. Bet ēdām jau mēs pilnīgi latviskus ēdienus, mums gatavoja tā kā mēs gribējām nevis tā, kā mūsu kalpone gribēja. Māte laikam bija sastādījusi ēdienkarti. Un iepirkās mamma laikam. Man ir viena kartiņa saglabājusies, kurā viņa rakstīja savai māsai vai tēva māsai, ka veikala esot tādi nelaipni, ka pēc tam vairs negribas iekšā iet. Kad es piedzimu, manai mammai jau bija 37 gadi, tā kā viņa jau bija piedzīvojis cilvēks, viņa zināja visu saimniecību laikam. Un tad es atceros, ka tur bija ļoti daudz zivis un tās zivis bija milzīgi lielas, pilnīgi durvju augstumā izstādītas tais veikalos. Ziemā sasalušas, zāģēja laikam viņas. Tad bija sigas, tās bija ļoti smalkas zivis – tādas skaistas, baltas zivis. Par siļķi lielākas. Ļoti garšīgas zivis. Un tās grūda iekšā tanī cepeškrāsnī un tur izcepa. Un pīrāgus arī laikam cepa, jo krievi parasti zivju pīrāgus cepa. Un tādi kalači tika cepti, tā ir tāda apaļa tā kā vaiņags maize, rauga maize. Ļoti garšīga. Lieldienās bija tā saucamie kuļiči, arī tādās lielās formās tika cepti. Tai mājā dzīvoja kāda viena ģimene vēl, tā uz pusi droši vien tā māja. Es atceros vēl ļoti labi, ka tādi lieli logi smuki bija un mēs no tiem logiem uz ielu varējām skatīties. Un tāds liels priekšnams bija, tur bija kur pakārt drēbes. Kalašas bija modē toreiz, uz kurpēm vai kā vilka kalašas, lai ietu pa dubļiem vai ziemas laikā arī. Un tad tās vilka nost. Un es atceros, ka es tās kalašas laizīju, jo tur bija zeme klāt. Bet es zināju, ka tas nav brīv. Bet tikko kāds bija atnācis un vēl svaigs viss, tad es… Nu šausmas! Tad bija zāle, tāda viesistaba. Tur bija no dzelteniem podiņiem skaista krāsns. Kamīns nē, bet krāsns. Tad tur bija zaļas plīša mēbeles, laikam jau viss tika iegādāts. Laikam jau iedzīvojušies bija drusciņ, jo ap 1907. gadu tēvs tur aizbrauca un tad vēlāk jau laikam bija iedzīvojušies. Jo es atceros, kad es pavisam maziņa biju, mēs dzīvojām krievu ģimenē. Viņi bija inteliģenta ģimene, tādi jauki cilvēki. Viņi mums laikam tur deva vienu istabu, kur pagaidām dzīvot tai Nikolājevskā, kamēr vēl nebijām dzīvokli atraduši. Vispār tie krievu cilvēki tur bija tādi sirsnīgi, cik es atceros. Pat latvieši salīdzinājumā tādi nav. Tie bija tādi inteliģenti cilvēki, tur bija vidusskola un tur bija skolotāji. Viņi bija ticīgi cilvēki. Tur bija arī krievu baznīca, pareizticīgo baznīca. Mani tur ņēma līdz kādreiz, bet es tikai stāvēju malā, es atceros. Mani nosvētīja batjuška, bet es jau nepiederēju pie viņiem, jo es biju luterāņu garā kristīta Vladivostokā laikam. Ļoti labi cilvēki bija ap mums, pat ciemiņi nāca pēc viņu parauga, piemēram, Lieldienās. Mēs jau šo to sākām piesavināties no tām viņu parašām. Ēdamistabā mums bija tāds garš galds, tāds liels, plats, metru plats, bet garumā 2,5 vai 3 metri. Tāds ozola, kādi bija toreiz modē. Bija arī bufete, tur bija brīnišķīgi japāņu trauki, pat servīzes visādas. Un krāsns, jo viss bija ar krāsni kurināms. Tad Lieldienās mēs tāpat kā krievi iepriekš saklājām galdus un pāris dienas vispār neko nedarījām – ne vārīja, ne ko. Viss bija uz galda un ciemiņi nāca, mēs arī gājām ciemos. Pa tādu dēli tika rullētas olas, no gultas uz grīdu. Vasarā mēs citreiz tur nepalikām. Vismaz vienu vasaru es atceros bija tādi “Синие воды”. Ar manu mammu mēs tur kopā pavadījām laiku tādā klusā vietā. Tad tur arī iznāca visādas spēlēšanās ar bērniem. Tur bija tādi briesmīgi melni dubļi. Es atceros, man tā patika pa tiem dubļiem, es vēl tagad izjūtu tos siltos dubļus pēc lietus, pa kuriem man patika staigāt. Bez šaubām, neļāva, jo palika visas drēbes netīras. Tas bija tā kā tāds kūrorts, varbūt kaut kādas vannas pieņēma. Varbūt mana mammiņa tur arī ārstējās, es nezinu. Es tikai zinu, ka mēs dzīvojām vienā tādā istabiņā, droši vien īrēta un es briesmīgi par kaut ko raudāju. Logs bija vaļā un mana mamma saka tā: “Ja tu tagad vēl raudāsi, tad nāks viens vīrs, paņems ar maisu un aiznesīs.” Un tieši nāk viens ar maisu un tas saka: “Jā, jā, ja tu raudāsi, tad es tevi aiznesīšu.” Zināms, ka es apstājos raudāt. Bet tā spēlēšanās tur bija ļoti jauka. Tur bija tādi kā kalni, un izgudroja tie bērni visādas spēles. Braucām prom ar kaut kādu tādu kuģīti, pa Amūru laikam, uz Nikolājevsku atpakaļ. Un man tāds žēlums sirdī bija. Es domāju, vai es redzēšu vēl tos kokus, kas tur attālinājās. Tādas jocīgas izjūtas. Man žēl bija vienmēr kaut kā. No bērnības es atceros vienu tādu gadījumu. Man bija tādi ādas zābaciņi, kur es viņus biju dabūjusi, es nezinu. Tur, kur mēs dzīvojam ateja bija ārā. Es esmu ielīdusi tur un aizklapējās durvis ciet un es netieku ārā. Tā bija ziema un apledojis viss. Es uzkāpu ar kājām un gribu aizsniegt to kloķi, bet nevaru. Un es saucu: “Mīļie ļautiņi, attaisiet, es te viena pati esmu!” Es esmu uztraukusies, man slīd kāja un tā viena iekšā tanī caurumā. Tur jau nebija tik dziļš, lai es varētu noslīkt. Es velku to kāju ārā. Māsa tik dusmīga. Zināms, ka viņai tur bija ķēpa liela ar mani. Tādu zābaku jau izmest arī nevar. Bērnībā ar mani runāja tikai krieviski. Tēvs ar māti runāja latviski un es ar dzirdi laikam kaut ko sāku saprast. Bet nekā, taisni brīnums, ka man nemaz nemācīja latviešu valodu. Ar māsu mēs sarunājāmies krieviski. Es pat rakstīt jau sāku krieviski, rakstīju vēstules krieviski, laikam pat uz Latviju. Bet es zinu, ka par krievu valodu es biju tāda patriote, krieviete. Kad man prasa, kādas tautības es esmu, es saku: “Мама, папа латыши, я – русская.” [no krievu val. – „Mamma, tētis latvieši, es – krieviete.” Tā es teicu. Un es atceros tanī bērnu istabā, kur mēs ar māsu gulējām, es tā griezos uz riņķi un šitā pateicu. Es jau nemaz nebiju nelaimīga, ka es biju tai Sibīrijā, nemaz nebiju. Mana mammiņa sāka mani iepazīstināt ar tiem radiem, kas palikuši, piemēram, vectētiņa bildīte karājās pie sienas. Tam es vienmēr piegāju klāt, viņam bija tāds stingrs skats, un es domāju, ka esmu par daudz nerātna. Man bail laikam, ka viņš man rāda kaut kā tā. Tā kā viņa mani gribēja tuvināt vai kaut kā tā, bet ļoti maz viņai bija laiks. Un, kad māte jau bija mirusi, tad tēvs man stāstīja, laikam ilgojās pēc Latvijas, ka tur ir tik baltas smiltis, ja es savā baltajā kleitiņā sēdētu, tad nemaz netīra tā kleita nepaliktu. Es domāju, ka tas nu gan ir jocīgi, jo tur tā nebija. Un viņš saka, ka tur āboli aug. Tur mums nebija ābeles. Un uz ābelēm esot šķiņķi pakārti. Un man acu priekša tā, ka uz koka karājas tādi. Laikam viņš tā jokoja. Viņš tā mīlēja bišķīt jokoties. Vai tas bija labi vai slikti, es nezinu, bet man tā fantāzija uzreiz – iedomājies, tur nu gan ir labi. Un visi latvieši man likās tādi daudz dzēruši pienu, jo tur, kad sastapām vienu otru, laikam gotiņu turēja, viņi bija saimnieciskāki par krieviem. Man bija tāda sajūta, ka viņi visi ir tādi ļoti labi paēduši un baltas tās sejas tādas. Skolā mani tur nelaida, jo bija tai laikā šausmīgi nemieri. Es runāju krieviski. Un, kad uz ielas kaut kāda šaudīšanas bija, cilvēku līķi tur gulēja, es teicu: “Нехочу перевoрота, нехочу переворота.” [no krievu val. – Negribu apvērsumu, negribu apvērsumu!] Nu ja, tā bija tā revolūcija. Mēs tur ar’ drusku jutām, lai gan mūs nevajāja. Pat bija tā, ka manai mammiņai bija sudrablietas, un tur tādu paciņu uztaisīja. Tad tur viens, laikam no vecajiem strēlniekiem, tāds latvietis, tas paņēma glabāšanā. Laikam viņš brīdināja, ka būs slikti, ka mēs visu pazaudēsim. Bet varbūt, ka meklēja vai nav mums kādas zelta vai sudrablietas, vai kaut ko mums var atņemt kā lieliniekiem. Un vēlāk mēs dabūjām to atpakaļ, viņš mūs Vladivostokā satika atkal. Kas tas par ģaģu bija, es nezinu varbūt bija latvietis, varbūt nē. Bet toreiz mums nedraudēja briesmas, neviens mūs nevajāja. Es atceros, ka 1. maijā es gāju ar sarkanu karodziņu tajā gājienā un man ļoti amizanti bija tas viss. Bet tur jau laikam tāpat kaut kas rūga un, kad jau šitie laiki sākās, es atceros, ka manas draudzenes Ņika, Ļuba un Gaļa nāca pie mums spēlēties un tad viņu tēvs bija pazudis un apcietināts. Un tad jau šausminājāmies, ka tur kāds nošauts bija. Un pie mums dzīvoja viens jauns skolotājs tajā istabā, kuru mēs izīrējām, kam nu vajadzēja. Un tas bija apcietināts. Tur tātad arī bija tādi, kas bija pret komunistiem. Es atceros, ka visi šausminājās un mana mamma teica tā: “Kad es vairs nebūšu, uz mana kapa sarkanus ziedus nelieciet un sarkanas drēbes nevalkājiet.” Un mana mamma vēl teica: “Es jau laikam nepārdzīvošu.” Tad viņa teica, lai viņu sadedzina, lai neaprok. Viņai bija nojausma, ka tur būs šausmas, ka tur kaut kāds posts būs. Un tā arī bija. Es taču maziņa toreiz biju, bet kaut ko es tā nojautu, ka tas ir kaut kas briesmīgs. Viņa teica: “Tas izpostīja visu mūsu dzīvi.” Pret inteliģentajiem tad izturējās tā – jūs nekā nedarāt, jūs negribat strādāt. Un mans tēvs vienreiz (tur bija ķieģeļi jānes) atnāca mājās rāpus. Tā kā izkalpināja visus tos inteliģentos arī. Kaut kādus tur ķieģeļus nesa, laikam kaut kāda būve vai kas tur bija jāceļ pa jaunam viss, kad tie komunisti sāka pie varas nākt. Tad šausminājāmies, cik ilgi tā var. Nav pieraduši tie cilvēki. Un tēvam bija sametusies mugura. 1920. gadā mums sākās šausmīgas vajāšanas, kad tos japāņus vajāja. Krievi visus japāņus vienā naktī bija nogalinājuši, nošāvuši. Un, kas neizgāja ārā, tiem aplēja ar petroleju māju un nodedzināja ar visiem bērniem. Un mūsu mājā, kur mēs dzīvojām, mēs īrējām dzīvokli un tur otrā pusē dzīvoja japāņi. Viņi piedauza mums pie sienas un saka: “Ja mēs neiesim ārā, tad esiet piesardzīgi, ka arī jūsu māju nesadedzina.” Bet tad viņi mums atkal piedauzīja un teica: “Mums tāpat ir jāmirst. Mēs iziesim ārā.” Un es atceros, ka es biju tik šausmīgi uztraukusies, ka es skraidīju apkārt ar naktspodiņu un man laikam bija šausmīgas bailes. Vienā vietā, otrā vietā, pagrabā ielīdām un tad redzējām, kā tur vienā vietā, otrā, trešā dedzināja tās mājas nost, kur japāņi dzīvoja. Un tur ļoti daudz japāņu bija. Un es vienmēr domāju, cik labi, ka mana aukle aizbrauca tāpat, viņi bija jau nolēmuši braukt, vai viņi kaut ko juta, ka nebūs labi vairs. Un tad es atceros, ka mums bija paziņots visai pilsētai, ka visiem jāevakuējas. Tas bija tad, kad krievi ar japāņiem karoja. Mūs evakuēja, jo viņi dedzināja tāpēc, ka tie japāņi tur bija ieņēmuši. Lai paslēpjot mantas, neviens jau viņas neaiztiks, nekas jau nebūs, varbūt būs visi atpakaļ. Tad bija tā kā tāda vākšana, ģērbšanās. Man jau tā likās diezgan interesanti viss. Es atceros, ka mēs krāsnī bāzām tādas nešūtas drēbes baķus, kaut ko tādu labāku. Un kaut ko jau paņēmām līdz arī, bet ļoti maz, un tēvam kaut kādas drēbes paņēmām līdz. Man jau toreiz vēl nebija 7 gadi īsti, es atceros mājās bija tāds uztraukums, bet man jau nekas, es sapaunoju tādu mazu maisiņu, savu vienu lelli paņēmu laikam un kaut kādus lelles piederumus, tā traģiski to neizjutu, es tikai jutu, ka kaut kas notiek, ka jāiet prom no mājas. Un tad mēs aizgājām no mājas visi. Es nezinu, vai mēs aizslēdzām vai kā. Bet tukša visa pilsēta bija. Pie pilsētas bija upe un tur laiva bija, kas mūs uz baržām veda. Viņas kaut kur tālāk stāvēja. Tur man arī interesanti likās. Pa priekšu mēs tur bijām uz klāja, bet tad laikam auksts palika. Māsa vēl palika augšā, bet tā kā es biju maza, mēs ar mammu nogājām kajītēs. Tad es atceros tādu skatu. Tur bija arī korejietes un tās meklēja utis sev. No utīm laikam dabū to tīfu un tur laikam kaut kas sākās un tika pārnēsāts. Bet es jau tur neko daudz nepārdzīvoju, tur bija tīri silti un labi, izgulējos. Kaut kāda ēšana mums bija līdz laikam. Es domāju, ka kaut kas katram bija līdz. Uz baržas bija tikai sievietes, bet vīriešiem visiem bija tur jāslapstās mežā. Citas tautības arī bija, jo mēs jau tai pilsētā dažādu tautību dzīvojām. Un jāsaka, ka mammai nebija parasti man laika. Un tikai vienreiz nedēļā, svētdienās viņa mani paņēma aiz rokas, paņēma spirta vai odekolona pudeli, paņēma šķērītes, paņēma adatu un pārbaudīja manus pirkstus. Jo māsai laikam negāja ar tām mācībām un tad to visu brīvo laiku pavadīja ar māsu, mācījās kopā ar viņu, palīdzēt viņai mācīties. Es atceros, ka pie galda sēdēja tajā pašā guļamistabā un māsa mācījās un mammiņa tur viņai palīdzēja. Un es domāju – nē, kad man būs bērni, es gan tā nedarīšu. Tad nu uz tās baržas es vienreiz izbaidīju to, ka kopā esmu ar māti. Tad nu es viņai šo un to prasīju. Un viņai bija apnicis, ka es tā prasu. Kādas 3 nedēļas uz tās baržas nodzīvojām un tad redzējām no tālienes to lielo ugunsgrēku. Tad to pilsētu nodedzināja. Bet es laikam kā bērns to tā neizjutu tik briesmīgi sāpīgi. Tad mēs atgriezāmies atpakaļ krastā tādā laivā un tēvs bija pretī. Viņš bija burtiski saplosīts viss cauri, tikai skrandās atnāca. Labi, ka mums bija viens tāds uzvalks līdz, lai viņš varētu pārģērbties. Viņš pa tiem mežiem bija, vai viņš tur bija bēdzis vai kā, es nezinu, kā tur gājis bija, jo tur viņus jau negribēja nošaut. Teiksim japāņi ļoti baidījās no sarkanajiem, bet tēvu paglāba, jo laikam saprata, ka viņš tāds nav. Nešāva tie japāņi, lai gan mēs jau viņu pusē tur bijām, japāņi jau bija pārņēmuši to vietu. Es atceros, ka tad gan man tā sāpēja sirds, ka tēvs bija tāds šausmīgi lupatās un mums arī nekas nebija līdz daudz. Mēs gājām uz to māju, bet tur tikai drupas bija. Mums tur bija tāds šķūnis ar bleķa jumtu, tāds rievains bija viss, vēl spožs un jauns. Tad tur ierīkoja tādas lažas, lai mēs varam apmesties un pārgulēt. Un tur mamma sāka slimot. Atsaucām ārstu, japāņu ārstu un viņš nevarēja konstatēt uzreiz, ka tas būtu tīfs. Viņš teica, ka tā ir gripa. Mums bija jāsteidzas, lai nenokavētu braukšanu uz Latviju bez maksas. Tur bija kaut kādi pulki, kas vāca mūs kopā, kaut kādi, kas uz Latviju mūs aicināja. Mēs tur kādus pāris pavasara mēnešus nodzīvojām. Man jau tur ļoti patika, tur bija bērni, mēs uzvedām teātri. Ļoti jauki bija, nebija briesmīgi – kā jau bērnam, viņš tās bēdas ātri aizmirst. Un mamma bija ļoti slima, izrādās, ka viņai bija vēdera tīfs, tikai sākumā bija nepareiza diagnoze uzstādīta. Un es atceros tās briesmīgās sirdssāpes sākumā, tas neaptveramais, ka mammiņas nav, kā tas var būt, ka viņa ir nomirusi. Mēs dabūjām atgriezties pilsētā, tur mēs sameklējām tādu nomaļu mājiņu, kas nebija pavisam pabeigta un sarunājām, ka tur varam palikt un mammiņu atstājām pie tā šķūņa tur, kur mēs dzīvojām. Kaste tika sataisīta, tādi īsti zārki jau nebija. Tādās vienkāršās drēbēs – pelēki svārki un blūze viņai bija. Tā tas līķis tur pāris dienas stāvēja. Es zem tās kastes ar puķītēm spēlējos, jau pārgāja tās lielās sirdssāpes. Un japāņi bija ļoti draudzīgi ar mums. Un tēvs bija lūdzis, jo mātes vēlēšanās bija, ka viņa negrib, ka viņu rok zemē, bet lai viņu sadedzina, un viņi viņu sadedzināja pēc viņu parauga. Bet mana māsa bija saslimusi un vienā tādā nomales mājiņā, kur mēs bijām apmetušies, tur viņa gulēja. Bija tāds bariņš salasījušies uz izvadīšanu, un tur savvaļas īrisi auga, katrs kaut ko noplūca, varbūt kaut kādi dārzi bija palikuši. Mēs ejam un tāda veca kundze, Leites kundze, viņai bija mazmeitiņa Dainiņa un tai bija 2 gadi, man bija toreiz 7 gadi. Un mans tēvs lūdza, lai viņa mani pievāc, kad viņš ies pa priekšu. Es tagad palieku viena aizmugurē, neviens mani neredz un es tā apsēžos, es biju tā šausmīgi nokususi, ka es nevaru, un es atceros, ka man bija kauns, ka es nevaru paiet. Un es skrienu atkal – pasēžu un skrienu, pasēžu un skrienu. Tad beigās es redzēju, ka tur bija dūmi, tur svieda puķes. Tad sagaidījām, tos pelnus mums iedeva, tādā kastītē ielika, tādā diezgan palielā. Mēs atgriezāmies atpakaļ uz to mājiņu, kur mana māsa gulēja slima galīgi, murgos jau. Es pārkāpju tam slieksnim pāri un nokrītu galīgi nemaņā. Turpat uz grīdas man uztaisīja kur gulēt, un izrādījās, ka man arī tīfs. Tā mēs vēl nekur netikām. Nabaga tēvs palika viens pats un es brīnos, kā viņš nesaslima. Visādi rūpējās par mums, izsauca ārstu un es atceros, ka nekā nedrīkstēja ēst, nekā mums daudz nedeva un negribējās jau arī laikam. Viņš gulēja virtuvē. Mēs abas ar māsu gulējām istabā uz lažiņām. Māsai sevišķi slikti bija, ļoti smagā veidā. Man bija žēl tēvu, jo tēvs ir atdevis visu no savām drēbēm mums, lai mums būtu mīkstāk, bet pats ir atgūlies tādā dzelzs gultiņā un maliņas, laikam grima iekšā vidū, nevarēja nogulēt. Viņš mazgāja mums drēbes, bet viņš tūlīt liek un vāra, nemaz neizmazgā. Un tā vienu nakti viņš mums pazūd, mēs nezinām, kur viņš ir, jau rīts ir. Tur vispār nemierīgi bija, mēs domājām, ka viņš ir nošauts varbūt, ka viņu varbūt tur par komunistu, jo japāņi tur bija un viņi baidījās no komunistiem. Otrā pusē dzīvoja tie mājiņas saimnieki. Es jau laikam biju uz atveseļošanās pusi, jo varēju piecelties, un māsa teica: “Tu pieej pie sienas un paklauvē un pasaki – mīļie ļautiņi, nākiet palīdziet mums.” Kaut ko tādu, ka mēs esam vienas pašas palikušas. Un es arī piedauzu un šitā pasaku. Vai kāds ienāca vēlāk vai nē, to es nezinu, bet tēvs uzreiz atgriezās dusmīgs: “Ko jūs, es taču tepat biju. Es biju aizsnaudies tepat uz sola ārā.” Pēc kāda laiciņa es sāku celties augšā, bet spēka nemaz nebija – ja sāk drusciņ ātrāk iet, tā pļaķš gar zemi. Tā mēs pamazām abas divas sākām celties, mati mums galīgi līdz ādai tika nogriezti, jo briesmīgi krita tie mati ārā. Un mums abām vēlāk izauga tik skaistas lokas. Pēc tā tīfa un mātes zaudējuma mēs tik šausmīgi viena otru iemīlējām. Māsa sēroja pēc mātes, bet man bija bail atkal kādu pazaudēt. Un tēvs arī bija nelaimīgs, ka mātes nav vairāk. Šausmīgā stāvoklī mēs bijām. Bet es vairs neatceros, kā mēs tikām no turienes prom. Pilsētā nekas vairs nebija. Tā kā tāds tuksnesis. Kaut kur vietām kaut kas bija palicis. Tas šķūnis bija palicis, tas bija viss no tāda rievaina bleķa, tad tas nebija sadedzis. Tur bija tādi plaukti uztaisīti, ka mēs varējām tur palikt. Gulējām uz tādām lažām. Kaut kādi gabali no tās pilsētas bija vēl tādi tā kā neskartāki. Tur tāds pilsētas dārzs bija, es atceros, ka mani tur vienmēr vadāja. Es atceros, ka mēs runājām, ka visi brauksim. Tas kuģis bija pienācis. Lai mēs vēl tiktu uz Latviju laikā. Un tad lasīja kopā tos latviešus visus, bet to es nezinu, kā tas notika. Visi bija aizbraukuši, tikai mēs bijām palikuši tādēļ, ka māte nomira. Es neatceros, ka uz tā kuģa būtu kāds cits latvietis bijis. Tālāk man viss kā miglā. Mēs jau tur diezgan ilgi palikām. Mēs jau nemaz nevarējām paiet, tik vājas mēs bijām. Tās atkal bija briesmīgas rūpes. Tad atkal kuģis nāca un tad mēs ar to braucām. Tai nodegušajā pilsētā mēs kādu mēnesi bijām. 2 gadus mēs bijām Vladivostokā. Tur mēs nomitinājāmies, tur laikam bija kaut kāda māja, kur apakšā bija ledus pagrabs un virsū bija kaut kāda zāle, kur bija daudz krēslu. Tad tur mēs sastūmām tos krēslus kopā un kaut cik varējām iztaisīt kaut kādu gulēšanu. Mums bija manas mammas ķengura kažoks un tas bija ļoti silts, jo tur tik maz bija centrālā apkure, kādu stundu tikai kurināja un visu laiku bija auksts. Es nezinu, kā mēs to salu tur pārcietām. Mans paps gulēja zemē uz kaut kāda mēteļa. Bija viņam zelta vīriešu pulkstenis un to pulksteni nolikām uz loga un tas pazuda. Tik vieglprātīgi! Nozagts bija tas pulkstenis. Māsa arī bija tik nelaimīga par mātes nāvi. Viņa palika viena pati. tagad ar mani viņai bija darīšanas, vajadzēja kaut ko ēst taisīt un mazgāt veļu. Mēs nevarējām nekur aizbraukt, jo mums nebija naudas. Bet bija ļoti labi cilvēki Dinsbergi, tie bija tie, kuri ļoti rūpējas par mums, drēbes deva. Viņiem bija dāča jau tur tanī Vladivostokā, viņi jau bija agrāk aizbraukuši, viņi nepiedzīvoja to postu, ko mēs piedzīvojām tanī Nikolājevskā, agrāk viņi tur bija arī. Viņi par mums visādi gādāja, vasarā mēs dzīvojām tanī vasarnīcā pie jūras, tur bija ļoti jauki, tur man bija rotaļu biedri. Māsa man sašuva kleitas, un abas divas mēs tur staigājām, gājām uz tādu lielu dārzu, kas viņiem tur bija pie vasarnīcas. Pie kopēja galda ēdām, tur bija daudz ģimenes locekļi. Vēlāk mums drusku labāk bija, mans tēvs strādāja pie viena drogu veikala īpašnieka, tas arī bija latvietis, Drēmanis. Sākumā mums ierādīja tādu sliktu istabu, ar klona grīdu, bet vēlāk viņai laikam žēl mūs palika, varbūt auksts tur bija vai kā un viņi savā dzīvoklī. Viņam sieva bija krieviete, Tatjana Drēmane. Mums bija tāda šaura, maza istabiņa, neatceros, vai tēvs arī tur bija ar mums. Varbūt, ka viņš dzīvoja atsevišķā istabā, bet mēs dzīvojām tādā šaurā, mazā istabiņā. Un es tā tīri labi atceros, ka sirsnīga bija tā sieva tam Drēmanim. Viņiem bija 2 dēli un es ar viņiem spēlējos, tādi puikas bija maziņi, apmēram manā vecumā, tad tur mums visādi gāja. Viņiem pavārs bija ķīnietis, bet viņš taisīja eiropiski to ēdienu, bet pats savu veidu ēda. Tur, kur tas drogu veikals, bija tādi koridori, tādas noliktavas un tad mēs skrējām visi trīs pie viņa, lai viņš mūs uzcienā ar savu ēdienu. Tur bija tādi makaroni – gari, gari, tad tos vilkām iekšā. Tas bija tā amizanti. Un tad viņš tur ēda tās jūras zvaigznes vai ko, vārīja tai zupa savā, bet tā viņš bija mācīts pavārs kā eiropiešiem. Sēdēja uz sava soliņa, salicis kājas zem sevis. Tādi brīnumi tur bija. Atceros, man ļoti garšoja baklažāni, tos ēdām tādus ceptus. Daudz jau es izjutu, ka kaut kas jau man trūka, arī varbūt tā ēšana nebija tik brīva, ka mēs varējām kā savās mājās justies, bet tā nekas. Un tad to vienu vasaru mūs aicināja, tas bija Korejas sūtnis Krievijā, viņš bija latvietis, viņam uzvārds bija Zellis, viņš bija tāds ap 40 gadu vecs, un viņš aicināja, lai padzīvo vasaru pie viņa. Tā bija tāda pilsēta Gensana, pie jūras viņa bija augšā tādā krastā, tur bija tāds liels, augts krasts. Mums vajadzēja braukt uz to Koreju vienam pašām ar kuģi. Un tad, kad tā kuģa šūpošanās bija, tad briesmīgi grūti panesams bija. Mēs tādā kopējā kajītē bijām. Viņi ļoti mīlēja baltos cilvēkus tie korejieši. Tas bija korejiešu kuģis, mums ar māsu ierādīja atsevišķu kajīti. Un tad tie ēdieni tur bija tādi, ka mēs nevarējām saprast, ko tur ēst, ko neēst. Es nezinu, ko mēs tur ēdām vispār uz tā kuģa un cik ilgi mēs braucām, bet mums vienu nakti bija jāpavada Seulā, tai galvaspilsētā, to es vēl atceros no tiem laikiem. Tad tur mēs bijām pie viena, atkal kaut kāds sūtnis bija, bet viņš nebija latvietis. Vai viņi bija angļi vai kas. Tad mēs tur pārnakšņojām. Pirmo reizi savā mūžā es redzēju klozetu, es nebiju tādu redzējusi, un es nemācēju laikam kārtīgi uzvesties. Un tad es atceros, ka mums tur deva ēst un sulainis apkalpoja ar paplātēm. Man liekās, ka tie bija no angļu sūtniecības, angļu sūtnis Korejā. Laikam tas latvietis, Zeļļa kungs bija tur norunājis, ka mēs tur varam palikt. Es nezinu, vai mums tur bija kaut kur jāpārsēžas, tāpēc mums tur tā bija, es nezinu. Vai mums ar kuģi bija tālāk jāpārsēžas, es neatceros. Es tikai zinu, ka tur uz tā kuģa bija visādas japānietes un viņām bija tās lielās frizūras, viņas jau netaisa katru reizi, viņas uztaisa nezin cik ilgam laikam. Un tad viņas guļ uz tādiem kaut kādiem klucīšiem, tikai kakls, bet tas viss ir brīvs, lai nesaņurcītu tos matus. Tā kuģis šūpojās un māsai nebija labi īsti, bet vēlāk pierada, kad sāka vairāk braukt, tad nemaz nejutās slikti vairs. Atbraucām uz to Gensānu, tur bija tāda smuka māja augšā kalnā, apakšā bija jūra, tur varēja izģērbties kostīmos un noskriet lejā nopeldēties vēlāk vasarā. Es nezinu, cik ilgi mēs tur bijām, bet agrā pavasarī mēs tur sākām dzīvot. Man ir paglabājusies no tiem laikiem čiekurs. Čiekurus lasīja un dedzināja vai arī lasīja, lai varētu krāsni kurināt. Tur bija priežu meži, tie bija priežu čiekuri. Es atceros to patīkamo smaržu. Tad es sāku justies tā īsti laimīga savā bērnībā, jo tur bija viņiem visādi dzīvnieki, lopiņi visādi – kaziņas un gotiņa, tad bija suni un kaķi, un vistas un pīles, un zosis, aitiņas. Man ļoti tur patika, es tur skraidīju. Viņš briesmīgi saimniecisks bija. Viņš bija izdomājis ar inkubatoru perināt zosis. Viņiem bija tāda ēdienu vārītāja Mirjama, viņa bija korejiete un dzīvoja mazā būdiņā turpat netālu no tās mājas kopā ar savu meitu Sudagi, tai bija 14 gadu. Mēs viena otru mācījām – es viņu mācīju krieviski un viņa mani mācīja korejiski rakstīt un runāt. Viņa bija tik mīlīga, tik jauka, tāda laba. Viņa ar mani apgājās kā ar pieaugušu cilvēku. Spēlējamies. Tad tur viņai sanāca draudzenes un tad visas kopā spēlējāmies un kaut ko jau sāka runāt arī laikam korejiski. Es viena pati arī gāju aitiņas skatīties un kazlēnus, kas tur bija. Tur bija vērsis, kas bija braukšanai un aršanai, nebija zirga. Tas bija briesmīgi, ka viņam to degunu tur dūra. To es redzēju, ka viņam tur kaut kas nopilēja. Un tagad vakariņās ir cepta ola ar speķi, es nevarēju ieēst, es uzreiz domāju, ka tas vērsis. Māsa sēž man blakus un kniebj man, ka man ir jāēd un jābūt rātnai. Bet tā jau ēšana bija laba. Tas Zeļļa kungs gribēja mūs visur vadāt, viņš visādās ekskursijās mūs vadāja pa visādiem tempļiem. Tur attēli visādi bija. Es nezinu, kas viņi tur bija, budisti. Tur mēs krieviski arī runājām, bet es dabūju visādās valodās runāt, jo tur viņiem bija darīšana ar angļu sūtniecību, un tad es tur ar tādiem angļu bērniem spēlējos. Tad tur japāņi nāca. Un tad man dāvināja visu ko, jo man nebija ne lelles, ne kas. Uzdāvināja man japāņu lelles ar tādu saulessargu, ilgi, ilgi man vēl, man liekas, vēl izsūtīšanas laikā vēl man bija mājās tāds saulessardziņš raibs. Tad kimono man tika uzdāvināts un viss kas. Un tad mēs iepazināmies ar ķīniešu parašām un ar korejiešu parašām. Bijām vienreiz vienā tādā rautā pie korejiešiem un vienā tādā atkal pie ķīniešiem, un tur vajadzēja ar tiem irbulīšiem ēst, bet tā kā man galīgi negāja tā lieta, tad iedeva man tādu mazu, mazu dakšiņu, mazu sudraba dakšiņu. Un tik jocīgas lietas, ka nevarēja saprast, vai var ēst vai nevar. Tik atceros, ka diezgan garšīgs bija tāds tējas saldējums zaļš. Ko mani vecāki darīja, kā viņi rūpējās, es nezinu, bet kaut kādi kontakti bija, tā kā tur bija salikta nauda no visādiem draugiem un radiem, un mēs varējām braukt mājās. Tolaik ne visai es gribēju braukt uz Latviju. Man taču tie draugi palika un likās, ka man jau labi ir. Droši vien jau es tā kā latviete jutos. Toreiz man parādījās latviešu valodā ābece, tā bija tāda zaļa grāmatiņa. 9 gadu vecuma es atbraucu uz Latviju un es nemācēju nemaz latviski, mēs taču runāju krieviski ar māsu un visiem. Drusku jau mani pamācīja tai ābecē, šo to jau es iemācījos. “Mazs kaķītis, mazs zaķītis”, šo Raiņa dzejoli es atceros. Bet es jau nemācēju rakstīt. Šausmas bija ar mani. Mēs braucām ar kuģi no Vladivostokas, tas bija 1922. gadā. Ar vienu lielu franču kuģi, kas pēdējo reizi gāja, viņam bija pēdējais reiss. Bija interesanti – gar Indijas okeānu redzējām daudz. Bet tā diezgan trūcīgi mēs bijām apģērbušies, nebija nekāda elegantā tā braukšana. Kajītē bija vairāki cilvēki, bet nebija tāda pārāk liela. Es jau biju pieradusi pie braukšanas ar kuģi, uz viļņiem šūpoties. No sākuma man bija šausmīgi slikti vienmēr, bet tagad nekas. Izņemot, kad mēs bijām kaut kur pie Honkongas, tad bija šausmīga vētra. Tur bija jau nogrimis kāds kuģis iepriekš un tur briesmīgi gāja viss pa gaisu. Un es redzu, ka manai māsai paliek slikti. Un, kad es redzēju, ka viņai paliek slikti, tad man arī palika slikti. Viss bija piesiets ar striķiem, trauki gāja un šķindēja pa gaisu. Bet tādas bailes nebija, bija pierasts jau pie tās šūpošanās, tikai bija slikti. Interesants jau bija tas brauciens, mēs taču visu ko redzējām. Mēs apstājāmies šur un tur. Piemēram, Singapūrā mēs bijām un tur mēs gājām uz leļļu teātri. Kādu laiku mēs tur stāvējām, kādas stundas, to es atceros. Un tad mēs braucām līdz Francijai cauri Suecas kanālam. Tas man tāds labs iespaids. Man bija tāda grāmata, kur bija Bībeles stāsti. Kamieļus es redzēju, kas gāja pa tuksnesi, tas bija tik interesanti. Šis tas jau bija tāds interesants. Man jau bija ļoti jautri tur, tur bija tādi bērni uz kuģa. Bet es atceros, ka mani mocīja tā saucamās “suņa naglas”, tādi augoņi. Tie man bija uz ceļgaliem un vēlāk man radās uz sejas pat, uz deguna. No saaukstēšanās tas laikam bija. Laikam sevišķi labi apģērbti mēs nebijām, tādi diezgan trūcīgi izskatījāmies, bet vismaz bija radi savākuši mums naudiņu un atsūtījuši laikam, lai mēs varētu atbraukt. Tāpēc es domāju, ka viens otrs no latviešiem noteikti palika, kam nebija naudas vai kas varbūt dzīvoja tālāk no Vladivostokas nevarēja tikt kā latvietis uz mājām Tad mēs Marseļā pārsēdāmies uz vilcienu un braucām uz Parīzi. Parīzē gājām uz sūtniecību. Es atceros, ka mums ar māsu bija tādas laka kurpes nopirktas, šņorējamas rudens kurpes. Vajadzēja iet ciemos, tur bija tāds Grosvalds, laikam sūtnis, bet tas bija kādreiz ļoti pazīstams bijis maniem vecākiem. Bet tā kā man uz degungala un vēl kaut kur uz sejas bija augonis, tad mēs nekur neaizgājām. Mēs iebraucām Rīgā 1922. gada 31. oktobrī. Karš jau tikai nesen bija beidzies. Kā bērns jau es tā neievēroju, bet man likās, ka varbūt pat ilgāk nekā mēnesi mēs ceļojām. Kad mēs iebraucām, mans papus bija atnesis saldskābmaizes kukuli. Un tā man uzreiz, ka tā ir Latvijas maize. Rīgā mēs izkāpām, bet neviens laikam nezināja, kādā dienā mēs iebrauksim. Tur tā vecā stacija bija, tagad jau pavisam citādāka, tur varēja paēst brokastis. Mēs tur iegājām, laikam ļoti agri mēs bijām iebraukuši, tad mēs tur paēdām, pasēdējām. Bet tāda drūma diena bija, auksta, kā jau 31. oktobris. Un tad mēs gājām kājām uz Marijas ielu 31, dzīvoklis 13. Bet tagad laikam ir cits numurs tai mājai. Kāpām augšā 5. vai 6. stāvā. Zvanam. Atver durvis mana tante, Adamoviča sieva, mēs pie viņiem palikām, tēva māsa. Skatās uz mums, bez šaubām liels pārdzīvojums. Mēs ne visai skaisti izskatījāmies tur. Tēvam rokā tā urniņa, viena pauna kaut kāda māsai rokā. Varbūt mums kaut kāda bagāža bija, bet to es neatceros. Tā, ne visai skaisti apģērbušies bijām. Mans tēvs iegājis iekšā un pateicis: “Es 15 gadus atpakaļ braucu meklēt laimi. Un tagad atgriezos pēc 15 gadiem ar pelnu čupiņu un diviem nabaga bērniem.”
Intervēja: Māra Zirnīte
|
 |
|