 |
|
       |
Interesanti, kāpēc mums skaitās mežsarga mājas. Kā mamma stāstīja, ka mans tēva tēvs, varbūt pat tālāk, iespējams, noteikti tālāk, no Snēpeles atnāca tāpēc, ka kungam vajadzēja labu mežsargu. Un man bail sameloties, man liekas, ka viņam bij labs suns un, ka viņi tos samainīja. Tas bij 1800tajos gados. Bet man bail sameloties, varbūt kaut kas labāks bij, bet suns jau ar slikts nav. Samainīja, līdz ar to mans tēvu tēvu tēvu tēvs, es nepateikšu kurš, atradās šinī vietā. Bet mans tēvs, vairs nekāds sakars nav ar mežsargu, ar mežu, manam tēvam un arī vecamtēvam. Tas tā kā tāda leģenda. “Apšenieki” ir tas, kur dzīvoja kādreiz tas mežsargs, kas atnāca no Snēpeles. Bet mana mamma nāk no ļoti lielas dzimtas, kur bij 10 bērni, un šitas puisis viņas apprecēja. Vispār viņi bij 13, bet trīs miruši, 10 palika. Viņi bij ļoti draudzīgi visi, šausmīgi labi satikās, kaut gan viņi bij uz visādām pusēm saprecējušies. Mamma apprecējās 36 gados. Par meitu strādāja, jo tāda nepieciešamība bij, bet viņa to kā briesmīgu grūtumu nekad savā dzīvē neuzsvēra. Kad es skatos bildes, viņa dikti smuki sapucējusies vienmēr ir. Dzīvojamā ēka ar tādu laukakmens galu, vispār dikti smuki. Kad mamma apprecējās, uzcēla jaunu kūti, jo viņa bija strādājot par meitu sakrājusi lielu naudu un kūti viņa varēja uzcelt par savu naudu. Bij klēts un tālāk bij šķūnis, pirtiņa bij, tāda smuka, smaržīga, pēc dūmiem un iesala smaržo, ne jau tā, kā tagad, nesmaržo pirts, to es atceros arī, ar maziem lodziņiem. Ļoti skaisti vispār bij, es atceros lielos kokus, dārzā tie lielie koki un sētā, es gulēju zālē, skatījos debesīs tāda maza meitene, jo man jau ar kaut ko bij jānodarbojas pašai ar sevi, bet mantiņas man ar bij. Es iemācījos ātri lasīt tāpēc vien varbūt, ka man nebij bērni tur apkārt. Mājās bij saimniecība – govis, zirgi, vistas, cūkas. Es arī kaut ko centos darīt. Es atceros, ka es ravēju pupas, ka mamma mani meklēja un nevarēja atrast, jo tās pupas bij lielas un bez jēgas. Vāja biju, maziņa, ar šausmīgi tievām kājiņām. Tāda dikti vājiņa, tāpēc viņa mani tanīs pupās nevarēja atrast, jo es centos tās ravēt. Bet neskatoties uz to, ka es tur biju viena, tur bij cilvēku diezgan daudz. Mēs dzīvojām trijatā. Bet bij ganu meitene, kas ganīja govis vasarā, laukos bez tā nevar iztikt. Ganu meitēns skaitījās vasarā, bet ziemā mēs trīs tais mājās bij. Tad vēl mums nāca ciemiņi – tēvam māsa un tēvam brālis neprecēts, tad manā vecumā, mēs ļoti labi satikām. Jānītis, mammas brāļa dēls, viņi dzīvoja tur tālāk pie Āpu ezera. Es nesatiku vecvecākus no tēva puses, jo viņi miruši īsi pēc 60 gadiem, bet no mammas puses es satiku vecomammu. Viņa apciemoja savas meitas un dēlus, pa laikam viņa tā braukāja, apciemoja. Tad lasīja pasakas priekšā. Es atceros, ka viņa mani auklēja, visu ko stāstīja interesantu, bet epizodiski tas ir, jo viņa nedzīvoja pie mums. Viņa dzīvoja pie viena dēla, bet viņa apciemoja visus, jo viņai vīrs bij miris, mans vecaistēvs. Saimniecība viņai nebij, viņa visu gribēja redzēt un tad viņa tā apciemoja. Mamma ir no Apriķiem, un tēvs kaut kur te arī. Tēvs bijis gudrs, pa skolu ņēmies. Un mamma 1905. gadā gājusi cīnīties par labāku dzīvi. Un viņa pat apcietināta bija, bet sakarā ar to, ka viņa gaidīja bērnu, līdz ar to viņas palaida ārā no tā cietuma. Viņa bij progresīva sieviete, bez izglītības, bet viņa bij no tām dzīves gudrām. Bet mātes tēvs bija izglītots. Bet otrs, ko es gribu uzsvērt, ka viņi bij visi ļoti muzikāli, pat brāļi taisīja vijoles un dziedāja kolektīvi. Tur tāds kalns un viņi tur gāja dziedāt vakaros, lai tālāk skan, tās māsas. Mammas māsas ļoti labi dzied, ne visas simtprocentīgi, bet balss viņām ir skaistas. Mamma dziedāja un mani mācīja, bet es to nevarēju, jo man balss nebij tāda, lai es varētu kaut kā citādāk raut līdzi. Es atceros, ka ļoti skaisti Ziemassvētki bija. Ziemassvētkos es nepiedalījos eglītes pušķošanā, mamma sapušķoja egli un teica, ka tur atvedīs dāvanas, un tad es nācu iekšā, man tas bij pārsteigums. Pirmām kārtām es skatījos uz pretējo sienu, kā tā egle izskatās ēnā, kad es nācu iekšā. Mēs bijām trīs, kādreiz tēva brālis atbrauca, bērnu nebij uz Ziemassvētkiem vakarā, katrs jau mājās bij. Tas bij šausmīgi skaisti. Interesanti, tie nākošie rīti vienmēr bija ar tādu vieglu sniedziņu, īsti Ziemassvētki. Bij īstie rotājumi, tādas svecītes uz leju ar čiekuriem un arī tādām odziņām, tad bij piparkūkas īstās un ābolīši sarkanie, konfektes smukas ar papīrīšiem un ar bij daži rotājumi. Vispār viņa man izskatījās ļoti skaista, un dāvaniņas bij apakšā. Mamma prata svētku sajūtu radīt. Bet nākošā dienā, tad brauca no pilsētas ciemiņi. Kam tad nepatīk uz laukiem aizbraukt! Sevišķi tēva radi, jo mammas radi dzīvoja laukos. Tad notika viss, kā jau notiek, tad jau tie lielu cilvēku svētki bij, bet man bij tas vakars. Pirmā atmiņa man ir, kad mani kristīja. Man bij trīs gadi jau, jūnija sākumā tas bija. Brauca, protams, ratos, es sēdēju un skatījos uz augšu, pētīju, varbūt es arī citu ko skatījos, bet man tie telefona vadi atmiņā palikuši, tie man tādi interesanti likās. Baznīcā es neatceros neko, ne mācītāju, ne kristīšanas padarīšanu, bet es atceros, ka es sēdēju klēpī krustmātei mājās pie galda. Mans tēvs uz baznīcu brauca vienreiz tikai gadā, tas bij pa Lieldienām, tad tā baznīca parasti tā ievilkās, viņš pavēlu bij mājās no tās baznīcas, to es tā atceros. Viņš gāja kājām, viņš nebrauca, jo nebij tālu, 5 kilometri – ko tur braukās ar zirgu. Bet mamma brauca uz baznīcu, bet ne bieži. Tētis vienreiz gada uz Lieldienām, to es tā atceros, ka viņš sapucējās un pie tam viens. Arī es tiku ņemta šad tad līdzi uz baznīcu, vismaz pāris reizes es atceros. Tā bij Annas baznīca Kuldīgā. Mēs braucām ar zirgu un uz to baznīcu es skatījos no liela attāluma, jo tie jumti ar bij Kuldīga tādi interesanti, tādi zaļgani un sarkani. Tad es no tālienes jau centos izbaudīt to jumtu skatu, jo tas jau ļoti reti kad notika, ka brauca uz Kuldīgu. Tas bij tiešām ļoti priecīgs notikums. Mamma diezgan stingri mani audzināja. Tēvs nekad nerāja un neklapēja, bet, kad viņš tā paskatījās uz manīm, tad es zināju. Viņš bij vīrieša cilvēks, tā neklaigāja, es neteiktu, ka mamma klaigāja, bet tomēr kaut kādai disciplīnai jābūt, jo bail man bija. Vienreiz vēl tā ganu meitene bij, mēs spēlējāmies un tāds katliņš uz plīts, un es nomazgāju lellei galvu tai katliņā, bet tās lelles bij tādas gumijgalvas. Ienāk mamma iekšā, viņa uzreiz pielej ūdeni klāt un vārīs zupu, es nepateicu, ka to galvu mazgāju, bet es vienkārši to zupu neēdu, pārējie ēda. Pēc tam es pateicu, kad sen bij pagājis. Nu ko viens īpaši blēņas varēja izdomāt. Vienīgais, kad māsīca atbrauca no Kuldīgas, tad mēs tur tā pablēņojās bišķiņ. Lasīt es iemācījos ātri no tā, ka mamma man lasīja priekšā un es tik ilgi skatījos, un tad es jau saku lasīt no galvas un beidzot es iemācījos. Adīju es ātri arī, kādos piecos gados es adīju šallītes un zeķītes. Mamma arī bez šaubām – tos laikos kurš neauda, kurš neizšuja! Stelles mums bij mājās. Mamma nebij mācījusies rokdarbus, tas tāpatās strādājot. Ļoti daudziem bij tā nepieciešamība. Mamma bij stipra rakstura cilvēks, kas neapstājās, kas iztur visu kaut ko, kam jāiztur, bet tēvs bij citādāks. Es ļoti no bērnības atceros pasaku, kur karalis beidzot neko neapģērba mugurā un izgāja ārā, kad visi teica, ka smuki un viens bērns iesaucās, ka viņš taču ir pliks. Ļoti daudz pasakas man mamma lasīja, viņas jau tā samaisījušās kopā, bet to es tā riktīgi, jo to mēs pārspriedām. Man tā pasaka dikti patika, ka tas bērns izsaucās to taisnību, jo pārējie izlikās. Es nezinu, kā tas bija, bet grāmatās bij tādi interesanti zīmējumi, viņi bij laikam zili. Viņi nebij tādi piepildīti zīmējumi, vai man tik tā fantāzijā palicis, bet viņi bij tādi smalki zīmēti. Es par tēti neatceros, bet lasīt lasīja. Tāda kaut kāda bibliotēka nebija, bet noteikti lasīja. Tēvs mācēja krievu valodu, viņš bij beidzis 4 klases, tais laikos tas bij diezgan augstu. Mamma gan mazāk bij beigusi, bet viņa ar bij tāda.
Intervija notiek 03.06.2003., Kuldīgā
|
 |
|