 |
|
       |
Un tad mēs no Krievijas atgriezāmies pēc I pasaules kara Latvijā – uz laukiem. Un te bija aizbēguši mammas brāļa ģimene, mammas māsa ar vīru uz Vidzemi. Te no Zemgales bij bēguši uz Vidzemi, te nāca atkal kaut kāda armija iekšā. Tad es zinu, ka tas onkulis bija uz Cēsīm braucis pretī mums. Bij paziņots, ka mēs būsim, tad viņš bij braucis pretim un atveda mūs te. Tad mēs “Miķēnos” dzīvojām, tad es biju lielāka meitene, te man arī palika jau seši gadi. Vienu brīdi “Miķēni” bij aizņemti, tad mēs bijām “Kaplānos”, kad tikko atgriezāmies. “Kaplānos” kalpu mājā – tur bij vienā pusē istaba laikam un otra pusē, pa vidu gaitenis. Vai tur vēl kāda istaba bij, es nezinu. Es tikai zinu, ka mamma bij aizgājusi pie tā brāļa ciemos, viņš “Kampās” dzīvoja, tāda liela māja. Viņa bij aizgājusi ciemā un es biju palikusi viena, un tiem kaimiņiem bij suns tāds liels. Es slaucīju istabu un ienāca tas suns, un uz galda bij piens vai kaut kas ēdamais, tas suns pacēlās divkājās un to ēda vai laka, vai kas tur bij. Un es to suni kaut kā gribēju dzīt prom. Tas suns man pārkoda lūpu un pirkstu pārkoda, un briesmīgi nāca asinis un mammas nebij. Tad tie kaimiņi, kas tur dzīvoja, tie ņēma pie sevis un mazgāja. Un kad pārnāca mamma, tā nu bij izmisumā, bet nu kā tur bij, tā bij. Pirkstam pieauga tas gals klāt un lūpa ar sadzija, tāda rētiņa jau man kaut kur ir, bet tomēr ir vēl lūpa. Tad es atceros, ka bij kaut kādi “zaļie” – zaldāti pilna istaba bij, visas malas pilnas. Un tad pēc tam mēs tikām uz tiem “Miķēniem”. Kara laikā tur laikam ar bij aizņemts ar kareivjiem vai kā, mēs tur netikām uzreiz, tad mēs bijām tur. Un tad es atceros, man palika seši gadi un man bija brūnas kurpītes, ļoti smukas, no Petrogradas laikiem saglabātas, un es uzvilku tās kurpītes un izgāju ārā. Un tais “Jaunmiķēnos”, tais otros, tur dzīvoja atkal rentnieki tajā laikā un tiem bij tāda liela meitene vēl, un tā skatījās uz tām manām kurpītēm. Es jau arī skatījos un biju dikti lepna par tām kurpītēm. Un viņa teica: “Fui, tās jau tev tādas ir kā vistas.” Un man tik dikti tas nosāpēja, man tik smukas kurpītes un šitādas viņas ir. Sešas istabas laikam tur bija – vecsaimniecība. Vecsaimniecības jau bij lielas. Jaunsaimniecības jau vairāk uz četrām istabām, trim, bet vecsaimniecības jau bij lielas. Kā linus apstrādā, kā žīdi braukā apkārt pa mājām, es visu to vēl esmu redzējusi, kā pēc kara ar skaliņiem strādāja un kāļus ēda vakaros, un tik garšīgi kāļi bij, tagad tādi vairs nav. Tas bija pēckara gados, kad mēs atgriezāmies. Kāļus ēda zaļus, ar nazi nogrieza un tad sakasīja, un tad pa vakaru, kamēr vērpa vai kaut ko darīja, vīrieši striķus vija vai zirglietas laboja, tad pa to laiku sievietes vērpa, šķeterēja, un tad ēda pa starplaikiem tos kāļus, un skalu ugunis dega. Man vēl vajadzēja to oglīti notīrīt nost. Tā ogle paliek gara, tad viņš tumšs paliek. Tas bij pēc kara, kad nevarēja dabūt neko, pirms tam jau tā nebij bijis. Un Gauja bij bezgala bagāta ar zivīm, mežs bij bagāts ar baravikām. Kad ēda tos kāļus, tad pa to laiku jau parunāja ar, bet tā nebij, tādu vakarēšanu es neatceros, ka no citām mājām nāca. Bet teica, ka tāda vakarēšana arī bijusi. Mums bij ārkārtīgi daudz jāņogu, lieli jāņogu krūmi sastādīti. Bij i plūmes, i ķirši, i bumbieri – viss kas mums bij sastādīts. Nāca no citām mājām, spaiņiem nesa projām, tiem nebij tā. Visiem jau vienādi nekad nav bijis. Un šitās baravikas, grozu groziem, kas tur bij baraviku. Zeme bij kaut kas pie 50 hektāru. Mamma lika burkānus ravēt, dikti nepatika. Mums abiem ar Leonu vajadzēja ravēt, mums briesmīgi nepatika. Bet tur jau daudz nebij, ne jau pārdošanai, savām vajadzībām kādu dobīti. Bet tā citus darbus, trauki laikam bij jāmazgā. Briesmīgs darbs bij biezputra jāmaisa, putraimu biezputra. Biezputras diezgan bieži vārīja. Un tad citreiz bija šķēlīte gaļas klāt, citreiz bij tā smalki griezta gaļiņa, kā kuro reizi, bet tās biezputras bij, un tās nu man dikti nepatika, ka man lika maisīt. Es domāju – nemūžam saviem bērniem es nelikšu biezputru maisīt. Un tā es arī neesmu nekad likusi. Ļoti garšīga, man ļoti garšoja. Kāds ir mūsu nacionālais ēdiens, mums nav īsts nacionālais ēdiens. Grūbas grūda piestā, pa bišķītim lēja ūdeni klāt, daudz nē, bet drusciņ, no miežiem, tad bij tāds sitamais un ar to sita. Tad taisīja kaņepju pikas, tās taisīja laikam pa Lielo Piektdienu laikam un Zaļo Ceturtdienu, tad tikai tās ēda. Kaņepes tur bija, zirņi tur bija, vai vēl kas klāt bij, es nezinu, un speķītis smalki griezts, viss sagrūsts šitā te un tad tādas pikas sataisīja, un tās ēda, ļoti garšīgas. Mūsu laikā jau nebij šitie pubertātes laiki, mēs jau tādus nezinām, mēs normāli visi dzīvojām. Mamma neko nestāstīja. Man liekas, ka es pat biju aizgājusi uz ganiem un man sākās menstruācijas, un es jau neko nezinu, man nāk asinis un es raudu, neko nezinu. Tad es atskrēju mājā un mamma man lika mazgāties, tad lika tur kaut ko likt un tā. Tēvs man pirka, bet tas jau bija, kad es biju tāda lielāka, grāmatas šādas tādas, ka vingrot sievietei vajag un arī kaut kas no šitādām lietām. Bet es drusku paskatījos, man neinteresēja, es nelasīju. Un, kad es apprecējos, man viena vīra paziņa, ar tur kaimiņos, tā atnesa vienu grāmatu par ģimenes dzīvi tādu kaut kādu, un vīrs ieraudzīja un bij tik šausmīgi nikns uz viņas, atdeva viņai to grāmatu atpakaļ. Savā starpā meitenes varbūt runāja gan par mīlestību un tādām lietām, bet ne jau visas. Es, piemēram, nekad nestāstīju ne par ko, kas man bija, bet citas jau atkal dikti stāstīja, un citas bij tādas, kas lielījās. Vecāki par to nerunāja, mīļos vārdos viens otru neuzrunāja. Viņi abi divi bij ļoti patstāvīgi. Tā mīlestība, es nezinu, kā tur bij. Man liekas, ka tēvs jau māti mīlēja varbūt, bet mamma jau bij tāda diezgan vīzdegunīga. Rīgā viņi bij iepazinušies, viņam bij pazīstama tā dāma, un mammai bija. Viņš laikam pie viņas dzīvoklī bij dzīvojis, precēta kundze ar ģimeni, laikam viņš istabu bij īrējis, es tā saprotu, un mamma bij draudzējusies. Kad mēs pēc 1. pasaules kara atbraucām uz Rīgu atkal atpakaļ, tad jau vairs ar Cēsīm sakaru nebij. Tēvs ļoti daudz strādāja, viņam bij daudz jāatbild par visu ko, viņš skaitījās arī vienai daļai māju kā pārvaldnieks, tā kā viņš bij ļoti aizņemts. Rīgā mēs dzīvojām Valdemāra ielā 33, Ķergava mājā. Tēvam deva dzīvokli pie algas klāt, pie darba tas skaitījās, par to nebij jāmaksā. Un viņš tur ar bij Dzirnavu ielas mājās, Dzirnavu un Valdemāra ielas stūrī, un tur tajās Ķergava mājās viņš arī skaitījās kā pārvaldnieks. Ķergavam arī Vecrīgā bija Jāņa ielā kaut kur, tur bij vēl māja, tur tajās viņš visur skaitījās arī pārvaldnieks, tā kā viņš bij ļoti aizņemts. Un es vienmēr domāju, cik cilvēki tagad strādā viņa vietā, kā tagad strādā. Viņš bij pārvaldnieks, viņš bij būvvadītājs, kur cēla, tur viņam arī bij par to jāatbild, bet tagad jau pēc kara vairs tik daudz tās celtnes nebija, bet vienmēr kaut ko cēla. Pēc tam mums bij neliela saimniecība. Mammai jau dikti vajadzēja to lauku saimniecību, tēvs jau varbūt, ka arī pilsētā būtu nopircis kaut kur, bet savu īpašumu viņš gribēja. Viņš bij kā vecākais dēls un viņam bija solīts, ka tās lauku mājas viņam atstās. Bet, par cik tas brālis nomira un tā brāļa sieva palika un apprecējās ar citu, tad tēvs jau domāja, ka uz pusēm. Redziet, tas arī jocīgi, viņš bij iecerējis tai tēva mājā uzcelt jaunu dzīvojamo māju sev un viņš bij iecerējis pusotru stāvu celt to māju. Par cik viņš pats šitās lietas visas zināja, pusotru stāvu. Tā viņš bij izdomājis, bet nu iznāca tā, ka viņš to māju nedabūja, palika tai brāļa sievai un ienāca pilnīgi sveša ģimene. Un pašiem tik daudz bērnu un neviens tai mājā nepalika. Un tad viņš meklēja pirkt kaut kur, to Rīgu tur skatījās kaut ko, bet mammai dikti gribējās uz laukiem. Un tad dakteris viņai bij teicis (viņai galva bieži ļoti sāpēja), ka viņai vajag, ka viņa var plašumā skatīties. Ka ir slikti, ka viņa tur Rīgā centrā dzīvo, ka redz tik nākošo māju. Nu un, vai tāpēc vai kā, viņa bij iedomājusies, ka vajag uz laukiem. Tad divi gadi viņi braukāja un meklēja, kur pirkt, un tagad nu šitam Pelšam bij, un tēvs uzzināja par to un atbrauca te apskatīties, un 20 minūtēs viņš to māju nopirka. Te pusotra stāva māja, avotiņš, kur ietaisīt trieci, viss tā, kā viņam nolikts. Nu, sakiet, ka nav kaut kas dzīvē, tač kaut kas ir. Taisni viņam tas bija un 20 minūtēs. Viņam jau ar nebij laika, viņš skrēja atkal atpakaļ. Un viņš uzreiz šito ieraudzīja, divos gados nekur neatrada un tur uzreiz viņam nolikts ir, un tādas mājas nemaz tā nevar atrast, kur tas tā būtu, kur būtu pusotra stāva. Cik visi brauc, visi brīnās, tādas bieži neredz. Un arī trieci kur var ierīkot, ierīkoja trieci avotiņā, mums nāca uz istabu ūdens, nāca uz kūti ūdens. Triece ir speciāli, kas dzen ūdeni, motors. Kad viņš strādāja, tad likās, ka sirds strādā – tik, tik, tik, tik – visu laiku bij. Un tad ietaisīja vēl to elektrību eglē ar vēju. Tad tur bij tas pagalms tāds, viena dubļu peļķe, bet par to tēvs neuztraucās, jo to viņš zināja, ka to jau var pārveidot. Un pirmais, ko viņš, kā nopirka, pirmais – viņš iestādīja divas rozes baltas. Viņš gāja Šoha dārzniecībā pirkt, tur jau viņam iedeva, kas jau bij tāds vērtīgāks. Ļoti skaistas, lieli ziedi. Faktiski var teikt, ka krūmi, bet, man liekas, viņu var audzēt par kokveidīgu. Un viņš dikti jauki, tās tumši zaļās egles un tās baltās rozes, pa gabalu izliekas, ka tā egle zied. Pats pirmais, nojauca nost vienu ēku. Es vēl atceros, mēs bijām pirmo reizi aizbraukuši, Lieldienu brīvdienas kad bij, mēs bijām aizbraukuši tais Lieldienu brīvdienās un mēs visi trīs jaucām to ēku nost, to es atceros skaidri. Tad mēs pirmo reizi bijām aizbraukuši. Nu pirmo reizi jau bij, kad nopirka, tad mamma bija un tēvs bija, un tad te mums no Bauskas bij viens tāds radinieks, tad viņi visi trīs bij, un papus kā ieraudzījis, tā viņš tūlīt mašīnā iekšā un brauc uz Rīgu pirkt māju. Tagad viņš ir Brunavas pagasts, toreiz viņš bij Paņemones pagasts. Uz leišu robežām, upei pāri otrā pusē, mums māja ir uz krasta un otrā pusē ir jau Lietuva. Vēsturiski viņas piederējušas baronam Hānam. Bet tad viņas tika piešķirtas tādam inženieram Pelsim, kad mērīja, kad sadalīja tās barona zemes. Mans tēvs bij ar to Pelsi pazīstami un tad mēs nopirkām, Pelsis pārdeva, viņš tur nemaz netika dzīvojis, viņam tikai tika piešķirts un viņš tūlīt pārdeva. Mamma vienu laiciņu dzīvoja Rīgā, bet viņai sevišķi nevilka tā Rīga, un viņai patikās ļoti patstāvīgai ar būt, tāpat kā tēvam. Un te, kad viņa atbrauca uz laukiem, tad viņa bij saimniece un viņa rīkoja, tad tēvam jau tur nekāda darīšana nebij. Viņa visu darīja, jo tēvs jau nemaz mājā nebija. Un viņa pirmā iesēja visu, kā visi citi saimnieki, kad tie teica, ka nedrīkst, ka vēl par agru ir, a viņa nevienā neklausījās, darīja un viņai viss labi izdevās. Un viņai visu vajadzēja, kur kaut kas bija. Bija tādi siera kursi, viņa tajos tūlīt kursos, viņa mājās taisīs Holandes sierus. Ne jau pārdošanai – sev, bet viņai vajadzēja. Bij biškopības kursi, viņa atkal tais biškopības kursos, atkal nopirka bites. Viņai vajadzēja visur pirmajai būt. Un arī, ja bija kaut kur kādas sabiedriskas iešanas, kaut kādi koncerti, šis vai tas, viņai vienmēr vajadzēja pirmā rindā sēdēt, priekšā. Es atkal vienmēr esmu bijusi, ka tikai aiz muguras, a viņa nē, viņai patika priekšā. Tolaik bija tā kā tāda sirsnība. Mūsu mājā jau ar nekad nevienu neizlaida, ja nepacienāja. Un es dzirdu, Talsos man ir tādi Gerhardi, ar sibīrieši, pazīstami, un tā vecā Gerharda kundze ar no mājas neizlaida, tā kā tas jau vispār tā ir laikam bijis. Kā nu tur ir, tur ir tas cienasts, un kā ir pašiem atkal, tas arī ir cita lieta, bet vienmēr cenšas jau to labāko uzcienāt. Un sevišķi mamma dusmojās, kad viņa mācīja, kad dod otram, tad jādod tas labākais vienmēr. Un es tā domāju, vai nu cepumi, tas tā mazāk, bet āboli, piemēram, tev ir jādod tas labākais, bet tev pašam ar gribās to labāko. Un tagad, kad tu vienam, otram, trešam, kad jau to ābolu ir daudz, tas ir citādi, visiem atdod tos labākos un pašam paliek tas sliktākais. Es domāju, kāpēc viņa man liek šitā darīt. Šitās lietas jau mamma dikti skatījās uz to ārišķo pieklājību. Viņa uz to skatījās, tēvs uz to garīgo skatījās. Viņš man teica – nekad nenokritizē nevienu cilvēku, iepriekš paskaties un pārdomā, kāpēc viņš to tā darīja. Un, kad tev dusmas ir, pagaidi 12 stundas un pēc tam dusmojies, nekad uzreiz nereaģē. Nu viņš jau bija nosvērts, bet viņš bij arī straujš. Pats jau neievēroja, viņš jau savas kļūdas zināja, viņš jau mācīja, lai nākošā paaudzē labāk, tie bērni lai labāki būtu, tur jau tā lieta. Un tiešām es sāku skatīties to, ka vienmēr var atrast attaisnojumu, ja tu paskaties. Tu kritizē it kā, tas cilvēks tāds un šitāds, bet, kad tu sāc skatīties, kāpēc viņš ir tāds, ļoti bieži var no tās kritikas atteikties. Ir apstākļi, kas iespaido, ka viņš dara tā un ne citādi. Es esmu daudz traukus plēsusi un mamma mani ir bārusi par to, un tāpēc, ka mamma mani bāra, es vēl vairāk plēsu. Netīšām, vienkārši no bailēm. Vienreiz, es nezinu cik cepešbļodas tādas, divas trīs, divas laikam nebij, bij trīs lielās, un viņa man iedod tās nest, un uzreiz – pļaukš – visas trīs saplīst. Un tad es nodomāju – es savus bērnus nekad nebāršu, ka traukus plēš. Un tā es ar daru, es nekad nebaru – nu kas tas trauks. Piemēram, man ir bijušas pirmās atmiņās, vai tās ir pašas pirmās vai otrās, es nevaru pateikt, es esmu applaucējusies, bet to es neatceros. Es esmu sēdējusi tēvam klēpī no rīta un viņš ir lasījis avīzi, un es pa to avīzes apakšu spēlējusies, un mamma bij uzlikusi karstu kafiju, tikko uzvārījusies, uz galda, un es uzreiz paķērusi un uzlējusi sev virsū, šite visa tā roka ir, un tēvam virsū. Nu tad es esmu ļoti maziņa bijusi, kad tas ir bijis. Bet, vai to es atceros vai tas ir no stāsta, to es nezinu. Man liekas, ka tas ir vairāk no stāstiem, ko es esmu dzirdējusi. Bet es atceros savu vectēvu. Mēs bijām aizbraukuši uz laukiem, uz “Miķēniem” un aizgājuši uz mežu, un tur bij vectēvs un tur bij viņa bērni vairāki. Un tēvs un mamma bij, visi mēs tai mežā, un mēs visi tur stāvējām un es biju vectēvam klēpī, vectēvs mani turēja, un viņš man deva maizi un teica: “Tā ir lauku šokolāde.” Ka lauku šokolāde, es viņu ēdu, to maizes garoziņu. Vai viņa man garšoja, vai negaršoja, vai es tur ko sapratu, to es nezinu, bet tāda ainiņa man ir priekšā acīm. Otra tāda ainiņa man ir, tas jau arī ļoti agri, ka Rīgā vecmamma mani nesa pa kāpnēm lejā. Tur bij logs priekšā, atkal tās kāpnes, tāda ainiņa. Tas bij ļoti agri, tās tad bij tās pirmās. Un vasarā mēs bijām uz laukiem, ziemā ar tas bija, kad mēs bijām uz laukiem, tad ar lielām ragavām visi tie jaunie brauca no kalna lejā uz Gauju prom, to es atceros, tādu ainiņu. Un tad es atceros tur arī tādu ainiņu, ka bij tāds rāmis un tai rāmī mamma taisīja kaut kādas puķes, dzelteni vidiņi bij un maliņas. Kaut ko viņa taisīja tai rāmī ielikts, vai viņa šuva, vai viņa pina, vai viņa ko darīja, to es skaidri nezinu, bet es zinu, ka tas rāmis ar tām puķēm bij un mamma bij . To es atceros, tā bij tās pirmās, nu tas bij pirms kara sākuma – pirms tā 1914. tas bij, jo mēs uz Petrogradu vēl nebijām aizbraukuši, kad es to atceros. Tad man tai pašā laikā apmēram vasaras atmiņas arī, tad upmalā bij tēvs, māte un es, un tad gāja peldēt Gaujā, to es atceros, bet atkal tikai tādu ainiņu, ka tur stāvēja. Ka peld, to es neatceros, bet es atceros, ka sakarā ar peldēšanu. Mans vīrs bij Paulis Ādams. Viņš man radinieks ir. Iepazināmies tad, kad mēs radi bijām, bet pirmo reizi mēs redzējāmies, tad es jau biju vidusskolu beigusi. Un mēs aizbraucām, manai mammai interesēja dikti, jo viņu tēvs bij mammai brālēns, un interesēja tie radi, un aizbraucām tur un tur iepazināmies. Jaunsaules “Kukurtos”. Toreiz man tie jaunie nepatika, es biju tāda duma, kas bij manos gados, man patika tādi prātīgāki. Tā mēs iepazināmies. Tad mēs redzējāmies pirmo reizi. Mana mamma jaunībā tur bijusi, fotogrāfijas kaut kādas ir, kur viņi kopā ir. Kā jau radi visi. Bet tad jau pa tiem kara laikiem izjuka, ta Vidzeme, ta Petrograda un tad atkal atpakaļ, un tad jau tie cilvēki bij papostīti, tad jau viss bij citādi. Es atceros, kad no Bauskas brauca uz Rīgu, ar zirgu mēs braucām, un tad gar ceļa malām bija mājas, bet bij tai ābeļdārzi un skursteņi. Man ir tādas palikušas atmiņā, ka arī bij mājas, bet tās man neuzkrīt, man tik ir atmiņā ābeļdārzi un skurstenis. Viņi bij turīgi. Dzirnavnieku amats bij ienesīgs, bet es nezinu, vai pateicoties tam. Tur iepriekš bijušas lielas, labas mājas. Tas viens brālis bij Tērbatā beidzis universitāti, provizors viņš bij. Tas bija tam Jānim brālis, Mārtiņš. Viņam bij Jelgavā jau bijušas aptiekas vairākas. Viņš nebij precējies. Viņam atkal tāda tā vēsture bijusi, atkal iemīlējies vienā baronetē Jelgavā. Un vienreiz viņš aizgājis, kaut kur viņi gribējuši iet, aizgājis un dzirdējis, ka māte viņas teikusi ko viņa ar to latviešu zemnieku pinās. Un viņš aizgājis tūlīt prom un no tā laika vairs nav tur rādījies. Un ar vecpuisis palika. Agrāk jau nebij tā, tagad vienu ņem, otru, trešo. Agrāk jau tā nebij, ka vienu bij iedomājies, tad pie tā ar palika. Un tā viņš ar palika vecpuisis, bet viņš palīdzēja savai ģimenei. Šite viņš bij līdzekļus devis, pārdevis aptiekas un izrēķinājis, ka viņam mūžam pietiks, ko viņš nolicis bankā, un palīdzējis brālim sacelt mājas. Kūts, uzbraucamo tiltu virsū tādu un bija dzīvojamā māja astoņas istabas, liela vecsaimniecība, bet viņa bija kroņa māja, kā agrāk bij bijis. Es nezinu, kā tur bij, man jau stāstīja vīratēvs, bet vai tad es ņēmu galvā. Viņi skaitījās kā saimnieki, bet astoņas vai deviņas mājas bij bijušas tur kroņa mājas. Tad viņiem ir bijusi vieglāka tā dzīve visa. Vīratēvs, agrāk jau bij izglītoti cilvēki, viņš kaut kādu skolu bij beidzis, viņš runāja vāciski, viņš runāja krieviski, viņš jau bij izglītots cilvēks, viņš jau nebij tāds, kā no mežā izlīdis ārā. Es apprecējos 20. augustā laikam 1932. gadā, man tā liekas. Mēs dzīvojām “Kukurtos”. Kāzas bija Rīgā pie mācītāja Berga, mājās mūs salaulāja. Un tad mēs braucām pie manas tantes, pie tās Augustas Kalniņas, mana tēva māsas. Tad mēs paēdam pusdienas un tad braucām uz laukiem. Kāzas mēs nerīkojām, jo es jau vispār biju pret tādam lietām, ka tas nav vajadzīgs, ka tas nebūs priekš mums, bet tas būs priekš ciemiņiem, un es biju nenovīdīga. Un papus man bija līdzi, viņš toreiz Latgalē strādāja, viņš bij atbraucis no Latgales. Mamma bij mājās, sagaidīja. Tad nu mājās tie tuvākie radi, vīra brālēns bij ar savu ģimeni. Un tad mēs braucām uz mājām un mēs iegrimām ceļā pie mājām. Kaut kāds tiltiņš – kaut kas tur izjuka, kaut kas tur bij. Mēs ar mašīnu braucām – varbūt īrēja, mūsu viņa nebij. Tik daudz es zinu, traktors mums bij, bet mašīna mums nebij. Un tad mums atbrauca ar zirgiem pretī un atveda uz mājām. Un tad interesanti bij mana kāzu nakts, mēs braucām un nu bij tā kāzu nakts, paēda vakariņas un mamma saka, ka jāiet, ir kvieši nopļauti, viņi stāvēja statiņās salikti, jāved tie kvieši šonakt mājā. Bet kāzu nakts. Bet mamma neatlaidās, jābrauc un jāved, jo viņai tāda sajūta, ka laiks sabojāsies un salīs. Un tad braucam ar un līdz rīta gaismai, visi tie kāzinieki, kas ar vēl bij, mana draudzene tur bij, daudz jau viņi tur nebij, un brālēna ģimene, tie visi brauca un veda tos kviešus mājā, un saveda. Un tikko pēdējo vezumu iebrauca šķūnī, tā sāka pilināt lietiņš. Un tad mamma man lika tūlīt slaucīt istabas pašai, es nemaz tā nedomāju, ka man tas būs jādara, bet nu, ka lika, bij jādara, tad izslaucīju tās istabas, bet vēlāk jau es necentos tik dikti slaucīt, ja bij kāds cits, kas izslauka, es jau slinka laikam biju. Tas bij tais “Kukutos”, galu galā visi viņai paklausīja. Viņa ar to savu brālēnu bieži strīdējās, viņš jau gribēja lai viņa brauc mājā, viņš dikti mani aizstāvēja un viņa dikti klupa man virsū. Viņi jau ilgi bij dzīvojuši bez sievietes, sieviete viņiem nebij saimniekojusi, kā mamma bij kara laika aizbraukusi, tā nebij neviena. Viņš jau bij dikti laimīgs un man veci cilvēki patika. Uz vīra mājām mēs aizbraucām, tad mēs tur padzīvojām, tad mēs paši pirkām īpašumu, mans tēvs palīdzēja. Saprotams, mans tēvs tur ieguldīja, naudiņu iedeva. Es tač viena meita viņam tikai biju, viņš jau priekš manis tik dzīvoja. Tēvs jau sakrāja diezgan vienkārši, viņš jau saņēma algu, viņš saņēma diezgan labu algu, un viņš nedzēra, nesmēķēja, tādas lietas viņš nelietoja, un viņam bij mānija krāt un likt bankā vecumdienām. Agrāk jau nebij penzija, tagad mēs bļaujam penzija, penzija, toreiz jau tāda penzija nebij. Mēs vispirms pirkām Kurmenes muižu (Aizkraukles rajonā), tur 1. pasaules kara laikā Hindenburgs bij uzturējies, tur 60 istabas bijušas. Un piederēja poļiem, viņi dzīvoja paši Polijā. Grāfiene dzīvoja tur, tas grāfs jau bij miris. Un tad viņi to Kurmeni pārdeva, bet tad jau bija nodegusi tā muiža, viss izdedzis, tikai tie mūri palikuši. Un tad bij palikusi tā sulaiņu māja, kalpu māja, tāda divstāvu palikusi, kad mēs pirkām. Tad mēs to nopirkām, mūsu kaimiņš bij katoļu mācītājs, tuvākais kaimiņš, otrā pusē virsmežzinis. Man ar dažādiem cilvēkiem dzīvē ir bijusi saskare. Un tad to mēs pārdevām, jo vīram interesēja ļoti dzirnavas, jo viņa mamma bij no dzirnavnieku dzimtas. Viņiem bij piederējušas Skaistkalnes dzirnavas, viņas tēvam, un Baldonē Hibnetes dzirnavas. Un tā kā viņa vectēvam tas bij piederējis, viņš jau par tām dzirnavām bij jau maisījies bērnībā. Un tad atkal par tām dzirnavām es jums varu pastāstīt, tās piederēja tam Grauzim. Tēvs bij atdevis viņam, Kārlis Grauzis, un tās bij paredzētas, ka būs manam vīram tās dzirnavas, bet viņš krogā nodzēris tā dzirnavas. Viņa galvenais melderis Garsis, viņi bijuši krogā abi divi un dzēruši, un kāda tur tā saruna ir iznākusi, bet viņš tāds lielīgs bij, un tas Grasis, kaut kāda runa bijusi, lai viņš noraksta tās dzirnavas, bet kāpēc tā runa ir iznākusi, es nezinu. Un viņš, jā, viņš var norakstīt, un viņš ir parakstījies par tām dzirnavām, un cauri bija, tās dzirnavas pagalam. Vīra mātes brālis atdeva tās dzirnavas. Vīram bij tā interese par dzirnavām, viņš saprata, ko tās dzirnavas var dot, un viņš, kad sludināja, ka šite pārdod tās dzirnavas, tas viņš bij ieinteresēts un tad tās dzirnavas nopirka. Tur jau nebij viss samaksāts vēl, tur jau bij bankā ar parādi. Toreiz bij Vickopfs Rīgas tehnikuma direktors un man viņa meita bij klasesbiedrene, man ar tiem bij pazīšanās. Tēvs bij kopā ar viņu strādājis, ar to Vickopfu, tēvs bij kā būvdarbu vadītājs un viņš bij kā būvinženieris pie Ķergava bijis, tas Vickopfs. Un tad jau bij tā pazīstami un mēs, tās meitas sadraudzējāmies. Un tad, kad mēs tās dzirnavas pirkām, mums nepietika nauda, mums vajadzēja aizņēmumu taisīt. Bankas direktors bij Dzelzīts, man liekas, ka tā bij Zemes banka, un viņi bija tālavieši. Un tad caur to Vickopfu, Vickopfs zvanīja tam Dzelzītim, un tad mēs aizgājām, mums vajadzēja aiziet pie tā Dzelzīša, un tas Dzelzītis mūs arī pieņēma tūlīt un kārtīgi izbāra mūs, ka mēs caur pazīšanos esam pie viņa gājuši, ka viņš tāpat būtu devis, ka nevajadzēja tā, tā nevajag darīt jauniem cilvēkiem. Nu toreiz bij kārtīgi cilvēki, salīdzinot ar šitiem, es nevaru saprast, no kurienes viņi ir izlīduši. Mēs ar vīru abi divi gājām, tā Kurmene jau bij uz mana vārda, kad mēs pirkām, bet šito jau varēja uz vīra vārda pirkt, jo vīram bij tās mājas, drīkstēja divi īpašumi būt. Dzirnavas varēja būt un mājas, bet divas mājas… Uz vīra vārda bij “Kukurti”, tēva māja, tēvs viņam novēlēja. Un tas Dzelzītis mums iedeva to naudu, div ar pusi procenti, man liekas, bij toreiz jāmaksā. Bet bārienu ar mēs dabūjām, es raudādama gāju ārā. Dzirnavās tie procenti nebij grūti. Viņas bij darba kārtībā, varēja strādāt, un strādājot tur ienāca kaut kas un tad atkal to lietoja, kur vajadzēja, kaut ko jaunu gribēja ievest. “Kukurtus” izrentēja. Mani vecāki dzīvoja te savā mājā, tad jau tēvs vairs nestrādāja, tad jau viņš atnāca uz laukiem, tad viņš te saimniekoja. Un tēvs jau ar bij tāds, kas vienmēr gribēja kaut ko tādu, zinātnieks. Nu viņš grib, ka zemi jāar dziļāk, tā nevar, tā virskārta ir izmantota, jāar dziļāk, strīdas ar mammu, mamma nē. Viņš iet pats art, puisis nē, bet viņš pats iet art, un viņš iet art un uzar dziļu, uzar dziļu un neaug nekas, jo no apkašas to nedzīvo zemi viņš piear klāt, un viņš to neiedomā, ka tā tas ir. Specialitāte viņam bij būvniecība, no zemniecības viņam nebij nekā, jo viņš kā puika tikai bij uz tiem laukiem līdz 14 gadiem dzīvojis, tur jau liels speciālists nebij, pēc tam jau viņš nekad nesaimniekoja, mamma jau bij tā saimniece. Mammai jau ļoti patika un viņa saimniekoja. Viņa to ābeļdārzu iestādīja, tikko mēs nopirkām. Ziniet, tas ābeļdārzs pie mājas mums ir 100 gadus droši. Un man ir brīnums, ka tagad saka, ka pēc 30, 35 gadiem jāstāda no jauna. Vīra māte bijusi uzņēmīga un viņa bijusi laikam pirmā latviete Jaunsaulē, kas ar kafiju katru rītu dzirdījusi saimi un pati dzērusi. Kafija jau bijusi tā toreiz lauciniekiem modē. Nu, bet viņa jau tāda īsta lauciniece nebij, dzirnavnieki jau agrāk bij tādi, kas dzīvoja citādi, turīgāki. Bet toreiz jau kafiju taisīja laikam mājā. Nu es nezinu, es tik zinu, ka taisīja manā jaunībā kafiju. Un vispār es domāju, cik daudz sievietes strādāja, cik daudz viņas prata, cik daudz viņas varēja, es taisni apbrīnoju to. Kafiju ar tač vajadzēja sēt, audzēt, izaudzēt cigoriņus, tad tos cigoriņus vajadzēja nomazgāt, iztīrīt, izkaltēt, tad viņus grauzdēja un tad viņus mala, un tad lika vēl labību klāt, ar sagrauzdēja un lika klāt, un samala. Tā kā tas bij viss diezgan liels darbs. Un tad mamma, es zinu, ka taisīja ar tādu klaipiņu, man liekas, ka rudzu milti tur bija un ka tur bij krējums saldais, un kādas 12 olas laikam. Un tad izcepa tādu klaipiņu un tad izkaltēja to klaipiņu, un tad sagrauzdēja un lika klāt, un tad, kas dzēra, visi teica – pupiņu kafija, pupiņu kafija. Bet bij ļoti garšīga tā kafija. Un visu to tač darīja mājās. Vīra mammai bij vēzis kaklā bijis un tā mamma ir slimojusi, un ir bijusi kāda balle laikam, un viņš ir aizgājis uz to balli. Un, kad viņš pārnācis, tā mamma ir bijusi mirusi. Toreiz bij citi cilvēki, viņi bij kaut kādi tādi jūtu cilvēki, nebij tā pavirši, tagad ir pavirši, vienkārši pavirši. Visi, ka tik man vieglāk tikt pāri, cauri un tālāk, toreiz nebij tādi pavirši. Bet varbūt tā arī ir pareizi. Vīramāte droši vien par vīratēvu bij jaunāka, bet strādāt jau toreiz sievietes nestrādāja, mājasmāte viņa bij. Viņa bij mājasmāte, viņai vajadzēja, lai puķes būtu uz galda, māju skatīties, saimniecību varbūt skatīties. Es jau ar neko nestrādāju tad, jo tas nebij mans – nu bērnus es uzskatīju. Bet tie apstākļi bij tādi toreiz un bij jau cilvēki, kas strādāja. Vīra tēvs aizrādīja, gaļu, ka es saimei dodu. Viņš teica, ka nevajag likt visu gaļu uz galda, saimei kad dod, bet vajag ielikt katram šķīvī. Un es atceros dikti labi to, ka es teicu: “Es neapvainošos un negribu jūs apvainot, bet es to nevaru izdarīt, ieliekiet jūs tad.” Bet viņš nelika. Bet ar tagadējo saprātu es domāju, tiešām viņam bija taisnība, jo tā paķer katrs, kurš ātrāk paķer, paķer to labāko, šā vai tā, vairāk vai kā. Vīratēvs pie mums dzīvoja. Mēs ļoti labi satikām. Mēs gājām skrieties, kad viņam jau bij 86 gadi, bet darīt viņš neko nedarīja, vienīgais tas bija, ja kaut ko vajadzēja zirgus. Ātrāk, kad mēs vēl lauku mājās dzīvojām, kad vajadzēja, kaut kādas braukšanas bij, mežā vai šur vai tur, tad viņš uzcēlās naktī un zirgiem iedeva auzas, pabaroja, lai zirgi labāk paēduši būtu. Tas bij vienīgais, ko viņš, vairāk neko, tāds cienīgs kungs bij. Praktiski es esmu galīgi nederīgs cilvēks, es tagad padomāju, man kauns pilnīgi par savu jaunību, es taču nekur neko neesmu darījusi, visur citi priekš manis ir darījuši. Man vajadzēja varbūt iet uz kūti, pārbaudīt, kā govis baro, man taču tas bij vienalga, kā viņas baro. Vajadzēja virtuvē iet pārbaudīt, tā kārtīga namamāte iet pārbaudīt, man bij vienalga, man bija saimniece, kas uzpasēja ēšanas lietas, un es viņai uzticējos. Es visiem cilvēkiem uzticējos, un man likās, ka es apvainoju cilvēku, ja es viņam sekotu un interesētos, man pat tādi ieskati bij. Mammai viena īrniece dzīvoja pie viņas un zaga viņai olas, un mamma vienreiz saka viņai: “Mārīt, nevajag tās olas ņemt, mums pašiem ar vajag.” Man tāds kauns bij, es nezināju, kur likties. Es mammai vēlāk saku: “Kā tu šitā varēji teikt! Man kauns.” Viņa teica: “Viņai nav kauns ņemt un man būs kauns teikt!” Pie viņas jau tā nebij kā pie mums, cauru dienu ēd. Pie viņas tā nebij. Pulkstenis no rīta astoņi, svētdiena vai darbadiena, visiem jābūt pie galda. Kas nav pie galda, tam brokastis nost, kārtība pie viņas bij ļoti liela. Kad es saimniekoju, es nevienam neko, kā kurš dara, tā ir labi. Labi, ka vīrs, tas skatījās daudz maz pakaļ, bet tas jau ar tāds īsts saimnieks nebij. Bet es nē, es tač neiešu cilvēkus apvainot, neuzticēties, kā to var darīt. Mēs ar vīru ļoti labi, 9 gadus mēs nodzīvojām. Ļoti, ļoti draudzīgi. Pirmā reize, kad vīrs uz mani asāk izteica, kad bij sācies karš ar Poliju, kad vācietis iegāja Polijā. Dzirnavās atveda labību, tad viņu svēra un pierakstīja, cik ir, un vakarā es parasti ņēmu un sarēķināju, un es kaut ko tur nesapratu. A viņš klausījās radio, viņš tāds satraukts bij, un es viņam prasīju, kas tur varētu būt, un viņš tādā kā uztraukumā uzbļāva. Viņš tādā tonī nerunāja nekad, tā bij pirmā reize, kad tā, un es biju ārkārtīgi apvainojusies. Tagad es saprotu, ka es muļķe biju, vairāk nekas. Viņš jau visu to bij cauri gājis, visu to bij pārdzīvojis.
Intervēja: Māra Zirnīte
|
 |
|