 |
|
       |
Esmu dzimusi 1923. gadā 11. jūnijā Ventspilī “Līkumos” – nu viņa piepilsētas saimniecība tāda. Man bija ļoti jauka bērnība. Mēs bijām trīs bērni. Bija labs tētis, kas mammu mīlēja, un mums bija pat aukle. Mans tētis baltvācietis. Un jūs ziniet, ka mēs tikām smalki garā audzināti. Ļoti smalki. Piemēram, pie galda, ja ēda, ja tev negaršo, mēs nedrīkstējām teikt ne ar kādu vārdiņu, nekā, ka man tas negaršo. Jāēd. Vienalga drusku, bet jāēd. Tāda mums tā pieklājība. Un tad man tā mūsu auklīte vēl tagad ir atmiņā. Es mīlējusi neesmu nevienu tantīti tik dikti, tik ļoti kā savu auklīti. Jo viņa bija arī lībiete, tā es atceros. Un viņa mums mācīja ļoti labi, uz labiem darbiem mācīja. Ļoti mīlēja mūs. Nu mans tētis jau manu mammu lutināja. Es vēl mammai teicu: “Tev taču nemaz tik daudz darba nebija.” Bet viņi mīlēja viens otru, un trīs bērni. Mamma teica: “Ak šausmas! Tu piedzimi, pēc gada māsa, un tad pēc diviem gadiem brālis. Ar tām lupatām es biju apnikusi, un tētim žēl un tas teica, ka būs auklīte.” Man bija kāds gads varbūt, kad auklīte parādījās. Es atceros, ka viņa bija gara auguma. Un tad es neesot runājusi ilgi – nu runājusi savā valodā. Un mamma teica, vienu vakaru tur sēdējuši, māca mani, kā nu jāteic. Un ko es tur izteikusi, pirmoreiz to teikumu un aizgājusi pie auklītes. Un tā auklīte taisni otrā dienā uz pilsētu taisījusies un nopērk man lelli. Un tagad es to lelli nēsāju. (Ak kungs, es to aizmirst neaizmirsīšu!) Un tur tādi kaimiņu puikas. Un tagad, nu kas tai lellei vēderā. Nu kā jau bērni. Viens teica: “Griezīsim augšā!” Skaidas. Tā man tā lelle – tikai galva palika. Vienai dienai. Nē, nu es jau vairākas dienas viņu nēsāju un mīlēju. Tad man visbēdīgākais bija, viņai bija tāds pelerīns ar baltu koka pogu. Es viņu nolika uz žoga tur, un kalpones slauca govis. Mums tāda govs, kas ēda drēbes. Viņa tā paķēra manu lelles pelerīnu un apēda. Un es biju izmisumā, mamma teica: “Neuztraucies, tā poga jau būs.” Tad mēs gājām otrā dienā pa tām pļeckām un to pogu atradām. Un tad tā lelle arī bez vēdera tāda. Kur viņa palika, es nezinu. Bet tas bija saistīts ar pirmo runāšanu, jo mamma teica, ka viņa tik šausmīgi dusmīga uz to Klīvas tanti bija, ka tāda lelle jāpērk. Vēlāk jau mēs paši šujām un visu. Mums jau nepirka lelles tā. Toreiz jau tā. Mamma pati šuva mums. Tur jau visādi lupatiņi. Man jau nepatika tā tās lelles, bet viskaistākās mācēja uzšūt mans brālis. Viņš trīs gadus jaunāks. Bet kāpēc viņš šuva man tās lelles, es neatceros. Es nevaru saprast. Jo viņam no bērnu dienā tikai putni. Un mums “Līkumos” bija daudz vistas, kad viņš jau bija lielāks. Pīles. Un viņš perēja, lika tur olas. No bērnu dienām viņam fanātiska mīlestība uz vistām un to perēšanu. Es atceros vēl kara laikā, tad jau arī tās vistas bija jānodod, olas un visu mums lika. Bet tad mamma jau nezināja, bet viņš zināja, kura labākā. Un tad viņš skatījās tās olas. Un tie gailēni nebija tik daudz, viņš mācēja noskatīties. Nu mēs, vēl kaimiņu bērni, visi spēlējās. Nevienam jau nebija pirkta lellīte. Nu man tā mana Mollija ar to vienu noļukušo galvu. Beigās jau to vairs neviens nemīlēja. Kur tad tādu liks ar cauru vēderu! Bet mamma jau nekad nelaboja. Viņa saka tā, tētis teica: “Paši salauž, pašiem jātiek galā. Nav un cauri.” Mūs neviens nežēloja. Drēbītes mums mammīte šuva, mūs ļoti smuki ģērba. Mēs gājām svētdienas skolā, un tad tur ir tā lielā pucēšanās. Un tad mamma vienmēr uzšuva, vienādi mūs ģērba ar māsu. Un tad mēs vienmēr bijām smukāk apģērbušās. Ar to mēs vienmēr lepojamās. Mums bija tomēr smukāk. Mēs vienmēr tā baltas. Es atceros, bija tādas baltas kleitas ar puķītēm. Un tad, lai nenoķēzās, vēl tāds balts priekšautiņš ar tādām spicēm un baltas zeķes vasarā. Tad es atceros, ka mana māsa vienmēr krita. Mamma tagad ies pie vecāmammas, vienmēr uz pusdienām baltas zeķes uzģērbj, uzpucē. Teica: “Nu izejiet ārā tagad, kamēr mēs apģērbsimies.” Nu, kamēr trīs apģērbj. Un māsa vienmēr tā skrēja. Un vienmēr viņa krita. Viņai vienmēr arī fotogrāfijās tie ceļi melni. Viņa vienmēr tāda, mana māsa bija nepārspējama. “Vai, viņa augšā ķiršu kokā!” Tie vecie ķirši bija tādi augsti, augsti, ogas daudz. Bet mēs jau ar brāli nelīdām. Bet viņa tā kā mērkaķis. Sēd un ēd. Es saku: “Lūdzu, mīļo māsiņ, iedod man arī kādu odziņu.” To es atceros, kas viņai to mācīja – „mācies gaidīt franču ogas” un nedod nevienu. Kamēr kāda kalpone vai vecāmamma ierauga, rājās, tad viņa tā kā mērkaķis zemē un viņa nekur nav bijusi. Viņa pieēdusi un mums nav. Vēlāk mēs nopirkām Gāliņciemā māju. Tur mums bija trīs istabas, un augšā bija īrnieks laikam. Mums bija atsevišķa guļamistaba bērniem. Un to es atceros, ka tētim bija zirgs un viņam nemaz nevajadzēja to zirgu, bet viņš ārkārtīgi mīlēja. Un es arī no tā laika fanātiski mīlu zirgus. Viņš izveda ārā katru rītu viņu, tīrīja, un es atkal uz ķeblīša ar mitru lupatu viņu noslaucīju. Viņš vienkārši spīdēja. Un to daudzi teica vēlāk, kad mans tētis bija miris, kara laikā vēl, kas viņu pazina, teica, ka viņam bija skaistākais zirgs Ventspilī. Un tur es iemācījos jāt, un ar zirgiem man nekāda problēma nav. Mamma teica, ka es jau maziņa, maziņa. “Ak kungs, jau līkumos,” mamma saka. “Izmūk auklītei, lien zirgam zem kājām, apķērusies stāv zirgu kūtī.” Nu es esmu traka uz zirgiem bijusi no dzimšanas. Mums bija tāds Bucītis, tāds ērzelītis. Es pa grāvi, viņš noliecas, es tā nošļūku zemē, bet viņš paliek tādā pašā pozā un es arī. Ne viņš man kāpa virsū, nekā. Mamma teica: “Čigānam no ratu pakaļas izkritusi.” „Līkumos” mēs kādus 6 gadus nodzīvojām. Nu tur jau gāja raibi. Un tā māja jau tāda gara bija. Un otrā galā bija īrnieki vēl. Es nezinu, mans vecaistēvs un vecāmamma bija tādi pusdulli vienmēr. Viņiem bija tādas trakulības. Arī tie īrnieki tādi. Pirmais sniegs, piemēram, uzsnieg. Sētā vārti ciet, un ņem un pikojas, kamēr melna zeme. Vecaistēvs iesāka. Un tad es atceros vienreiz, tad bija poļu kalpone. Es zinu, ka tā kalpone nevarēja manu uzvārdu izteikt. Tad es īdēdama staigāju pakaļ. Es viņu mocīju, ka bail. Un tagad aitas mazgāja, tāda liela, liela baļļa. Mazgā aitas pirms cirpšanas un pēc tam tā rumulēšanās (sētas ļaužu savstarpēja aplaistīšanās ar ūdeni). Bet tur jau nonāca līdz tādam azartam, kā nekur laikam. Nu tas ūdens jau tīrs nav, kur tās aitas izmazgātas. Vecāmamma jau ar savu stopiņu vienam uzšļāc, īrniekiem tur. Un tad tik tāli kādreiz. Vienreiz, es atceros, nogāja līdz pēdējam, ka neviens šķidrums – pat putru, krējumu izlēja vecāmamma, kurš skrēja garām! Nu tad kurina pirti un brauc uz Ventu pēc ūdens, aka arī ir izsmelta. Un brauc un ved ūdeni baļļās, un kurina pirti, un visi peras. Es saku, viņi mums tādi pusdulli bija. Es pirti nemīlēju, es kliedzu kā ārprātīga. Mamma teica: “Tā kā tu bļāvi tajā pirtī, neviens!” Jo man bija par karstu. Nāca jau kaimiņtantes un visādas draudzenes tur pērties. Un zin, viņas uz tiem akmeņiem uzmet to garu. Un es gar zemi, es nevarēju ciest. Mamma teica: “Es tevi nomazgāju un izgrūdu ārā, lai tu pati ģērbies tur nīdēdams.” Vienmēr nīdēdama vesta mājās no pirts. Visas sievas kopā gāja un vīri atsevišķi. Nu tur kaimiņu sievas arī. Draudzenes taču vecaimammai bija. Viņa jau draudzīgi dzīvoja. Es nezinu, mēs jau ārkārtīgi draudzīgi visi dzīvojām. Arī kad tās kuļmašīnas nāca, es atceros. Es nekur tā neesmu redzējusi, ka no mājas uz māju, tuvu jau tās mājas. Un tad katra saimniece, kad pārved uz otru māju, centās notīrīt un appušķot. Un es skrienu līdzi, kuram smukāk. Mums vienmēr bija smukāk. Jo vecāmamma audzināja lielu dobi ar dālijām. Tad tās ziedēja. Vispār lustīgi gāja. Toreiz kaut kā cilvēki bija draudzīgi, viss tas ciems. Vecaistēvs Jēkabs Salmiņš bija no “Līkumiem” saimniekdēls. Un vecāmāte Orte Kaņepe “Leibos”, kaimiņos, saimniekmeita. Samīlējušies. Nekādu problēmu nav – viņi iegāja vectēva mājā, “Līkumu” māja, jo viņš bija vienīgais dēls. Un viņiem divi bērni. Vecāmāte jau tādu interesantu dzīvi veda. Nu viņa gribēja, lai skolojas. Piemēram, cik toreiz varēja atļauties – Sarkanmuižas pamatskolu. Un mamma vēl gāja pilsētā kaut kādā meiteņu elementārskolā vai kaut kur. Bet mammai nav paticis mācīties, tad viņa beigās nolēmusi mācīties pie lepnas šuvējas. Bet onkulis jau mājās, viņš jau saimniekoja. Jā, un tad viņš bija 1. pasaules karā. Un viņš bija Kalpaka bataljonā, viņam piešķīra šite jaunsaimniecību. Tagad jau vairs nav. Un viņš uzbūvēja visas ēkas, visu kaut ko. “Salmiņi” saucās. Un tad tas interesantākais. Tur jau nedzīvoja neviens, tur kāds īrnieks kādreiz, bet zemi apstrādāja. Bet man jau patika tie rudeņi, kad tur tā labība nopļauta, ka tur arī to kuļmašīnu, to balli rīkoja. Un tad visi ratos, sacepti rauši un viss sašmorēts, ved šurp. Nu tā kā čigānu karavāna mēs teicām. Un tas jau mums bērniem bija viss tas interesantākais. Es nezinu, mana vecāmamma vienmēr gribēja svētkus. Dancošana bija obligāti. Un es atceros, mums bija tāda kaimiņiene, tāda Spruģeviciene, kas arī viņu jaunības dienu draugi dancotāji. Un tad viņa tāda resna, ar tādiem gariem brunčiem un tad viņa lec to polku, un tad tikai teica vecaistēvs: “Nu uz kreiso pusi!” Un es jau arī tur lēkāju. Un tad, kad šī griežas, tad tie brunči man virs galvas, tad es palieku zem tiem brunčiem. To es nekad neaizmirsīšu. Šausmīgi labsirdīgi tā. Tur Jāņus svinēja viss ciems kopā pie “Līkumiem”. To es atceros, tos Jāņuguņus – nāk no “Leibiem”, no “Lispiem” nāk. Nu tā kā filmā līgodami. Un onkulis jau bērzus sacirtis ārā tur. Un vecaistēvs alus muciņās brūvē alu. Un tad katrs nāk ar savu groziņu tur līgodams. Un es atceros, ka mana vecāmamma ļoti garšīgi. Viņai no Staldzenes veda butes. Un tad, kad cepa maizi, tad viņa šitā butes cepa uz maizes plātes, apsmērēja ar krējumu un tad to butīti saliek, un tad atkal krējumu, un tad iešauj maizes krāsnī. Ārkārtīgi garšīgi. Nu bez maizes to var ēst. Viņai vienmēr tāds pīts groziņš, un tad es tikai atceros, ka tās saimnieces jau teica: “Nu, Līkmene (“Līkumu” māja saucās), tev tās gardas butes arī ir šogad?” Vecāmamma nāk ar savām butēm. Tas bija obligāti. Un toreiz jau uguni augšā dedzināja, mums tikai neļāva tur. Un, vai dieviņ, kā dancoja! Turpat zālītē. Bērzi sasprausti apkārt, soliņi. Nu pilnīgi kā zaļumballē. Viss ciems tur nāca. Tas bija pie mājas – ārpusē tur bija tāda pļaviņa. Spēlēja vai nu patafons vai kāds spēlēja kādu ermoņiku. Bet mūzika bija un dziedāja visi, es atceros. Dzēra tikai pašbrūvēto alu. Neviens tik garšīgi neprotot kā Līkums, mans opaps. Kad opaps nomira, tad mana mamma. Mēs tur nedrīkstējām iet nemaz. Es tik zinu, ka mēs tur lēkā, nu kad mamma lika tur iekšā to raugu vai ko, es nezinu, tad teica: “Nenāciet tuvumā, nekāda maisīšanās te nav.” Un tad viņa runāja kaut ko, es nezinu. Jābūt labam garastāvoklim un priecīgam jābūt, tad labi rūgs un garšīgs. Ja bērni tur skraidīs, kaut ko apgāzīs, tad zin, kā būs. Un es atceros, tur bija otrā mājas galā tāds manteļskurstenis, tad to katlu, tur vārīja to iesalu kā tur, un tās mucas tur bija. Es tikai atceros, ka tur bija tādas divas mucas. Pirmais vai otrais, tad tur to misi laida nost no apakšas. Tās bija speciālas mucas gatavotas. Alus bija garšīgs, cik es atceros. Mans vecaistēvs bija ar baltu bārdu, mani šausmīgi mīlēja. Es viņam plucināju to bārdu, viņš nekad nav bļāvis, viņam gan sāpēja. Mamma teica: “Tu nu gan opapam to bārdu plucināji.” Tad viņš vienmēr teica: “Vai, vai, sāp!” Un tad es vēl vairāk. Un viņš mani auklēja. Mamma teica, kad viņa bijusi stāvoklī, vecaistēvs ar vecomammu manu vārdu ir izgudrojuši, kalendāru izšķīruši – skaistāks nav un tur nav ko runāt. Viņa teica: “Mums ar tēti nemaz neprasīja.” Es saku: “Un ja nu būtu puika?” Viņa saka: “To viņi pat iedomāties nevarēja, ka būtu. Es nezinu, kas tad būtu noticis.” Nu – skaistākais vārds pasaulē. Lūdzu. Kādā 1934. gadā mans opaps nomira. Ak kungs, es atceros, ka es vēl skolā stāvēju un atbildēju pie loga, piebrauca mans onkulis. Es domāju – kā, šodien taču sniegs nav. Parasti, kad bija sniegputenis, tad viņš mums brauca pretī. Bet tā nāk iekšā, uzreiz mani sauc ārā: “Tev opaps ir miris.” Viņam bija 85 gadu. Un taisni tanī dienā viņiem bija zelta kāzas, kad viņu glabāja. Zelta kāzas viņi bija gribējuši svinēt. Un viņi vienmēr ar muzikantiem un lepniem galdiem, un visu kaut ko. Un tad līdz bija 12 bērinieki, un tad nāca vēl klāt un klāt, un tad sāka spēlēt un tad svinēja zelta kāzas. Opītis tā bija vēlējies. Es to nevarēju saprast, bet omamma teica: “Nu kas tad tur ir?” Viņš vispār uz jokiem bija, ārkārtīgi jokus mīlēja. Ko viņš varēja dabūt gatavu! Tur tie īrnieki otrā galā. Un tur kopēja virtuve. Un kādreiz sanāk, tur durvis vaļā vasarā, tur skaļāk. “Tu nekad,” tās sievas teica, “rāties nevarēji dabūt.” Mans opaps paņēmis, iegājis, noņēmis savu cepuri, ielicis padusē, noliecies un klanījies, un skaitījis kādā spāņu, grieķu valodā pātarus tādus. Tas tik komiski bijis, ka viss naids pārgājis un visi sākuši smieties. Nekad nav naids bijis, nekad. Viņš vispār to nepieļāva. Opaps mācēja angļu valodu, jo viņš visu mūžu brauca pa tiem kuģiem, un toreiz angļu kuģi brauca. Un es vēl atceros, ka viņam tāds kapteinis bija draugs. Kad iebrauca tā kuģis, tad viņi gāja laukus apskatīties abi divi. Un es līdu no pakaļas – kā var angļu valodā un kā tas mans opis tā var runāt. Nē, nē. Un es zinu, ka vienu vakaru ēduši, mamma man teica, un man arī uzreiz ienācis prātā, es ēdusi kartupeli un kaut kā sākusi šitā te, kā tie angļi. Un tad es esot kaktā ielikta. Es taču angliski runāju, jā. Vecmammai bija tādi lakati puķaini, tādi villaines. Viņš vienmēr viņai lakatu atveda. Mēs vēl teicām – tādas kuģa drānas. Viņa baznīcā kad gāja un tad viņa citus sēja, kad uz tirgu brauca tad viņa citu sēja, un tā viņai bija tādas kuģa drānas. Un vecamtēvam vienmēr tabaku, vecaistēvs pīpi pīpoja. Man atkal viņš veda matu lentes. Man bija īsi mati, bet man vecaimammai tad bija jāpin šiten tādas pinckas. Un tad es nīdēju apkārt. Un vienreiz man vecaistēvs tur kaut ko darīja, viņš grieza vai grābeklim tos zarus, un viņam jau ass nazis. Un atnāk tas kapteinis, un šie iet iekšā ar vecomammu. Mēs jau bērni neiet, mēs taču nedrīkst iet iekšā. Viņi tur runā, vecāmamma vāra kafiju. Es domāju, ka man arī jāpadrāž. Man vēl tagad te var redzēt to rētu. Es tā iegriezu tajā pirkstā. Un tagad šausmīgi asinis nāk, un es laižu vaļā lielo bļaušanu. Un vecāmammu nu aptin, bet tomēr tās asinis neapstājas. To man vēlāk stāstīja viena tā, kas tur dzīvoja, īrniece teica: “To es nekad neaizmirsīšu, kā tu kliedzi.” Un nāk un nāk. Un man bija sarkana matu lente, to es vēl atceros, ka viņš paņēma to matu lenti, aptina tā viegli. Un es turēju, un veselas trīs dienas neļāva ķerties klāt. Un nenāca vairāk asinis. Un tad vēl viņiem bija tādi suņi. “Līkumos” bija tādi lieli pūdeļi vienmēr. Un vienmēr viena un tā pati – Legrosa. Jo tas kapteinis tā vienmēr nosauca tos suņus angļu valodā. Legross. Opaps necieta citādus suņus, tikai pūdeļus lielos un Legrosu. Suņi jau nebija no Anglijas. Vārds tikai no Anglijas. Kad jau atkal kucēns, tad jau atkal – citādu vārdu nebija. Opaps pats uz kuģiem nebrauca. Viņš materiālus pieveda pie kuģa ar zirgu. Viņam biji divi lieli zirgi. Kādreiz arī kalpi strādāja, kad vajadzēja vairāk nopelnīt. Tā kā piepelnījās. Vecmammai Ortei 3 māsas bija – viņas jau bija trīs laikam tās meitas precību gados. Un dēls arī. Un mana vecāmamma stāsta, ka to vienu māsu ir apprecējis Staldzenē viens dzejnieks tādu jaunu. Nu apprecas un cauri. Toreiz jau neprasīja. 17 gadi. Un šitā atbēgusi mājās no tās Staldzenes un ielīdusi maizes krāsnī. Un tie bērni, kalpu bērni, tur spēlējās, meklē, un šī guļ maizes krāsnē. Tur smējās, ka bail. Bet vēlāk aizgāja atpakaļ, ļoti laimīgi nodzīvoja. Par jaunu. Viņa taču nezina. Nu kā tad var.. Nu tā jau toreiz ieprecināja – tu brauc. Vecāmamma teica tā – vecaistēvs (viņam skaists zirgs bijis) atjājis pakaļ uz precībām un uz zirga viņu atvedis mājās, jāšus abi divi uz viena zirga. To es zinu, ka Ortes brāļa sieva, tā vecā Leibene, bija šausmīgi skopa. Skopa, tāda resna sieva. Mamma vēlāk stāstīja, ka viņa nevarēja puisi dabūt, jo viņa nedeva ēst, viņa bija skopa. Bija kaut kādu čangali dabūjusi. Un es aizeju vienreiz. Kā viņš viens pats ēda pie tā galda, es nezinu. Un šī tāda resna grozās apkārt. Es pasaku, ko man vajag, un viņš tik ēd gaļu, cūkgaļu tādu gabalu. Un tā bļoda tukša stāv. Un tik ņem to gaļu, un tie tauki, un tā Lēbene nevar ciest, es jau atceros, ka viņa grūstīja to bļodu, teica: “Streb zupu arī.” Tas čangals teica: “Kas tam pašam gaļam kaiš?” Es to nekad neaizmirsīšu. Un es aizeju mājās tagad, stāstu vecaimamai. Viņa teica tā: “Nu puisis nebūs atkal.” Un tā arī bija. Paaudžu paaudzēs mēs par to smejamies. Ka kādreiz teica mamma vai mēs bērni teicām: “Kas tam pašam gaļam kait?” To Leibenes teicienu – to nekad neaizmirsa. Vecāmamma žāvēja vienmēr augļus, un tad bija augļi ar putukrējumu tādi vārīti. Un tur to putukrējumu tik šausmīgi vaktēja, ka tikai nav par ilgu. Tas piens tūlīt jāmašinē un jāglabā, ka tikai varētu saputot. Tas bija vienmēr. Mums bērniem nekas, mēs atkal nolaizām visu, tur un tur piebāžam pirkstiņu. Pienu mašinēja mājās, mums bija pašiem sava mašīna, ar roku griežama. Mūs bērnus tur nelaida klāt. Tā bija tāda jocīga, tad lēni pa priekšu un tad viņa nu tā kā lielā lidmašīna beigās rūca. Tādu es nekur nebiju dzirdējusi un redzējusi. Tur to krējumu, un tad tur paskatās. To parasti darīja vecāmamma. Nevienam. Kādreiz vecāmamma vecamtēvam lika, lai viņš nāk pagriež to mašīnu. Bet regulēšanu – to viņa pati. Nevienam. Un sviestu atkal darināt, to jau vecāmamma tikai. Tā neviens neprata. To ar koka karoti. Bija labs pagrabs zem zemes. Tur jau bija tā kā ledus pagrabs. Tad tur glabāja. Un tad arī nenesa iekšā, lai par siltu nepaliek. Tad tur pagrabā durvīs sēdēja un to sviestu darināja. Govis jau bija četras un sviests jau netrūka. No piena vēl biezpienu obligāti. Un sieri. Tas jau bija obligāti. Tādu ķimeņu sieru, kas vienkārši bija marlē iesiet un nospiests un ar olām un viestu, un trekns un garšīgs. Man liekas, ka es tik garšīgu ķimeņu sieru nekur neesmu ēdusi. Es pati esmu gatavojusi, bet man neiznāk. Un maizīti cepa paši, maizes krāsns bija. Tētim bija kurpnieka darbnīca. Viņš attaisīja ar zeļļiem. Un ļoti labi. Bet viņam jau ilgi neiznāca. Kad viņš ar mammu apprecējās, tad viņi vienu gadu dzīvoja tajā jaunsaimniecībā. Tur viņiem sadeva lopus, lai viņi varētu sākt. Divus gadus laikam. Sakrāja naudiņu, tad nopirka māju. Tētis jau onkuļa mājā negribēja, vai ne. Tā kā viņam nepatika. Bet cik viņi jau ar mammu nodzīvoja tikai 13 gadus. Saslima viņš tanī kara laikā. Salšana, fronte un viss kas. Nu kas tad to zina. Viņam bija aknās, kuņģī. Tētis nomira, kad mēs jau bijām Gāliņciemā to māju nopirkuši. Bija 15. maijs 1935. gads. Un mamma pie viņa sēdēja klāt. Mums bija telefons arī. Un mamma bija atnākusi to vakaru mājās, sarunājusi ar dakteri. Viņa jau tur pāris nedēļas tur sēd, nu redz, ka viņš jau iet uz beigām. Un atnākusi mājās to vakaru, jo karogs jāvelk augšā. Mēs jau bērni nevaram uzvilkt. Un līdzko uzvilkusi karogu, tad zvana telefons. Tad teica: “Jūsu vīrs ir miris.” Tā. Un mūs jau nelaida tai slimnīcā, neļāva iet. Es domāju: “Ak kungs, kāpēc es pie sava tēva nevaru iet?” Es savu tēti ļoti mīlēju. Un vienreiz es no skolas aizgāju. Un es skrēju un pa trepēm augšā, un es zināju kurā istabā, un es ieskrēju, un viņš gulēja. Viņam bija bārda uzaugusi, un es uzkritu virsū un teicu: “Papiņ, papiņ!” Un tik šausmīgi raudu. Protams, viņš arī raudāja. Un tad es atceros, ka Emma, tāda māsiņa, ieskrēja iekšā un izrāva mani ārā. Un teica: “Jūs ziniet, ka te nav brīv.” Tad jau bija tikai dažas stundas atļautas. Un es kliedzu kā bail un skrēju mājās uz Gāliņciemu šite pa tām pļavām, es pat neatceros. Es biju pie papiņa. To es pēdējo redzēju. Viņš jau neļāva vairāk vest mūs. Sākumā mēs gājām katru svētdienu, bet tālāk viņš teica, ka viņam ir sāpīgi mūs redzēt, lai neved bērnus. To mums vēlāk mamma. Es nevarēju saprast, kāpēc mamma mūs neņem līdzi uz slimnīcu. Vēlāk mamma mums atklāja, ka tētis nav gribējis. Viņš bija ilgi diezgan slimnīcā. Kādu pusgadu noteikti bija. Jā, viņam bija aknu operācija. Vēzis viņam bija. Un tad toreiz tāds Grečmans bija dakteris slavens, un tas nu operēja. Un mamma iegājusi iekšā. Toreiz jau maksāja viss tas tāpat ļoti dārgi. Un mamma prasījusi to Grečmani. Teica: “Cik ilgi tad viņš vēl vilks?” Viņš saka: “Viņam vajag mirt šodien, bet viņš ir stiprs kā zirgs. Jāsit nost. Sirds vesela.” Nu viņš tā runāja. Es atceros, ka mans brālis vienreiz skolā iebāzis bija ausī pūpoliņu. Nu kur tik traki var būt! Un tagad viņš nesaka mājās. Uzreiz mamma teica, ka uz spilvena kaut kāds strutojums, kas viņam ausīm kaiš. Ak kungs, mamma paskatās – abas ausis saaugušas. Ak kungs, viņš kaut kā ķeksējis ārā un laikam ievainojis, un nevar dabūt, par dziļu. Tagad ved pie Grečmaņa, bet es taču iešu līdzi savam brālītim. Pa priekšu viena žīdu meitene iekšā, tāda resna nāca ārā raudādama. Mēs dzirdam, ka šis lamājas, ka tā kā gove liela. Tai atkal nāsī, degunā bija iegājuši pūpoliņi. Šis ķeksējis ārā. Un tagad nāk mans brālis ar abām ausīm iekšā. Un es tagad sēžu un drebu, un manam brālītim arī brūk virsū. Bet mamma neko pretī nerunā. Bet tomēr dabūja speciālistu no Rīgas saukt, viņam operēja. Tur bija nopietna lieta. Bet es zinu, ka mums bija tāds Heitelbergs žīds bērnu dakteris. To es nekad neaizmirsīšu, kad mēs slimi, mamma izsauca dakteri. Ka viņš nāk iekšā, tad vispirms viņš paver tās durvis, teica: “Luft (gaiss - no vācu val.) iet?” Mamma teica: “Jā, jā.” Tad viņš teica: “Tad ir labi, tad ir labi.” Tikai tad izmeklēja mūs. To jau daudzi smējās par viņu. To kurpnieka darbnīcu likvidēja, kad tētis nomira. Tad to māju pārdeva. Cik es sapratu, mamma teica, ka tā māja bija uz nomaksu ņemta bankā vai kaut kur. Nu kur tad mamma dabūs maksāt. Nu “Līkumos” vecaistēvs un vecāmāte teica: “Nāc dzīvo. Vieta ir. Tur govs.” Tā kā mamma viena pati nevarēja ar to māju, viņai bija jāmaksā, kur tad viņa naudu dabūs. Mēs trīs skolā. Bet mana mamma bija ārkārtīgi enerģiska. Un toreiz mēs ne tā trūcīgi, jo aizgājām uz “Līkumiem”. Mums bija gotiņa un mamma aizgāja uz zāģētavu strādāt. Bet viņa par mums tā rūpējās, ka mēs kaut kā trūkumā vai ar ģērbšanos, ka mēs nevarētu tā. Mammai bija tāda vājība, ka viņas bērniem jāiet ļoti skaisti apģērbtiem. Un viņa pati, es nezinu, kur viņa dabūja.
Intervija ierakstīta 28.09.03., pansionātā Selga
|
 |
|