 |
|
       |
Pirmās atmiņas ir tādas, ka būtībā jāsāk ar dzimtas vēsturi. 1914. gadā divas Onckuļu dzimtas un viena Rusiņu dzimta iepirka zemi, kura bijusi muižas vai pusmuižas, tā saucamās Poļvorkas zeme. Tad sākās Pirmais Pasaules karš un bij tāds nenoteikts stāvoklis tai visai būšanai. Mans tēvs Andrejs 1910. gadā tika iesaukts kara dienestā, kara flotē un deviņus gadus peldēja pa Melno jūru kā matrozis uz kuģiem. Viņš būtībā bij kā robežsargs, viņi brauca ar burinieku un ķēra kontrabandistus. Tēvs atgriezās mājās 1919. gadā, šeit bij palikuši divi vecākie tēva brāļi, kas nebija iesaukti kara dienestā. Tēva ģimenē viņi bij kopā seši brāļi. Nu un tad ap 20. gadu no kara pārnāca vēl divi jaunākie tēva brāļi un bija jāsāk dalīt zemi. Katrs brālis vilka lozes, tēvam iekrita tā sliktākā loze. Manam tēvam bija piemetusies parkinsona slimība un es būtībā veselu vairs viņu neatceros. Viņš nebija nekāds darba darītājs. Vecākais brālis jau 12 gadu vecumā bij gan arājs, gan pļāvējs. Saimniecībā vēl palīdzēja tēva brāļi, kas dzīvoja kaimiņos. Tajā laikā mums bija 12 ha zemes, no kurām nepilni 7 ha bij aramzemes, tad nu uz tā zemes pleķīša māte mūs paspēja izaudzināt visus četrus, trīs brāļus un māsu. Badu mēs necietām, paēduši bijām un apģērbti arī, nu, bet kā saka, māte katru sestdienu raušus jau necepa, tā, lūk, bij. Pati māte, tā kā bija vecākā ģimenē jau no mazām dienām auklēja jaunākos. Skolā nebija gājusi, bet bija iemācīta lasīt un bija lieliska audēja. Tēvs kādu laiku strādāja Līvānu stikla fabrikā, līdz viņa bankrotēja. Tad vēlāk kopā vēl ar diviem brāļiem strādāja Rīgā stikla fabrikā, bija stikla pūtējs. Māti sauca Tekla, viņa arī nāca no lielas ģimenes. Viņas bija trīs māsas un vēl pieci brāļi. Māte nāca tepat no Rožupes puses, no „Rusiņu” sādžas. 1934. gadā es sāku iet skolā, tādā Mazkursīšu pamatskolā, kādu pusotru kilometru bij no mājām. Tur bija 4 klases. Man bij kādi 8 gadi un kā reiz sāku iet tad, kad Ulmanis izdarīja apvērsumu. Līdz tam laikam visās Latgales skolās mācīja latgaliešu izloksnē, bet pēc tā apvērsuma sāka mācīt literārajā latviešu valodā. Es jau iepriekš biju mājās mācījies latgaliski, izstudējis ābeci un pēkšņi aizeju uz skolu un tur prasa kaut ko citu. Zinu, ka bija grūti ielauzīties tai runāšanā. Viens gads bij tā saucamie ābecnieki, kad mums mācīja burtus un uz skolu gājām sestdienās. Skolā mācīja rakstīšanu, lasīšanu, matemātiku, dabas zinības. Ceturtajā klasē mācīja ģeogrāfiju un tādu apkārtnes mācību. Apkārtnes mācībā mācīja daļēji dabas zinības, daļēji fiziku, tur par gaisa masu, termometriem, arī tādas praktiskas lietas. Skolā pati par sevi bija ticības mācība, tā bij tikai līdz 40. gadam. Bērnībā būtībā nebij tik viegli, jau 9 gadu vecumā tiku atdots par ganu pie saimnieka. Kopumā 4 gadus biju par ganu un dzīvoju tur uz vietas. 15. maijā beidzās skola un līdz 1. oktobrim bij tā ganīšana tāds vasaras darbiņš. Maksāja parasti vecākiem, tad tur bij kādi lati piecdesmit, varēja skolai uzvalku pašūt. Reizēm to samaksu deva graudā. Ganīju kādas piecas gotiņas, arī aitu baru, tad teļus kādus. Gani parasti ganīja vieni un tad uz robežām satikās. Ganos, protams, arī dziedājām, tā dziedājām, vai dieniņ! Visi meži skanēja. Visu laiku balsis skandināja bij vai nebij tev dziedātāja balss. Rāvām vaļā visādas dziesmas, kas tik bij „Trīcēj kalni, skanēj meži.”, „Es uzkāpu kalniņā.”. Dziedāšana bij liela, atceros mana māte bija laba dziedātāja, tā visa Vaivodu zorte visi muzikanti bij. Un tad parasti sestdienu vakaros sanāca meitas izdziedāties. No vecvecākiem vislabāk atceros mātes māti. Tēva māte jau nomira, kad man bija seši gadiņi. Mātes māte pie mums nāca ciemos, stāstīja pasakas un vispār par seniem laikiem. Tur bija ko klausīties, man šķiet, ka tajā laikā tas pilnīgi aizstāja televizoru. Viņa bija ļoti laba teicēja un dziedātāja. Nu diemžēl to muzikalitāti mēs neiemantojām. Nu vecākajam brālim un māsai gan bij laba balss, bet mēs divi jaunākie brāļi gan bijām dieva apdalīti. Abi rūcēji bijām, nu kompānijā jau varēja uzvilkt kādu dziesmiņu. Tā vecāmāte no mātes puses stāstīja, ka turku karu laikos, kad Napoleona armijas daļas atkāpās, esot te klīduši apkārt pa vienam, pa diviem karavīriem. Kādi pat esot apmetušies un palikuši te uz dzīvi. Tad es atceros tādu viņas nostāstu, ka viens vīrietis strādājis rijā. Nu kā jau agrāk rijā rudenī bija labības kulšana un kaltēšana. Tas vīrietis grozus kaut kādus ir taisījis tai rijā, ēvelē kaut ko un sāk suns riet, vīrietis paskatās pa to mazo rijas lodziņu un ierauga, ka iejājis pagalmā viens Napoleona zaldāts. Šis nobīstas, jo vietējiem ļaudis bija iebaidīti, ka tie zaldāti ejot pa sētām un slepkavojot, un noslēpās skaidās rijas kaktā. Ienāk rijā tas zaldāts, atsēstas pie krāsns, vīrietis domā, ko darīt. Tad nu tā kā vīrietis ar bij iebaidīts, tad šis to zaldātu esot nodūris un aiznesis uz purvu. Vecāmāte stāstīja, kā vecais tēvs aizgājis bojā 1919. gadā, kad glābis zaldātus, kuriem laiva apgāzusies upītē netālu no sādžas. Tas bijis pavasara plūdos, kad Ošas upe izplūst kilometriem tālu pļavās. Šie no sādžas pamanījuši, ka laiva apgāzusies un zaldāti pie laivas turas, uztaisījuši plostu, jo laivas nebijis. Plosts izrādījies par mazu, lai visus atvestu. Tad kā tur manu vectēvu atstājuši uz ledus gabala, tad jau kad braukuši pakaļ vectēvs jau bijis sastindzis, rīvēja, rīvēja, bet vairs nevarēja atdzīvināt. Tā nu vectēvs nevis noslīka, bet nosala. No bērnības atceros, ka mēs bērni bijām sabaidīti, ka pirtij un rijai garām nedrīkst iet, jo tur velni esot. Kad pirti kurina, tad velni izbēgot laukā. Un, kad mums vajadzēja paiet garām pirtij, tad mēs skrējām tā, ka zini papēži pa dibenu sitās. Šitā mums melsa pa reizei. Bērnus mūs peldēties laida tikai, kad bij kāds no pieaugušajiem, arī sacīja, ka akā nedrīkst līst, paskatīties var, bet ne līst. Nu tas jau tā, mūsu drošībai. Par maldīšanos varu pastāstīt. Atceros vienreiz govis ganīju mežā un mežā vienā vietā kaimiņi bij iekopuši tīrumu. Tad es tā ganu, skatos, tie lopi tā diezgan tālu, ko viņi tur dara. Domāju paskriešu, nu tur kādi trīs simti metru, paskatīšos. Nu un tad es sāku skriet, a man tā kā mici uzmauca galvā, kad es nevis skrēju, kur vajag, bet kaut kā uz riņķi, pa nepareizo ceļu. Izgāju no meža ārā pavisam citā vietā, lai gan mežā man bij pazīstams katrs koks. Laikam vadātājs tas bij, kaut kāda mistika. Piemēram, attiecībā uz puteņiem stāsta, ka putenī maldās kaut kur, tas izskaidrojam vienkāršāk. Kad cilvēks sper soli, viņa labais solis ir garāks un kreisais īsāks. Tādā veidā viņš vienmēr iet uz riņķi un nomaldās. Bet man tur ganot tā bija kā apmātība, tas ir savādāk. Kamēr tā mice no acīm nenokrīt, tikmēr uz vajadzīgo vietu aiziet nevar. Par raganām ar mums bērnībā stāstīja. Pusdienlaikā nedrīkstēja uz mežu iet, jo raganas vai spīganas, kā viņas tur sauca, tur vilināja iekšā. Bij pat noteikts, kā pusdienlaiks tā lopi jādzen mājā. Bet vairāk jau grāmatās lasījām par tām raganām. Atceros, ka te netālu vienā sādžā bija tāds Klimkāns, ko vietējie par burvi sauca. Pie viņa gāja zobus ārstēt, viņš tās zobu sāpes aizrunāja. Esot it kā kaut kā ar krējumu smērējis, bijusi Bībele uz galda un to lasījis. Bet ziniet, mēs paši mājās agrāk nemaz neslimojām, nu kādreiz bērni saslima ar klepu no skraidīšanas lielas un tas viss. Visi bijām norūdīti kaut kā, mamma pievārīja zāļu tējas. Pirmo reizi ārstu ieraudzīju, kad trešā klasē mācījos, atbrauca uz skolu mums pārbaudīt veselību. Agrāk kā bija svētdiena tā visi gāja uz baznīcu, nu kādi viens vai divi cilvēki no katras ģimenes noteikti gāja. Nebij tādu ģimeņu, kas neietu. Tuvākā bija Vanagu baznīca, te bija tāda stidziņa iemīta, kādi pieci kilometri bija. Vairums jau gājām kājām, īpaši vasaras laikā, kad zirdziņi bija nostrādināti, tad salasījās vesels bars un gāja. Ziemā gan negājām, braucām ar zirdziņiem. Vasarā teiksim sievietes gāja basām kājām, kurpītes līdzi paņemtas, pienāk pie baznīcas, apsēstas grāvmalā un uzauj kurpes. Cilvēki bij pieraduši staigāt basām kājām, arī pastaliņām, tupelītēm, tās kurpes, lai nostaigātu tos piecus kilometrus, berza kājas, nebij ienēsātas. Mums tuvējā apkaimē bez latgaliešiem arī dzīvoja krievi, bij te tāda krievu sādža pāri upei. Tie pēc ticības bija vecticībnieki. Kad bij poļu laiki Latgalē, tad viņiem te atļāva apmesties, tā viņi šai sādžā palika pavisam. Viņiem pat bija sava baznīca pāri upei, tagad gan tā jau ir nojaukta. Vecticībnieki atšķīrās no citiem pēc sava izskata un apģērba. Tāds garš krekls viņiem bij un josta ap vidu apsieta. Kreklam pogājums bija nevis kā mums pa vidu, bet uz pleca. Vecākie vīri nēsāja bārdas. Liela daļa no viņiem bija amatnieki, staigāja apkārt būvēdami mājas. Vēlāk arī izveidojās viņiem spēcīgākas saimniecības. Redz, tā kā Latgale divsimt gadus bija pakļauta poļu valdīšanai, tad te bij poļu muižnieki, arī bijušie vācieši, piemēram, Plāteri pārpoļojās. Daudz mums te poļu bij Galabecki, Romonovski, bet tie atkal pārlatviskojās, vairs jau poļu valodu nezin. Apkārtnē reizēm klīda arī čigāni. Kad mūs puikas vajadzēja savaldīt, tad teica, ka atnāks čigāns un iebāzīs maisā. Pabaidīt jau puikas vajadzēja. Tad nu, kad ieraudzījām, ka nāk čigāns, tad metāmies krūmos, ko kājas nes. Vēlāk jau sapratu, ka čigāns nav tik bīstams, nebāž maisā. Bet vispār jau tie čigāni tādi pablēdīgi bija, uz vietas jau viņi nedzīvoja, viņiem apmešanās vieta bij Klapari saucamie, no šejienes kādi kilometri divpadsmit. Tad vēl bija redzēti ebreji, tie brauca apkārt pa reizei andelēja, tur teļus un gotiņas pirka. Mūžīgi vajadzēja diņģēties ar viņiem. Bija diva veida ebreji, vieni brauc ar preci, lakatiņiem, davu, siļķu muca līdzi, adatiņas, diedziņi, vis kaut kas. Un tad otri bija uzpircēji, iepirka lopus. Gadījās, ka puikas kādu logu izdauzījuši, nu kur ta brauks uz tiem Līvāniem vai Preiļiem pēc tā stikla. Atbrauca Ābrams ar to stiklu, ieliek iekšā un gatavs. Par meža zvēriem runājot, vecāmāte stāstīja, ka agrāk šeit šad tad esot redzēti lāči. Visbīstamākie esot bijuši tie lāči, kas iztraucēti no ziemas miega, jo otrreiz vairs nelienot gulēt. Bet uzbrukumi cilvēkiem neesot bijuši. Vilku gan bijis daudz i toreiz, i tagad. Par vilkiem zinu nostāstu, ko vecāmāte stāstīja. Tāds gadījums, kad vecāmāte ar vectēvu braukuši atpakaļceļā no vecāsmātes otrās māsas, tur viņi ciemos bijuši. Brauc, jau vakars un braucot caur purvu skatās vilks uz ceļa. A tur šaurs ceļš, vairs nekur ne zirgu apgriezt neko. Tas vilks sēž uz ceļa un neiet nekur projām. Nu un kaut kā tagad to vilku vajag aizbaidīt. Vectēvs esot paņēmis vecāsmātes lielo villaini, sagšu aptinis ap kaklu, izjūdzis zirgu un ar ilksi iegāzis vilkam. Vilks esot lecis un ieķēries šim, bet redziet tā sagša bieza un neesot viņam neko ķēris. Tad ar otru sitienu esot nobendējis to vilku. Tā nu stāstīja. Bet redziet laikam nebij pirmā reize, tai laikā tādi piedzīvojumi bieži gadījušies. Vēl vienu nostāstu par vilkiem zinu, ko stāstīja tēva brālis. Nu, lūk, tēva brālis esot aizgājis ciemos pie tēva māsas, iet tagad atpakaļ naktī un uznāk lietus. A tur bij tādi lieli ozoli un vienam izdedzis vidus, tāds dobums. Šis tagad ies noslēpties no lietus tajā tukšajā ozola dobumā. Tikko kā iet jūt, ka vēl kaut kas soļo blakus. Izrādās, ka tur vilks ar tai dobumā un tad tas vilks no bailēm beigts, saprot. Jā, uz vietas beigts. Tā nu man tas onkulis stāstīja, tādi viņam piedzīvojumi jaunībā. Vēl tādu interesantu lietu varu pastāstīt, ka te Pirmā pasaules kara laikā, kad vācieši kādā piecpadsmitajā gadā piegāja pie Daugavas, tad dzelzceļlīnija Daugavpils-Krustpils bija bloķēta. Nevarēja vilcieni braukt, jo varēja uzreiz tur visus apšaut. Tad šeit no Višķu stacijas līdz Rožupei izveidoja tādu zirgu vilcienu. Dzelzceļa sliedes bij, vagoniņi bij, tikai ar zirgiem tos pārvadāja. Tad tur pie Vanagiem, uz Jersiku, uz Nīcgali gājusi fronte, kareivju apmetnes bijušas. Bērni skrējuši šad tad pie zaldātiem zupas ēst, briesmīgi garšīgas taisījuši. Ukraiņiem bijuši lieli nobaroti buļļi. Bet nu teica, ka jau uz kara beigām tā zupa šķidra palikusi. Pēc tā kara mājās mums te bij i riteņi, i bukses, i no dzelzceļa sliedēm pagrabus būvēja. Tagad gan nekādas pēdas nav vairs palikušas. Kādreiz vēl varēja redzēt dzelzceļa uzbērumu, bet ar meliorāciju viss tika nolīdzināts. Mums sētā līdz Otrajam pasaules karam bija kādas piecas gotiņas ar teļiem ieskaitot un viens zirgs, bez kā laukos nevarēja iztikt. Viņa vārdu es neatceros, bet zinu, ka viņam bij tāda pelītes krāsa un melna krāsa uz muguras. Tad par kāzām varu pastāstīt. Pavisam no bērnības atceros kādas divas kāzas. Vienas bija manai krustmātei, nu jā, cik nu mūs tur tos bērnus laida uz tām kāzām, bet šo to atceros. Kāzas svinēja trīs dienas. Svētdien salaulājās, svētdienas vakarā visi dzīvoja šeit, pirmdienas novakari pārbrauc uz līgavaiņa mājām, tad tur dzīvo pirmdienu. Otrdien panāksnieki brauca atkal atpakaļ. Trešdien tā kā šķīrās. Un nākošajā sestdienā bija atkāzas. Tad būtībā jaunais pāris atbrauca uz tēva mājām, tur vēl vienu dienu un tad jau visa tā svinību ceremonija ir nokārtota. Tā kāzu svinēšana vispār bij diezgan lustīga būšana. Visi radinieki sanāca, bija daudz jaunatnes, katrā ģimenē bij pa pieci, seši bērni. Vēlāk jau pajuka tas viss. Par bērēm arī šo to atceros. Pirmām kārtām jau bēru vakarā bija lūgšanas ar dziedāšanu, psalmus dziedāja. Otrajā dienā izvadīšana uz kapiem, parasti no baznīcas uz kapiem. Lūgšana, tad pēc tam pusdienas, kopīgs mielasts bija un vispār nelietoja alkoholu. To jau ieviesa tikai pēc kara, agrāk nebij, ka alus vai šņabīts pie galda. Līdzi kapā deva rožukroni, tas kā saka piederēja pie rituāla, uz rokām uzlika. Vēl svētbildīti ielika iekšā, bet tā vairāk neko līdzi nedeva. Zinu, ka šeit, kad Vanagu baznīciņu pārbūvēja trīsdesmit ceturtā gadā laikam, tur apkārt bija tādi veci kapi. Rokot būvbedri atrada zārkus un tur gan atraduši pudelītes kādas tur, dzeramais. Vārdu sakot tur tika līdzi dots vis kaut kas. Bet tie jau seni kapi, kādi četri simti gadu atpakaļ, tur vēl apbedīja pagāniskā veidā. Vasarās lielākie svētki bija mēslu talkas. Mums puikām pienākums bij ar zirgiem izvadāt mēslus no kūts uz tīrumu, tā mēs ar vadājām. Nu tā bij gan tāda tradīcija, alus ar parasti bij uztaisīts vasarā uz tām mēslu talkām. Bija arī tādas vecmāmiņas, kas bija bērnu pieņēmējas. Sievas nebij jāved uz slimnīcu, bērni dzima mājās. Īpaši daudz tās tradīcijas neatceros, jo biju jaunākais ģimenē. Nu, protams, raudzības bija tajās pirmajās dienās, kad sanāca visi. Tad jau krustības, nu cik jau kuram tā rocība atļāva, tik jau plaši rīkoja. Kad sākās karš, tad visas ģimenes pajuka. No tuvējās apkārtnes pavisam izsūtīja kādas piecpadsmit ģimenes. Agri, jau 1942. gadā nomira mana māte, tad pēc pusgada tēvs. Nu, vot, tā mēs i palikām četri gabali viens par otru jaunāki.
Intervija ierakstīta 27.07.2004.
|
 |
|