 |
|
       |
1915. gada pavasarī vai vasarā, kad Pirmais pasaules karš bija sācies, latvieši brauca projām uz Krieviju. Un tā Latvijas lauksaimniecības biedrība vai sabiedrība, kur mans papus strādāja, tā pārcēlās uz Pleskavu, un mēs aizbraucām. Nu un tad Pleskavā mēs bijām kādus divus gadus – no 1915. gada līdz 1916. gadam. Mēs dzīvojām pie vienas igaunietes, kurai māja bija Veļikajas upes krastā. Mani vecāki īrēja tur divas istabas. Un man tā 1915. gada Ziemassvētku egli ir palikusi atmiņā – tāda liela, liela egle. Es gan tajā laikā bija tāds triju gadu vecs bērns. Bet es tā atceros, ka tās istabas bija tīri tādas normālas. Mūsu saimniece, kas tur bija, viņa kādreiz bija strādājusi par istabmeitu pie kādas ļoti bagātas dāmas. Un tai kundzei bija nācis kāds tur mīļākais, un tai kalponei tad bijis jāuzmana, lai vecais vīrs neko neuzzinātu. Un tad vēl vienā vietā vecāki īrēja. Tur bija tādas istabas ar plīša mēbelēm. Jā, tāds kā samts. Tām mēbelēm bija tādi pārvaldi, tas man tā palicis ir prātā. Tad tur mēs dzīvojām vienā istabā. Tā istaba bija otrajā stāvā, un garām mums uz tirgu vienmēr brauca krievu zemnieces. Un viņām bija tāda kā kaste uz diviem riteņiem, tas zirdziņš priekšā. Tad tā pati sieva sēž priekšā, aiz muguras viņai tur bija tā prece, ko nu viņa veda uz tirgu, piedzēries vīrs tur gulēja un bērni, un visi tur tā. Un tirgā tad viņas tur sēdēja, pārdeva pienu vai krējumu, vai ko nu citu, un bērni bija klēpi. Vispār tā apkārtne jau tāda dikti nabadzīga. Tā māja piederēja kādam bankas ierēdnim no Pēterburgas. Viņš bija pensionēts un tad viņš tur dzīvoja. Un viņam bija četras meitas, to es tā atceros – man viņas visas tādas smukas likās. Tās vecākās jau bija tādas jaunkundzes, viņām bija spilgti sarkanas zīda blūzes un melni svārki. Un tad vēl bija divi foksterjeri, viņiem bija arī dārzs. Es tikai tā atceros, ka mana mamma vienmēr brīnījās, ka viņi visi tur tā sēž dārzā, dzer tēju – tur bija galds, krēsli un turpat blakus bija miskaste. Bet tam neviens nepiegrieza vērību. Tāpat tur tie šuneļi atstāja savas "vizītkartes", tās tur izbradāja utt. Tā tur dzīvoja tās četras jaukās jaunkundzes, bet tā kārtība vispār tur bijusi diezgan baiga. Dzeramais ūdens mums blakām mājām nebija, nebija tāda pumpja. Tas krieviem nederēja. Viņiem mūžīgi vajag mīkstu ūdeni priekš tējas, čaja jau bija ļoti svarīgs dzēriens, un tam bija jābūt mīkstam ūdenim. Un to mīksto ūdeni parasti ņēma no upes. Tur bija tas labākais ūdens. Bet Pirmajā karā jau tur bija daudz tās infekcijas slimības. Dizentērija, tīfs un tie tīfa veidi jau bija arī dažādi. Un tad valdība izdeva likumu, ka nedrīkst to upes ūdeni dzert un pielika tur klāt pie tās laipas gorodovoju (Kārtībnieks (policists) cariskajā Krievijas Impērijā ). Man liekas, ka viņam bija tāda tumši zila uniforma ar tām siksnām pāri, tāda cepure ar nagu. Un tā viņi tur stāvēja. Bet tas gorodovojs jau arī bija krievu dvēsele, kuram tā mīkstā tēja garšoja. Un tad viņš pagriezās uz vienu pusi un tikmēr to otru pusi nemaz neredzēja, kamēr tās sievas ar tiem tējas traukiem. Un tad tur bija, es tā neatceros, vai tas bija vācietis vai latvietis, tad tam bija tāda liela muca un tad viņš vadāja apkārt pa pilsētu dzeramo ūdeni. Tas bija tāds artēziskais ūdens. Un tad mana mamma, protams, to ūdeni ņēma. Un tad es tā atceros, ka vienreiz bija tā, ka mamma bija ūdeni dabūjusi un ielējusi vienā bļodā, un skatās, ka tur iekšā kaut kādi kukaiņi peld. Mamma jau dikti skatījās uz to, ka ēdienam visam ir jābūt ļoti tīram. Un tad mēs vienu laiciņu bijām arī Staraja Rusā (Старая Руса). Tā bija tāda kūrorta pilsētiņa, kaut kādas vannas arī tur bija, tādi dārzi, to es atceros. Un tad mēs vēl uz Pēterburgu aizbraucām, tur papum kādu vietu piedāvāja. Tur mums arī radi dzīvoja. Bet manai mammai tur nepatika, tās mūžīgās miglas, un tad viņa teica, ka tik daudz svešu cilvēku nāk pretī un visi sveši.
Intervija ierakstīta 06.10.1993. Rīgā
|
 |
|