 |
|
       |
Nekas nav nemainīgs mana mūža atmiņā – gan kokiem, gan cilvēku paaudzēm būt. Nāk pavasaris, cilvēka bērnība skaistā, kad visur tā līksmi kā svētkos skan. Tā vismaz izlikās man – kā vasara ziedoša, skaista. Tāpat arī jaunība kā ziedu pilna upe plūst. Visapkārt tik skaisti – sapņi sapņos un nomodā. Manas dzīves taciņa tak ir tik šaura. Vēlējos to nostaigāt taisni jo taisnu. Es takš to varēšu – tā sirdsbalss man teica. Redzēju cilvēkus godīgus, darbīgus, daiļuma izjūtas pilnus. Arī pašai patika viss kas patiess un skaists. Tomēr reiz, vai tas koks, vai cilvēks, nāk rudens arī ar savu krāšņumu. Koks zelto, lapas cilvēks atdod savām audzēm, tas ir bērniem un mazbērniem mūžā krāto garīgo spēku, izpratni par dzīvi, kas bija labs vai slikts. Jaunībā negribas domāt par vecumu, tas nāk lēni, lēni, it kā tikai tā, bet dzīves baltās un nebaltās dienas ir aiz kalniem jau. Tā dzīves straume plūst bez apstājas, un tā viņa plūst gadu tūkstošiem, aizraudama sev līdzi daudz krietnus latvju dēlus un meitas. Arī tagad baltā, balto ziema, klusa, klusa, mierīga, pat sarma kokos jau daudz dienas, tas ir labi, tas ir miers manos matos, balto sniegs. Tagad miers ir manā sirdī, saprašanā. Cik vēl būs atļauts iet? 1914. gadā mans vectēvs Sirsniņš Jēkabs ar ģimeni izbrauca bēgļu gaitās uz Krieviju. Manai tantei Mildiņai bijuši tikai 8 mēneši, mana mamma Zelma 16 gadu veca. Sirsniņš ar ģimeni dzīvojis Harkovā. Mana mamma Zelma sākusi strādāt linu fabrikā. Iesākumā raudājusi, nemācējusi runāt un pierast pie krievietēm, bet viņas bijušas laipnas, vienkāršas. Iedod Zelmai gurķi un maizi un uzber sāli, un saka: „Ēd, Zina, neraudi!” Dzīvokļa saimnieki arī bijuši ļoti labi, sirsnīgi. Un tad, kad šķīrušies pēc trim gadiem, tad saimnieki novēlējuši laimīgu ceļu un teikuši: „Ar Dievu, šinī pasaulē mēs vairāk neredzēsimies.” Pirmais pasaules karš. Tas esot bijis tikai zirgam līdz vēžīšiem, bet nākošais gan būšot līdz pašiem iemauktiem. To dzirdot šausminājos, jo es biju maza meitene, ko stāstīja mans tētis. Mans tēvs tā teica: „Es karavīrs biju 8 gadus, 4 gadi dienestā un četri karā.” Dienējis jātnieku pulkā, lielu daļu karodams un it kā meklēdams savu daļu, bija aizbraucis līdz Vladivostokai. Mācīja mazos kumeļus apgulties, kur vēlas. Tas arī izdevās. Cilvēki brīnījās, kā mēs ar māsu dienvidu gulējām kopā ar kumeļu. Tās bij mūsu spēles leļļu vietā. Mēs zinājām, kā saņemt teliņus, kā saņemt mazus siventiņus, kā jēriņus mīļot. Mums leļļu nebij. Mēs spēlējāmies tikai ar dzīvnieciņiem. Vienreiz mums divām sivēnu mātēm radās siventiņi. Un bērni jau daudzreiz nezināja, kur rodās bērni, skolā pat nezinājā, un kā ir ar dzīvnieciņiem. Bet mēs zinājām visus dabas likumus. Un mammai nogurusi, ja trīs dienas nebij gulējusi un naktis. Viņa gribēja visus četrpadsmit, dažreiz sešpadsmit siventiņu no vienas bērnu mātes saņemt, no otras. Un vienreiz abām divām reizē, un tad mamma mani lūdzās. 8 gadu vecumā es aizgāju kūtī, un viņa man parādīja, kurš siventiņš piedzimst. Man bij žēl tos vārgākos, es piespiedu pie savas jaciņas un visus notīrīju ar drēbīti, un pielaidu pabarot pie cūciņas, un mācēju visu kaut ko. Es teicu: „Mamma, es tev visu palīdzēšu, bet tikai nesaki nevienam kaimiņam, lai man zēni neizsmej, kad es esmu vecmāte.” Un kā dzimst kumeliņi, kā dzimst jēriņi, es visu zināju no dabas likumiem. Un mums katru gadu ķēvei bij kumeliņi. Mums bij trīs zirgi – divi darba zirgi un trešā kumeļa māte. Tad kaimiņi teica tā, to var visi tā apliecināt, ka Neimans nu nežēlo skuķus un nežēlo kumeļus. Viņš mums žēloja varbūt, bet lika. Tā nežēlošana bija tik caur kārtīgu darbu. Mēs bijām iepirkuši jaunsaimniecību, tēvs, un mums katru gadu vajadzēja visās bankās maksāt parādus. Mums parādi bij Vallē, mums bij parādi Jaunjelgavā, Bārbelē un vēl Jelgavā. Un 8000 Ls maksāja "Mazkrūmiņu" mājas, kuras mēs iepirkām tad, kad es gāju 2. klasītē. Un gāja mums ļoti grūti. Daudzreiz tēvs cieta. Vienreiz labības šķūnis nodega mašīnista neuzmanības dēļ. Viņam nebija dzirksteļu ķērāja, kā saka, dūmi vilka nepareizi un sadega, dēlīšus zāģējot priekš klēts jumta. Jauno klēti būtu cēluši. Un mājās 20 vīrieši, un pat mašīnsts neredz, kad salmos jau ir iegājis uguns. Un tad mums sadega visa iedzīve. Mēs palikām, kā saka, bez ragavām, bez ratiem, bez šķūņa. Un atkal mēs ļoti strādājām, audzējām cukurbietes. Varētu teikt tā, ka mūsu zemes stūritis bij apstrādāts līdz pēdējam, jo tēvs ļoti mīlēja kārtīgi strādāt. Un cukurbietes mēs izaudzinājām tik daudz, ka neviens tik daudz. No 1/3 ha mums bija vairāk kā 20 tonnas. Un paši aizvedām arī uz Birzes staciju, kas bij 11 km. Un tad vēl jau man bija kādi 14 gadiņi, kad tēvs mani līdzi ņēma. Divi zirgi ar vadītājiem, tas es un tēvs, un pa vidu zirgs bez vadītāja. Un katru dienu mēs paši nogriezām cukurbietes divas tonnas. Un vai var to izdarīt, aizvest? Tagad kāds to var izdarīt? Neviens. Bet tēvam bij tāds cēlājarkls. Kā atbrauca no stacijas mājā, tā uzreizi iejūdz nu divus vai vienu zirgu priekšā, ar cēlājarklu cukurbietes uzcēla augšā, mamma tikai derināja. Un es, uz tāda ķeblīša sēdēdama, ieliek bieti – lielu, lielu bieti, knapi var pacelt, – un nogriež. Un tēvs atkal derināja un lika tikai maisos. Un atkal divas tonnas katru dienu gāja mums uz staciju. Un to mēs izdarījām. Un mums bij vācu laikā cukura, cik mēs nevarējām apēst, jo mums ļoti daudz deva prēmijās. Kad devām virs normas, mums bij prēmijas. Jā. Un iesējām cukurbietes tad, kad neviens nesēja. Nu iepriekšējā gadā, trešā gada āboliņu obligāti 1 ha vienmēr pēc pēdējās nopļaušanas sagraizīja ar tiem šķīvju – tāds arkls ar šķīvjiem, kas sasķīvē. Un tad pēc tam, kā saka, uzar viņu, kad nožūst tas āboliņš, apar viņu, un mēslus uzvedām rudenī jau. Un vienmēr, kad uzdīkst kāda nezāle, atkal ņemam un, kā saka, mani skuķi – tev jāiet ir ecēt. Tad, kad kaimiņi gāja garām un redzēja, kā mēs strādājām, tad viens kaimiņš teica tā: „Nu, Neiman, kā saka, tev tie bērni iet tā kā vergi!” Bet mēs jau to par verdzību neskaitījām, tas jau bija pienākums darbā. Mēs zinājām, ka mums ir 8000 Ls jāizmaksā par māju. Mana mamma saņēma 2000 Ls no "Sirsniņu" mājām, atmaksāja. Viņas bij 3 māsas, un mammai vecaistēvs paņēma aizņēmumu un tūdaļ uzreiz iedeva 2000 Ls, bet pārējie 6000 Ls bankās bij aizņēmums. Un tad mēs katru mēnesi zinājām, visiem bij jāmaksā procenti un jādeldē kapitāls. Un mēs bijām visus parādus samaksājuši, un to neviens nevarēja izdarīt – tikai ar rūpīgu darbu mēs četri vien. Jau no mazotnes mēs bijām tā radināti, tāpēc man zeme ir mūsu laime. Mēs audām, linus vērpām, galdautus pašas noaudām, aizskarus pašas. Viss, kas mājās mums bij, pašu gādāts. Sākot no liniņa. Es no bērna kājas zinu kā ieguvām linu šķiedru, kā tika lini malti, kā es dzinu zirgu, kā maltuvē un kā sievas dziedāja, un kā iznāca linu saujiņas, un tad pēc tam kulstītājs veselu gadu kulstīja. Un tad mans tēvs teica tā: „Nu redzi, es ar saviem liniem varēju nomaksāt visa gada renti!” Mans tēvs, starp citu, bija saimnieka dēls, bet tur bija četri brāļi Neimaņi, un mans tēvs, kā jaunākais, izgāja no mājām ārā pirmais. Un māju nebija, pirmos 3 gadus tēvs saimniekoja "Ozoliņos", bija graudnieks. Tas nozīmēja, ka pusi no ražas vajadzēja atdot saimniekam. Tur viņš ar nedauz govīm un diviem zigiem. Divu zirgu zeme tā bija. Tad vēl atceros, ka pārgājām uz "Janeikām" dzīvot. Tur trīs gadus tēvs rentēja zemi. Tas bija citādāka noma. Tur vajadzēja maksāt naudā. Tēvs brauca ziemā mežā un hektāru linus audzēja. Pēc tam talka bija 20, 30 cilvēku, puiši un meitas, visi bij labi pastrādājuši un vakaros visi dejoja. Tur bija arī meitas pat ar augstiem papēžiem un zīda kleitām. Kā es priecājos par to! Kurai tā skaistākā kleita tanī talkā. Nu un tai kurai bij tā skaistākā kleita, tai vis tas netīrākais lauciņš bij. Tās linu šķiedras tēvs uzticēja mums bērniem lasīt, un teica tā: „Meitenes, lasiet šķiedriņas. Salasīsiet daudz šķiedriņas, vilnas kleitiņām jums būs uzlikti balti zīda krādziņi un aprocītes.” Un mūsu rota gadā bija katru gadu kārtīga vilnas kleita ar baltiem zīda krādziņiem un aprocītēm, un mēs bijām lepnas un griezāmies – faldētie svārki tādā ripā. Viss tik skaisti mums izlikās. Bet mēs priecājāmies arī par tām meitām, kurām bij baltas šlaupes un zīda kleitiņas. „Mamma, nu kāpēc mums nevar būt balta zīda kleitiņa Ziemassvētkos?” Mamma saka: „Meitiņ, to jau katrs gana skuķis var nopirkt, bet vilnas kleita, tā ir derīga veselu gadu!” Un gadā viena kārta, tā mums bija, ka tīri jauni zābaciņi un skaista vilnas kleitenes – kleitiņas. Sākot no zaļām, zilām, brūnām, nu smilšu krāsas kleitiņām – tad tikai vilnas kleitiņas mēs valkājām. Nu es tagad pāriešu uz to laiku, kad mēs pašas jau bijām izaugušas un pašas strādājām rokdarbus. Tā kā es biju beigusi to Seces – Sērenes lauksaimniecības skolu, tad es biju uz visām kantēm. Tur jau bij 11 priekšmeti, kurus vajadzēja mācēt. Visi rokdarbi, ēdiena gatavošana, higiēna, aušana. Vajadzēja pašiem savu tautas tērpu, mums bij visām Zemgales tautas tērps, ar to es vienmēr lepojos visos svētkos, un tagad lepojas mana meita un tagad mazbērni. Līdz 1934. gadam bija daudz partijas. Bija zilas, zaļas, dzeltenas vēlēšanu lapas. Tad sākās krīze, kuras būtību es nesapratu, bet atmiņu burtnīcās rakstījām skolā šādi – krīzes laiki dārgi, tintes nav, nevar vairāk uzrakstīt. Tinti nesām rociņā aizbāztu ar papīra korķīti. Kāda nu kuram mute vai rokas, neuzmanīgi tinte daudzreiz izlija. 1934. gadā 15. maijā Latvijā bija apvērsums. Zemnieku partija nāca pie varas. Kārlis Ulmanis dibināja Mazpulkus un daudz ko citu, tikai labu. Mildiņa arī bija Mazpulku dalībniece. Kursos mācīja rokdarbus, ēst gatavot, konservēt, zemi pareizi kopt. Milda darbojās Umpātas Mazpulkā Nr. 2. Sasniedza visus goda titulus, bija Diženā un beidzot Līdumniece. Pēdējais bija liels gods. Ar valdības apbalvojumiem par pirmo Mazpulka vadītāju bija Kaspars Mārtiņš no Umpātes. „Lai ar sauli laukā ejam tīrumus un dārzus sēt!” – cik skaista bija himna! Mazpulkā darbojoties Mārtiņam ar Mildu bija mīlestība. Mīlestība uz mūžu, cik vien bija lemts kopā būt. Latvija plauka caur strādīgām rokām, brīva, bet īsu brīdi. Laime bij, bet arī brīdi mums visiem. Vācija bruņojās. No Latvijas izveda vāciešus uz savu zemi. Tā arī bija zīme – karš neizbēgams. Mildas un Mārtiņa kāzas bija rīkotas "Sirsniņās" 1935. gada 6. janvārī. Braucām zirgos, gan tikai ratos, jo nebija sniega. Zvani pie ilksēm bija, laimīgas sejas visiem, apmēram 20 zirgu pajūgi pušķoti, pucēti, bet te mana tēva zirgam pusceļā izkrita zvana mēle. Vairs neskanēja. Mana māte, Mildiņas māsa bēdājās – tā nav laba zīme. Tā arī iznāca, ka manu vecāku dzīve ar Kaspariem savijās kopā baltās un nebaltās dienās. Latvijas laikā viņam [Mārtiņam Kasparam] bija pirmā priekšzīmīgākā saimniecība. Viņš gāja pa priekšu un kalpi strādāja ar visu atdevi, un maksāja tādas algas, ka citi lielie saimnieki pat brīdināja: „Ko tu dari, kāpēc vajag strādniekiem tādas algas?” Bet viņš pateica: „Viņi man ir nopelnījuši, kas strādā, tas arī saņem.” Un bez tam viņi vēl saņēma arī pat svētkos dāvanas. Viena no viņa ilgadīgām kalponēm Ulmanis pat apbalvoja kā ilgadīgu laukstrādnieci, laikam, bija dāvāts tautas apģērbs. Kaspara Mārtiņa tēvam un mātei Ulmanis dāvināja pulksteņus, zelta pilksteņus par priekšzīmīgu saimniekošanu. Tā bija. Nu un manuprāt tādiem vajadzēja būt mums visiem latviešiem. Tikai darbs var mūs celt. Un tad, kad bijām visus ērkšķa ceļus izgājuši, kas palikām dzīvi, atkal sākām visu no gala. Zeme mūsu laime, zeme mūsu barotāja! Katram mazpulka dalībniekam bija lauciņš ar visādām kultūrām, un kur nu ražas skates! Ar godalgām par zināšanām, zemi kopt un mīlēt.
Intervija ierakstīta 11.09.1998., Siguldā
|
 |
|