 |
|
       |
Mums bērniem neļāva iet ēst ogas zaļas – vai tās bija zemenes, vai tās bija jāņogas, vai tās bija ērkšķogas – vienalga kādas dārza ogas, bābuļa neļāva grauzt, jo tad sāpēs vēders. Bet mans vecaistēvs pienāca pie manis un teica: “Meitiņ, tu neaiztiec tagad nevienu odziņu, nevienu auglīti, viņi nav labi, tev sāpēs puncītis. Pagaidi, kad būs ēdamas, tad es tev pateikšu.” Un tik tiešām es to respektēju vairāk, kā kad citi teica: “Nav brīv!”. Un tad, kad bija tā oga ēdama, vai arī tāda pusgatava, tad viņš mani paņēma aiz rokas un pieveda pie krūmiņa vai pie zemeņu dobes un teica: “Nu, tagad tu vari pirmās pagaršot, bet šodien vēl daudz neēd, vēlāk būs vairāk.” Un es tā arī darīju. Tas man bija svētums, kad viņš man tā teica. Viņš mani veda uz baznīcu, tā bija pareizticīgo baznīca un bija trīs kilometri no mūsu mājām. Un tad svētdienas rītos, vasarā tas bija, viņš nomazgāja muti. Viņam bija balta bārda un es viņu salīdzināju ar Dieviņu – tāds ar baltu bārdiņu tāds labsirdīgs tētiņš. Kad mēs baznīcā gājām, tad viņš teica: “Nu, meitiņ, tagad nometies celīšos un pielūdz Dieviņu.” Jāskaita man nekas nebija, laikam es biju par mazu, bet man bija jānometas celīšos un jāsaliek rociņas. Viņš mācīja mani pieiet pretī altārim un pārmest krustiņu. Tur bija tāds galdiņš, kur uzdedzina svecītes un tad viņš nopirka svecīti un es to svecīti uzdedzināju. Es vēlēju kaut ko labu – brālītim un vecākiem, vispār kaut ko labu. Tad kad pareizticīgie nes tās svētbildes svētkos, piemēram, Lieldienās gulda Pestītāja bildi, tas simbolizē kapu. Tur noguldīja un tad vecaistēvs teica: “Meitiņ, tagad Jēzuliņu ielika kapiņā, viņš tur gulēs līdz Lieldienām, kamēr celsies augšā.” Nu, kad viņš cēlās augšā, tad mani līdzi neņēma, jo tas bija pārāk agri, lai es to redzētu. Pareizticīgo bērni var iet pie dievgalda. Tas man ļoti patika. Mani pieveda pie mācītāja, kas ar mazu karotīti man mutē ielika to vīnu un kāds kumāsiņš arī bija. Tas man ļoti garšoja, bet tas jau nebija tas galvenais, jo tā bija ļoti maz. Tur es varēju iet pie tāda galdiņa, tur bija tāda salda tējiņa. To tējiņu es dzēru un tur bija tāda maizīte, ko es varēju uzēst. Pareizticībā tas ir tāpēc, lai to svēto vakarēdienu, ko man mācītājs iedeva, lai to noskalotu, nevis uzēstu kaut ko kreftīgu. Man to tējiņu vēl otrreiz ielēja, jo man viņa ļoti garšoja. Un tad atkal bija jāmet krustiņš. Bet tā pirmā pieredze, tas iespaids bija no vecātēva; pareizticīgo baznīca man ir patiešām kā svēta vieta un es to atceros kā svētumu.
Intervija ierakstīta 15.08.2000., 3 X 3 nometnē Katskiļos, ASV
|
 |
|