 |
|
       |
Rīgā jau toreiz ar ledus bij. Daugavā bij biezs ledus. Tur tad atkal bij tādi vīri ar kamanām, kuras bij tā kā krēsls. Viņām aizmugurē bij tāds rokturis. Un tad cauri tam krēslam, apakšā bija tādas slieces. Un tad jūs iesēžaties un jūs pārved uz slidām pāri. Un tad bij tā lielā braukšana. Braukšana bij tepat no Daugavmalas, no kuģīša pieturas kur bij, pāri uz Āgenskalna līci. Jo tur agrāk bij tāda kuģīšu līnija, jo kas tad gāja – tikai daži tramvaji gāja uz Āgenskalnu, Pārdaugavu. Un visi kājām. Un tad tie, kas tur dzīvoja Āgenskalnā, tie vairāk ar to kuģīti brauca pāri un tālāk gāja kājām. Rīgā bija dzelzs tilti 2 gabali. Viens bij jaunais tilts un otrs bij vecais. Veco dzelzceļa tiltu pārvērta par tramvaja tiltu. Viena tramvaja līnija, kas gāja uz Pārdaugavu, gāja pa veco. Un tas otrs, jaunais dzelzceļa tilts bija tas, kuru uzcēla īsi pirms kara priekš dzelzceļa. Tas, kurš tagad tanī vietā ir. Bet tas vecais – tur ir palikuši daži tie pīlāri. Un tad vilciens gāja pa jauno dzelzceļa tiltu, kuru atjaunoja pēc pirmā kara. Un tad bija pontonu tilts. Un pontonu tilts jau arī bija tāda unikāla lieta. Tas jau ar pasaulē nebij nekur daudz, un Rīga bij ļoti slavena ar to. Jā, un vairāk tiltu nebija. Tikai I pasaules karā, kad vācieši Rīgā bija 1917. gadā, tad viņi uztaisīja vienu koka tiltu apmēram te, Valdemāra ielas galā koka tiltu. Pēc pirmā kara, kad Latvija bija patstāvīga, cilvēki bij jau tādi neierobežoti savās interesēs, nebij jārēķinās ne ar kādu cara valdība, vācu baroniem utt. Varēja darīt ko grib. Un visi bij izslāpuši pēc kaut kā. Gribējās visu ko iegūt, uzzināt un aptvert. Un arī tie, kuri mācīja, tie atkal gribēja pelnīt. Un tā katrs ar savam zināšanām atkal, piedāvāja savas zināšanas, lai varētu eksistēt. Nu un tad Rīgā jau bij bezgala visādas studijas un pulciņi. Zīmēšanu mācīja, modernās dejas mācīja, baletu mācīja, vingrot mācīja, plastiku mācīja. Visādus sporta veidus. Un valodas mācīja. Kādas tik valodas ne! Rokdarbus mācīja, nu visu ko. Ēst mācīja. Nāca modē diētiskās visādas virtuves, kur bez gaļas, tikai kādas auzu pārslas ēda un dzēra piena ķīseļus un tamlīdzīgi, lai nu tiem, kuriem māga nav sevišķi vesela, nav jāēd piparoti ēdieni un tā. Tā kā ļoti liela daudzpusība bij. Nu man jau ar bij acis un ausis uz visām pusēm un gribējās to un to, un to. Vispār jau Rīgā varēja ar daudz kā nodarboties. Avīzes bija pilnas ar sludinājumiem. Bet redziet, neatkarības gados bija tā. Mainījās jau tie materiālie apstākļi vispārīgie. Eiropā bija krīzes gadi, kuri skāra arī Latviju. Un tā kā paps strādāja privātā firmā, tad tai privātajai firmai arī tie apstākļi mainījās. Bija pat tā, ka tas kapitāls, kas tur bija tajās pajās vai kā tur, ka viņas dila un brīžiem nonāca līdz nullei. Un tad brīžiem likās, ka nu ir bankrots un nu vairs nevarēs izdzīvot. Tad atkal mainījās tas viss kopējais līmenis un tad atkal sākās. Tā tirdzniecība uzplauka un tad varēja atkal pelnīt. Tā kā bija tie brīži tādi, kad mēs savilkāmies pat divās istabiņās, tās pārējās izīrēja. Tādi brīži arī bija. Un vienreiz pat bija tāds brīdis, kad bija jau doma, ka nevar vairs dzīvokli turēt, ka brauksim projām uz laukiem. Tā kā tie apstākļi, kādi bija pirms II pasaules kara, nebija jau ideāli, ideāls jau nav nekur. Tikai, salīdzinot toreizējos dzīves apstākļus un kārtību, kāda tur valdīja visās sfērās, ar tagadējo absurdo ārprātu, kāds mums te bija. Tāpēc jau mums liekās, ka tā bija paradīze, bet tāpatās bija savi mīnusi un savi grūtumi. Tāpat bija ļoti nabadzīgi cilvēki, ļoti bija attīstīta palīdzība. Tāpat tas Sieviešu palīdzības korpuss, tas jau arī vēl vairākus gadus pēc kara darbojās, un Benjamiņa kundze, "Jaunāko ziņu" īpašniece, tā jau arī ar lielu labdarību nodarbojās. Viņa jau bija ļoti bagāta. Un bez tam vēl citas organizācijas vai atkal atsevišķi cilvēki, kuriem bija labāki apstākļi, tie palīdzēja, kuriem gāja slikti. Bija arī ļoti nabadzīgi cilvēki. Un es zinu, kad es sāku studēt, es pat domāju, ka, ak šausmas, tad jau nekas neiznāks un kā mēs tad visi dzīvosim. Tā kā es saku, ka nebija jau ideāli. Un ļoti bagātu cilvēku jau Latvijā bija tik, cik var uz pieciem pirkstiem saskaitīt. Un arī viņu bagātību jau nevar mērot tur ar to, kāda ir Eiropā un Amerikā. Tā kā mums latviešiem jau negāja viegli. Runājot par studijām, Latvijā Universitātē jau nebija ne dienas nodaļas, ne vakara nodaļas, ne krievu grupas, ne latviešu. Visa universitāte bija visiem, kas stājās iekšā, jo bij jāprot visiem valsts valoda. Un visi stājās. Skolas bij atsevišķas, kādas nu katrs gribēja, bet Universitātē visiem valsts valoda. Un vienalga, tu strādā vai nestrādā, kad tev ir laiks mācīties, tava darīšana. Lekcijas notiek no astoņiem rītā līdz deviņiem vakarā vai desmitiem. Un, kad tu vari, tur tu ej. Kur tu nevari, meklē no kolēģiem, grāmatās. Nu tā. Mums bij tādi cilvēki, kas strādāja un mācījās. Tie mācījās ļoti ilgi. Tad tur gadi desmit, divdesmit, kamēr nobeidza augstskolu. Bet es jums teikšu, tie bij vērtīgi cilvēki, jo viņi, tik ilgi mācoties, iegāja tai savā priekšmeta pilnīgi iekšā, vai viņi jau strādāja tanī veidā. Viņi jau iepazinās ar visiem tajā priekšmetā esošiem speciālistiem. Viņi pilnīgi visu to savu dzīvi pamazām saistīja ar to attiecīgo sabiedrību, kura veidojās tajā priekšmetā. Un ar visu to darbību – praktisko, teorētisko utt. Viņi pabeidza un bija gudri un prātīgi cilvēki. Un tad Ulmanis kādā 1938. gadā izdomāja, ka ir jāpalīdz jauniem cilvēkiem mācīties. Un viņš teica – visi tie, kuri darbā strādā un mācās, viņš dos stipendiju, lai viņi var nobeigt augstskolu un pēc tam būt pilnvērtīgi sava aroda pratēji. Nu, protams, ja tu negribēji, varēji nepieņemt to stipendiju, kulies tāpat. Bet tad es neatceros vairs, man jau tās naudas nekad prātā, cik tā summa bij liela. Tad mans vīrs ar pārgāja uz to stipendiju, lai viņš varētu to skolu pabeigt.
Intervija ierakstīta 06.10.1993. Rīgā
|
 |
|