 |
|
       |
Pirmos gadus pēc kara mēs katru vasaru pa Jūrmalu dzīvojām. Un tur bij ļoti, ļoti jauki tie pirmie gadi. Bet ar katru gadu vienmēr ieradās vairāk īpašnieku, kuri atgriezās atpakaļ no kara gaitām un savas mājas sāka kopt. Dažs jau pārdeva tās mājas, cits pats tur dzīvoja. Mājas tika atjaunotas, pārbūvētas un tika īrētas un tika dārzi tur iekopti. Un tā Jūrmala atdzīvojās. Sākumā trotuāri bij no dēļiem taisīti un ielas visas bij smilšainas. Nu un tad tie cilvēki pamazām radās aizvien vairāk un vairāk un tad tā pludmale līdz ar to jau bij kā spogulis visam. Nu un tad tās sestdienas, svētdienas bij sevišķi biezs, daudz cilvēku bija. Nu un tad jau Jomas iela, piemēram, tā bij veikalu un kafejnīcu, un viesnīcu iela, un tad tur kāds kino bij, un tad tur tā dzīvība vairāk. Nu un pa to pludmali atkal tā vakaros pastaigājās zināmu tādu gabaliņu turp šurp, negāja jau tālu, bija jau tādi gājēji. Un pazīstamus satiek un uzpucējas vakaros, viens uz otru skatās, apsveicinās. Tur bij tādi grozi, tādi lieli, pīti, kuros varēja sēdēt. Tad bij tie atpūtas krēsli, bet tas nebij tik romantiski. Tie pītie grozi bij jaukāki. Tad bij tādi, kur divi varēja sēdēt vai viena varēja sēdēt un tā. Nu un tad ar jau tās modes. Tad vienu laiku, es atceros, bij tāda mode – visām dāmām tādi lakati, tādi tamborēti, ar tādām bārkstīm. Un tad tā pārlika pāri un vakarā staigāja pa pludmali un noskatījās, kāds nu tai un tai. Vienu laiku atkal tādas garas kleitas. Tad vienu laiku dikti īsas kleitas, un tad bija īsi mati. Bet interesantākais jau bij tie peldkostīmi. Pēc kara tūlīt parādījās tie kostīmi, kuri bij bijuši pirms kara. Un pa to kara laiku tur, protams, neviens neģērbās un nestaigāja. Tie kostīmi bij saglabājušies. Viņi bij ar tādām vertikālām vai horizontālām strīpām, balts ar zilu. Tad tā kā bumbierenes, tik tālu bij tā bikse. Un tad bij tāds izgriezumiņš un tāda maza piedurknīte. Un kad jūs tādu uzvilkāt un gājāt jūrā, jūs pēc vella izskatījāties! Visi jau bij ļoti nabagi, nebij jau kā pirms kara, nekas nebij pērkams. Bet tūliņ pēc kara viņus vilka tāpēc, ka viņi bija, citu nebija. Tad sāka nākt modes no ārzemēm, sāka mūsējie braukt uz ārzemēm. Nodibinājās ar tādi modes saloni. Šiks jau bij tas, ka bij vienmēr jābrauc uz ārzemēm. Vai uz Vīni, vai Parīzi, vai Berlīni. Jaunākās modes. Nu uz Berlīni jau bij ļoti labi braukt. Uz Vīni ar. Tur bij lēti. Jo tie nabagi jau bij tā nokāvušies karā, ka viņi bij tik nabagi palikuši, ka viņu naudai nebij nekāda vērtība. Un tad mūsējie ļoti daudz tur braukāja apkārt. Nu un tad mums sāka tās modes pamazām palikt tādas kā Eiropā. Nu un tad palika, protams, īsāks un īsāks. Nu un tad bija dažādas krāsas. Un sevišķi elegants skaitījās melns peldkostīms ar kādu mazu maliņu, tādu dzeltenu vai rozā, vai zilu, un kādu monogrammu klāt. Bet ar jau tādi izgriezumi nebij kā tagad. Nu, bet tad jau tā, kaut cik cilvēcīgi. Bet tas nu tā gadu no gada pamazām veidojās. Un tāpat tās peldcepures. Pirms kara jau un pirmās pēc kara bij te tā kā uzpūsts un te bija tāda riša apkārt. Nu ar tām ta’ gāja. Pirms peldēšanās bija tā, ka krastmalā bij tādas ēciņas. Nu kā tādi šķūnīši iebūvēti tais kāpās. Un tādas kabīnītes, durtiņas priekšā. Un tad nu tanīs gāja ģērbties. Bet ģērbās jau tāpat arī. Tik atceros, ka es bērnībā pa to jūrmalu dzīvoju un brīnījos, ka tā pēcpusdienās tur daudz vīriešu saradās. Nu viņi pēc darba brauca. Un tad viņi staigāja gar to pludmali un tad viņi satika pazīstamus, un runāja visi. Un visi tā kasījās. Tā briesmīgi viņi kasījās. Un ziniet, kā bērns jau visu novēro. Un es tur sēžu un es saku: „Mamm, kāpēc tie vīrieši tā kasās?” Mamma teica, ka viņi visu dienu nosēdējuši vasarā ancukā. Toreiz jau tā nesēdējā kreklos, bet tā kārtīga veste bij un šlipse, žakete un krāga. Nosēdējušies tais kantoros un kur tur viņi visur, nosutuši. Un kad tagad noģērbj visu nost, tā miesa uzreiz, kad gaiss tiek klāt, tad sāk niezēt. Un tad gulēja un sauļojās vešā – veļā. Un tā veša bij balts krekls ar špicēm, biksītes ar špricēm. Nu tāda riktīga veļa, kā agrāk bij. Tagad jau tāda nav vairāk. Toreiz jau viss bija izšūts un ar brudieri vai hēleru utt., un savilkts un pufīgs utt. Un tad tās dāmas skaistas tādā veļā. Tad mana mamma man teica tā: „Latvietes jau tā dara – vienalga kāda veļa, lepna kleita pāri. Vācietēm otrādāk. Vienkārša kleitiņa, noģērbj – apakšā briesmīgi skaista, lepna veļa.” Visā pludmalē no astoņiem līdz desmitiem bij vīriešu peldstundas, un tad nedrīkstēja sievietes iet un ta gāja vīrieši. Kurš gribēja, gāja pliks; kurš gribēja, gāja kostīmā. Tās 2 stundas pludmalē piederēja vīriešiem. Pulksten desmitos vīrieši visi prom, nāk sievietes. No desmitiem līdz divpadsmitiem, tad viņas varēja iet plikas vai pusplikas, vai apģērbtas, kā viņas grib. Tā kā tās 2 stundas bija 100% sievietēm visa pludmale. Un policija staigāja pa pludmali un kontrolēja. Un ta jau kungi, kas tur lūrēja aiz krūmiem un ķīķerēm un visādi – tas jau tur tā kā anekdotēs bija. Nu bija tāda kārtība. Kad viņu atcēla, neatceros. Pēc I pasaules kara Lielupes tilts bij sabumbots. Tas viss bij čupā – tas dzelzs tilts, kur gāja vilcieni pāri. Un otra tilta tur nebij. Un tā kā Latvija bij nabaga un tūlīt dzelzs tiltu uztaisīt nebij spējīga, tad uztaisīja tādu tiltu no dēļiem, kas gulēja virs ūdens tāds. Īsts pontonu tilts tas nebij, tā tāds sapieru tilts. Tāds peldošs tilts, tā kā tas ūdens līmenis tikai mazu gabaliņu no tā klājiena bij. Un tādas margas bij garām un tāds diezgan plats viņš bij. Un vilcieni no Rīgas gāja līdz tiltam, tad visa publika kāpa ārā un skriešus skrēja pāri tiltam, kā domā, uz pasaules galu, lai otrā galā tiktu vilcienā iekšā un dabūtu kaut cik pieklājīgu vietu. Un no otra gala uz Rīgu bij tas pats. Un vagonu jau ar nebija mums. Mēs taču, kā es teicu, bijām nabagi. Un tās valstis, tās karojošās, atstāja vācu platuma vagonus ar tām kupejiņām. Tad tiem vāciešiem bij ar kupejām, katrai kupejai durvis atrāva vaļā, un pa ārpusi gāja dēlis, kur konduktors staigāja. Tie bij priekš īsām distancēm. Nu un tad bij lopu vagoni, tajos iekšā vienkārši salikti beņķi, vienkārši dēļi uzlikti uz tādiem krāģīšiem. Un durvis visas vaļā, un tad mazie lodziņi kā jau lopu vagonos. Un tad bij tā. Katram vilciena sastāvam (protams, tās bija auto lokomotīves, tvaika) vidū pasažieru vagoni, kādi nu viņi bij, daži, un sākumā un beigās atkal daži lopu vagoni piekabināti. Nu un tagad tie, kas izkāpa vienalga no kura vagona, tā kā uz pasaules galu skrēja tam tiltam pāri, lai tiktu atkal tanī vilcienā iekšā kaut cik pieklājīgi apsēsties. Tad tie beņķi lūza, cilvēki kājas lauza, kas tur viss vien nenotika. Man paps stāstīja, viņš ar katru dienu brauca ar to vilcienu, pa to tiltu skrēja. Un vienreiz dikti daudz cilvēku. Un tad es nezinu, vai ūdens bija pacēlies vai vējš no jūras. Vienu vārdu sakot, ūdens smeļas tiltam virsū, un publika tagad izmisusi – nu panika. Un kad tā panika, tad vēl trakāk. Un tad gadījies bij dziedātājs Rūdolfs Bērziņš. Un viņš jau kā dziedātājs un tāda pamatīga figūra, tad tas bij kliedzis: „Cilvēki, apmierinieties, neuztraucieties, nekliedziet!” Un tad viņš bij kaut kā apvaldījis to pūli, un tad viņi mierīgi bij pārgājuši tur pāri. Kad uztaisīja jauno dzelzs tiltu, tad jau ar liela prieka nebija, jo tur brauca pāri zirdzinieki. Jo tanīs gados, kad mani vecāki sāka braukt uz Jūrmalu, tad jau automobiļi bij ļoti maz, nu tikpat kā nemaz. Un viss transports bij ar zirgiem. Tad brauca ārā vasarnieki, veda savas mēbeles no Rīgas, gultas un matračus, un spilvenus, un katlus un ko neko lika kādos ormaņa ratos. Smagie ormaņi, kas veda preces. Un tad tie visi brauca no Rīgas ar zirgu rindām pavasarī un rudenī rindām atkal atpakaļ. Un tad visa tā rinda stāvēja tur pie tā dzelzceļa tilta, kamēr vilciens pārbrauca pāri. Un tad tikai viņi laidās tiltam pāri, jo nāca atkal nākamais vilciens un vajadzēja saskaņot, lai nav neviens atkal no pretējās puses. Jo tur jau nevar satikties.
Intervija ierakstīta 06.10.1993. Rīgā
|
 |
|