 |
|
       |
Mana tēva vecākiem bij tur lauku mājās pie Gaujas, Lodes pagasts toreiz saucās, “Miķēni”. Tur bij divi “Miķēni” un tie abi piederēja viņa vectēvam. Un tam vectēvam dēls un meita bij, bet viņam bij arī no pirmās sievas ģimene. Bet šite dēlam viņš bij atdevis vienu māju “Jaunmiķēnus” un tos “Vecmiķēnus” viņš bij atdevis meitai. Tā kā tie bij no turienes un tur viņi palika. Manam tēvam nebij neviena no tām mājām. Viņš 14 gadīgs jau bij aizgājis projām no mājām, jo viņam bijis sunīts un viņš dikti to sunīti mīlējis, un tas sunīts ir palicis traks un sakodis govis un vectēvu. Un vectēvu veduši uz Petrogradu ārstēt un izārstējuši, un govis vajadzējis likvidēt. Un to sunīti ieslodzījuši rijā un tas sunīts dikti kaucis, un viņam bijis dikti žēl un viņš izlaidis to sunīti. Un tad, kad viņš bij izlaidis to sunīti, tad par to jau viņš dabūja sodu. Nu kādu sodu – viņš izdzīts jau nebij no mājas, bet patīkami jau nebij. Nu tad onkuls bij atbraucis ciemos. Un tas bij Cēsīs būvuzņēmējs, un tas viņu bij paņēmis pie sevis. Un tā no mājām ar 20 santīmiem viņš ir aizgājis. Toreiz laikam santīmi nebija, kapeikas. Un tad viņš bij pats strādājis un pats mācījies, beidzis amatnieku skolu, kur zeļļi bij un visi šitie te. Un no pēdējā kursa bija paņēmis Ķergavs viņu, jo tas Ķergavs jau bija būvuzņēmējs Rīgā, viņš ļoti daudz namus cēlis Rīgā. Un tad viņš paņēmis tēvu pie sevis strādāt, un tā tēvs visu mūžu pie Ķergava nostrādāja. Nu pašās beigās, kad Ķergavs vairs nenodarbojās ar to, tad tēvs pats Rīgā kā uzņēmējs bij strādājis. Pie Ķergava viņš kā būvvadītājs bij. Viņš ļoti daudz, kādiem 67 namiem Rīgas centrā ir bijis būvvadītājs. Mamma ir bijusi Rīgā sakarā ar to, ka viņas tēvs ir nodevis visu dēlam. Viņam bijuši lopi un viss kas. Viņš pie sulaiņa ir strādājis, bet viņam bijusi arī sava saimniecība, un to visu viņš ir nodevis dēlam. Un mamma nav gribējusi, viņa ir padomājusi, ko tad viņa pie brāļa par kalponi dzīvos, un viņa ir aizšāvusies uz Rīgu. Aizbraukusi uz Rīgu un tur tad viņa ir mācījusies mēteļus šūt – mēteļu šuvēja viņa ir bijusi. Bet mana mamma lieliski runāja vāciski, lieliski runāja krieviski, tā kā toreiz cilvēki bij kaut kā citādi. Kad bija I pasaules karš, tad tas Ķergava uzņēmums uz Harkovu bij pārbraucis. Un tēvs bij aizbraucis līdz. Tad viņš aizbrauca uz Petrogradu (Pēterburgā) un tur apskatījās, un tad viņš atbrauca mums pakaļ un aizveda mani un mammu uz Petrogradu. Un tad mēs tos kara gadus bijām Petrogradā. Arī kad revolūcija sākās, mēs bijām Petrogradā. Kaut kas likās tā, ka akmeņi birst, un nevar saprast, kas tur ir. Izrādījās, ka tad bij sākusies tā šaudīšanās ar ložmetējiem un ko tajā naktī. Es tik atceros, ka mēs braucām uz Vasīlijas salu (Васылевская остров ) pa svētdienām, bet centrā mēs dzīvojām. Mums bij trīsistabu dzīvoklis un tad mēs dzīvojām tur kopā – mamma, papus un es. Un tad dzīvoja vēl vecmāmiņas brālēns un viņam māsas dēls, tas gāja tur ģimnāzijā. Mēs visi dzīvojām kopā. Es to arī neatceros, vai no Rīgas vai no tiem laukiem tēvs mūs aizveda uz to Petrogradu. Es tik atceros, ka mēs aizbraucām uz Petrogradu un tad tur jau viņš bij istabu sarunājis pie vienas dāmas, bet tur mēs bijām ļoti neilgu laiku. Un pēc tam bij tas lielais dzīvoklis – tas trīsistabu. Faktiski četristabu, bet tā viena istaba bij tumša. Un no tās pirmās dāmas es atceros, ka viņa meta naudu ugunī. Tā runa bij, ka viņa to naudu it kā būtu kalponei devusi, bet, ka tā kalpone nav izdarījusi, meta to naudu ugunī, tā kalpone lai skatās. Trīsistabu dzīvoklī tēvs, māte un es biju, un tad bij manas mammas brālēns Mārtiņš Ādams un tad bij Gustiņš, viņam māsas dēls, un viņa māsa bij, tā veca tante, tad tie tur bij. Es atceros, vienreiz, kad es skrēju, un nāca pretī no tās tumšās istabas mana māsīca pie manis, mammai brāļa meita, un viņa nāca un es gribēju viņu apķert, un kā šitā ķēru, saķēru karstu gludekli. Un tad, ka pa vakariem notika dziedāšana, tas Mārtiņš diriģēja un tad tie jaunieši, kas tur vēl bij, nevis mēs, es jau biju mazs bērns, bet tie jaunie cilvēki, mamma (tēvs nē, jo tēvs bij paguris, viņš atnāca no darba mājā, viņš strādāja kaut kur toreiz kādā fabrikā) un tā māsīca mana, tā jau bija laikam 15 gadi par mani vecāka, tā jau bij kādi 20 gadi, vairāk, un tas Gustiņš – tad tie visi dziedāja kādas dziesmas pa vakariem. Tad tur sanāca citi latvieši, tad tur gāja rotaļas un runājās, tā es atceros. Tad es atceros, ka viena liela mocība man bij pupu zupa. Man ļoti negaršoja tā zupa, es dabūju pusdienā to zupu, es neēdu, man negaršoja. Vakariņās citi ēda kaut ko citu, man atkal to pupu zupu deva, es atkal viņu neēdu. Un tā es laikam vēl vienreiz dabūju to pupu zupu un tad es sāku viņu ēst, jo es no viņas vaļā netiku. Agrāk jau tā audzināja. Dabūju to pupu zupu. Tad es atceros, ka bija sanākuši visi virtuvē un tēvs rādīja, kā var pankūkas apmest, ka nevajag tā griezt, bet pasviež uz augšu. Un tagad nu viņš rāda, kā to darīt, visi tur sagājuši un gaida, un skatās. Un kā viņš bij metis, tā uzkritis un viņam nebij izdevies tas gājiens, un tad pa gabaliem krita. Un tad es atceros, ka es labprāt sēdēju virtuvē pie loga un skatījos, tur tā šahta bij un atkal otra māja. Bet tur bij tāda tumša siena pretī tai otrai mājai, un, ka tur rāpoja tarakāni, tādas melnas vaboles, lielas, tad es skatījos tās – tās es atceros. Un tad es atceros, es iedraudzējos ar vienu krievu meiteni, tādu Soņju, ārā mēs spēlējāmies, un vienreiz kaut kā tā Soņja mani aizvilināja līdzi pie sevis. Un es biju aizgājusi pie viņas un man vajadzēja čurāt, un es nesapratu, kur tur to var izdarīt. Es piečurāju bikses. Tas arī atmiņā, tas jau bij liels notikums. Un, ka mani bij briesmīgi meklējuši visur un nesaprata, kur mani atrast, tad beigās no turienes laikam mani atveda atpakaļ. Bet tā arī, jāsaka, viena liela laime bij, ka es ar to meiteni iepazinos. Kad sākās revolūcija un neko vairs nekur nevarēja dabūt, viņiem bija veikals un kaut kā tas tēvs vēl tur bija palicis tai veikalā vai viņi bij noslēpuši, es nezinu, viņi mūs ļoti atbalstīja ar pārtiku. Tēvs strādāja fabrikā. Es tik zinu, ka viņš stāstīja, ka tur priekš kara kaut ko taisīja tai fabrikā, cik es tā noprotu. Un tad viņš stāstīja, ka cara meitas ir bijušas uz to fabriku, un viņš teica, ka dikti jaukas meitenes, tāds godīgs iespaids, patīkams, laipnas un aprunājušās. Un visu laiku viņš vēl glabāja bildi, kur bija tā cara ģimene – nebij cars viens, bet ģimene visa. Es nezinu, kurā gadā mēs atgriezāmies, vai 1917. vai 1918. gadā. Es arī neatceros to aizbraukšanu no turienes, no tā dzīvokļa, bet es atceros, ka stacijā bij milzums cilvēku un brauca tie cilvēki projām. Un vai nu tēvs bija iegājis iekšā, laikam tēvs vietu ieņemt, jo tur bij grūti ar tām vietām, nevarēja dabūt. Un mamma mani padevusi pa logu viņam iekšā, un visa nauda bijusi pie mammas, un mammai bij maciņš izvilkts pa to brīdi, kamēr viņa mani cēla uz augšu. Galvenā nauda jau vienmēr pie mammas stāvēja, tēvs vienmēr atdeva mammai, kur tad viņš uz darbu vazās līdzi naudu, taču ne.
Intervēja: Māra Zirnīte
|
 |
|