 |
|
       |
Tad Latvijā ienāca krievi, līdzšinējā kārtība paputēja, veikali tika izpirkti tukši. Man vēl vienā mazā veikaliņā laimējās nopirkt uzvalku, trakoti strīpains jau bija, bet žīdiņš pārdevējs teica, lai ņemot, citādi nedabūšot nekādu. Galdniecībā visa tā mācekļu gadu kārtība arī pajuka, sāka maksāt pēc nostrādātā un es sāku strādāt pie mašīnām kā strādnieks. Pamatskolā 6 gadus mācījos angļu valodu, nu bija amatnieku skolā jāmācās krievu valoda. Vispār dzīve bija izsista no tik parastajām sliedēm, veikalos parādījās rindas. Es pamatskolas vecumā mājās kopā ar brāli vai viens pats daudz nodarbojos ar sportu, skrēju, lecu, jau savā 10 gadu vecumā lecu pāri savam augumam. Labi braucu ar slēpēm, slidām, un ar brāli boksējāmies, jo sastāvējāmies biedrībā „Jaunekļu kristīgā savienība”, kaut kas līdzīgs „skautiem”, un no turienes mums bija izsniegti boksa cimdi. Tāpat gribēju iestāties sporta biedrībā „Spartaks” spēlēt futbolu, bet cik reizes aizgāju, tik reizes treniņi nenotika, jo kārtība nebija nekāda un es vairāk negāju. Pēc kāda laika sākās izvešana, pa naktīm vāca veselas ģimenes un sūtīja kaut kur projām. Es nekā nesapratu par ko, un kā dēļ?! Es tikai brīnījos, kas īsti notiek? Sāka runāt par karu, man tas viss likās kaut kas tāls un neticams. Kādu dienu mēs, galdnieki, ārā zālītē ēdam pusdienas, logs bija atvērts un uz loga radio pēkšņi ziņo: uzmanību, vācu karaspēks pārgājis Latvijas robežas. Palikām visi klusu, un es pie sevis nodomāju, ka tas jau vēl tālu, diez kas jau nemainīsies. Otrā dienā ap pusdienas laiku zvanīja telefons, meistars mani pasauca: „Tev zvana!” No Rīgas zvanīja mana tante uz uztraukta prasīja, kas notiek pie manis Pārdaugavā. Teicu, ka nekas, kas gan lai te notiktu. Viņa teica, lai tūlīt steidzīgi braucu mājās un ne minūti nekavējos. Atprasījos meistaram, uzkāpu uz velosipēda un braucu prom. Izbraucot uz Kandavas ielas, biju pārsteigts – gar abām ielas malām Rīgas virzienā gāja sajukušas, noputējušas krievu karaspēku daļas. Nu es braucu, cik spēju, ātrāk un, piebraucot pie Pontona tilta, redzu, ka tur cilvēki man māja ar rokām, lai braucu ātrāk pāri. Kad jau gabalu biju pabraucis, izdzirdēju varenu sprādzienu, laikam uzspridzināja tiltu. Aizbraucot mājās, no Rīgas puses bija dzirdama dunoņa. Pievakarē pāri mājām no Rīgas puses nāca kaukdami divi šāviņi viens pēc otra un tad pēc brīža bija tāds grāviens, ka visas logu rūtis nodžinkstēja. Tad pāri Brāļu kapiem, kur bija tas rībiens, pacēlās dūmu stabs. Vēlāk uzzinājām, ka uzsprāgusi munīcijas noliktava. Nākošajā dienā negāju, bet pēc tam ziņkārības dzīts gāju uz Rīgu skatīties, kas noticis. Tilti saspridzināti un Daugavmala saārdīta. Daugavmalā bija daudz lielgabalu, cits sašauts, cits vesels iekšrīgā. Daudzi nami sagrauti un drupas jau sāka novākt. Mani arī vairākas reizes apturēja – vai neesmu ebrejs. Tos ņēma ciet drupu novākšanai. Es jau zināmā mērā izskatījos pēc ebreja: mati - melni, deguns – paliels un tāds pavājš arī. Karš aizvirzījās tālāk un Rīgā dzīve iegāja atkal sliedēs. Protams, daudz kas bija uz kartiņām – maize, cukurs, sviests u.c. Bez kartiņām arī varēja nopirkt, protams. Par augstāku cenu. Vispār iztikt varēja. Tagad skolā bija jāmācās vācu valoda. Man jau gāja trešais gads gan skolā, gan darbā. Mūsu galdniecībā tika taisītas tikai augstas klases mēbeles – pulētas, gan magoņu, rieksta koka, karalijas bērza, u.c. Tagad pat no ārzemēm ievestās mēbeles netiek līdzi tām, ko taisījām. Skolā no 40 skolēniem, kas sākām mācīties, bijām palikuši 3 skolēni. Skolu beidzām laikam tikai 6 skolēni. Brālēns Leonhards, saucām viņu par Ļoņu, bija sācis strādāt hipodromā par staļkalpotāju un pēc nostrādāšanas varēja būt žokejs, tas ir, braukt sacensībās un trenēt zirgus. Viņam bija draugs Arnolds Krauklis, kas bija arī mans draugs. Mans brālis, kuru mēs saucām par Žoržu, sadomāja arī sākt kaut ko darīt, lai tiktu pamazām pie naudas. Viņam, jau VEFā strādājot, kaut kas bija iekrāts. Nopirkām hipodroma zirgu, sauca Sirmis, un nu sākām noņemties ar viņa trenēšanu. Es arī viņu kopu un sāku braukt treniņos hipodromā. Sakarā, ka malkas apgādei Rīgā bija vajadzīgi cilvēki, vācieši organizēja darba talkas. No darba vietām bija jādod cilvēki, kas mēnesi obligāti mežos zāģēja malku. No manas darba vietas kā jaunāko norīkoja mani. Es gan nedabūju malku zāģēt, jo mani nosūtīja uz ostu kuģus lādēt un izkraut. Ostas kantori sauca par „Melno bumbu”. No rīta jāierodas kantorī, kur izsauc pēc vārdiem un norīko darbā, uz kura kuģa vajadzīgi cilvēki un cik. No sākuma man gāja grūti. Teiksim, norīko uz kuģi lādēt ārā akmeņogles. Ar kuģa vinču nolaiž kuģa rūmē tādus pītus, lielus grozus un tos jāpieber ar oglē. Katram strādniekam savs grozs, un pēc kārtas ar vinču ceļ ārā tā, ka savu grozu jāpaspēj piebērt, lai nekavētu nākošo. Lai to izdarītu, jāstrādā vaiga sviedros, muguru neatliecot. Vēlāk iemanījos ātri piemest, lai varētu elpu atvilkt. Strādāt vajadzēja 3 maiņas. Es kantorī iemanījos uzzināt kāda krava kuģim un, ja ogles, tad neatsaucos, gaidīju, kad nāks darbs uz labāka kuģa. Ostā iemācījos labi nospert gan sāli, cukuru, apelsīnus, graudus, kas nu kuro reizi gadījās. Biksēm man bija kabatas no apakšas līdz augšai. Priekšpusē tādas šauras, lai var ko sabērt un neko nevar manīt. Ostā nostrādāju 3 mēnešus un nemaz negribēju iet atpakaļ uz galdniecību. Darbs ostā dažreiz bija ļoti smags, ar tačkām, kad vedām sāli no kuģa laukā pa laipu krasta noliktavā. Smagāko kravu esmu vedis ap 300 kg. Liela koka tačka uz kuģa tiek piebērta, tad viens aizzāģē virvi un velk, es stumju uz svariem, nosver un ved izbērt. Bikšu kabatās sāli, vakarā mājās ejot, arī var diezgan iebērt. Reiz, lādējot kuģi, atradu dažādas mantas: vienu lielu čemodānu, bet iekšā tikai balti mācītāja krādziņai. Pilns čemodāns, kur tādus lai liek? Reiz atkal dabūju cementu lādēt. No liellaivas jānes pa laipu uz krastu. Uz muguras 2 cilvēki tev uzliek maisu, ko jāaiznes krastā un jānomet kaudzē, un tā 8 stundas. Domāju, ka neizturēšu, bet bija kauns no citiem (bet man 18 gadi), izturēju! Galdniecībā man vairs liela interese nebija strādāt, jo tām markām, ko nopelnīju, nebija taču nekāda vērtība. Bet talkas laiks beidzās un bija jāiet atpakaļ uz galdniecību. Pie mājas, kur ganīt govi, bija tāda pļava, un ziemā atejas tīrītāji un vedēj bija nolējuši ar mēsliem, lai labāk augtu zāle. Tur es vasarā atradu revolveru ar rullīti, patronas arī bija iekšā. Iztīrīju, saeļļoju un pat vienu reizi izšāvu arī. Kārtībā ņēmu un noliku drošā vietā. Šaut jau mācēju labi, jo tēvam, kamēr bija mežsargs, bija revolvers, angļu karabīne un medību bises. Kad jau vecāki nebija mājās, mēs ar Žoržu šāvām pamatīgi. Biju atvaļinājumā, un kādu pēcpusdienu pie manis atnāca viens galdnieks vārdā Jēkabs Žagota un iesāka runāt un lūgt, vai nevarētu pāris dienas paslēpt 3 izbēgušus krievu karagūstekņus, pēc tam viņš gādāšot tos aizvest tālāk uz mežu. Māte bija ar mieru uz pāris dienām izpalīdzēt. Gūstekņi bija noslēpušies turpat Raiņa kapos jaunieceltajā krematorijā. Tā nu gūstekņi atnāca pie mums un vāgūžaugšā gulēja sienā. Diviem vārdus vairs neatceros, trešais uzdevās par apakšpulkvedi un sauca viņu Pauls Paulovčs. Pagāja kāda nedēļa, bet Žagota vairs nerādījās, un māte nezināja, ko tālāk darīt. Māsas vīrs Edvards arvien bija noskaņots komunistiski, un māte griezās pie tā. Mans tēvs katru vakaru nāca piedzēries mājā, jo tagad strādāja lopkautuvē. Gaļu jau gan nesa katru vakaru, bet citādi viņu nekas neinteresēja kā tikai dzeršana. Bieži mājās ālējās un dauzīja mēbeles, māte un mēs ar Žoržu arī bēgām no mājas ārā. Reiz, kad tēvs atkal sāka ālēties un taisījās brāli aiztikt, tas iegrūda tēvu gultā un pats virsū. Es arī daudz negudroju, un gāju brālim palīgā. Par abiem tēvu sasējām, lai guļ un pārdomā. Ar brāli sarunājām, ka tas ies no mājas projām, es palikšu. Tēvs pa gultu ārdījās, lamājās, lai sienot vaļā, ja nē, nositīšot! Es sēdēju pie loga un nelikos ne zinis. Es domāju, ja viņš tiks no šņorēm vaļā, es izlēkšu pa logu. Tā pagāja ilgs laiks. Beidzot tēvs pa labam prasīja, lai atlaiž, es tikai noprasīju, lai apsolās mani neaiztikt, tad laidīšu. Kaut ko jau tādu norūca, ka neaiztikšot, un es sēju vaļā un aizgāju atkal pie loga. Ilgi tēvs sēdēja uz gultas malas galvu nokāris, tad aizgriezās un apgūlās. Žoržs kādas 2 dienas nenāca mājā, kamēr tēvs ierunājās, lai nākot mājās. No tās reizes vairs skandālus tēvs mājās netaisīja. Māte lūdza palīdzību savas māsas vīram Edgaram, kurš bija sameklējis kādus pagrīdniekus, kas apsolīja gūstekņiem palīdzēt. Edgara sieva pirmajā krievu laikā bija savā fabrikā komitejas priekšsēdētāja. Šurai atkal, cik nopratu, vīrs bijis krievs, tā arī gribēja palīdzēt. Tā gūstekņi kādu laiku dzīvoja šķūņaugšā sienā, ēšanu pienesa arī Edgars, Šura un vēl kas. Jāuzmanās jau bija ļoti un nevarēja izdomāt, kā viņus dabūt no Rīgas uz kādu mežu pie partizāniem. Dokumentu taču nav, drēbes arī vajag, uz ceļiem un vilcienos kontroles. Vēlāk izkārojās tā, ka Paulovičs aizgāja slēpties citur, otrs arī pie kāda cita, palika trešais. Tam kādu dienu tā sāka sāpēt zobs, ka nekur likties. Ko nu lai dara? Es biju ārstējis sev zobus pie vienas zobārstes, nolēmu aizvest viņu tur. Latviski viņš nemāk, es nerunāju krieviski, nolēmu stādīt viņu priekšā kā kādu attālu radinieku no Latgales. Tā arī izdarījām. Vai zobārste ticēja, nezinu, bet krieviski viņa runāja labi. Pēc laiciņa ieradās vēl 3 izbēguši gūstekņi – iepriekšējiem draugi, lai palīdzot. Edgars man prasīja, lai atbraucot līdzi uz Bēni, tur esot kāds cilvēks, kas savedīšot kopā ar Bēnes meža brāļiem. Aizbraucām ar vilcienu un aizgājām pie viena dzelzceļnieka, kas turpat dzīvoja, liekas viņu sauca Imants. Es paliku tanī dzīvoklī, un Edgars aizgāja ar viņu uz satikšanos. Otrā rītā braucam atpakaļ un Edgars stāstīja, ka meža brāļi esot ar mieru pieņemt, tikai apavi, apģērbi un ieroči esot ļoti knapi, lai mēģinot paši gādāt. Mājās tie trīs izbēgušie stāstīja, ka esot strādājuši Milgrāvja noliktavās, kas pie tilta. Tur esot gan apģērbi, gan zābaki, vācieši gan apsargājot, bet tikai 1 sargs uz 3 noliktavām. Nolēma, ka 2 krieviņi un es tāds jaunāks un lunkanāks iesim tās noliktavas patīrīt. Vienu vakaru, bija 1942. gada rudens, sataisījāmies; es savu revolveri kabatā un devāmies ceļā. No mūsu mājas kājām caur mežu līdz Ķīšezera Mīlgrāvja tiltam aizgājām, nolikāmies guļus un pētījām apkārtni. Mums pretī 3 noliktavas, aiz noliktavām Ķīšezera ieteka Daugavā, pa labi Ķīšezera tilts. Patreiz tanī Daugavas pietekā stāv kuģis un lielais ceļamkrāns ceļ ārā ogles un ber krastā. Kad krāns pagriezās uz kuģa pusi, tad viņa prožektors rāda gaismu uz kuģi, bet noliktava, kurā mums jātiek iekšā, ir tumsā. Kad krāns ar oglēm griezās uz krasta pusi, noliktava ir gaismā. Vācietis ar plinti staigā noliktavām apkārt. Sarunāties nemākam, bet kaut kā saprotamies. Mājās man ar tulku izstāstīja, ka lieta tāda: noliktavai ir priekšnamiņš, ka nav augsts, var uzkāpt uz pleciem un tikt uz jumtiņa.. Jumtiņā ir logs ar veciem saplaisājušiem stikliem, jāiebāž roka un jāattaisa krampītis, tad logu var attaisīt, pēc tam jānolaižas līdz grīdai un jāatbultē durvis. Tās no iekšpuses aizbultētas un nekad nav tikušas lietotas, staigāšana notiekot pa lielajām noliktavas durvīm. Tagad tā, jānogaida, kamēr vācietis aiziet aiz trešās noliktavas stūra un, lai tanī brīdī prožektora gaisma būtu uz kuģi, tad jāskrien līdz noliktavas priekšnamam, jāuzkāpj uz jumta, jāattaisa logs un tad jāielaiž pārējos. Gaidījām, kamēr sagaidījām piemērotu brīdi, un skriešus līdz priekšnamam. Es uz pleciem un uz jumta, logu vaļā, durvis vaļā. Pārējie mudīgi iekšā un durvis ciet, tad pie durvīm klausījāmies, kad vācietis atkal aiziet uz otru galu, un sākām vākt zābakus, trušādas vestes un jakas. Tumšs, redzēt nekā nevar, jāgaida, kamēr celtnis sagriežas uz krasta pusi, jo tad pa jumta logiem mazliet gaisma tiek iekšā. Zābaki liela kaudze (tanki naglām kalti), cik sapratu, tie ir vai nu no kritušajiem vai ievainotiem novilkti, tāpat trušādas vestes. Zābakus jāsameklē, lai būtu pa pāriem, nebūtu par daudz lietoti un pēc iespējas lielāka mēra. Tāpat vestes un jakas arī, lai nebūtu saplēstas un vecas. Daudzas, es jutu, tādas lipīgas, laikam ar asinīm, un zābaki tāpat. Sapakojām kādus 3 pusmaisiņus, cik nu katrs var nest, tad sākām klausīties, kur vācietis, lai atkal, kad viņš būs aiz trešās noliktavas, mēs varētu pazust. Jācer, ka viņam nenāks prātā kādu gabaliņu paiet un tad griezties atpakaļ, tad gan mums var plāni klāties. Paldies Dievam, viss iznāca labi, tikām projām laimīgi. Tie trīs krieviņi gribēja pēc iespējas ātrāk tikt uz mežu. Sākām lielo gudrošanu, kā to izdarīt. Edvards jau bija tas, kas visu vislabāk izdomāja, un nolēmām, ka jāmēģina pa vienam. Man vajadzēja ar vienu no viņiem braukt ar vilcienu. Es iedevu savu pasi tam, kas no trim man bija vislīdzīgākais. Ja kontrole kaut ko viņam prasīs, iemācījām kādus vārdus latviski., piemēram, - „braucu ciemos”, „jā”, „nē” u.c. Es braucu bez dokumentiem. Tanī laikā vilcieniem sānos bija daudz durvis un zem durvīm visā vagona garumā kāpslis, pa kuru varēja staigāt pa ārpusi gar visu vagonu. Un tā nu braucām. Kontrole bija, un es izmanījos pa durvīm ārā un pa to kāpsli pārgāju uz to kupeju, kur jau bija izkontrolēts. Man, puikam, jau neviens vērību daudz nepiegrieza, laikam nodomāja, brauc pa zaķi. Tā laimīgi aizbraucām uz Bēni. Otru krieviņu kāds cits pārveda, bet trešais pagaidām bija noslēpies pie Šuras. Beigās viņš atteicās braukt, jo bija paspējis sameklēt kādu brūtīti un brīžiem dzīvoja pie tās, brīžiem nāca atpakaļ, piedraudot, ja mēs kaut ko, tad viņš nodošot mūs, lai nedomājot ar viņu jokot. Uz pavasara pusi man pienāca paziņojums par iesaukšanu armijā. Aprunājos ar to Pauloviču, kā es varētu piebiedroties tiem meža brāļiem Bēnē, bet viņš atrunāja, - lai sākumā ejot armijā, tur tikšu apmācīts, dabūšu kādu ieroci, sarunājot vēl kādus puišus, un tad. Aizgāju uz iesaukšanas punktu, uzgaidāmajā istabā sēž daudzi tādi kā es, sauc iekšā pa vienam. Ieeju iekšā, liela istaba un divi galdi, pie viena sēž vācu virsnieks, pie otra latviešu. Tagad noprasa, kur gribi dienēt – latviešu leģionā vai vācu armijā? Protams, pieteicos pie latviešiem, un tāpat arī daudzi citi. Tad palaida mājās, lai gaidot paziņojumu. Darbā vairs negāju, sāku pārdot instrumentus, jo biju ieņēmis galvā domu, ka mani noteikti nošaus, no kara jau mājā nepārnākšu, tādēļ nekas vairs nebūs vajadzīgs. Paziņojums pienāca, ka 1943. gada 18. maijā man jāierodas Batē, tas ir netālu no Liepājas. Izbraucot no mājām, dūša gan bija gaužām riebīga, pirmo reizi mūžā jādodas kaut kur nezināmā svešumā, nepieradušam, jo nekad no mājas nebiju prom bijis, un pašam tikai 19 gadiņi. Sabraucām Batē liels bars, un sākās mūsu dalīšana: 4 rotas bija prettanku artilērija un 1 rota zenītartilērijā. Mani iedalīja zenītartilērijā. Sākās apmācības, caurām dienām soļošana, dziedāšana, ložmetēju izjaukšana un salikšana, zenītlielgabali nebija – tos gaidīja atsūtam. Tā pagāja kādi mēneši, kad saņēmu ziņas, ka mani mājinieki apcietināti. Edvarts, viņa sieva Helēna, dēls Ļoņa, mana māte un Šura.
E-grāmatai sagatavoja Māra Zirnīte |
 |
|