 |
|
       |
1940. gadā mums bij Annenieku dzirnavas pie Dobeles un tur krustceļi gāja uz Jaunpili un uz Saldu tur prom, uz Liepāju, uz Rīgu. Gāja krustceļi un gar mājas galu gāja ceļš, nevienu nakti mēs tač nevarējām mierīgi gulēt. Vienā rītā pazudis tas, nav viņa vairs, neviens neatgriežas. Un cilvēki, kurus mēs esam visu laiku dzīvojuši kopā un pazinuši, un kas nekādi noziedznieki nav bijuši. Viņš kādreiz kādam nepatīkamu vārdu ir pateicis, nu kā jau sarunā mēdz būt, kādreiz pasaka kaut ko. Viņš to ir nosūdzēts un viņš ir pazudis, un uz visiem laikiem, viņš nav atgriezies nekad. Tie, 1940. gadā ko ņēma, tie tač vairs neatgriezās, tas bij pagalam. Un cilvēki jau dzīvoja bailēs un izmisumā. Nu mūs nacionalizēja, dabīgi, visu. Mūs izsūtīja 1941. gadā pirmā izsūtījumā. Mūs paņēma no Jaunsaules Bauskas apriņķī. Tās dzirnavas mums Vecaucē, bet mums vajadzēja iet projām, vajadzēja kaut kur palikties. Un Jaunsaulē bij vīratēvam mājas, un tad mēs atnācām tur uz tām mājām. No tām mājām mūs paņēma, mēs necik ilgi nedabūjām tais mājās nodzīvot. Un tur Anneniekos ar bij, kad bij šitā nacionalizēšana. Vispirms jau nacionalizēja kādas trīs saimniecības. Un tad tur bij tāds Tellers – “Tamberu” mājas. Un viņam bij mazs bērniņš viens. Meitenīte jau bij kādi divi vai trīs gadi un puisītis piedzima. Un tad tur mēs bijām uz pēdējām viesībām, uz kristībām, kad to puisīti kristīja. Un tad viņiem nonacionalizēja tā, ka nebij bērnu kur ietīt, pat bērnu lupatiņas viņiem paņēma. Tā nacionalizēja, ka viņiem nebij pat to bērniņu kur pārtīt. Bija jau briesmīgi ar viena daļa cilvēki, bij briesmīgi nežēlīgi, kuri nedomāja. Viņam lika, lai nacionalizē, viņš nacionalizēja. 1941. mūs paņēma vīru, vīra tēvu, mani un abas meitenes – man divas meitas. Mēs nezinājām it neko. Aizveda līdz Iecavas stacijai un Iecavas stacijā, pasauca vīru atsevišķi lai nāk, ka vajag dokumentus parakstīt kādus tur, un tā es viņu vairs neredzēju no tā laika. Viņš gan tūliņ teica, ka mēs kopā nebūsim, jau kad mēs mašīnā sēdējām. Viņš jau tos apstākļus labi zināja, jo, par cik viņi bij izbēguši, un tur jau bij tas komunisms bijis tai Krievijā, un viņš jau visu zināja, kā tur būs. Kad viņš stāstīja savus piedzīvojumus par turieni manai mammai, es atceros, ka viņi sēdēja istabā un runāja, un es gāju garām, es tā drusku paklausījos, man tāds kauns bij, ka var šitādas muļķības stāstīt. Kā tas var būt, tas nekad nevar būt, kā viņš stāstīja, kādos viņš apstākļos kuro reizi ir bijis. Viņš trīs reizes un nošaušanu ir vests, un kā viņam gājis. Tas nekad nevar būt, jo es pazinu tikai šito dzīvi. Tāpēc arī tiem cilvēkiem, kas nekur nav bijuši, dzīvojuši visu laiku te uz vietas mierīgi, man ar viņiem gandrīz nav ko runāt, jo viņi saprot to dzīvi pilnīgi citādi un es saprotu citādi. Un tad es tā padomāju, es jau toreiz ar, man likās, es esmu tik gudra. Vīrs ar Leonu Kalniņu abi divi runāja, ka brauks uz Krimu, par cik vīrs jau tur Krimā bij bijis, viņam interesēja, a es to Krieviju negribēju nemaz redzēt, lai tur paradīze būtu, bet es viņu negribēju redzēt, jo es jau biju augusi tāda garā kā latviete. Mani skolā tā audzināja un mājā tā audzināja, un man jau bij noskaņojums milzīgs pret krieviem. Es teicu, ka es nebraukšu, gribiet, brauciet. Viņi gribēja tai laikā, kad krievi bij tikko ienākuši, kad varēja, un ka nu brauks. Es neparko ne, es negribēju neko zināt no tās Krievijas, bet, redz, kā dabūju, viss iznāca citādi.
Intervēja: Māra Zirnīte
|
 |
|