 |
|
       |
Dzimis esu Polijā. Toreiz jau tā vieta bija Polijā, bet tagad viss ir mainījies, kā jāsaka, visa tā padarīšana. Tagad tā Baltkrievijā skaitās. Nevar teikt, ka mums galīgi nekā nebija. Desmit hektāri zeme bija, sādžā dzīvojām. Bet mēs bijām mātei deviņi bērni - pieci brāļi un četri māsi. Nu Jūs varat iedomāties? Un tētis man nomira 47 gadu vecs. Mazi vēl bijām. Redzi, kā man ar to skolu bija. Gāju, sādžā bija skola mums, pieci klasi tikai. To pašu visi kopā tur mācījās. Bet es nevarēju tik tālu. Trešo klasi pabeidzu, es nevarēju vairs. Jo es gāju no astoņiem gadiem pats sev maizi pelnīt – ganos gāju. Tad mani paņēma saimnieki. Bija Polijā tādi saimnieki kā i Latvijā. Bija muiži. Latvijā Ulmanis jau likvidēja muižas, bet Polijā bija muižu pulka līdz karam. Un biju paklausīgs, apzinīgs un uz darbu. Vot, man patīk darbs. Un pie saimnieka; ko saimnieks man liek, tad man bija jāizdara tā, kā viņš liek. Tā es ieradināts no mazotnes. Nebija iespējams man mācīties. Cik tad es gāju? Kādi trīs mēneši gadā tik pagāju skolā. Saimnieki paņem tevi projām jau pavasarī – martā. Tur viņam vajag malku, tur vajag lopiņu pakopt, ko neko padarīt. Un tad līdz Ziemassvētkiem. Bet vienu gadu, otru, to klasi es pabeidzu pa tiem sešiem mēnešiem, kā jāsaka. Klasi pabeidzu. Tā es mocījos ar to skolu. Un mums jau pat mātei sāli nebija par ko nopirkt. Tad jūs varat iedomāties! A kur tad tev grāmata, kur – zīmuļi, burtnīcas? Tas bija jāpērk. Tāpēc tik trīs klasi. Un ko māte varēja darīt, nabadziņa, ar šitādiem bērniem? Tā mēs braucām šur tur. Citi jau uz Igauniju brauca. Es atbraucu uz Latviju. Un tad tanī reizē, kad es te atbraucu, 38. gadā, Ulmaņa laiks bija. Toreiz Polijā pēc Pilsudska valdīšanas diezgan liela nabadzība bija, es Jums pateikšu. Ja labi klāsies, es teicu, nekad mājās nebraukšu. Un tā arī iznāca - paliku Latvijā. Un, zinat, man te patīk. Mana sirds ir Latvijā, tikai Latvijā. Latvijā mani izmācīja ne teorētiski, bet praktiski - darbā, kā kārtīgu cilvēku. Vot, tā. Kā kārtīgu un apzinīgu cilvēku. Jo es Polijā maz dzīvoju, 18 gadi - puišelis. Ne man skola bija, ne man tur kas bija, a šite es strādāju pie kārtīgiem saimniekiem. Tas man ir tā skola. Apdomājies – man bija 18 gadi, kad braucu uz Latviju. Es vēl vilcienu nebiju redzējis. Teica jau, ka iet pa dzelzceļu tādi kā mājiņi, cilvēki tur sēž un brauc. Neticēju - no sādžas nekur tālu nebiju gājis. Toreiz Sniķera saimnieks man paņēma. Tur vasarā nostrādāju, viņš turēja vasarā divi puiši un meitu. Un ziemas laikā viņš vienu puisi turēja. Nu tad, zin, ziemas laikā ... Kad jau jaunāks, zin, ar tiem darbiem jau ir kā ir. Toreiz 18 gadi tik bija, puišelis vien biju, kā jāsaka. Nu saimnieks paturēja to spēcīgo, man bija jāmeklē citu saimnieku. Nu gāju un citur atkal salīgu. Arī labi gāja, nevarēju sūdzēties. Un tā es dzīvoju, man iepatikās. Un Ulmaņa laikā bija tāds likums, ka pieci gadi nostrādā un tad dabū Latvijā pavalstniecību. A ātrāk mēs nevarējām. Mēs tikai varējām strādāt uz laukiem, kā jāsaka, lauksaimniecībā. Nu kad jau dabū pieci gadi - nostrādā godīgi, tad pieņem Latvijā par pavalstnieku. Tad jau varēja strādāt kādā rūpnīcā vai kur, vai kādu īpašumu tu varēji iegādāties. Bet man bija doma tāda – sapelnīšu naudu, gribēju par saimnieku palikt. Man patika uz laukiem. Un toreiz vienkārši bija. Saimnieki jau tāpat Ulmaņlaikā bija visādi – bija godīgi saimnieki, kas gribēja strādāt, un bija slaisti. Tam nekā, to ūtrupei. Un es domāju, nekas, es pastrādāšu, sakrāšu naudiņu un tad varēšu kaut kur par rentnieku. Ne jau uzreiz, kā jāsaka, tu varēsi saimnieks būt. Par rentnieku – ņems uz rentu iegādāties kādu lopiņu, ko neko, un sāks kaut ko strādāt. Un tad pakāpeniski varēs kaut kur nopirkt kādu zemīti. Pirmo gadu, kad es atbraucu, tad bija līgums. Un visu laiku līgums bija. Tas Pilsudskis toreizi Polijā ar Ulmani bija noslēguši līgumu – tik un tik, vot, maksās. Pēc tā tad to pirmo maksāja. Tas bija 36 lati – nemazi nebija slikti, jo mums Polijā puisis varēja nopelnīt tikai 15 zloti pa mēnesi. A toreizi pa latu maksāja 1,5 zlota. Tad jūs varat iedomāties, cik es tur – 15 zloti – nopelnīju, a te 36 lati nopelnīju. Tas pirmā vasarā, a pa ziemu jau mazāk maksāja. Bet man pa ziemu ar maksāja jau to pašu saimnieks. Un pēdējo laiku man maksāja 75 latu. O! Tā bija nauda! Turīgs biju. Sarunāties mēs varējām, bet dziedāt mēs nemākam. Mēs paklausāmies godīgi. Nu visādi dziesmi jau tad dziedāja – i tautiski dziesmi, i visādi. Sevišķi Līgo svētki, zin, kad jau sāk līgot ... Mēs jau tikai dažus vārdus, tik „līgo, līgo”. Nu smuki jau bij, tur nav ko teikt. Rīkojās jau launaga laikā, jo darbi vairs nekādi nav - lopi sakopti jau, zin. Saimnieks riktē to karogu - uzkar, uzvelk karogu. Un riktējas tur ugunskuri. Kad taisās jau tā uz vakaru, krēslas vairāk, tad nāk kaimiņi ar vainagiem – puiši, meiti un vecāki cilvēki, ar vainagiem līgodamies. Ja tev nav tur lauki noravēti, bieti noravēti, tevi aplīgo. Jā. Sieru un alu saimniekam prasīs. Un ir tāda dziesma, tādi piedziedājumi – ja kaut kas nav kā vajag, tevi apdziedāja. Redzi, svinību diena nebija liegta. Svinību diena brīvas Latvijas laikā bija visiem. Tikai tie darbi, kas nepieciešami jāizdara, jo dzīvnieki ēst grib, tos nu jāapkopj. Nekā nevar darīt. Mēs paši svētdien un darba dienā ēdam – viņš ar’ grib ēst. Bet tā, pārējie darbi – izslēgta lieta. Svētki paliek svētki. Kopā ar visu saimi. Nu, protams, ne jau visi saimnieki tā, tas ir skaidrs. Bija visādi. Bija tādi atsevišķi, kuri tevi atstumj nost. Viņš nolika tev ēst – a pats savā istabā savā ģimenē, a strādnieki atsevišķi. Bet bija godīgi, kas turēja tevi kā savu cilvēku. Tur visi kopā. Un viņš vēl pasaka: „Varbūt tu brokasti neēdi, kambars vaļā, aizslēgts nav, ej, ņem.” Viņš zin, ka tu neko nepaņemsi, nekur tu nenesīsi. Tik savā vēderā. Un ja tu paēdīsi, tu strādāsi. Vot, tā ir. Bet man laimējās – bija labi saimnieki. Tāpēc es saku, vot, ka viņi man deva to skolu. Kas man vistuvākais, tas Latvijā ir. Mana dzimtene tā ir. Kaut es neesmu latvietis, bet man Latvija dārgāka varbūt kā vienam otram latvietim. Nu un tad iepazinos ar to meiteni – poliete viņa. Viņa bija ātrāk jau te. Viņa bija iebraukusi 36. gadā un tad braukusi bija mājā. Tad atkal 37. gadā atbrauca, un tā arī palika – ar’ vairs nebrauca atpakaļ. Palika Latvijā uz visu laiku. Kā es ar viņas iepazinos? Nu es dzīvoju pie viena saimnieka un viņa tur netālu kaimiņos dzīvoja. Un senāk bija jāved pienu uz pienotavu. No pirmā skata ieraudzīju un tā iemīlējos. Tā jau, zini, kādi pāri gadi pagāja, bet viņa neliekās ne zini. Neielaižas ne pagalam. Nu tur jau visādi gāja. Balles bija. Zin, Ulmaņa laikā tādi klēti lielāki saimniekiem bija un tur laba grīda, un strādnieki taisīja balles. Gramofons vai kāds garmoškas spēlē, zin, un tur danco i latvieši, i visāda tautība, kā jāsaka. Uz balli viņa negāja neparko. Bet tomēr, tomēr – sagājām kopā. Un tad braucām uz Auci, katoļu baznīcā salaulājāmies. A kāzas tur jau ... toreizi jau nauda mums bija sapelnīta – i viņai, i man bišķi bija, un tad saimnieki palīdzēja. Nu nekādas lielas kāzas mums nebija. Saiet tur tādi draugi, kā jāsaka, toreizi kas mums tuvāki bija – puišeļi un meiti no kaimiņiem, saimnieki. Nu cik mums ... kādi 15 cilvēciņi bija. Nevarējām atļauties taču tādu briesmīgu viesību taisīt. Un kā apprecējāmies, tā nu sākām kaut cik gādāt. Tas jau 40. gadā, un tad nāk krievs. Un tā, redzi, tas karš un viss pēc tam izjauca mums visi plāni. Apmēram tā nojauša tāda bija – ka kaut kas notiks. Nu kaut kā to izteikt jau grūti. I tie saimnieki, i visi tā runā. „Nu,” viņi saka, „ja nāk komunisti, tad būs briesmas!” Tāda runa bija, tāda nojauša viņiem laikam bija. Un tad nu dikti baidījās. Viņi teica : „Kad tie lielinieki nāks, tad mums būs cauri.” Tās pirmās vēlēšanas tur bija 40. gadā, vai? Visi gāja. Nu kā tad neies? Iedomājies, ka miliči klāt un armija klāt, tad tas nozīmē, ka jādomā, kas ar tevi var notikt, ka tu neiesi. Katrs cilvēks to saprot. Nu kā tad tu neiesi? Tad jau rītā varbūt atbrauks un paņems, un aizvedīs kaut kur. Vot, tāpēc cilvēki bija spiesti iet un vēlēt. Tur izdeva tādu kartiņu un tad tev bija jāmet urnā. Tur nekā nevarēja darīt. Tāda bija tā iekārta. Vai tad nebija krievu laiki? ... vai vācu laiki? Kādi laiki tur bija, vot, nevaru pateikt. Tas bija 41. gadā. Sieva stāvoklī bija. Vecmāti vedu un, zin, nelaimīgi gāja. Nu viņš jau godīgs saimnieks bija, viņam bija dūšīgi zirgi. Un viņš toreizi - pēc to vecmāti braukt, man ērzeli iedeva, jaunu, smuku. Viņš grib lepni, redz, lai nu atved tā kārtīgi. A tas zirgs maz jūgts. Un ar kamanām, zin, senāk jau bija kamanas. Nu aizbraucu tur uz Lietuvu – robeža tad bija vāja. Tur aizbraucu, bet atpakaļ ... varbūt, ka viņš pasala bišķi - palika vēsi viņam. Mājā braucot - ak, tu Dievs! Tur brauca - mašīnas nebaidās. Atpakaļ, kad mašīnas - baidās, ceļas gaisā un apgāž kamanas. Tā vecmāte saskaišas: „Vedi mani atpakaļ!” Bet ko tad lai es daru? Nu es lūdzos viņai, saku, ka varbūt vairāk nenotiksies tā. Nu tomēr viņa brauca. Atbraucām, saimniekam pastāstīju, kas par lietu un atpakaļ braukt man deva citu zirgu. Bet viņam visi zirgi bija smuki – viņš kārtīgs saimnieks. Nu tomēr dzemdības sievai bija pieņēmusi tur viena sieviete. Nevarēja laikam sagaidīt mūs. Bet tomēr tā vecāmāte ar’ tur kaut ko līdzēja viņai. Meitiņa bija piedzimusi. Un saimnieki bija tik labi. Viņiem bija divi puišeļi - tādi maziņi arī bija, kad mūsu meitiņa piedzima, vienam varbūt gadu, otram divi bija. Tā viņi kopā tur dzīvoja. Viņiem patika tā meitiņa dikti, vai, kā viņiem patika! Un viņa bija smukiņa ar – tāda tukla meitiņa un sprogaini mati. Tā jau mums labi gāja. Nevaru sūdzēties par dzīvi. Protams, i nabadzība bija pēc kara, visādi pārdzīvojumi. Bet ko darīsi? Nu tā viņš ir. Tādi laiki. Un tad vēl mēs nezinām, kas uz priekšu ar vēl būs. Vai tad mēs zinām? Tāda maza valstiņa, saujiņa mēs esam, vai ne? Ko tu tur vari darīt? Nu vācu laikā ar ... Tīri baili bija. Kāpēc vācietim naids bija pret poļiem, es jau nezinu. Man, redz, katru nedēļu bija jāiet uz ciemu reģistrēties tāpēc, ka es esu polis. Jau domāju, ka tāpat kā tam ebrejam uzliks, zin, to zvaigzni. Meitiņa vēl bija maziņa, kad man sieviņu bullis sabadīja. Tas vācu laikā. Viņa bija palaidusi saimnieka tēvu, kas to bulli ganīja, sestdienu uz pirti. Tāda rozīga jaciņa viņai vai kleita bija, viņa sēdēja grāvī un adīja zeķi. Un bullis piegāja, un sāk vandīt viņu. Vīri atņēma nost. Asins pa muti, pa degunu nāk, lauzti ribi viņai. Es uz lauku biju – nemaz nezināju. A Dieva laime, ka Dievs turēja. Sākumā atveda vienu dakteri – tāds Dolgovs, krievs. Viņš sabindēja ar dvieļiem tikai un man bija jāmaksā 40 markas. Domāju – nē, nē, tā lieta neiet cauri. Toreiz dzīvojām Ukros. Bet tais Bukaišos tāds feldšerītis vēl bija, latvietis, vīrietis. Atvedīšu to, domāju, varbūt tas kaut ko gudrāks būs par to dakteri. Atvedu to feldšerīti, tas tik paklausa pulsi - tūlītās pie telefona un ātro palīdzību no Dobeles. Bet tas - maita ... sieviņa būtu aizgājusi bojā noteikti. A tur slimnīcā bija labs vācu dakteris. Tagad viņš ir miris noteikti, viņš jau vecs bija. Un viņš ar’ mūžīgi teica: „Ja ko mēs darām, tas nieks – nelīdzēs nekas, bet ja Dievs līdzēs, tad to meiteni mēs uzcelsim.” Un uzcēla ar’, redzi, 81 gadu jau nodzīvojusi man viņa. Toreiz trīs mēnešus Dobelē slimnīcā nogulēja. Nu es jau pie saimnieka strādāju - kā es varu apciemot slimnīcā? Bet saimniekam tur Dobelē bija kaut kādi radi. Tad viņš tur pie saviem radiem uz nedēļu aizsūtīja, lai es varu sieviņu apciemot. Un saimnieks sedza to slimību. Ārstam atmaksāja tas saimnieks. Redzi, pie saimnieka dzīvoju, pie saimnieka nelaime notiek – saimnieks atmaksā. Viņa ganīja lopus – tas saimnieka labā, vai ne? Ja viņa nebūtu to govi ganījusi, tad nebūtu nekas noticis. Ja es pie Jums darīšu kādu darbu, un man notiek nelaime, vai tad man pašam jācieš? Man liekas, ka Jums būtu pienākums man bišķi atlīdzēt, vai ne? Tā, man liekas, jābūt. Kad bija jau krievi ienākuši, tad vienreiz kareivis ar ieroci ienāk sētā un saka, ka uz darbu jāiet. Nu ko tu darīsi? Ar ieroci viņš! Neies? Jūs paši zināt, kā gāja tajā laikā. Nu es neko nedomāju, tik paņēmu lāpstu. Ejam. Nu tā apmēram no tām Vītaušķu mājām bija kādi trīs vai četri kilometri. A viņi saka – vakarā palaidīs mājā, ne dokumentus nepaņēmu.. Nu ko tad tu zin? Toreiz jauns, zin ... Bet tagad cilvēkam bišķi cits prāts - jau visko piedzīvojis. A toreiz jau tāds jauns un neko daudz nezin. Nu eju, domāju - vakarā būšu mājā. Nu raka grāvi, zin, prettanku. Sanākuši tur pulka – kādi varbūt 300, 400 cilvēku. Strādājām, pusdienā atveda mums, zin, tur ... Mēs vēl smējamies – redzi, kāda pusdiena. Kādam saimniekiem cūku lielu nožņauguši būs. Atveduši tādu svaigu gaļu, zin, un tādu zupu. Nu kur tad citur viņi ņem? Tas ir skaidrs. Nu rokam, paēdam pusdienu. Vācieši sāk uzlidot, apšaude un mūs visus dzen projām, zin, uz to Žagari pusi. Un visi mēs tā uztraukušies. Citi runā, zin, ka mūs nošaus kaut kur, medīs un nošaus noteikti. Nu visādi tādi runi bija. Nu veda, veda, bet līdz Žagari neaizveda. Visus palaida mājā – ejiet, kur grib. Bet tev pases nav, nekā nav, un visur posteņi - tie karavīriņi atkal pārbaudīja, kas tu tāds esi un tā. Nu nekā. Mēs piekļuvām tik kādu kilometru no savas mājas. Bet tikt vairs nevarēja. Tur laikam bija vācieši ieņēmuši un briesmīgi apšaudīja. Šausmas! Nu mēs griežamies atpakaļ. Un tā es paliku šķirti toreiz no sievas. A toreiz man bija meitiņa – kāda pusotra gadiņa. Un sieviņa bija stāvoklī pēdējo laiku jau ar to puiku. Nu šķiramies. Nu ko var darīt? Tā es tur blandījos kādu laiku. Nekā nevaru zināt, kur viņa ir un kā viņai ir. Bet tur ir vācieši – tai mājā. Nu es vienu reizi sadomāju, iešu meklēt atkal. Eimu atkal meklēt, zin, vācieši jau atsisti, tie krievi atsit atpakaļ. Palikusi brīva tā māja, kur mēs dzīvojām - tā Vītaušķa mājā. Es eimu atkal tur, bet tas ceļš mīnēts. A man tāda sieviete viena, pazīstama, viņa gāja ar mani un teica tad – „Ai, Anton mīļais! Neej! Tur daudz mīni.” A Antonam raudāt gribās. Domāju – lai man nosit – vienalga, varbūt, ka viņi jau guļ nošauti. Izstaigāju visu to māju – nekur nav. A ko es darīšu? Gāju atpakaļ. Un ēst ar gribas – man taču nekā nav. Zin, atkal satiku krievu. Atkal karavīri mani paņem ciet un ved uz to štābu. Tur štābā viens pulkvedis sēž, saproties, un mani pratina, un vēl viens ar automātu stāv. Pratina un pratina, nu es stāstu kā es te dzīvoju Latvijā un strādāju te, ka mani paņem krievi un es atpakaļ mājā vairs netieku, a tur man sieva ar bērnu un stāvoklī viņa. Saku, ka gāju meklēt viņu un visi mani dokumenti mājā palikuši. A viņš saka: „Mēs tev neticam.” A ko es varu pierādīt? Viņi mani varēja noklapēt turpat uz vietas, tas ir skaidrs. „Varbūt tu spiegs,” viņi saka, „tu mūs gribi nobeigt.” Bet nu labi. Es nevaru teikt, ka visi slikti. Tas godīgs virsnieks bija – palaida mani. Viņš teica: „Ej atpakaļ aizmugurē un te nevazājies. Zin, ka tagad karš. I nevainīgu cilvēku var noslaktēt. Kas to var ticēt, ja tev dokumentu nav?” Nu pareizi ar ir! Kas tev ticēs šitādā laikā? Kādu laiku dzīvoju tur pie viena saimnieka. Pēcāk vācietis gāja atpakaļ, bet sievu neatradu vairs. Tad mani pieņēma krievos. Izsauca uz Jelgavas kara komisariātu. Nu kā tad tu neiesi tur? Salasīja tur vairākus. Un no turienes vairs mājā nelaida mūs. Vot, tā es tiku krievos armijā, karavīrs esmu, krievu, vot. Tas ir 44. gads, kad viņi paņēma mani tranšejas rakt, septembrī ... varbūt augustā, nu apmēram ap to laiku. Nu, kad paņēma karavīros, tad Kurzemē tepat biju, bet es nevaru pateikt – kur. Latviju es jau nepazinu, tikai to savu pagastu – ar ne jau visu, kā jāsaka. Pie saimnieka strādādams nekur taču nebiju bijis. Tālu jau nebija, tepat kaut kur mūs dzina pa tiem mežiem. Staigāja ar’ tur tādi, kas gribēja izvilkt no tevis – ko tu domā. Teica: „Iesim pie vāciešiem, iesim gūstā.” Bija godīgi un bija visādi. Zin, brīdināja mani pat krievi. „Neielaidies ar viņiem sarunā. Ja tu piekritīsi, tad rītā tu te vairs nebūsi, tu būsi soda rotā.” Vot, tā bija. Ir starp krieviem arī cilvēki. Es nesaku, ka visi slikti, nē. Es piedzīvoju dzīvē daudz ko, bet nu Dievs mani sargāja. Paldies Dievam! Vēlāk, kad beidzās karš, jau tā kapitulācija bija, tad dzina uz Valku. Ar kājām visu šito gabalu no Kurzemes. Un pa mežu vien tik dzen. No tās Valkas mūs aizsūtīja uz Krieviju mīnas meklēt pēc tā kara. Tur ar’ pulka vēl aizgāja bojā. Zin, mīnēti lauki. Vācieši bija nomīnējuši. Mēs bakstām zemi un citiem atkal bija tādi uz ausīm uzlikti. Un tad staigā un meklē – kur metāls, tad jau viņš skaņu dod. Bet bija viena tāda dziļāka vieta – tur nekā nevarēja saprast. Par dziļu ierakts, tāpēc grūti bija sameklēt. Pat pēc meklēšanas tikpat tur pulka aizgāja bojā. Bet es rakstīju un rakstīju tur, kur sieviņa dzīvoja. A vācieši cilvēkus arvien no krieviem vāca projām. Viņu aizveduši bija uz Vadaksti, uz „Šarkiem”. A ko es zinu, nabags? Es tak nezinu, kur viņa ir! Rakstu tur, uz tām iepriekšējām mājām – a tur ar nezin – cilvēki paklīduši, zin, katrs glābj savu ādu. Un tad, saproties, viņa mani meklēja – uz kara daļu kaut kādu rakstīja. Man, saproties, ienāk tā vēstule, un viņi mani sāk rāt: „Kāpēc neraksti vēstuli sievai?” Bet es saku: „Bet es taču nezinu. Es sūtīju, bet nekādu atbildi nesaņēmu.” Nu tad es uzrakstīju to vēstuli un atdevu, un viņi aizsūtīja tiem, kas zināja to adresi. Nu un tad mēs sākām sarakstīties. Sieva jau rakstīja kā viņai iet – bērniņi nekas, bet ar to pārtiku slikti. Rakstīja, ka iet piepelnīties – bērniņus iespundē un aiziet strādāt pie saimnieka, nopelnīt maizīti. Nu viens otrs saimnieks jau vēl bija, bet viņš jau ar dzīvoja, zin, iekš bailēm. Toreiz tam karavīram kaut cik bišķi maksāja. Es jau to naudiņu viņai aizsūtīju un rakstīju, lai nopērk kaziņu – lai pieniņš bērniņiem ir. 1000 rubļu toreiz aizsūtīju, viņa saņēma un tad nopirka to kaziņu. Nu viņai vismaz bērnam pieniņš bija. Kad demobilizējos 45. gada jūnijā, kūlos uz to Vadaksti, jo nezināju, kur tie „Šarki”. Vadakstē man pateica. Kad pārnācu pēc kara, nabadzība bija – bērniņi puspliki, zin, un ēst ar’ nav ko. Atbraucu un tā i, vot, sākām dzīvot. Sākumā grūti gāja. Es teicu, ka toreizi kazu nopirkuši bija. A pārbraucu mājā – divi kaziņi jau bija. Sākām to dzīvi. Sāku strādāt, pelnīt naudu, sākām pa bišķi to krāt, pārdevām to kazu un nopirkām grūsnu teliņu. Sākām, redzi, dzīvot. Vēlāk jau saimniecība – gosniņa ir, kāda čūčele, putni ir. Ā! Nu jau mums ir ko ēst. Mums jau dzīve iet uz augšu. 46. gadā no „Šarkiem” atbraucām šite – Bankavā un nekur citur laimi nemeklējām.
Intervija ierakstīta 19.06.1996., Vadakstē
|
 |
|