 |
|
       |
Vēl es gāju mājturības skolā Secē, kad pirmie krievi prasīja ceļu piestājot pie skolas. Izskatījās pelēki, noputējuši. Toreiz nenojautu, kādu nelaimi latviešiem atnesīs šī tauta. Pareizāk sakot – šīs tautas valdnieki. Pagrīdniekiem komunistiem nu bija brīvs laiks. No cietuma izlaida politiskos ieslodzītos. Valsts prezidents Kārlis Ulmanis tautai ziņoja pa radio – palieciet savā vietā, es palikšu savā vietā, nopērciet pāra zābaku un pāri veļas. Tas lika padomāt. Vācijas lielvalsts bruņojās, izsauca no Latvijas vāciešus. No Valles aizbrauca mācītājs Bušs, daktere Ruberte, aptiekārs. Tad vienkārši zemnieki, Johansons ar saviem dēliem manā vecumā. Vēlāk, kad Vācija pieteica karu Krievijai, zemnieki Vallē runāja, kad Johansona dēls lidotājs apriņķojis apkārt dzimtai sētai. Tā varēja būt. Un vēl daudzi citi brauca. 1940. gadā pabeidzu skolu, tad jau bija krievu valdība. Vairs nebija vakara lūgšanas un „paldies” vietā bija jāsaka „pateicos”. Tiku iesvētīta 1940. gada 24. novembrī. Tā gan bija Mirušo piemiņas diena, bet kaimiņi un radi brīdināja vecākus, ka vajag iesvētīties baznīcā, jo pēdējais laiks – krievi noliegs baznīcu. Tā nu bijām mācībā 2 nedēļas mēs: 12 zēni un tieši 12 meitenes. Pēdējo reizi Valles baznīcā vēl ar mācītāja Buša svētību. 1941. gadā 14. jūnijā latviešu tautai traģēdija. Aizved Latvijas labākos dēlus un meitas. No Valles pagasta vecāko Strautnieku ar ģimeni, aizsargu priekšnieku Ivanovsku Voldi ar nu pat jauno sieviņu Grašiņu Loniju, pagastā darbojošos lauksargu no Jāneikām, Kautmani no Kauķiem un daudzus citus vīriešus. Vīriešus atsevišķi no ģimenēm atšķīra tūdaļ stacijā. Izcieta badu, aukstumu, slimības. Izdzīvošana – cerība gandrīz nekāda. Sākās 2. pasaules karš. 1941. gada 23. jūnijā krievi kopā ar latviešu līdzskrējējiem gar Valli kājām pa Jēkabpils ceļu uz Krieviju projām. Vācieši brauca visām zemēm pāri motorizēti tā, ka Vallē drīz pēc krievu bēgļiem iebrauca. Arī tie nebija mūsu glābēji, bet kulturāli gan. Nu es biju jauna meitene, un man ļoti gribējās redzēt kādi ta nu izskatās vācieši. Brauca motorizēti, sakot esot ļoti stalti, un tikai „guten tag”, bet runāt, cik pratu, tik cik skolā biju mācījusies. Bet beidzot izrādījās tā, ka tēvs mani vienmēr visur virzīja priekšpusē. „Skuķi, nāc nu runā tu!”, kad vācieši iebrauc sētsvidū. Tad prasa olas, speķi. Viņi saka – to ēdamo. Nu tad, kad viņi bija Vallē, tad mana mamma teica tā: „Meitenes, saraujiet ērkšrozītes, aizejiet viņus apsveikt, mēs tak esam atbrīvoti!” Es teicu: „Mamma, bet vai tad tā drīkst, vai viņu būs priekš mums tik labi?” Nu labi, saraujam mežrozītes, nu mums ir pusotrs kilometrs ko kāpt, kājot, un mēs žigli Vallē. Vallē pašā centrā mājas "Bruntāli", tur mums ir skolas biedrene Maiga, un pirmā pie viņas ar rozītēm rokā. Viņu atrodam laukā pārsienot gotiņu. Gotiņas viņai ganījās pie ķēdes piesietas, pārsēja vārdsakot. Tad Maiga saķēra, sasita plaukstas un teica: „Apsveicu brīvā Latvijā!” Es teicu: „Maiga, vai drīkst tā runāt?” „Jā, Vallē ir visi aizsargi sanākuši,” viņa saka. „Paskaties pa mūsu ceļu, tagad nāca ar karogiem, Latvijas karogs – nu aizsargu priekšnieks Ivanovskis pa priekšu gāja, viņi tagad tur ir Vallē.” Vallē tika atpūtā atsūtīta orķestra grupa. Viņa vadītājs bija Goldbergs, vārdu nezinu, bavārietis, tumšs ar baltiem, baltiem zobiem. Tas Goldbergs brīnišķīgi vadīja to orķestri, mēs varējām raudāt, visas vācu dziesmas saskanēja kopā ar latviešu dziesmām, un viņš arī koncertēja baznīcā. Mēs visi raudājām, visa tauta raudāja. Visas Ziemassvētku dziesmas. Un tā kā mēs bijām divas māsas un ļoti kārtīga jaunsaimnieku ģimene, mēs sēdējām vienmēr pie balti klāta galda, tad pagasts uzticējās viņa barošanu. Nu un es ar viņu varēju pa vārdam, mācījos, un kaut cik varēju sarunāties. Nu un kad pusdienas gatavas, tad Goldbergs nāk pie mums paēst, jo tas bija ļoti tuvu Valles centram. Nu un es aužu. Es aužu tautiskā rakstā segas, rozīšu rakstā, un tas raksts nu tur bija raibu raibais un skaistu skaistais, un visu darījām mēs pašas. Nu ienāk vāciets Goldbergs un grib redzēt, kā es aužu, bet es jau negribu rādīt viņam. Es mudīgi no stellēm ārā. „Warum heimlich?” (Kāpēc slepeni? - no vācu val.) Es nevaru saprast, kas tas par vārdu. Nu ņemu vārdnīcu. Un tas nozīmē – kāpēc es slepeni aužu? Nu man ir kauns. Nu kā es audīšu? Vāciets skatīsies, kā es aužu. Bet jau ir noausts tik daudz. Vāciet saka: „Pie mums tādu ražo tikai fabrikas.” Bet es varu teikt tikai to, kad brīvās Latvijas laikā visas lauku saimnieces un saimnieču meitas un dēli, mēs darinājām paši, sākot no linu krekla. Vācu laikā pat bija arī tā, kad paši sev tautiskas kleitas izaudām tā kā Lielvārdes tautas apģērba krāsās un uzšuvām linu kleitiņas. Un bija tāds, kas taisa koka tupeles, klikatiņas un vēl ar eņģītēm, un tās bij skaisti izgreznotas, un gājām lepni uz balli ar lina kleitiņām. Un cik tas bij ērti! Un, ja viņas izmazgāja, cik viņas bij mīkstas! Tēvam no pakulām vienmēr darbā bija, kad karsts laiks, viss balts – baltas pakula bikses un balts linu krekls. Tā kā visu mēs mājās ražojām paši. Mums ar gribējās priecāties. Priecājāmies krievu laikos. Gāju krievu laikos arī korī un dziedājām par Staļinu, par Ļeņinu. Un dziesmas tiešām bij skaistas, bet, kas bij skaisti, deva mums izdejoties. Mēs daudzreiz visu nakti līdz rītam, kad nāca tie oktobra saucamie svētki. Bet vācu laikā arī gājām uz ballēm, bet mēs jau bijām diezgan lepnākas. Mēs turējām zem goda iet ar karavīriem dejot. Bet vācieši bija labi puiši, viņi nebija uzmācoši. Un reiz man gadījās ļoti slikti, un es tagad tā nebūtu darījusi. Lūdz divi latviešu puiši un, un trešais vācietis, bet tas gan priekšpusē man, tā kā man jāiet pie vācieša dejot ir. Bet es mudīgi viņam apkārt pie sava iemīļotā jaunieša, un vāciešu puisis ļoti apvainojās. Es tik dzirdu, ka visi vācieši kopā, tracis liels, pienāk pie manis un saber man tos santīmus kabatā, klēpī. Tas nozīmē, ka man jāiziet no zāles. Un man kauns, un latviešu puiši mani izglāba. Tie atnāca un atvainojās, un teica: „Redziet, mums bij sarunāta deja.” Un viņi nevarēja atteikt, tad vācieši atkāpās. Un es zinu, ka es esmu darījusi ļoti slikti, jo es saku - ir krievu puisis, ir vācu puisis, ja tevi lūdz dejot, ir jāiet dejot, bet toreiz jauna un duma biju. Latviešu meitenes diez ko negribēja ar karavīriem dejot. Un tādi skaisti puiši, un vēl lūdz mani, lai es eju pastaigāt. Es saku: „Nain, nain!” (Nē, nē - no vācu val.) Neiešu, neiešu, ar vāciešu puisi neiešu pastaigāt. Bet Valles centrā lielajām saimniecēm, precētām sievām ļoti patika vācieši. Bija tāds gadījums, ka viena kundze otrai dēļ vācieša puiša izrāva kleitai piedurkni. Un tad vēl tāds gadījums. Mūsu mājās netālu kaimiņos bagāta saimnieka meita, kurai ir viens dēls tikai, bet viņai ļoti iepatikās mūsu Goldbergs, tas orķestra vadītājs, un viņa biežāk nāk pie mums ciemos. Un mēs nevar saprast kāpēc. Ta viņai vajag šūt uz mūsu mašīnas, tad viņai vajag to darīt pie mums, rokdarbos kaut ko viņa nesaprot. Un Goldberga kungs un šitā un tā. Un mans tēvs sāk saprast, ka viņai ļoti tas vāciets patīk. Un viņa speciāli paliek ļoti ilgi un saka vēl pa vāciski: „Dunkel, dunkel!” Tumšs tas nozīmē. Mans tēvs parāda ar elkoni tam vācietim un saka tā: „Kam zuruck!” (nāc atpakaļ - no vācu val.) Tā viņi abi divi izgāja tumsā. Nu un tagad ar šito beidzās mūsu lielā barošanas. Mēs viņu barojām labi. Viņš mums atnesa visādus pudiņu pulverus, izgatavojām visu kaut ko, ko Vācija ražoja. Tas bij prieks. Šokolādes atnesa, nu tas tik pateicība bija par to, ka mēs nu labi viņu uzņemam. Bet tagad viena daļa visu labumu, pat audekls kaut kāds un kas, viņš bija karavīriem visu produktu normu dalītājs, šokolāde aiziet uz tām kaimiņmājām. Jā. Un es, braucot uz pienotavu, iebraucu tur mājās, skatos, aizskari priekšā. Es jau bez atļaujas ieskrienu pie telefona pazvanīt, mums nebija telefona. Goldbergs sēž tumšā istabā, bet pati kundze cep kotletes. Nu tātad nāk kārtīgas pusdienas un varbūt kāds "bitte trinken šnaks." Nu šitā viņi draugi, draugi. Viņam ir pašam savs zirgs, viņam ir pašam savs kalps, ziemas diena tagad, Goldberga kungs saka tā - Birzgalē būs viņa orķestris, lai mēs meitenes braucam līdzi viņam, aizvedīs redzēt, kā ballē klājas nu Birzgalē. Mēs esam ļoti priecīgas, mums brālēns ir orķestra vadītājs Neimanis Voldemārs, un es satikšos ar savu brālēnu, un mēs dikti tēvam lūdzamies: „Nu, tēti, nu laid mums uz balli, Goldeberga kungs mums aizvedīs ar savu zirgu!” Bet mans tēvs stipri baidījās, viņš saka nē. Nelaiž mūs neparko. Bet Akmentiņ kundze, Alma Akmentiņa, tā sauca to kundzi, tā ar viņu sarunā – brauc abi divi. Un viņiem radās mīlestība. Vīrs to zināja, bet viņš bij gaužām labs cilvēks, viņš strādāja pagasta valdē par rakstvedi. Kas nu beigās iznāca? Mēs te visi tā smīkņājām, pat pagasta špice visa – Akmentiņ kundze stāvoklī! Nu, ja viņa tā draugojās, nu laikam jau kaut kas tur sanāks. Jā. Piedzimsts meita. Un zinat īsta kopija, melnādaina, skaista meitene izveidojās. Jā, vārdā Ilze. Vācieši jau sen bij aizbarukuši, Ilze auga, un tēvs Ilzi pieņēma par savu. Varbūt viņiem bija kādas domstarpības, varbūt viņiem vairāk bērnu nebija, un kundze vēlējās otru bērniņu, un bērniņš bija no vācieša.
Intervija ierakstīta 11.09.1998., Siguldā
|
 |
|