 |
|
       |
Mana vecāmāte un vectētiņš no mammas puses dzīvoja Zemgalē pie Dobeles, Šķibes pagastā. Mums mājas tur bija „Lēpju lāči”. Vectēva tēvs bija tās mājas izpircis no muižas, viņš tur bija rentējis un vecs jau būdams. 68 gadus vecs viņš varēja būt pilntiesīgs saimnieks savā mājā. Un es vēl biju saglabājusi to izpirkšanas dokumentu, un tur ir rakstīts: uz mūžīgiem laikiem. Zemgale tomēr ļoti atšķiras no citiem Latvijas novadiem. Zemgalē tie saimnieki bija tomēr turīgāki, viņi vieglāk tika pie pārticības nekā pārējos Latvijas novados. Un līdz ar to bērnus varēja labāk skolot un apgādāt. Un cik es atceros, tad viņu mājās un arī kaimiņu mājās, kur es tiku bijusi, nekas tāds spilgts tautisks neizpaudās. Citur, kā es tagad klausos un skatos, visur ir briesmīgas tautasdziesmas un apdziedāšanās un visādas tur izdarības dažādos svētkos un ticējumi dažādi. Es Zemgalē to netiku redzējusi. Vecaimammai bija pūra dvieļi, pūra palagi un brūtes krekls – tas bija tik brīnišķīgi izstrādāts. Vispār visi jau tolaik smalkus rokdarbus strādāja. Līgavas kreklam bija šitāda milzīgi plata josla tādā ovālā veidā ar izvilkumu. Tad dvieļu gali tādi bija un palagiem un spilvendrēbēm. Tas bija no jaunības dienām viņai. Ta vecumā viņa vērpa, adīja cimdus. Bet tautiskas mājās bija trīs pūra lādes un viens vecs skapis. Uz tām pūra lādēm gads nebija uzkrāsots, viņas bija apkaltas ar tādiem metāla rotājošiem elementiem, bet tā trešā bija ar tādu velvētu vāku, tādiem bagātīgiem rotājumiem un no metāla bija gada skaitlis – 1812. gads. Nu pārējās mēbeles varētu teikt tādā kā bīdermeijera stilā. Vecaimātei pūra mēbeles no dzeltena oša, ļoti skaisti krēsli. Vēl manai vecaimātei bija sudraba karotes. Tā kā viņiem jau viss bija tā labi, labas mēbeles, trauki un viss. Vecāmamma tādas tautiskas prievītes pina, viņa mani arī iemācīja, tad tās viņa sēja, kā mēs sakām, štrumbantu vietā. Un tad viņa bija kaut kur mācījusies mākslīgās puķes taisīt. Viņai tās bija tik skaistas, ka Rīgā pat veikalos tādu nebija. Un tad es prasīju: „Kāpēc tad tu tādas taisi?” Un viņa teica: „Lai varētu naudu nopelnīt, lai man būtu pašai sava nauda, lai man katru reizi nav vīram jāprasa.” Nu un tad šitās puķes lika pie aubēm. Un Zemgalē ļoti labi kvieši auga, tur dzīvoja labāk nekā citur. Un drēbes viņi pirka, paši neauda, jo pašu austas skaitījās prastas. Vecāmamma bija tieši pretēji vectētiņam, kurš pat nevarēja ciest, ka cūku kauj. Un viņš citu klātbūtnē pat kreklu nevilka. Viņš bija liels grāmatnieks. Pēc viņa nāves jau tur visu izvazāja, vecmāmiņa nelasīja, tā tikai ņēmās ar savu saimniecību. Bet vecamtēvam bija visi pirmie žurnāli, kādi Latvijā bija bijuši. Un tad atkal visādas lugas. Alunāns uzveda Jelgavā tādas ludziņas, katrā burtnīciņā bija atsevišķa luga. Un vecaistēvs bija ļoti muzikāls, viņš mīlēja dziedāt. Vecāmamma teica, ka viņam ļoti skaista balss bijusi, viņš arī korī dziedājis, un mīlēja teātrī iet, kad iebrauca pilsētā, bet vecāmamma neatzina teātrus. Viņa teica: „Ko jūs tur muļķības skatāties? Tepat apkārt ir tas teātris!” Vecāmamma bija tāda ļoti praktiska, tāda taisnīga, noteikta. Vecaistēvs bija tāds maigāks un tāds sapņotājs. Vecāmamma bija ļoti laba saimniece, visi tur Zemgalē taisīja garšīgi ēst. Viņa brīnišķīgi cepa tādas rupju kviešu pladiņas. Tie bija tādi apaļi kukulīši, tādi ārkārtīgi garšīgi. Un vecāmamma vienmēr mācīja – ja tu gribi garšīgu ēdienu, tad nežēlo karotīti krējuma. Un tad atkal cepa tādus kriņģelīšus, kur bija sviests un krējums klāt, tā labi samīcīja un tad viņi burtiski mutē izkusa. Tad, protams, visādas gaļas cepa. Daudz putnus turēja, tad tās vistas vienmēr kāva, tās tad bija ko ēst. Gaļa bija katrā ēdienreizē. Bet laukos jau vienmēr svaiga gaļa nav, tas ir tikai tad, ja kādu lopiņu kauj. Bet vienmēr bija žāvēta gaļa, vienmēr karājās kāds šķiņķis. Un, kad vajadzēja, tad kādu šķēli nogrieza un mērci uzkaisīja jeb tāpat pie kartupeļiem apcepa vai atkal pie biezputras. Vecaimātei bija 52 hektāri zemes. Un viņa arī teica, ka viņas māja esot tik maza kā saujiņa. Apkārt bija tādi uz 80-120, pat 180 hektāru. Tādas mājas tur bija apkārt. Tur audzēja kviešus, miežus, āboliņu. Agrāk jau nebija cukurbietes, tās jau tikai Latvijas laikā sāka. Kartupeļus maz, tikai tā pašu iztikai. Kurzemē tos kartupeļus audzēja un rudzus. Bet šeit rudzus tikai kādus pāris maisus nokūla, lai būtu pašiem maizītei. Bet kviešus pārdeva, no tiem varēja iztikt, tas bija tas ienākums. Kad vecaistēvs jau bija vecs (viņš 1919. gadā nomira), vecāmamma sākumā paņēma pusgraudnieku. Tas tur dzīvoja, apstrādāja to zemi, bet pusi no ražas deva saimniekiem. Kad vecāmamma vairs nevarēja... Uz Rīgu viņa negribēja nākt. Viņa atbrauca, padzīvoja un pateica, ka „Jūs tā kā čurkstes mūros.” Tad viņa gāja atpakaļ un dzīvoja savā mājā. Un tad viņa tur izrentēja – tad viņai bija tā rente, tad tur visādus produktus deva, tā kā viņa pilnīgi iztika. 1940. gadā tur to zemi ņēma nost un tas rentnieks tur aizgāja. Vecāmamma visu to pārdzīvoja un tad viņa nomira. Un tad mēs ar vīru palikām ar diviem maziem bērniem pilnīgi plikā tukšā mājā. Un tad es atceros, ka mēs tā sētā tur stāvējām un atnāca partordziene (vietējā komunistu partijas sekretāre), tā bija ģērbusies tādā sarkanā mētelī un sarkanos cimdos, un tā tur kādas klaušas gribēja uzlikt. Tur jau katru dienu staigāja apkārt ar visādiem apkārtrakstiem, kas ir jādara. Bet mums nebija nekā – ne ratu, ne zirgu, pat ne kaķa nebija. Tās iedzīves tur nemaz nebija. Padomājiet, 1919. gadā nomira vecaistēvs, vecāmamma vairs nesaimniekoja, viņa kādu gotiņu turēja un vistas un bija pusgraudnieki (nomnieki, kas par zemes lietošanu maksā ar pusi ražas) un tad pēc tam bija rentnieks (personas, kas rentē no zemes īpašnieka zemi (māju), par to maksādami ar savu darbaspēku vai daļu no ražas). Tā kā nekas vairs nebija. Ja kas vēl bija, tad tas bija nozagts. Un visa māja tukša un nekā nav, tikai mēbeles un trauki, kurus es no Rīgas atvedu. Tur jau visi tie apkārtējie lielie saimnieki baidījās par savu mantu. Bet tad bijušais rentnieks iedeva savu zirgu uz viena laiku, tad viens cits saimnieks iedeva zirgu atkal uz vienu laiku. Tad mēs tur govi nopirkām par uzvalku, tad par radio kaut ko nopirkām. Papus ar pamāti drusku piepalīdzēja, lai mēs tur kādus ratus varētu nopirkt, zirgu grābekli. Un tā mēs tur pamazām knābājāmies. Un tad sapazinās tā vairāk ar tiem kaimiņiem. Vienam bija traktors, tas tad nāca palīgā uzart zemi. Nu un tā mēs tur kādus četrus gadus nodzīvojām. Nu pa vasarām jau tur bija biezs, tad tur radi sabrauca, tur bija brālēni. Viens strādāja pie veterināra, viņš bija praksē atsūtīts, tad pie mums tur dzīvoja Tad atkal otrs ar savu draugu, lai nebūtu vasarā pilsētā jāpaliek. Bet tas viss jau nāca tad, kad krievi bija projām. Vispār te bija ļoti interesanti – mēs taču redzējām, kā Jelgava dega un kā krievu armija brauca pa šoseju. To šoseju jau mēs varējām redzēt. Un tad pa grāvjiem viņi skrēja tā saliekušies rindiņā, lai nebūtu pie mājām tuvāk jāiet. Nu un tā mēs saimniekojām. Tie puiši jau arī palīdzēja. Un tad vajadzēja ņemt krievu gūstekņus. Mūs izsauca uz pagasta un iedalīja. Bet tie bija feini puiši. Un visās mājas bija. Es jau domāju – ak, dievs! Bet tie bija tad feini puiši un viņi kopā ar mūsu puišiem visi bija viena komanda. Divi. Tas viens bija visu laiku, bet tie pārējie mainījās. Un tad man bija viena veca krieviete Anna, kuru arī pagasts iedeva, tā bija no Latgales. Tur vācieši skatījās, ka dzīvo bez darba. Bet viņa bija pensijā, kādreiz uz dzelzceļa strādājusi, vīrs arī bijis dzelzceļnieks, un viņa dzīvoja pie radiem Latgalē. Un tur Latgalē bija pilnas mājas ar cilvēkiem, tur jau tā zemīte bija maz un cilvēku daudz. Un tad tur vācieši bija iztīrījuši visu. Atveda uz Zemgali, jo te jau cilvēku nebija. Un tad man ar viņu bija labi. Kaimiņi gan teica, ka viņa ir komunistiene, bet es to tā nejutu. Mēs labi sapratāmies. Es vēl krieviski iemācījos runāt. Viņa labi ēst taisīja. Viņa jaunībā bija bijusi Rīgā pie bagātiem žīdiem par saimnieci. Un mēs tā labi satikām, tā kā visi tie krievi, kas toreiz bija mūsu mājās, visi bija ļoti labi cilvēki. Tēvs dažreiz brauca ciemos un mangot produktus. Vācu laikā jau ar produktiem bija tā. Bet vismaz, ja uz kartiņām bija, tad bija droši, ka tu dabūsi. Pie krieviem jau kartiņas bija, bet ar to dabūšanu jau bija cita opera. Tad viņi atkal palīdzēja vienu otru lietu nopirkt, kas mums saimniecībā bija vajadzīga. Tad jau kas mums bija, to jau mēs devām. Vistas parasti, rupja maize vai kāda miltu kulīte. Vienu gadu es atceros, kam mums ļoti labi zirņi izauga. Ar to gaļu jau bija švaki. Un kā mēs kādu lopiņu nopirkām, tā pagasta bija rīkojums, ka jānodod gaļa. Nu tā iznāca. Un tad es atceros, ka profesors Ziemelis bija nopircis kaimiņos vienu māju. Viņš Latvijas laikā bija tās izglītības kameras priekšsēdētājs. Tos Ziemeļus tad aizveda un viņa brālēns atbrauca no Rīgas, dzīvoja tanī mājā. Un tad viena govs bija lēkusi pāri grāvim un ko tur salauzusi un tā govs bija jānokauj. Tā bija tāda ļoti laba barojuma. Un tas Ziemeļa kungs domāja, kur nu viņš liks viens pats. Tad izdomāja vienu daļu ar mums dalīties un nodot arī tajā nodevā. Nu tad bija tā, ka to pusi govi aizveda nodot armijas vajadzībām un to otru pusi mēs sadalījām. Nu un tā tur visādi gāja. Bet mūžīgi jau kaut kas trūka un kaut kā nebija. Tie puiši tur dzīvoja un visi taču ēd kā vilki. Un bija jādomā, ko dot priekšā. Tas tā bija līdz 1944. gadam, jo tad mums bija jāmūk no mājām ārā, ja negribēja, lai nošauj vai lai aizsūta uz Sibīriju, jo tad nāca tas lielais krievu iebrukums. Tas nāca no Leistuvas (Lietuvas), tur cauri Bauskai, Jelgavai, Tukumam, līdz pat jūrai. Un es atceros tad, ka vīrs aizbrauca uz pagastmāju, bija tāds vakars. Un tāds diezgan vēls jau, un tā Anna aiziet gulēt un mazie bērni arī jau guļ. Un es staigāju gar to māju un man tik briesmīgi nelāga sajūta. Un pamalē viss dun un tās svecītes iet.. Un es vēl iepriekšējo dienu dārzā tomātus sēju, man bija kādi 80 stādi... Un tādi ļoti skaisti un man tā roka neklausīja, tikko kā apsējs bija noņemts. Un tā es tur noņēmos un klausos, kā tajā leišmalē tā dun. Nu dumjš cilvēks – kamēr vēl sētā bumbas nekrīt, tā jau vēl nekas nav. Un tā es tai mājai apkārt staigāju un man tik baigi, tik baigi... Un tad tas vīrs atbrauca. Un otrā rītā zvana telefons. Zvana no pagasta valdes un saka: „Brauciet projām, krievi ir jau Jelgavā! Ja jūs gribiet glābties, tad brauciet Liepājas virzienā!” Izejam ārā un skatāmies, un redzam, ka no Jelgavas puses dūmi ceļas. Un mēs esam no Jelgavas 30 kilometrus un kas nu tur ar tanku atbraukt! Nekas Un tad bija jāpakojas un jābrauc. Kaimiņiene vēl atnāca un tā vēl savu zirgu iedeva, mūsu zirgs bija klibs tobrīd palicis. Un tad mēs atkal iedevām viņiem savu. Bet viņi nekur nebrauca un tad vēlāk viņus izveda. Es tā nevarēju nemaz saprast, kas tad man ir jākrāmējas. Un man vēl bija tāda sajūta, ka nu es tagad tajos ratos iesēdīšos un tad nu es braukšu pa visiem ceļiem, kur esmu katrai vēja pūsmai padota un ko tad es ar tā mantām tur darīšu. Tās būs tāpat pa grāvmalām. Un bija 3 mazi bērniņi. Un es tā tās lupatas tur sasviedu un vienu otru lietu, kas būtu vajadzīga, to atkal nepaņēmu. Tad braucām uz Kurzemes pusi. Tad bija tā, ka no rīta mēs vēl bijām saimnieki savā mājā, bet vakarā mēs bijām nabagi un mums bija jālūdz svešās mājās naktsmājas. Ar zirgiem divos ratos mēs braucām. Tad vēlāk tos ratus mēs atkal atdevām. Tajos ratos bijām mēs ar savām pendelēm. Nu paņēmām kaut ko no drēbēm, viss pārējais palika. Pirms tam visus tos gūstekņus armija paņēma. Bija apkārtraksts no pagasta, ka visiem tur jāierodas. Tad no pagasta viņus kur tur aizveda tālāk, viņi jau bija pakļauti armijai. Un tad palika tikai tā kalpone, tā Anna. Un tā jau tur rindām brauca. Un es tā skatījos un man asaras bira, es tā domāju – šitie latviešu cilvēciņi! Kas nu kuram tajā vezumā bija. Un veci cilvēki un bērniņi. Tas viss bija drausmīgi.
Intervija ierakstīta 06.10.1993. Rīgā
|
 |
|