 |
|
       |
Mana ģimene, mēs esam igauņi. Tā kā igauņiem auglīgas zemes nebija, tad no pierobežas mani senči pārcēlās te uz Latviju. Tēvu sauca Augusts Loits, māti – Zelma Ruttass, abi bija igauņi. Mana māte gan ir dzimusi Latvijā, bet viņas dzimta nāk no Vīlandes Igaunijā. Tēva dzimta nāk tepat aiz Valkas no Viru rajona. Mātes dzimtā vieta ir tepat Alūksne, kur arī dzīvoju pašlaik. Zinu, ka māte bij dzimusi 1896. gadā, bet tēvs 1883. gadā. Māte nodzīvoja līdz 73 gadu vecumam, bet tēvs nomira, kad man bija tikai septiņi gadiņi un tad mana māte palika ar četriem mums tādiem nepilngadīgiem bērniem. Pamatā mani vecāki bija tirgotāji pēc nodarbošanās. Tēvs bija labs konditors, un Alūksnes centrā ierīkoja ceptuvi. 1923. gadā nopirka no pašvaldības māju Pils ielā. Tā māja iepriekš bij kā spēļu nams. Viņš, labs meistars būdams, tur ierīkoja ceptuvi. Kā saka, tirdzniecība vienmēr ir uz galvenajām ielām, te viss bij ar lielām mūra mājām, veikali bija apakšstāvos un dzīvokļi, restorāni vai kafejnīcas māju augšstāvos. Nu, tad maniem vecākiem ar bij viena tāda māja ar veikalu un ceptuvi. Tādos apstākļos esmu dzimusi. To es arī atceros, kad tēvs bija meistars tad viņam vienmēr bija kādi 4 -5 mācekļi vai zeļļi, kuri apguva amatu. Tie saucamie zeļļi – viņi savu arodu nemācījās nekādās arodskolās, bet pie meistara. Mamma sacepto produkciju tirgoja. Veikalā tirgoja visādas maizītes, konfektes, arī konservus un kafiju. Līgumi bij noslēgti ar lielākajam firmām „Laimu”, Ķuzes firmu. No rīta, piemēram, strādnieki konditorejā ēda brokastis, ne jau kādi bagātie, bet vienkārši strādnieki. Tāds toreiz bij dzīves līmenis. Vispār es varu apbrīnot to, cik viņi daudz strādāja un, cik īsā laikā viņi godīgā ceļā varēja iegūt naudu. Kopā bijām četras meitas: es, Valija, Velta un Linda. Mamma stāstīja, kad piedzimu, tad bijuši mūsu ziedu laiki. Veikals darbojās, lielā māja bija uzcelta un sekoja nākamās mājas celšanas. Vecāki daudz strādāja, no sešiem rītā līdz desmitiem vakarā pa konditoreju un veikalu, tēvs vēl strādāja arī naktīs. Līdz ar to slikti bija tas, ka vecākiem nebija laika mūs audzināt, viņiem nebija laika. Tā kā vecākiem bija daudz algotu cilvēku, tad arī vienmēr bija kāds, kas mūs pieskata, – ne jau kā aukles, bet tik, cik pateikt, ka ēdiens gatavs. Māju arī uzkopa, bet tā mūs neviens neuzpasēja un nelutināja. Atceros, ka, protams, mums bija, ko ēst un apģērbtas arī bijām. Izlutinātas gan nebijām, tikai zinājām, ka uz Jauno gadu mums būs jaunas kleitiņas un mēteļi, tad nebija tā, ka uz to 1.septembri, bet uz Jauno gadu iegādājās. Tādu svētku vai kopīgu ārpus ikdienas pasākumu mums nebija, vienkārši nebija, kad būt kopā. Veikalā bija ļoti stingri sanitārie noteikumi, neļāva tur bērniem daudz dauzīties, nedrīkstēja uz letēm sēdēt. Mēs drīkstējām tikai, nākot no otrā stāva, iziet cauri veikalam, pateikt mammai – labrīt. Mamma bija aiz letes, tur mēs nedrīkstējām iet, drīkstējām tikai paņemt maizīti, kādu gribam. Tad skolā deva tikai pienu, maize bij jāņem līdzi katram sava. Protams, tad arī kūkas mums bij. Kaimiņos vēl auga arī četri bērni, trīs saimniekmeitas un viens puisis. Viņš bija ļoti nejauks, tāds lepns, ka viņš viens puika. Blakus viņiem bija gaļas veikals, desu darbnīca. Atceros, ka vienu reizi Oļģerts, tām saimniekmeitiņām izpatikdams, mūs apcēla un sāka sviest desas pāri sētai. Viņi drīkstēja iet savā darbnīcā iekšā, bet mēs nedrīkstējām tēva ceptuvē iet. Bija noteikts, ka mums tur nekādas vazāšanās nav. Tik atceros, ka, sakarinājis to desu virteni, viņš tik plēsa pa desai un meta mums ar tām desām. Mēs raudājām, kā var par mums tā ņirgāties. Mēs saņēmām dūšu un iegājām ceptuvē, nozagām tādus runštikus, nu, tādi apaļi no parastas mīklas, un sākām mest viņam pretī ar tiem runštikiem. Tad viņš bija pārsteigts un izbeidza to savu mētāšanu, tad vairāk nekad nemeta. Tāds atgadījums. Ar septiņiem gadiem sāku skolā iet, mana pirmā skola bija Alūksnes Glika pamatskola. Tajos septiņos gados arī beidzās mana skaistā bērnība, jo pēkšņi nomira tēvs. Viņam aptrūkās milti un viņš brauca pēc tiem. Mums nebija mašīnas, viņš to noīrēja, bet tā mašīna ceļā kaut kur pie Cēsīm bija salūzusi. Bija marta mēnesis. Viņš līda zem mašīnas apakšā, palīdzēja remontēt. Nu, un tur viņš noķēra plaušu karsoni. Viņam bija ātrais plaušu karsonis, toreiz tās zāles ar bij par maz, un viņš kādās 3-4 dienās nomira. Tas viss nāca pēkšņi un negaidīti. Tēvs pats jau visu saprata, viņš jau mātei teica, ka bijušas divas lēkmes un, ja nāks trešā viņš aiziešot. Tad viņš arī pateica mammai, kā lai viņa tālāk dzīvo. Starp citu, mans tēvs bija dievticīgs, kad viņam bij brīvs laiks svētdienā viņš gāja uz baznīcu, tepat pāri mums. Viņš vienmēr nēsāja sev līdzi Bībeli un ugunsdzēsēju ķiveri. Viņš bija brīvprātīgais ugunsdzēsējs. Labi zināja, ja skan sirēna no depo, kas bija pāris mājas tālāk, tad katra minūte dārga un nav laika uz dzīvokli skriet pakaļ ķiverei. Tās divas lietas viņš vienmēr nēsāja sev līdz. Jā, atceros vienu gadījumu saistībā ar ķiveri un Bībeli. Vienreiz tēvs kaut kur iedams, bij nolicis ķiveri ar Bībeli veikalā uz plaukta zem letes. Bija tāds nejauks policists Zaķis, viņš vienmēr staigāja pa veikaliem, pārbaudīja tīrību, bija tik piekasīgs, ka neizies no veikala, nesastādījis protokolu. Galvenais jau par putekļiem. Meklēja arī, vai kādā glāzē nav šņabja smaka, jo mēs nedrīkstējām pārdot alkoholu. Tas policists bij ieraudzījis Bībeli un ķiveri, un tad viņam lielais prieks, ka varēja sastādīt protokolu un bij jāsamaksā kaut kāda soda nauda par to. Pēc tēva nāves veikals un ceptuve palika mammai. Tēvs bija viņai teicis, lai ceptuvi nelikvidē, lai paliek bērniem, lai viņa ņemot strādniekus, meistaru un strādājot. Tā kā mamma bij tāda enerģiska, saņēma dūšu un nolēma turpināt. Taču toreiz bija tāds likums, ka viņa nedrīkstēja turēt konditoreju, ja viņa pati nebija amata meistars. Viņa varēja algot cilvēkus, bet pašai bija jābūt diplomam. Toreiz jau šeit bija konkurences cīņa, darbojās veselas astoņas konditorejas! Bet bija starp konkurentiem arī labi cilvēki, kuri žēloja, ka sieviete viena paliek ar četriem bērniem, toreiz nebij nekādu pensiju vai pabalstu. Ja nestrādāji, tad nevarēja izdzīvot. Konkurenti mātei pateica, ka nedrīkst pieļaut, ka ģimene nonāk bezizejā. Viņi izsauca komisiju no Rīgas, iepriekš uzzināja, ko viņi liks cept, tie konkurenti pa nakti visu sacepuši un rītā atdevuši mammai receptes ar visu produkciju. Un mamma dabūja diplomu un varēja turēt svešos cilvēkus. Tas bija 1934. gads, kad tas viss notikās. Tā nu mamma sāka saimniekot. Runājot par mūsu radiem, mātes radi vairāk dzīvoja pa pilsētām. Starp citu, manas mātes tēvs Ruttass būtu bijis ārkārtīgi labs biznesmenis. Viņam bija iedzimts talants. Viņam bija sava būvbrigāde, kas gāja un cēla namus. Viņam arī piederēja īpašums kādi pieci kilometri no Alūksnes. Bez tam viņam piederēja divi zemes gabali Alūksnē un tā lielā māja, kur tagad grāmatnīca, tur manam vecamtēvam bija viesnīca. To veco Ruttasu sauca par Indriķi, mātei vēl bija dvīņu māsa Emma un trīs brāļi – Jānis, Edgars un Augusts. Viens brālis cēla mājas, taisīja javu un ķieģeļus būvniecībai. Otrs brālis atkal ar koku darbojās, viņš taisīja logus, durvis, grīdas. Tur, kur viņiem bija lauku saimniecība, pārsvarā igauņi dzīvoja, tur bij tāda igauņu kolonija. Tas trešais mātes brālis Jānis bija komunists, viņš nebija aktīvs komunists, bet atbalstīja tās idejas. Ap divdesmitajiem gadiem viņš devās uz Krieviju, tad 40. gadā atgriezās, strādāja vadošu amatu uz dzelzceļa, bet viņš bija īsts komunists. Mammu ar brāļiem un māsām vecais Ruttass rūpīgi audzināja: veda uz klavierstundām un vācu valodas stundām, mana māte zināja vācu valodu. Visa Ruttasu ģimene bija ļoti muzikāla. Mammas brālim Edgaram bija absolūtā dzirde, viņš vēlāk teica, ka viņam nav vajadzējis celt mājas, bet iet konservatorijā. Vēlāk viņš arī skaņoja klavieres. Klavieres bija katrā Ruttasu mājā, arī citi mūzikas instrumenti: ērģelītes, akordeoni. Arī lauku mājās, cik atceros, bija tāds vecs flīģelis. Mamma bija gudra, mēs netikām lutināti. Viņa sūtīja bērnus pa brīvlaikiem uz laukiem pie radiem dzīvot, lai iemācās visus lauku darbus. Tēva māsas Katrīna Kariuss un Ella Voitka dzīvoja tepat netālu muižā, ko viņas nopirka no barona Vulfa. Tad tur mūs sūtīja dzīvot. Mamma vecāko māsu paturēja sev par palīgu, mēs pārējās – vairāk pa tiem laukiem. Man tajos brīvlaikos galvenais uzdevums bija lielā ganāmpulka ganīšana. Tas notika no rītiem un arī vakaros. Tad vēl bija siena pļaušana, ravēšana. Nebija jau nekas mehanizēts, viņi ņēma strādniekus, mēs bērni mazliet kaut ko varējām palīdzēt. Ganos atceros, ka bij visu laiku jāskaita, vai ir visas govis, ka tikai kāda nepazūd – ap kādām 30 vajadzēja saganīt.
Intervija ierakstīta 22.09.2004., Alūksnē
|
 |
|