 |
|
       |
Mamma brauca meklēt savu ievainoto brāli, jo dabūja zināt, ka viņš ir slimnīcā, bet tai laikā tā fronte mainījās. Nāca iekšā Bermonts, un viņa palika Rīgā pie radiem, jo Kurzemi paņēma. Un tad viņa aizbrauca uz Petrogradu līdzi savai krustmātei, kuras vīrs bija fabrikas kurpniekmeistars. Un tā viņa nokļuva Krievijā. No sākuma viņa strādāja pie fabrikantiem par bērnu meitu. Un līdz ar to mana mamma ļoti labi iemācījās krievu valodu. Pašās beigās (viņi uz Kazaņu bij’ pārcēlušies un tad atkal atpakaļ uz Petrograd’), viņa bij’ jau fabrīkā par desmitnieci. Un tad, kad brauca atpakaļ uz Latviju divdesmitos gados, tad jau viņa neskaitījās vairs tik muļķa skuķis. Viņa sāka strādāt Lutriņu veikalā pri fogeļam. Un savukārt mans tēvs, braukdams uz Saldu iepirkties, aizmirsa cukuru. Braucot mājās, ieiet veikalā, un tur mana mamma tirgojās, un nopirka cukuru. Un viņš nodomāja tā: "Nē, šitā būs mana sieva." Mana mamma bij 5 gadus par tēvu vecāka. Viņa dzimusi 1895. gadā un tēvs - 1900. Tagad brauc precībās un saka, ka viņam ir māja un zeme. Mana vecāmamma, visu mūžu būdama kalpa sieva, tagad par visu vari grib, lai meita precas ar to saimnieku. Bet manai mammai ir cits kavalieris, bet tas ir vienkāršs rēķinvedis. Brauc skatīties. Aizbrauc – māja ir ļoti veca, bet kūts ir un kūtī lopi pilns. Un vecāmamma teikusi: "Māju jūs, divi jauni cilvēki, uzcelsiet. Saiesiet kopā, rokas, kājas veselas - strādāsiet un uzcelsiet. Bet iedomājies, meit, ka tev nebūs jānēsā ķeblīt’s katrus Jurģus uz jaunu vietu un ka tu varēsi iestādīt sav’ puķīt’." Nu labi, vecāmamma iztaisa kāzas, apprecas. Vecāmāte arī dod divas govis. Un ap Ziemassvētkiem meita pārceļas uz jauno māju. Bet tur viss ir tukšs un kluss. Viņš tos lopus uz to laiku bij’ no kaimiņiem aizņēmies. Un mamma tagad uzkāpj uz staļļaugšas ēdamo skatīties – tāda salmu čupiņa ir, bet tur švāģeris šālē ciet jau. Ziniet, kas ir šālēšana? Nu kaļ ar dēļiem ciet. Un saka: "Tos tu neaiztiec, tie ir mani." Un tā mana tēva puse tā kā noslaucīta. Viņam lopi nebija un viņš arī sienu nevāķēja. Kamēr vēl nav bijis sniegs, mamma gājusi griezt tādus grīšļus kaut kur, kur vēl tād’ zālīt’ ir, plūkusi viršus, nesusi mājās, lai govīm dotu. Un tagad tai tēva māsai, kas arī dzīvo tai mājā, ķēve atnesās – kumeliņš. Un tie kaus nost un ēdīs to kumeliņu. Mana mamma atdod teļu un paņem to ķēvīt’. Tā mums bij’ sugas ķēve, ļoti skaista – skaisti dzeltena ar baltām krēpēm. Mums bij’ tie izbraucamie zirgi arī dzelteni, bet ar melnām krēpēm. Un mums visi zirgi sākās ar "K" - Karals, Ķēniņš, Klusā. Tā tēvs bij’ ielicis. It sevišķi tas Karals bij’ dulls. Un tas pēdējais, smukais bij’ Kristaps, bet mēs viņu bijām iesaukuši par Buci. Tas nu bij’ kolosāls, bet to vācieši paņēma. Nu, lūk! Un tā sākās dzīve manās tēva mājās. Pirmais, ko viņi uzcēla, bija šķūnis, pēc šķūņa uzcēla lielu kūti, laidaru. Lopu kūti uzcēla no māla un viršiem – stampātu. Ļoti smuki izskatījās, jo kaļķoja baltu. Bet viņas galos piecēla klāt tos saucamos vāgūžus, kur liek sienu. Tur gaiss laikam nemainījās un bruka ārā siena; mamma gan domāja, ka tur ir tie stampātāji bijuši ne savu uzdevumu augstumos. Es atminos, ka 35. gadā uzcēla kūti. Tad tai vasarā mana vecāmamma saaukstējās un dēļ plaušām nomira. Faktiski viņa bija ļoti strādīga. Es sešu gadu vecumā aizgāju ganos līdzi palīgā. Un tad 37. gadā uzcēla dzīvojamo ēku, bet nepabeidza. 39. gadā, kad laiki mainījās, tad mēs sākām dzīvot. Tad vienu daļu lopus pārdeva, ēkas arī jau bija kaut cik. Nepabeidza augšstāvu, tas jau tur palika. Mums tad bij’ tā ļoti plaši: es te vienu vakaru saskaitīju 11 istabas ar visu neiztaisīto augšu. Tagad tas ir medību muzejs. Tur viens cilvēks dzīvo. Ļoti skaisti iztaisījis zāli: visvisādas ādas un ragi, un kamīns tur ir. Vienvārdsakot, sapnis. Mums tuvākie kaimiņi bija 3 km, tādi "Mucenieki" – tur bij’ trīs mājas. Un tad arī trīs kilometri uz otru pusi bij’ tādas "Lūses" - divas mājas. Seši kilometri bija Niedres muiža. Tur jau bija apdzīvots. Manai māsai nepadevās lasīšana, bet ļoti labi padevās matemātika. Viņa bij’ trīs gadus par mani vecāka. Viņa pirmā klasē palika divus gadus, un, viņu mācot lasīt, es arī iemācījos. Un tad es biju par to lasītāju. Un tad tur atkal ir tāds piedzīvojums. Es vakaros visiem lasīju. Tur lampa dega, meitas auda vai vērpa un vīri pinekļus vija, un es, protams, lasīju – Kurtu Māleru un tamlīdzīgas lietas. Mans tēvs gāja gulēt, viņam tas viss nepatika. Un puisis mums bij’ tas, kas pirka tos romānus. Vienu vakaru iesākām jaunu romānu, un tēvs ar sēd. Un, gribēdama dikti tēvam iztapt, tagad lieku vaļā lasīt. Tas romāns apmēram bij’ tāds: viens puisis iemīlējies precētā sievietē un viņš tagad nu iegājis pie viņas atzīties mīlestībā, kad brauc viņas vecais vīrs mājās. Un šis bēg un iebēg lielajā sienas pulkstenī (viņu ieslēpj), bet vīrs to ir pamanījis un liek to pulksteni iesviest upē. Un tagad viņš tur divas dienas peld pa upi un piebrauc krastā. Tur viena skalo veļu, un tā izvelk un attaisa pulksteni vaļā. Un tajā brīdī mans tēvs teica: "Ak, kungs, kā viņš smirdēja!" Un tā es nezinu, kā viņš beidzās, jo to romānu nevarēja vairs rokās paņemt, jo bij’ jāsmejas un cauri. Un vienīgo reizi, kad tēvs nāca klausīties, to pašu viņš izbojāja, jo es nebiju tēva mīļā meita. Ģimenē faktiski bijām trīs bērni, bet man brālītis ir miris. Mans tēvs otro bij’ gaidījis puiku, un piedzima meitene. Un viņš vienmēr teica: "Ņerga." Es jau bērnībā raudāju. Man, teiksim tā, bija ļoti smagi sākt to dzīvi. Un kad māsa piedzima, tad viņu vāca suns Trockis. Un pateica sunim: "Šite, tu tālāk nelaid, tu nelaid pa vārtiņiem ārā, nelaid pie akas." Mamma noteica, bet sirds jau mierīga nav un skrien tagad no pļavas mājās skatīties un redz – jā, meitene sēd uz lievenēm, abi divi ar Trocki. Pazīž pudelīti piena, iebāž Trockim, tas arī pazīž. Meitens ceļas augšā, Trockis paņem pie svārkiem un nelaiž. Jā, un tā māsa auga, teiksim tā, viena pati. Tad viņai bij tāds caurs celms nozāģēts, un tad kad turpat gāja kūtī kopt govis vai ko tur, tad tai celmā viņu iecēla, lai viņa kur neaizklīst. Un man paņēma tādu vecu tantiņ’. Bet tā tantiņ’ mani nelaida nemaz pie zemes, tā mani tikai klēpī turēja, un to es nevarēju ciest un raudāju. Pārējie bērni skrēja prom, un es raudāju. Un es vēl tagad jūtu to sajūtu, cik tas bija šausmīgi, ka tur bija jāraud gribot negribot. Un tā kā es nebiju mīļā meita, es dikti nevarēju tēvam pa prātam. Man jau visur bij’ noslēptas grāmatas, iesāktas lasīt. Guļamistabā liek gultas uzklāt, un es pa to starpu bišķiņ palasu, tā pa kluso. Tad man gāja labi, jo man viena draudzene tajos "Muceniekos” bij’ skolotājmeita. Un tai bija vecaistēvs, vecs skolotājs. Viņam bija ļoti liela bibliotēka, un viņš man ļāva ņemt grāmatas. "Mazās jaunības tekas" – tās es visas bērnībā izrāvu cauri. Es pat "Tomu Soijeru" un visas šitās izlasīju. Un man vēl ir liktenīgi tas, ka es biju bibliotekāre jau no 2. klases. Es sāku iet Raņķu skolā (tā skola vairs nav, jo ir nodegusi). Tur tāda neliela istaba bij’ ar bibliotēku. Un jau 2. klasē mani skolas direktors izvēlēja par bibliotekāri. Un tā kad es dzīvē sāku meklēt darbu, tad es atkal nokļuvu bibliotēkā. Tad vēl interesanti bija arī skolā. Raņķu sešgadīgā, septiņgadīgā pamatskola. Es septiņas klases beidzu. Skolā mūs aizveda – mums tā bij’ astoņi kilometri. Un atveda maisiņu, piebāztu ar sienu. Tā kā mēs bijām divas māsas, tad mums bij’ tād’s divas vietas. Ielika maisiņu, dēlīti starpā, nākošais maisiņš, dēlītis starpā; šitā mēs gulējām uz tādām lažām, paceltām no grīdas. Tad vēl bij’ otrs stāvs augšā un trepītes trijās vietās. Petrolejas lampu iededzināja vakarā. Tad no rīta tie augšējie reizēm ar sāpošām galvām modās, jo tomēr petroleja smird. Un tā kā divos stāvos saslānīti bērni, visādi jau gāja. Mūs apčurāja no augšas. Un labi, ka bija tās vilnas segas: es dikti salu, biju ļoti vāja. Nu un tad es saslimu ar tuberkulozi, bet tad no tā laika nu esmu apaļa. Tad tās zāles visas bija. Biju laimīga par katru kilogramu, ko es pieņēmos, bet nenovaktēju to robežu. Nu tur mēs gājām, slimojām. Tualete mums bija lielu gabalu pa lauku. Mums klasē notika viss. Vingrošanas stundas tais pašās klasēs: saceļ solus gar malām (bij’ kopā galdiņš un tā sēžamā daļa), turpat pavingroja kārtīgi vienu reizi pa nedēļu. Nu šitā. No rītiem bij’ rīta lūgšanas – tad jau tikai noskaitīja tēvreizi, vakarā bija vakara lūgšanas. Pirmdienas rītos bij’ speciāla lūgšana. Bija tādas mazas dziesmu grāmatiņas. Redziet, tas viss būtu saglabājies, ja nebūtu tas karš. Tā viņš arī viss pazuda. Nu tā nomocīj’ septiņ’ gad’ un tad 45. gada pavasari es pavadīju mājās un rudenī aizgāju uz Kuldīgu, uz skolu.
Intervija ierakstīta 07.05.2002., Alsungā
|
 |
|