 |
|
       |
Es esmu dzimusi Maskavā. Tieši kara laikā mans tēvs bija armijā, viņš bija feldšeris. Tad tēvs no Besarābijas atbrauca uz Maskavu, tur tā viņa vienība atbraukusi bija uz Maskavu, un tad arī mammīte tur bija aizbraukusi pie viņa, un tur es piedzimu – Maskavā. Tas ir bēgļu laikā, kad arī no Latvijas daudz bēgļu brauca uz Maskavu, uz Krieviju, tāpēc, ka tuvojās vācieši. Tas ir 1918. gads. Un tad, kad Latvija vēl nebija brīva, bet bija jau vācietis laikam projām, māte atbrauca uz Latviju – uz Ainažiem. Tā bija mammas dzimtene, maza pilsētiņa, kādreiz piederējusi igauņiem un saukusies Heinasti, tagad Ainaži. Mēs bijām liela ģimene – pieci bērni. Man divi jaunākie brāļi bija un divi vecākie – brālis un māsa bija vecāki par mani. Mēs dzīvojām vienā mājā skaistā kalnā netālu no jūras. Lejā bija upīte, ko sauca par Blusu upīti. Tur man patikās rotaļāties visvairāk un skatīties, kā tie viļņi iet pāri tiem oļiem un aiziet uz jūru viss tā... To māju mēs īrējām. Tā nebija mūsu māja. Nepateikšu kādu radinieku, bet radinieku māja. Un blakus bija tā māja, kur mamma bija dzimusi un augusi. Māja bija tāda paliela, bet tikai viens stāvs, un no abiem galiem ieejama. Un otrā pusē dzīvoja viena meitene, ko es par draudzeni saucu, lai gan viņa bija par mani vecāka. Un viņa mani stimulēja, lai es mācos lasīt un rakstīt, un tad viņa man teica: „Ta jau Dieviņš tev atlīdzinās par to.” Viņa saka: „Nu tad skaties, uz logu palodzes būs tev naudiņa, ko Dieviņš būs uzlicis.” Nu, es tagad cītīgi mācījos un tad skatos pa logu – jā, naudiņa ir, bet kā tad tas Dieviņš no debesīm varēja to naudiņu ielikt. Tas man nebija skaidrs. Tēvs jau nebija zemnieks, viņš jaunībā brauca uz kuģiem – uz kuģi „Grāfs fon Torleidens”. Vēlāk viņš atkal brauca uz kuģiem – uz kuģi „Līdums”. Nu, manam tēvam bija tāda nosliece uz romantismu. Viņš varēja daudz ko stāstīt par kara laikiem, tur visādus notikumus un reizēm varbūt viņš arī izfantazēja kaut ko pilnīgi no sevis, bet viņš tik interesanti stāsta. Viņš bija vispusīgs cilvēks, viņš pats no sevis iemācījies mēbeles taisīt bija. Jā, viņš taisīja mēbeles, un tās, kas mums tur Ainažos bija, tās visas bija viņa taisītās mēbeles. Tad ko viņš vēl darīja? Viņš uzpirka no zvejniekiem zivis un brauca uz Limbažiem pārdot. Un es atkal ar nepacietību gaidīju, kad viņš brauks. Mīņājos tur no vienas kājas uz otru un gaidīju, un nevaru sagaidīt, kad beidzot parādīsies pelēcīša galviņa. Un beidzot nu viņa parādās, un es tagad domāju: vai viņš man atvedīs kliņģeri? Man ļoti garšoja tie ūdenskliņģeri, bija toreiz tādi. Un ļoti man viņi garšoja. Un viņš tagad ieraudzījis, ka es tur esmu. Tad viņš mani sauca. Kad biju maza, tad es savu vārdu nemācēju izrunāt. Nins, es teicu. „Kā tevi sauc?” „Nins Roļs.” Roļs bija tēva uzvārds – tēvs bija igaunis. Eduards Roļs. Jā, un bija jau tie kliņģeri. Bet vienreiz bija tāds gadījums, ka tie kliņģeri nebija, jo viņš nebija varējis pārdot tās zivis un nebija tā naudiņa tik daudz. Un naktī es sapņoju, ka es redzu – man pilna gulta piebērta ar kliņģeriem. Un es tagad pamostos un skatos, gultā nav tie kliņģeri – varbūt viņi apakšā zem gultas nobiruši? Mamma pamostas, saka: „Ko tu tur meklē?” Es saku: „Es meklēju kliņģerus.” „Kā, vai tad tie kliņģeri pa zemi mētājas?” Jā, tāds gadījums bija tur toreiz. Tā kā vienmēr neizdevās pārdot tās zivis. Viņš arī ne tikai mēbeles taisīja, viņš arī mums laboja visu, kas ir labojams. Es atceros, apavus visus viņš laboja pats, visu, kas bija samaitājies, vienalga vai elektrība, vai ūdens, vai kur kaut kas. Viņš visu, viņam bija zelta rokas. Vecāmāte nomira, kad man bija četri gadiņi. Un ja mēs draiskojāmies, tad tēvs vienmēr teica: „Nedraiskojieties, vecāmāte nāks!” Un, ja kaut kur kaut kas bija, tad vecāmāte spokojās. Es teicu: „Kā tad viņa var spokoties?” Un vienreiz es biju palikusi viena un man bija ļoti bail. Skatos, kaut kas tāds tumšs vienā kaktā, otrā – laikam vecāmāte pārvietojas, domāju. Nu un tad mani vecāki atrada mani pamirušu, tādu samaņu zaudējusi, jo tiešām kaimiņu suns, tāds ļoti liels suns, bija atvēris durvis, un es biju no tās izbīles pamirusi. Un vecāki ilgi mocījās, kamēr dabūja pie samaņas mani. Tāds notikums bija bērnībā. Tad man bija kādi četri gadiņi tikai. Vēl man bija tāda paraža ņemt visu ko mutē toreiz un tad es biju paņēmusi naglu. Mēs ar māsu, pie loga stāvēdamas, un uz loga bija naglas tur kā gadījušās, un es to naglu paņēmu mutē. Un grūstoties noriju to naglu. Nu tas atkal bija šausmīgs pārdzīvojums visiem. Tad bija jāsēd uz podiņa, jo mamma man iedeva tādu glumu zāles – tā laikam bija rīcineļļa. Un tad māsa jau bija šausmīgi nelaimīga, jo viņa man tur grūstīja un viņas dēļ tas ir noticies. Nu, paldies dievam, viss tomēr labi beidzās – tā nagla iznāca. Tētis man bija ļoti stingrs, viņš necieta tā, kad draiskojās, ka neko nedara. Viņš vienmēr izdomāja kaut kādus darbus mums – nu tad jau kad tā lielāki bijām. Un viņš bija ļoti stingrs. Nekur mēs nevarējām arī tā iet bez atļaujas. Mamma gan bija ļoti kluss un mierīgs cilvēks. Viņa vienmēr atrada kaut ko darāmu. Viņai bija daudz brāļi un māsas – ļoti liela dzimta bija. Viens brālis vēl bija dzīvs – zvejnieks, un pārējie brāļi bija jūrā noslīkuši un tēvs bija jūrā noslīcis. Viņi visi zvejoja. Tēvs bija dzimis Sāmsalā. Vecāki precējās, kad tēvam pirmā sieva bija mirusi. Un viņš uz Latviju atbrauca jau ar savu dēliņu desmit mēnešu vecu. Toreiz tur jau tā Igaunijas robeža nebija slēgta, toreiz jau varēja no Igaunijas nākt uz Latviju, no Latvijas pāriet uz Igauniju. Mana māsiņa vecākā piedzimusi 1910. gadā. Astoņi gadi par mani vecāka. Bet to brāli Aleksandru mamma izaudzināja kā savu bērnu. Un kad viņam bija jāiet dienestā, tad tikai 21 gada vecumā mamma pateica, ka viņš nav viņas. Un tad viņš raudāja prieka asaras tiešām, jo mamma viņu audzina. Pirmo kumosiņu deva viņam un tikai pēc tam mums. Tā viņa audzināja. Tēvs man lika jaunākos brāļus vienmēr uzpasēt. Kad man bija 5 gadi, mēs pārcēlāmies uz Rīgu. Man mammīte nestrādāja, jo tēvs bija labs amatnieks. Mēs jau nebijām bagāta ģimene, mēs bijām tāda vidusšķira. Un viņš strādāja kā amatnieks „Valdesfīlā” – Biķernieku ielā bija tāda rūpnīca. Mammīte mājas darbus veica. Mēs dzīvojām Dzērbenes ielā (tā viņa skaitījās), bet tā māja atradās arī uz Ropažu ielas. Es nezinu par savu ģimeni tieši ko pastāstīt, bet es varu stāstīt visādus atgadījumus visus kas notikās tajā pagalmā mūsu mājā. Bija tāds leijerkastnieks, kas ar savu kasti nāca. Un kad atskanēja šitas te „Valensia” (dziesma), puikas saka: „Suns ar asti sit pa kasti tā, ka visa Rīga skan!” To tie puikas izdomāja. Bet bija tāda dziesma „Valensia”. Nu tad kad tā atskanēja, tad jau visi mājas bērni, mēs bijām ļoti daudz bērnu, puikas un meitenes sabira sētā klausīties. Tas jau bija Rīgā. Mums tur bija centrālā apkure tajā mājā. Un tad mums malku vajadzēja vest. Un malku atveda ar lielu ori, un, kad to malku izkrāva, tad visi bērni sasēdās tajā orē un tad mūs vizināja. Un gadījās tā, ka es sēdēju aizmugurē vidū, viens brālis vienā pusē, otrs brālis otrā pusē. Un kad tas kučieris uzdzēla ar pātagu tam zirgam, tas zirgs salēcās un mans mazākais brālītis nokrita. Un nokrita uz pieres. Viņam visu to mūžu, kamēr viņš dzīvoja bija te puns. Un sāka šausmīgi raudāt. Es no tām bailēm nezināju, kas nu tagad būs. Man tēvs ir tik stingrs, viņš vienmēr mani rāja par to, ka es kaut ko sliktu izdarīju maziem bērniem. Tas ir viens gadījums. Otrs gadījums bija atkal tāds, ka viens tramvajs gāja tikai no pilsētas līdz Biķernieku ielai. Un tagad taisīja pagarinājumu no Biķernieku ielas līdz Šmerlim. Un ar tiem truļiem veda smiltis, lai tur nostiprinātu ar smiltīm un ko tur visu. Un vakarā, kad tie truļi bija tukši, tad tie puikas tur vizinājās ar tiem truļiem. Iestūmās un aiziet! Un tas mazais brālītis stāv un skatās, un viņam ar tā gribētos pavizināties. Tā viens uzreiz tur sauc viņu, viņš skrien un viņš kā skrien, tā trulis viņam virsū uz kāju. Bet nu pēdiņa plakana. Viņš jau bija maziņš vēl. Cik tad viņam bija – kādi pieci gadi. Bet nu, paldies Dievam, nekas – izauga un viss bija labi. Tas bija tāds gadījums atkal. Mūsu mājā bija veikals un tur sūtīja vienmēr mūs bērnus uz to veikalu iepirkties. Man brālītis neprata vēl runāt, viņš teica: „Dodiet, lūdzu, man to olu.” Un es vienmēr teicu: „Lūdzu, man to smaržīgo, garšīgo maizīti.” Rupmaizīte bija tik garšīga, es vēl tagad atceros, ka neesu vairāk tik garšīgu ēdusi, varbūt kā likās tā bērnībā, bet tiešām tā arī bija. Un no to veikalu līdz mājām jau es biju doniņu nolauzusi. Tāds klaips, liels klaips. Ļoti garšīga maizīte vienmēr svaiga bija. Un kad bija svētki, tad vienmēr tas veikalnieks mums atnesa lielu tūtu ar visādiem gardumiem par to, ka mēs bijām pastāvīgie klienti. Tēvs toreiz brauca uz kuģa „Līdums”, kad mēs atbraucām uz Rīgu. Un tad mammai vienmēr nebija tā nauda. Tikai tad, kad tas kuģis ienāca Rīgā, tad bija ko samaksāt. Un tas veikalnieks deva uz parāda, viņš uzticējās mums uz parādu. Un bija tādas mazas burtnīciņas kādreiz skolā. Un tajā mazajā burtnīciņā tas veikalnieks pats ierakstīja visus produktus, kādus ņem uz parādu. Un tad, kad tēva kuģis iebrauca Rīgā, tad mamma varēja samaksāt to parādu. Katru dienu mums garām skrēja cilvēks ar sarkaniem matiem un basām kājām. Tā viņš skrēja, un puikas teica: „Redz kur trakais Irbītis* skrien!” Un man viņš bija tik žēl. Viņam ap kaklu bija tā kā bērniem cimdiņi, bet vienā cimdā viņam varēja redzēt, ka kaut kas ārā spīd, kā krāsas vai kas tur, un otrā viņam papīri laikam bija. Un tā viņš tur skrēja, ne mirkli neapstādamies, ne mirkli, vai ziema, vai vasara. No rīta turp un atpakaļ atkal. Un pēcpusdienā atpakaļ. Es par to gan brīnījos. Nu tur viņš laikam meklēja to iedvesmu kaut kur. Viņš ar krītiņiem strādāja. Un viņš toreiz gan savus darbus pārdeva par 20 santīmiem, par 15 – par lētu naudu. Pie Ģertrūdes baznīcas viņš dzīvoja. Un viņš arī pasteļus taisīja. Man bija seši gadi, kad es jau visu mācēju – lasīt, rakstīt, rēķināt. Un vecāki sadomāja, ka man vajadzētu iet skolā. Un 9. pamatskola atradās pie gaisa tilta. Mammai tur bija pazīstams direktors Vičs. Un tagad aizejam uz to skolu, viņš tā nopēta mani no galvas līdz kājām un saka: „Nu labi jau ir, ka visu ko prot, bet tas augumiņš un tas viss jau par agru būtu. Nogaidiet vēl vienu gadiņu.” Un tā man vēl viens gads bija jāgaida. Šeit, Vidzemes šosejā, toreiz nebija asfaltēts. Tur bruģēta tā iela bija. Nu un tad, tā kā mans tēvs bija ļoti stingrs, viņš teica, ka jauns bērns var iet kājām. Un katru dienu 2 kilometrus gāju kājām līdz Gaisa tiltam. Turp un atpakaļ. Pēc „Valdesfīldes” mans tēvs strādāja „Vagonrūpnīcā”. Bet tad viņam gadījās nelaime, viņš tika saspiests vienā mašīnā. Un tad viņš vairs nestrādāja tur. Tad viņš brauca uz kuģiem. Viņš bija mehāniķis. Man atmiņā vēl tas, ka viņš aizveda mūs uz kuģa. Nu tā jau mums bija ļoti patīkama diena, jo viņš mūs baroja ar kuģa ēdieniem un viens bija tāds – pankūkas! Un tik garšīgas tās pankūkas, tādas biezas, tādas pufīgas. Ļoti garšīgas, tās man vienmēr atmiņā palikušas. Tas bija kuģis „Līdums” – Latvijas tālbraucēju kuģis. Viņš mums sūtīja skaistas kartiņas un veda visādas dāvanas. Man vēl tagad ir ļoti skaists galdauts zīda tāds dzeltens, zeltītā krāsā. Viņš bija daudzās pilsētās, daudzās valstīs viņi bija. Un tad visādas spēļmantas, visādas rotaslietas un mammai tērpam, un man tērpam drēbi atsūtīja – audumu atveda. Zīdu tādu skaistu mammai – kad māsai bija kāzas, ta bija ļoti skaista kleita uzšūta no tā. Kad šis kuģis Norvēģijas krastos uz sēkļa uzgāja, tad viņš vairs nebrauca. Tas varēja būt divdesmitajos gados. Uzskrēja uz lediem – ledos viņi iestrēga. Un tā viņš vairāk nebrauca uz kuģa. Vēl bija tādi „lupatlaši”, kā mēs viņus saucām. Ka viņi nāca pagalmā, ta sauca: „лупаты галошеньки, лупаты галошеньки!” un tad visi nu svieda, kas viņiem bija sakrājies – vecus apavus un apģērbus vecus. Un tie bija, protams, tagad sauc par ebrejiem, toreiz sauca par žīdiem. Viņi nemaz neapvainojās, ka sauca par žīdiem. Tas bija tā. Tad vēl viens bija, kas nažus trin. Un tad tiem puikām bija ko skatīties. Viņš saka: „Nažus vajag asus uztrīt, uztrīnīt. Jo kas ir bez naža, tas ir cilvēks bez rokām.” Nu katru dienu tas leijarkastnieks nenāca, bet laiku pa laikam viņš parādījās. Un tur kāda jūrascūciņa bija iekšā. Un tā vilka tās laimes, un tur vajadzēja maksāt desmit santīmus. Un tad, kad jau visi jau bija maksājuši un tā mūzika bija beigusies, vēl dziedāja, „купите бубличкиб, даваите рублички” un vēl viena vāciski bija „ Neine augen, deine augen”. Man liekas, ka krievs bija tas leijarkastnieks, jo toreiz jau no Pirmā pasaules kara daudz krievu bija palikušies šeit. Un tad vēl bija tāds, kas kukaiņu ēd. Toreiz jau vecās mājās bija visādi kukaiņi – tie prusaki bija. Un ta viņam bija tādas zāles, tāds krītiņs kaut kāds, ka tie prusaki pazuda. Bet viņš neteica, kā viņu sauc, nekā. Viņš neatklāja savu vārdu. Pagalms toreiz man likās ļoti liels. Tagad, ka es aizeju un apskatos, neizskatās vairs tik liels. Jā, un tad vēl mūsu pagalmā agrāk bija bijusi beķereja un tagad viņa bija pamesta. Un tur vienu dzīvokli bija sev izveidojuši viena krievu ģimene. Un tur pagalmā bija vēl viena ēka – tāda veca, it kā stallis vai kas tur bijis. Viņiem bija viena gotiņa, un tā krievu ģimene visiem pārdeva to pienu. Un vienā reizē mani sūta pēc tā piena un es paņemu līdz savu jaunāko brālīti. Un tās kāpnes no tā pagalma tieši gāja augšā, nebija tāds koridors, bet tieši gāja augšā. Un uzkāpjam augšā un uzreiz tās durvis atveras, un viņiem bija vilku suns. Un tas vilku suns mums virsū, un mēs es to brālīti raudama pa tām kāpnēm – aizrāvu tās durvis sev priekšā un brālītis palika ārpusē. Ne ārpusē pilnīgi, bet tuvāk ārienei. Un, ziniet, tas vilku suns sakoda viņu, un sakoda tādā vietā – gandrīz krāniņu. Nu tas bija šausmīgs gadījums. Ta man visi bija kājās, visas mātes un krieviete lamājās – kāpēc? Bet nu mēs jau nebijām vainīgi. Un nu viņa, labi, viņa mksās, viņa sauca ārstu. Un visi tagad no to Arnoldiņa; un es no tām bailēm ielīdusi ceriņu krūmā un kanniņu tukšo pie rokas un līdz vakaram tur notupēju. Visi tikai bija aizņemti ar brālīti. Jā, tāds man negals ar to brālīti bija bieži. Puikas mūs biedēja, ka nāks tas Kaupēns – toreiz Kaupēns bija. Nāks tas Kaupēns un ta ar jums būs beigas. Un ta mēs mukām iekšā mājā. Populārs, jā, jā, jā. Tā jau stāstīja, ka viņš aplaupot, bet sacīja jau arī, ka ne jau visus aplaupīja, tos trūcīgos jau neaplaupīja, bet kas tādi bagātāki bija – tos viņš aplaupīja. Mamma bija pašmācības ceļa iemācījusies šūt un tad viņa visus apšuj mūs. Visu apgērbu. Un es no viņas atkal iemācījos. Mums, bērniem, viņa tiešām pati šuj. Nu kaut ko jau nopirka arī. Jā nu, ta man jāstāsta, ka es gāju jau skolā. Tad bija tāds gadījums uz eglīti pirmo. Uz pirmo eglīti mūs skolotāja atlaida mājā. Un tagad neviens mājā nav, es viena pati. Nu, man taču vajag uzvilkt kaut ko citu, ne jau skolas tērpu – bija zili ar baltiem krādziņiem toreiz visiem vienādi. Es pie skapja vandos, meklēju, ko es varētu uzvilkt. Es ieraugu māsas skaisto blūzi ar rozīti pie krūts. Es domāju – jā, to es uzvilkšu. Tagad sameklēju svārkus, un tie svārki jau līdz zemei. Nu kad eglīte pirmā klasē – man septiņi gadi. Un tagad es uzsienu tos svārkus augstāk un vēl to blūzi. Un apģērbjos un eju tagad pa šito ielu taisni uz skolu. Un pusceļā es dzirdu, ka sauc mani, bet skatos nekur nav. Redzu, jā, pa ielu brauc pajūgi. Tajā laikā bija tā, ka pajūgi apžēlojās un paņēma pajūgos, jo tikai gāja viens autobuss, zilais autobuss brauca. Un viņš gāja diezgan reti. Un kad nevarēja sagaidīt, tad mēs teicām: ”Onkulīt, lūdzu, paņem!” Bija jau tādi, kas paņēma, bet bija arī tādi, kas uzšāva zirgavam, lai tikai brauc. Tie no laukiem brauca uz tirgu tiegoties ar savām precēm – ar sviestu, ar krējumu, nu kas jau laukos bija viņiem. Un tagad es skatos, jā, mana mamma ar māsu. ”Kur tu iesi? Tā kā čigāniete apģerbusies!” viņa saka Es saku: ”Man jāiet uz eglīti.” ”Nē, nāc sēdies iekšā, brauksim mājās! Būs pārsteigums.” Visu ceļu es domāju – kas tas pārsteigums. Atbraucam mājā. Māte pati pārģērbjās un māsa pārģērbjās mājas tērpā un nemaz negatavojas man to pārsteigumu rādīt. Bet tad beidzot atver tāds grozs liels – izņem man zābaciņus pilnīgi jaunus. Bet kā toreiz smaržoja tie zābaki, jūs nevarat iedomāties! Tagad vairs nav tāda smarža. Vai āda, vai tas bija kāds šķidrums tur, ar ko viņu apstrādāja. Bet tā bija tik patīkama smarža, ka es vakarā ņēmu viņus gultā līdzi. Un tagad izvelk man arī no tā groza tērpu. Nu tagad es, izpucējusies spogulī, aizmirsu par eglīti. Bet nu labi, tajā vakarā es biju ļoti lepna. Pa šito ielu pajūgi bieži brauca. Un apgaismojums bija pa nakti un vakaros. Un tad vēl bija pa zināmu rajonu viens policists. Es vēl tagad atceros, kāds viņš izskatījās – tadu pazemu augumu un apaļīgu ģīmi, tāds ļoti interesants viņš bija. Un viņš tad nedēļā reizi nāca pie īrniekiem pajautāt, vai nav kādi notikumi notikuši. Un viņš jau zināja, kur viņš gāja vienmēr, ka tie viņam pastāstīs un tā. Tas bija tāds interesants ar gadījums. Un tad vēl mums bija arī restorāns ”Villa Nova” – tas bija pretī Krustbaznīcas ielai, liels nams. Nu un tur brauca kungi vakaros no pilsētas ar savām dāmām. Daudzi jau zināja stāstīt, kas tur notiek, bet mēs jau kā bērni nezinājām, kas tur notiek. Viņi ārpus pilsētas, lai sievas nezinātu! Vispār pilsēta jau beidzās pie Juglas. Vēl pie Šmerļa Aleksandra vārti toreiz bija. To es atceros – tur jau es gāju uz darbu, tad es gaju cauri tur. Jā, Aleksandra vārti bija skaisti. Nu, veikali mums bija dažādi. Pārtikas veikali bija, bija arī gaļas veikali – skārņi. Tā varēja visu ko savaigu dabūt, vienmēr svaigi bija. Tas skaitījās strādnieku rajons. Nu, faktiski ne jau bagātie te dzīvoja. Tā patās jau bija kā tagad – īre maksāja mazāk kā centrā. Uz centru es gāju tad, kad man bija 10 jeb 11 gadi. Caur visai Rīgai ar kājām gāju. Kā jau es teicu, tēvs bija stingrs, viņš teica: “Tu esi jauns bērns, tev jāiet ar kājām.“ Mamma bija slimnīcā. „Līnas Hazēdek“ saucās tā slimnīca, laikam tā bija žīdu slimnīca. Un man vajadzēja iet pie viņas aplūkot. Tad es gāju no Ropažu ielas kājām pāri Gaisa tiltam pa Brīvības ielu līdz Ģertrūdes ielai un tad pa Ģertrūdes garo ielu līdz Ludzas ielai, un atkal atpakaļ kājām. Jā, tas bija mans maršruts. Un tad es apstājos pie skatlogiem un vēroju, un priecājos pa tiem skatlogiem, cik skaisti tur bija izstādīti visi tie apģērbi un apavi, un somiņas, un visādas greznas lietas, un tā es bieži vien aizkavējos arī. Manai māsai, kad mēs atbraucām uz Rīgu, tēvs bija nopircis adāmmašīnu, ko ar roku vajadzēja tā vilkt. Un viņa adīja tur vīriešiem zeķes īsās. Un man, lai man ļoti gribējās arī ārā iet pie bērniem; bērni sauca: „Vilma, nāc ārā! Vilma, nāc ārā!” bet mani norīkoja pie palīdzēšanas un man vajadzēja tās zeķes uz tādu koka kāju izveidot – vilkt virsū un ar gludekli. Toreiz laikam mums vēl nebija elektrība un ar ogļu gludekli vajadzēja presēt tās zeķes. Un tas gludeklis jau ātri atdziest un tā vajadzēja mainīt viņu vienmēr. Un tas bija mans darbs. Un arī mamma, kad šuj kaut ko, man vajadzēja apmetināt vīlītes. Jau bērna gados es jau visu ko darīju, ko vajadzēja. Man tēvs teica: ”Nav ko sēdēt, jāstrādā, jāstrādā.” Viņš pats bija ļoti rosīgs un viņš necieta, ka citi sēd. Tad vēl viens izpriecu vieta mums bija Saules dārzs bērniem. Par to mēs arī ļoti priecājāmies. Mēs uz turieni gājām kājām, protams, un pa taisnāko ceļo. Toreiz jau Ropažu ielā nebija tik daudz māju, bija tikai smilšu kalni, un tur vēl nāk dzelzceļš, un tam ir jāiet pāri. Gājām uz Saules dārzu – uz to Mežaparku. Nu tur jau bija visādi tingeltangeļi. Tas jau mums ļoti patika. Un ar vecākiem kopā mēs gājām. Un tas notikās svētdienās. Sestdienās jau bija jāstrādā toreiz. Un tad vecāki groziņa ielika pīrādziņus, ielika kotalīti (bija tāda maza pudelīte), un viņi tur sēdēja ēnā, un mēs savos atkal... Jā, brīvdienu pavadījām tur. Tā bija ļoti jauka. Mana māsa atkal brauca uz Arkādiju uz dejām. Un vienreiz bija mani arī paņēmusi līdzi. Es skatījos, kā tur šiberēja, šīberi vien čarkst, un ko visu nedarīja tur. Vēl patīkams bija tas, ka mēs bērni pratām atzīmēt savas jubilejas.Un tās bija tā, ka mēs iepriekš pinām landas, vasarā no ziediem, no zaļumiem, kas ir vasarā, un ziemā atkal no skujām tādas landas pie durvīm ko likt, ārpusē durvīm. Un tad jau ar vecāku palīdzību. Bet tas, kam tā jubileja, tas nedrīkstēja tur iet, nedrīkstēja zināt. Augšā uz bēniņiem tas viss notikās. Un, uztaisījuši to landu, vecāki vakarā pirms gulētiešanas pielika tam jubilāram. Nu mātes tad vienmēr izvārīja kakao un maizītes nopirka, nu un tad mēs tā priecājāmies. Bet vienreiz bija tā, bērni nav sētā, un es neiedomājos, ka pin to landu un tā bija man domāta. Un tagad man viena mazāka meitenīte, Zigrīda. Un es viņai jautāju: „Kur visi bērni palikuši?” Un viņa vēl jaunāka par mani – viņa, neko nedomādama, ved mani augšā uz bēniņiem. Un tagad, kā attaisās durvis – vai, uzreiz visi bērni! Un tas nu bij jau piliens, jāsaka tā, darva tajā priekā. Nu tas man bija neizdevies. Tā jubileja bija neizdevusies. Bērni pārmeta tai meitenei, bet tas tā izdevās – neko darīt. Un manai māsai vienreiz.. Ērgļu biedrība bija toreiz tāda, viņa tur sastāvēja tajā Ērgļu biedrībā. Un tad viņai tādi draugi bija, un tad tie tā vēlāk vakarā jau, kad bērni jau gulēja un faktiski arī lielie jau pirmā miegā bija, tad tik jauki uzreiz pie durvīm spēlē. Ģitāra, vijole, bandalīni – tur bija kādi četri instrumenti. Un tad to nospēlē, un ta jau zin, ka jāved iekšā. Tad jau tēvs bija sagādājis tur stipros dzērienus. Tas bija jubilejas gadījumos – tas tā bija iegājies. Ziniet, tas jau ne jau pie mums vien. Arī citur tas tāpat. Zināja, ka tā jubileja būs, un viņi nāca. Vienkārši atnāca un spēlēja. Nu un tad drusciņ pasēdēja, iebaudīja, kas bija sagādāts. Nu to jau zināja, ka tas tā ir, un tad jau sagādāja kaut ko galdam. Tas jau bija pieaugušiem.. Mūsu ģimenē muzicēšana toreiz nebija. Dziedāšana gan bija. Mēs ar māsu, es pēc dzirdes dziedāju otro balsi, un mēs dziedājām tik daudz dziesmas – visvisādas dziesmas, tā laika dziesmas. Visās jubilejās mēs dziedājām tās dziesmas divbalsīgi. Un mūs vienmēr uzaicināja vecāki un radi, lai mēs dziedam. Tad mums vēl bija tāda tradīcija – sestdienās tas notikās. Mana mamma cepa pīrādziņus un plātsmaizes, un man vajadzēja nest tagad viņas māsai un viņas māsas ģimenei – viņi dzīvoja Zvaigžņu ielā. Un man ar to groziņu vajadzēja iet tur. Un, ja viņi cepa, tad atkal viņas bērni nāca pie mums. Mums, es atceros, bija lielā lampa tāda ar kupolu un ar šito petroliju. Jā, un tajā pašā veikalā, kur bija pārtika, bet nu viņam bija, protams, sava zināma vieta, ne jau pie pārtikas, bet man liekās bija tāda maza istabiņa vēl tur, kur tā petrolija bija. Un bija arī petrolijas veikals, kur varēja nopirkt. Ar petroleju bija tās lampas toreiz. Bet laikam divdesmitajos gados, pie trīsdesmitajiem tas nāca. Varēja būt jau trīsdesmito sākumā, kad tā elektrība mums parādījās. Bet citur bija, bet mūsu mājā nebija. Citur jau bija, bet mūsu mājās saimnieks vēl nebija ienācis. Ticības mācība jau mums skolā bija obligāta. Ne obligāta, bet nu.. kas bija luterticīgs, tiem nāca skolotājs tur mācīja. Bet mēs bijām pareizticīgie, jo Ainažos bija tikai viena pareizticīgā baznīca. Un mamma bija pareizticīgā, un, protams, mēs visi bijām toreiz pareizticīgie. Tēvs arī bija pareizticīgais. Un tad pareizticībā mums nāca pareizticīgo mācītājs mācīt, apmācīt, kas viss ir jāzina ticībā. Un pareizticībā arī iesvētīšanas man notikās Debesbraukšanas baznīcā. Un mēs katru svētdienu ar mammu gājām uz baznīcu – tā bija luterāņu. Lai arī bija luterticīgā, mēs tur gājām tomēr, jo pareizticīgā bija tālāk un nebija tik pieejama. Tēvs jau bieži nebija mājās, ko ta nu. Viņš uz jūrām brauca, cik nu viņš bija. Kādreiz jau atnāca arī, bet tas jau ļoti reti. Mēs vairāk ar mammu abas divas gājām. Kad māsiņa nomira, tad mēs atkal abas gājām kapus kopt māsiņai. Arī abas tikai. 16 gadu vecumā es sāku strādāt. Skolu kad beidzu (9. pamatskolu), tad mums bija jāiziet pētīšanas institūts. Pamatskola bija tikai līdz 6. klasei un tālāk sākās vidusskolas, amatniecības skolas un tehnikumi un tā tālāk. Nu, tas ir pētīšanas institūts, kuru visiem bija jāiziet, beidzot 6. klasi. Un es vēl toreiz nezināju, ka tur, es jau tā ar to spēku nemēģināju tik briesmīgi – es jau nu tā kā nu bij, tā bij. Tur bija visādi tādi, mašīnas nevarēja teikt, bet nu ierīces tādas, kur pārbauda. Par cik es mācījos amatniecības skolā, mani no darba vietas aizsūtīja tur mācīties, tad šitas ir tajā sakarā. Krāsu atšķiršana, roku spēka, roku ātrums, roku veiklība, skaitļu atcere, formu atcere, seju atcere, vārdu atcere, koncentrēt uzmanību, sadalīt uzmanību, rīkojuma izpratne, spriešanas spējas, novērošanas spējas, acumērs, telpas attiecīgais priekšstats, tehniskās spējas, zīmēšana, krāsu kombinēšana, rokdarbu tests. Redziet, un ta viņi ir atzinuši: pēc pārbaudes atsauksmes, medicīniskās apskates aptaujām un personīgām pārrunām uzrāda inteliģenci virs vidusmēra. Labi piemērota kvalificēta darba amatiem, kuros vajadzīgi laba redze, asums, uzmanība, piesardzība, pret amatniecības skolas celšanas klases apmeklēšanu nav iebildumu. Vot, tādu mums izdeva. Tad divas vasaras es nogāju ganos. Un ganos es apguvu visu, kas vajadzīgs lauku cilvēkam. Visu iemācījos, visu. Tikai saimniece teica: pagani tur, aizdzen tur, pagani tur, izdari to, izdari to. Ganīšanas laikā. Nu vot tā. Paps jau tas galvenais, kas gribēja sūtīt mani ganos, mamma jau negribēja – nu ko ta nu sūtīs.. Tas notika vasaras brīvlaikā. Mamma aizbrauca ātrāk, un es vēl beidzu savu skolu, un tad tikai aizbraucu. Un man pie viena saimnieka viņa bija sarunājusi. Bija tādas iebraucamās vietas Rīgā centrā, kur saimnieki iebrauc un sarunā ganus, meitas un puišus. Tuvākā iebraucamā vietā mums bija Tērbatas ielā – man liekās, tur viņa bija sarunājusi. Nu un man viņa bija sarunājusi Kurzemē, netālu no Sabiles Virbu pagastā. Nu tie saimnieki nebija sevišķi tādi bagātie saimnieki, bet brālis bija sarunāts pie viena tiešām ļoti bagāta saimnieka. Un es aizbraucu vēlāk, un brālis jau aizbrauca agrāk ar mammu, jo viņš gāja tikai kādā 4. klasē vai kā. Un tad vakarā, kad es aizbraucu, atnāk mamma ar brāli un tagad brālītis sāka činkstēt un raudāt: viņš tur nepaliks un viņam tur grūti ganīt, kājas slapjas un govis bizo un nevar noķert, un raud. Un mamma apžēlojās, bet ko es lai daru. Man taču tas pats draud – slapjas kājas un viss pārējais. Nekā darīt. Es tā noskatos, kā viņi aiziet pa to ceļu. Man tā sirds sāp, bet es nezudēju tomēr dūšu. Es uzkāpu uz akmeņa un dziedu „Dziedāju tautu tīrumā”, lai dzird visi. Asaras rit, un Cēzars, suns, sēd un tik žēlīgi skatās uz mani – līdzi jūt. Nu un tā es tur ganīju. Un jau pirmā sākumā saimniece, lai es nebūtu bez darba, iedeva man zeķēm apadīt pēdas. Mums jau skolā bija rokdarbu stundas, tur mācīja gan zeķes adīt, gan arī kaut ko citu un izšūt rišeljē, un visu kaut ko. Un bija arī mājturības stundas, kur mēs mācījāmies gatavot ēdienus un paši pēc tam apēdām to, skaisti sēdējām un ēdām. Nu tas tā. Un tagad viņa man iedod tās zeķes, lai apada. Un lietainās dienās – tās bija visgrūtākās. Tās tad govis negribēja ēst labi un tās tikai skatās uz māju pusi un skrien iekšā mežā. Un pirmā viena bija tāda Rota – nu tik šausmīgi skrēja, ka viņa pirmā pa priekšu skrēja, visas citas līdzi. Un laida barus ar līdzi. Aitas arī bija, vesels bars aitas vēl bija. Un tagad tas lietus līst un govis arī ir ieskrējušas šaj mežā, stāv visas galvas izslējušas. Un man tādu vilneni saimniece bija iedevusi – tā visa slapja. Nu, ko darīt? Nekā, gaidu, kamēr sauks mājā. Bet, nu tās govis pašas vairs nevar izturēt un sāk skriet uz māju. Nu ko lai dara? Nekā nevar darīt. Nu tā es neganījos tur, tad jau man bija 14 gadi. Un otrs jau bija 15 gadi jau, kad otru vasaru es biju tajā pašā saimniecībā. Viņi bija ļoti apmierināti ar mani. Tur bija kādas 12 govis un bullis bija. Bet tas bullis bija tāds, kas skrēja virsū, un tad tādu dēlīti lika priekšā viņam te, lai viņš neredz tā kaut kā, es nezinu, vai uz sāniem lai skatās vai kā. Un tas bija tāds nejauks. Nu rudens pusē, tad jau man vajadzēja palīdzēt kartupeļus novākt, pie kulšanām jau man lika tur arī. Ne jau tur laist iekšā kuļmašīnā, bet pie pelavām. Tāda meitene pie pelavām. Jā. Nu, bet viņa bija apmierināta ar mani, un visvairāk jau viņas radiniece bija, kaimiņos dzīvoja viņas radiniece, un tā ļoti nožēloja, ka viņas vīrs nav mani sarunājis, jo esot tāda klusa meitene, paklausīga, visu izpilda, ko saimnieks liek, visus darbus. Nevarēja runāt pretī. Bija viss jādara. Mums ar vīru bija visromantiskākā iepazīšanās. Man bija 17 gadi, bet tas bija februāris un martā jau man būtu 18 izpildījies. Es jau toreiz strādāju. Man tēvs jau nekad neļāva ne uz vienu balli iet nekur. Tad mana draudzene, ar ko mēs kopā strādājām, pierunāja mani piedalīties masku ballē. Viņa dabūja tērpu. Man bija tāds austrumnieces tērps, caurspīdīgas bikses un te bija tāda vestīte, un tik plata starpa bija vaļā, kur vajadzēja jostai būt, tur bija pliks. Tagad viņa atnāk pie manis mājā ar visu tērpu, un nu stāsta tiem vecākiem, ka būs un viņa arī būs, un nekas nenotiks, un lai laiž. Mamma ieraudzījusi, ka tur tāds plikums, liek šūt. Nu tad es arī ar karstu adatu, kā saka, sašuju. Tas jau īsi pirms to iešanu bij. Nu sašuju to jostasvietu. Nu tad atlaida. Mēs aizejam, viss jau sācies. Bet man kaut kā nepatīk tā brīvā izturēšanās, kā tur tie... Tā bija akadēmijas rīkotā, tas karnevāls. Es tikai nostājos pie muzikantiem un klausos, kā viņi spēlē. Un es tagad draudzenei saku: „Iesim mājā, man nepatīk.” Bet viņa vēl negrib iet, jo viņai bija draugs līdzi. Nu labi, es stāvu. Tagad es skatos, ienāk iekšā trīs vīri formās. Nu es tā jūtu, ka tie ir vācieši domāti. Bet izrādījās vēlāk, ka tas ir Bermonts (Pāvels Bermonts – Avalovs, virsnieks, avantūrists, 1919. gadā no vācu gūstā esošajiem krievu karavīriem izveidoja Rietumkrievijas Brīvprātīgo armiju, kas kopā ar de Golca Dzelzs divīzijas daļām cīnījās pret jaundibinātās Latvijas armiju.) ar saviem adjutantiem. Un viņi dabūjuši no Operas to, jo Vīgneram bija vīru koris toreiz, un viņiem vajadzēja dziedāt tur vienā operā. Tad viņi tur bija iepazinušies un dabūjuši īstus tērpus, īsti adjutanti bija – viens bija krievu adjutants, otrs vācietis. Un mans vīrs bija tas Bermonts. Un ūsas, pilnīgi tāds.. Un tagad es skatos, bet kas tur notiek? Viņš iet, un tas adjutants stāsta un rāda to dāmu vai to dāmu. Viņš visu tā noraidoši. Es tā domāju, ja viņš līdz mani atnāks un mani lūgs, es jau nu viņu arī noraidīšu. Bet liktenis bija lēmis citādāk. Atnāk līdz mani. Un tagad tas adjutants paklanās pret mani. Es tūlīt rokas viņam apkārt un dejošu ar viņu. „Nē, jaunkundz, mans kungs vēlās dejot ar Jums.” Es eju atpakaļ stūrī, nē, tādu vecīti ar ūsām. Pilnīgi kā vecītis, jau kādi trīsdesmit, četrdesmit gadu vecs. Nu tad tomēr visi trīs ņēmās pierunāt un pierunāja mani. Un mēs tagad dejojām valsi, dejojām un dejojām, un skatāmies cilvēki atiet, atiet, atiet, visi atiet malā. Mēs divatā vien. Labi, to nodejojām, vēl angļu valsi. Tagad ir pārtraukums, un tagad man draudzene grib iet mājās. Nu es vairs negribu iet mājās. Un mēs tur foajē sēdam un tā runājamies. Nu sākās tagad zālē atkal dejas. Nāk pa tām foajē durvīm iekšā viens melnmatains, pilnīgi zili melni mati un lokaini viņam bija. Man bija vājība uz lokainiem matiem vīriešu. Un man visi, cik man pazīstami bijuši, nu daudzi nav, bet tomēr ir bijuši, tiem visiem lokaini mati bijuši. Tādi viļņaini, ne jau sprogaini, bet viļņaini. Un nāk tieši pie manis. Ā, un vēl otrs arī no otras puses, tas bija blonds. Un abi divi reizē pie manis nostājās. Tagad es domāju: nē es iešu pie melnmataino, dejot ar viņu. Nu un tā mēs dejojām. Tagad es skotos, bet kur tad mans vecītis ir, tas ar ūsām, kur tad viņš varēja būt? Es viņu nepazinu, tas taču jauns smuks, vienu gadu vecāks par mani. Lūdzu. Tagad viņš saka: „Ko tad Jūs tā pētat?” Es viņu pazīstu pēc balss tagad. Nu es zinu, ka tas ir viņš. Vai, nu labi. Viņš ir tagad tajā bārā (tagad sauc par bāru, agrāk jau savādāk sauca) sev galdiņu jau pasūtījis. Galdiņš pilns ar visādiem, nu tādiem teiksim konditorejas izstrādājumiem.. nē, ne konditorijas, tas bija sāļais galds vai kā to var teikt. Tad tur viss kaut kas bija. Tagad viņš mani aicina tur līdzi uz to bāru. Es vēl domāju iet, neiet. Nu beigās labi, piekritu. Kamēr mēs ejam iekšā, tad man atirst šitā te vīle. Un es tā raustu tās bikses, viņš saka: „Nekas, tā tas ir domāts tam tērpam.” Nu ja, nu jau viņš bija tagad savā tērpā, privātā tērpā. Nu un tagad viņš pasauc oberu, agrāk jau sauca oficiantes par oberiem, pasauca oberīti: lūdzu, novāciet! Visu, nekas nav aiztikts, visu novāca. Ārprāts, nu šausmas, tik bagātīgs galds un visu liek novākt. Un tagad uzklājiet kafijas galdu! Un uzklāj kafijas galdu – vienreizēji. Viņš jau bija turīgs toreiz, viņš jau labi pelnīja. To tik vēlāk es visu dabūju zināt. Tad beidzās tā balle, tagad jābrauc mājās. Es tur garderobē ģērbjos. Viņš tur pienāk klāt, patur mēteli. „Vai drīkst Jūs pavadīt?” Es saku: „Lūdzu.” Toreiz stāvēja mašīnas, limuzīni, kādus vēlējās, kādus grib. Labi, viņš paņem vienu limuzīnu, mēs braucam. Braucam, braucam. Un viņš paliek arvien klusāks un paliek arvien klusāks. Mēs toreiz dzīvojām Žīdu mājā. Viņa iesaukta bija par žīdu māju, jo žīdam piederēja. Un man nepatika tā māja un es liku apturēt te uz Ropažieliņas stūra. Un februāra beigas tās bija un vēl bija sniegs liels. Un tagad tas šoferis nevar iebraukt sniegā iekšā, bija nelaimīgs. Es tā domāju, viņš teiks vai neteiks to tikšanos. Viņš aizgrūda: „Vai drīkst Jūs satikt vēl?” „Nu, lūdzu!” Nu norunājām, ka mēs pirmdien vai otrdien tiksimies. Un es kā lecu, tā sniegā iekšā, un kurpe nost, kurpei papēdis nost! Man tagad jāklibo līdz māju vēl. Es nepateicu vēl vienu lietu, ka pirms to balli mēs uzgājām augšā, man draudzene īrēja istabiņu. Viņai tur dzīvoja blakus viens profesors. Un tas ienāca iekšā: „Kur ta nu mūsu meitenītes nu dosities?” „Mēs iesim uz karnevālu.” „O, uz karnevālu! Nu tagad tikai (uz mani viņš saka), nu tu, spulgacīt, tur noskati labi. Ko tu šovakar noskatīsi, ar to tu apprecēsies.” Jā, uz mēnesi mums pārtrūka tur tā tikšanās. Nu tas tā. Bet kāpēc viņš tur klusēja tajā mašīnā. Vēlāk izrādījās, ka viņš bija iztērējis visu naudu, pa visu banku viņš bija spēlējis. Viņš taču tērpus īrēja, un tie bija nabagi, tie viņa draugi – nabagi studentiņi. Un viņš (vīrs) visu maksāja. Un nu viņš tagad redz, ka tik tālu jābrauc, un domāja, kā nu viņš samaksās. Un ko viņš izdarīja? Viņš aizbrauca atpakaļ pie tā viena drauga uz mājām, teica: „Ņem kur gribi, bet man nav tam karametram ko maksāt.” Un pēc divām nedēļām man bija dzimšanas diena, un viņš man uzdāvināja tādu ķēdīti sudraba ar zilonīti. Ļoti smuks tas bija. Es apprecējos 1940. gadā, kad krievi ienāca. Šausmīgākā laikā, nekādas lielās kāzas jau nebija. Mēs bijām tikai ar saviem brāļiem un man draudzene bija, un mēs atzīmējām Mazā dārzā. Mazais dārzs bija tāds toreiz. Tagad nav vairs viņš. Arī bija skolā vecāku un pedagogu dziedāšana un mēģinājumi, un teātra izrādes, un visu to vajadzēja apvienot. Vienu interesantu epizodi es Jums gribu pastāstīt par savu vīru gan. Kā viņu dabūja uz skatuves, tas bija ļoti interesanti. Es jau tur biju iesaistīta, un tagad mēs mēģinājām tās čaukstenes. Tur jau vīrietis nav tajā izrādē, bet mums tā režisore bija skolotāja, un viņa saka tā: „ Nu derētu jau viens vīrietis arī, tai meitai lai būtu tas brūtgāns. Lai būtu viņš redzams. Nu Jums, Heinriksone, ir tāds smuks vīrs. Pierunājat viņu.” Es saku: „ Tas ir veltīgi, skolotāj, veltīgi.” „Nu, mēģiniet, mēģiniet!” Nu labi, es nāku mājās un es tagad domāju, kā es viņu pierunāšu. Pa ceļam. Un es tagad izdomāju. Es nesaku uzreiz tā, kad tu nāc un tā. Bet es viņu jau sagatavoju, es saku: „Gustiņ, tāda lieta ir, mums nav neviens, kas tos rekvizītus uznes tur uz skatuves, vajadzētu mums vienu rekvizītoru.” „Nu, tu man nesāc, es jau zinu uz ko tu velc!” Es saku: „Nē, nē patiešām! Skolotāja teica, ka vaig mums tur klavieres pabīdīt, tur klavieres spēlēja tā meita. Tās vaig pabīdīt, vaig uznest krēslu vai ko tur, nu vai tu nevarētu.” Tikmēr, tikmēr, kamēr viņš piekrita atnākt. Un tagad mēs tur mēģinājām un viņa sēd blakus tam manam vīram zālē, un tagad viņa saka: „Heinriksona kungs, nu vai jūs nebūtu tik labs, nu uzejiet tik pastāviet tur, pastāviet,” jo runa ir par to brūtgānu, „pastāviet.” Tielējās, tielējās ¬– uznāk uz skatuves. Nu, uznāk un nu sāk – tēlo tik briesmīgi, ka viņa tikai sit plaukstas un apmierināta. Un no tās reizes viņš kļuva tāds aktieris, ka mums bija operetes teātrī tā Skroderdienas, tad šitas Dimiters, aktieris, teica tā: „Jums ir viens aktieris, īsts aktieris.” Pārējie amatieri. Bet viņš ir īsts aktieris mans vīrs.
Intervija ierakstīta 15.12.2005., Rīgā
|
 |
|