 |
|
       |
Esmu dzimis 1924. gada 4. aprīlī, Rīgā. Dzīves vieta atradās Raiņa kapu galā un saucās Grotiņu mājas. Mans vectēvs bija Mežaparka mežzinis. Tanī laikā tāds Mežaparks nebija, bija tikai mežs, ko sauca Ķeizarmežs. Brāļu kapus sāka veidot, kad man jau bija kādi 3 gadiņi. Es esmu sēdējis uz Brāļu kapu mātes galvas, kad to vēl tikai veidoja, un atceros, ka prasīju akmeņkaļiem: „Kas tas ir?” – viņi atbildēja, ka galva. Es neticēju, jo man tā likās bezgala liela. Arī Raiņa kapi tur nebija, tur bija liels tukšs klajums, kur māte ganīja govi. Šai laukumā arī agrāk ir bijuši kapi, jo man, pa smiltīm spēlējoties, gadījās atrast daudz kaulus un galvaskausus. Kad tajos kapos apglabāja Raini, tad tos nosauca par Raiņa kapiem. Līdz tam tie bija Pagānu kapi. Mana māja, kur piedzimu, atrodas mežā. Mežs visapkārt, pat ceļš, lai varētu piebraukt, bija tik smilšains, ka tik ar zirgu varēja. Mani vecāki, kara spiesti, bija devušies bēgļu gaitās uz Krieviju un, karam beidzoties, braukuši uz Latviju. Viņiem jau bija meitiņa Ērika un dēliņš Georgs, kas dzimis Ufas guberņā. Meitiņa, braucot atpakaļ uz Latviju, vilcienā saslima un nomira. Vilciens bijis pārpildīts, ar ēšanu slikti, auksts, un, lai izžāvētu bērnu autiņus, māte tos tina sev ap vidu. Un tā mans brālis, tēvs un māte atgriezās Grotiņa mājās. Kad piedzimu es, mani nosauca par Ēriku. Tēvs dabūja mežsarga vietu turpat Mežaparkā. Māte strādāja pa māju, jo bija govs, diezgan liels dārzs arī pļavas un 2 zirgi, ko nodarbināja meža darbos. Vēl dzīvoja vecmāmiņa (tēva māte). Tēvam bija māsa Elza, kas bija precējusies ar kādu virsnieku Kārli Jurēviču un dzīvoja Liepājā. Tad tie arī atnāca dzīvot mūsu mājā, jo bija 5 istabas un virtuve. Viņi dzīvoja 2 istabās, mūsu ģimene arī 2 istabās, un vecmāmiņai bija sava istaba. Saimniecībā bija dzīvojamā māja, kūts, vāgūzis, pirts un pagrabs. Nu jau vairs nav nekā, vēl daži koki aug, bet no mājām nav nekas. Mežaparku sākot apbūvēt, tāpat Brāļa kapus izbūvēja, sāka veidoties Raiņa kapi. Mežaparkam vairs nevajadzēja 2 mežsargus, un tā kā tēvs bija sācis dzert, tad viņu atlaida, un viņš ar zirgiem sāka braukt peļņā, bija ormanis. Mātei māte pēc tautības bija poliete – Moiseja. Cik man atmiņā palicis, vecmāmiņa bija poliete, bet dzīvojusi Lietuvā, kur turējusi krogu vai iebraucamo vietu. Tikai meitām apprecoties, atnākusi uz Latviju. Viņai bijuši kādi septiņi bērni un viens audžubērns vārdā Aleksis. Latvijā, sākoties lidmašīnu būvēšanai un lidošanai, viņš bijis lidmašīnu mehāniķis. Pašam arī bija lidmašīna, vēl ap 1955. gadu, kad ar viņu runāju, viņam bēniņos stāvot tas aparāts – „Babīte 2”. Kādas 2 reizes viņš bija ar to nogāzies, bet laimīgi, vienreiz grāvī, otrreiz – telefona vados. Viena meita bija precējusies ar virsnieku, saucās Zivorākina (Šura). Viņa strādāja kara slimnīcā Hospitāļu ielā un bija vecākā māsa. Kur viņas vīrs - nezinu, laikam bija kritis. Bija dēls Aleksandrs, bet apmēram 18 gadu vecumā no mācīšanās sāka jukt prātā. Bija ļoti spēcīgs un izskatīgs cilvēks, sāka pirkt visādas grāmatas par spiritismu, jogas mācību, par okultajiem spēkiem u.c. Tikmēr ar to noņēmās, kamēr ielika viņu Sarkankalna trako mājā, vēlāk Jelgavā, kur arī mira. Otra meita strādāja tabakas fabrikā „Maikapars” Miera ielā, vīrs bija kurpnieks Edgars Labočevskis. Citi bērni viņai bija miruši gan ar tīfu vai citām vainām. Viens palicis dzīvot Krievijā. Atminu, kad biju mazs, nesapratu kādēļ māte taisīja paciņas un sūtīja viņam, piemēram, speķi, sviestu, cukuru, miltus, jo pie mums veikalos Latvijā bija viss. Cukurs gan bija no Krievijas, bet to māte atkal sūta uz Krieviju atpakaļ. Tad reiz pienāca vēstule, kur viņš lūdza, lai rakstot krieviski, jo viņš esot aizmirsis latviešu valodu un grūti ir izlasīt. Māte atkal brīnījās, kā tas var būt, visu laiku saprata, un nu vairs nē!. Vairāk par viņu nekā nezinu, tikai to, ka viņam bērni ir bijuši, un viņš bijis pulksteņmeistars. Otra meita, kas strādāja tabakas fabrikā, saucās Helēna Labočevska un viņai bija dēls Leonhards Labočevskis. Mazotnē viņš bija ļoti slimīgs, jau no mazotnes nēsāja brilles. Skolas gadiem sākoties, sāku iet Sarkandaugavas 21. Ozolaines pamatskolā. Jāsaka, ar mācīšanos man klājās grūti, divnieki arvien bija uz liecības. Matemātikā, latviešu valodā, ģeogrāfijā un vēsturē es nekādīgi nevarēju atminēties skaitļus, vai gada skaitļus vēsturē, ģeogrāfijā upju garumus vai cita veida skaitļus, pat šodien nekādi tos nevaru paturēt atmiņā. Labas atzīmes man bija vingrošanā, zīmēšanā, militārā mācībā, rokdarbos un ticības mācībā, tur varēju stāstīt aizraudamies, jo skaitļi nav jāpiemin. Tēvs, strādādams par ormani, cik pa dienu nopelnīja, tik vakaros nodzēra, un bieži zirgs viņu atveda mājā, jo ceļu lopiņš zināja – saimnieks nē. Tā mūsu ģimenei diez kāda iztikšana nebija. Kartupeļi izauga gan pašiem un piens arī bija, bet māte nobēdājusies un bieži nezināja, ko galdā likt. Beidzot tēvs bija spiests zirgus pārdot un meklēt kaut kur algotu darbu. Viņš sāka strādāt centrāltirgū par zīmogotāju, dzert dzēra tāpat, bet vismaz katru dienu atnesa mājās gaļu portfelī vai finiera čemodāniņā. Brālim mācībās gāja labāk kā man un, nobeidzot 6 gadīgo 21. pamatskolu, viņš aizgāja strādāt uz VEF, kur arī mācījās amatnieku skolā elektromehāniskā nodaļā. Nopelnītā naudiņa papildināja ģimenes budžetu un mātei bija vieglāk savilkt galus kopā. Man 21. pamatskolā iznāca mācīties 8 gadus, jo toreiz bija tā: sagatavošanas A klase - 1 gads, tad sagatavošanas B klase, un tikai tad sākas pirmā klase. Nobeidzot pamatskolu, nezināju, ko darīt tālāk, gribēju mācīties par steļļu meistaru Rīgas audumā, bet tur skola kaut kā izjuka un bija jau pienācis arī rudens, kad jau par vēlu kādā skolā tikt, tikai vēl Rīgas pilsētas amatnieku skolā Gaiziņa ielā galdnieku nodaļā bija vietas. Jāmācās 3 gadi, ja vēlas tad pēc laika var pāriet uz būvniecības nodaļu, tur mācības ir 4 gadi. Man būtu 1 gads jāzaudē, bet tad nav jāliek eksāmeni, lai tiktu iekšā. Tā sāku mācīties galdnieku nodaļā pa vakariem, pa dienu biju brīvs. Klasē bijām kādi 40 skolnieki. Pēc pāris mēnešiem viens puisis no klases ierunājās, ko es mācoties un nestrādāju, būtu vismaz kāds latiņš kabatā. Darbnīcā, kurā viņš strādājot, vajagot otru mācekli, viņš ir viens, lai es arī nākot. Viņa meistars esot iedevis pieprasījumu darba biržā, ka vajagot mācekli. Otrā dienā aizgāju uz darba biržu. Bija liela zāle, sēdēja daudz cilvēku, es arī apsēdos un gaidīju, kas būs tālāk. Zāles priekšā katedra, tad no blakus telpas iznāca viens vīrs ar papīru kaudzi rokā, uzkāpa katedrā un sāka lasīt darba piedāvājumus. Bija ļoti daudz piedāvājumu, un kas vēlējās, varēja iet blakus telpā, kur iedeva pavadzīmi. Man par brīnumu darba gribētāji bija tikai retums, visi sēž un kaut ko gaida. Tad, kad izsauca, ka vajadzīgs galdnieka māceklis, es iegāju blakus istabā, kur man iedeva darba piedāvājuma adresi. Bija ienācis vēl viens puisis, pēc izskata redzams ebrejs. Viņam laipni pateica, ka šī darba birža ar darbu neapgādā, un viņš aizgāja. Es braucu uz savu galdniecību. Tā bija Ernesta Beraiņa darbnīca mazā Kandavas ielā 1, Pārdaugavā. Tā mani pieņēma darbā bez liekas runāšanas. Darbnīca bija liela, gaiša, var teikt, labi iekārtota divos stāvos. Augšstāvā bija darbnīca ar tvaika līmes katlu un tvaika apsildāmā plīts. Apakšstāvā – pulētava, mašīntelpa, zāģētava, dušas telpa ar ģērbtuvi strādniekiem. Jāstrādā 8 stundas dienā, sestdienās 6 stundas, alga – 6 lati nedēļā. Tā ir pirmo gadu. Otro gadu – 8 lati nedēļā un trešo gadu – 12 lati nedēļā. Pēc tam, cik nopelna, tik saņem. Galdniekiem caurmērā 80 lati nedēļā. Viens bija tāds rāvējs, viņš taisīja tualetes galdiņus un nakts skapīšus, tam iznāca 100 lati nedēļā. Un tā sāku strādāt pa dienu galdniecībā, vakaros skolā, gulēt iznāca tā mazāk. No rīta plkst. 6:00 jāceļas, lai no Mežaparka tiktu uz Pārdaugavu darbā, no darba uz skolu un 12:00 naktī mājās, un tā 3 gadus. Kad sāku strādāt, tad mātei ar ģimenes budžetu bija pavisam labi, jo man algu maksāja katru sestdienu. Pirmo gadu, kad nostrādāju, meistars darbā ar mani bija apmierināts, jo man darbs padevās viegli.
E-grāmatai sagatavoja Māra Zirnīte |
 |
|