 |
|
       |
Visā visumā ir bijusi ļoti skaista jaunība, neskatoties uz to, ka man bez tēva ir bijis jāaug. Bet toties man ir bijuši onkuļi, man ir krustēvs bijis Kārlis Ulmanis, kas par mani diezgan labi interesējās savā laikā. Kad es esot piedzimis, tad tēvs ir gājis pie Ulmaņa un teicis, vai negrib man par krusttēvu nākt. Viņš teica: „Jā, nu kāpēc? Man jau tagad ir daudz to krustdēlu un tā. Bet labi, es eju ļoti labprāt.” Un viņš nāks tagad. „Nu kāds tas vārds?” Paps ir teicis: „Gunārs.” Viņš teica: „Kas? Gunārs? Kas ir Gunārs? Tas tak nav vārds! Tādiem es gan par krusttēvu negribētu iet.” Nu tad tur sākuši runāties, ka Hermanovskiem (tas bija mana tēva kabineta satiksmes ministrs) ir bijis dēls, un tas ir pirmais, kas to Gunāru ir atvedis laikam, un es esmu otrais Latvijā. Nu nekāds tāds izlīgums nav bijis. Es tikai beigās redzēju to, ka man uz tām sudraba tasītēm bija ierakstīts I.M. Un, izrādās, ka Ulmanis ir ielicis man to virsvārdu Imants. Viņš esot teicis: „Kas tas par vārdu – Gunārs? Ko tas nozīmē? Mums tak ir vārdu diezgan, liec tik tos.” Un tēvs ir pastāvējis uz to, ka viņam tomēr ir pirmtiesības uz to vārdu. Tā tā lieta arī tur beigusies. Un jāsaka, ka Ulmanis ārkārtīgi daudz palīdzēja mūsu ģimenei kā tādai – nevis kā pats, bet ar valdības pazīstamiem. Mammai bija pensija. Bet nu mūs vienmēr ievietoja tādos valsts namos, kur bija šausmīgi lēta tā īre. Un tēvs esot kādreiz gribējis, lai mēs, bērni, mācītos franču valodu. Tā ir diplomātu valoda bijusi, un viņš to ļoti ātri ir apguvis. Un viņš teica, ka pasaulē bez to nevar. Kad tēvs nositās, tad ar to pensiju privātskolās bija diezgan pagrūti, bet viņi turēja to solījumu. Un tā dzīvošana mums bija ļoti patīkama. Un es kā tāds puika (man briesmīgi tēvs trūka) pie saviem onkuļiem, kas bija diplomāti, braucu vasaras vienmēr pie viņiem pavadīt. Tas bija mammas brālis Filhelds, viņš bija vēstnieks Krievijā, Vīnē, Vācijā. Un otrs bija manas mammas māsas vīrs pulkvedis Aleksandrs Plensners, ko mēs tā labi pazinām. Bija tā, kad mani sūtīja uz tām ārzemēm, tad man pārāk negribējās braukt. Tad, kad man gribējās, tad mani nesūtīja. Tā es pārāk daudz nebaudīju. Man gribējās uz laukiem būt. Un tad kādreiz Ulmanis mani paņēma līdzi, kad viņš brauca tajās savās apskatēs. Un tā viņš arī atbrauca pie mums Cesvainē, kur es pie onkuļa tur strādāju. Nu, es strādāju, es puika tāds maziņš biju. Tas bija Plensnera māja. Šīs 3 ģimenes (mēs, Plesneri un Filhelda ģimene) ārkārtīgi tuvas bija – mēs bijām kopā visādā ziņā. Viņi mammai daudz palīdzēja, kad bija kaut kādas naudas grūtības jeb kaut kas tur. Tā kā ar tiem mēs bijām vienmēr kopā. Un visas vasaras mēs vienmēr 3 ģimenes dzīvojām pie Plensneriem, kam bija lielas lauku mājas Cesvainē. Tā bija dikti skaista jaunība arī tur. Filhelda ģimene vienmēr mēģināja savus atvaļinājumus paņemt tā, ka viņi varēja kopā tad pavadīt Cesvainē to atvaļinājumu. Un tad tur ļoti feini gāja – tad mēs makšķerējām, vēžojām un darījāmies. Un tad es arī mēģināju pa tiem laukiem strādāt. Mums kā jau mazpulkiem toreiz (Ulmanis man lika iestāties mazpulkos) – mēs palīdzējām vasaras mēnešos lauciniekiem strādāt. Viņam bija traktoriņš, un ar to tad es braucu un darījāmies. Mums bija ārkārtīgi skaista tā jaunatne, jaunības gadi. Mēs degām. Un tur mēs tiešām jumtus krāsojām sarkanus uz laukiem pa vasaru, kad tik tikām ārā. Un mēs bijām priecīgi, un mums bija romantika un viss, viss, ko vien varēja vēlēties! Tā kā es saku, man tie padsmitnieka gadi bijuši tiešām ārkārtīgi patīkami un skaisti. Es atceros, ka es piedalījos Olimpiskajās spēlēs Berlīnē 1937. gadā. Un mani tas viss tā pārsteidza, ka arī tur kaut kas labs var būt. Tad bijā tā, ka Hitlers tur gribēja pierādīt, ka baltā rase ir tie, kas visus var vinnēt. Un mums tiem jauniešiem ar bija tad jābrauc tur – no katras valsts bija 8 vai 10 cilvēki izvēlēti. Un tad mums bija pašiem savas tās likmes noliktas, kas bija jāizpilda sportā tāllēkšanā un skriešanā, augstlēkšanā. Visas šitās lietas bija jādara. Bet man negāja ar peldēšanu, peldēšanā es neizturēju visas tās likmes. Bet es nezinu, kas tad tur notikās, ka beigās es tomēr tiku tai komandā iekšā. Man liekās, ka tur atkal bija krusttēva roka. Tad man bija 16. Es vēl tagad nevaru aizmirst to lietu, tas man vēl stāv tā atmiņā. Sevišķi tas, ka aiz mums tiem aktīviem sportistiem tai vieglatlētikas stadionā kādas 10 rindas augstāk sēdēja Hitlers ar visu savu to parādi. Un, ziniet, mūs tas tā sakāva, es tā vēl nekad nebiju... Mēs tomēr laikam Jūrmalā trenējāmies pāri par 3 mēnešiem un bijām lepni uz to, ka mēs varam tur skriet un ka mēs bijām tie, kam bija tāda briesmīga disciplīna. No rītiem mēs vilkām karogus augšā un stāvējām miera stājā utt. Un tie amerikāņi un kanādieši, tie pidžamās iznāca ārā – kā nu kur nu kurais utt. Tā, ka mums tur atkal dedzība bija iekšā. Un kad tie amerikāņi sāka tās zelta medaļas ņemt, tad Hitlers demonstratīvi – kā vilka to karogu augšā, viņi visi piecēlās un pagrieza muguras, un ārkārtīgi stipri smējās, sita ar rokām jeb kaut kādīgi traucēja šito te. Bet mums kā sportistiem uzreiz visa tā lieta sarieba. Mēs jau tur bijām dzirdējuši, bet tā nu kaut ko mēs nekad nebijām... Tā kā mums bija tā, ka mums bija tāds pilnīgi naids iekšā pret to Hitleru, ka viņš šitā var darīties. Jo mēs bijām sportisti arīdzan un mēs zinājām, cik smagi ir visu šo lietu pārkāpt un dabūt tādus labus rezultātus utt. Un otrs tad bija tas, ka tā ārkārtīgā kārtība, kas tur bija. Tas nu bija vienreizēji! Mums katram bija tā aktīvā dalībnieka karte, bet mēs nedrīkstējām ārā neko daudz iet no mūsu nometnes. Bet ja mēs arī izgājām ārā, tad visur bija par brīvu. Mēs varējām ar takšiem braukt, viņš tik pierakstīja tos numurus, tad bija jāparakstās tur. Un kafejnīcās varēja iedzert kafiju. Tā, ka tur nu bija ārkārtīgi liela pretimnākšana un tā kārtība. Tā jau mani pārsteidza ārkārtīgi daudz, lai gan es jau biju bijis Berlīnē pie maniem onkuļiem, kas tur strādāja sūtniecībā. Mamma bija ļoti neapmierināta ar visām tām lietām (15. maija notikumiem) un mani abi onkuļi tāpatās neatzina to puču. Viņi domāja, ka tai demokrātijai ir jābūt un jāturpinās. Tā kā viņi nebija Ulmaņa paklausītāji tanī ziņā? Jā, nebija tādi. Sevišķi Plensners, kas bija toreiz „Latvijas Kareivis” redaktors. Viņš vienu otru reizi tā ieknāba Ulmanim. Šitā lielā traģēdija par Munteru. Mēs esam ļoti maz, kas faktiski to zina. Mēs to dzirdējām. Tas stāsts ir diezgan garš. Pēc 15. maija Ulmanis savā pirmajā Ministru padomes sēdē paziņoja, ka bez diskusijām viņš ir lūdzis Munteru uzņemties ārlietu ministra portfeli un vadību, bet viņš negrib, lai par to diskutētu šodien. Nu tas jau bija viens. Tad parādījās vēl iepriekš ziņa, ka viņam kā ārlietu ministram tiek ierādīts arī tai Valdemāra ielā 13 dzīvoklis, kur mēs dzīvojām agrāk. Bet Jūs ziniet arī to, ka Munteram dāmas kaut kā ļoti pieķērās, bet viņš ar viņām pārāk negribēja tur tuvoties utt. Un viņš bija vecpuisis. Un nu tagad viņš tiek par ministru un ievācas Valdemāra 13 mazā mājiņa. Un tagad baumas iet, ka Munters ir apprecējies tagad. Nu un kas? Izrādās, viņš ir apprecējis tādu advokāta Sūnas šķirto sievu. Un tas Sūna bija Krievijas – Latvijas tuvināšanās biedrības priekšnieks. Bet viņi abi bija lieli draugi, viņi kopā gāja pa Latviju: ceļot, braukt ar riteņiem un ko viņi visu nedarīja tur. Un tagad uzreiz viņš ir apprecējis Sūnas šķirto sievu. Un tā bija viena krieviete no Krievijas. Un tagad tie Munteri tur dzīvo, bet pēc kāda laika izrādās, ka viņai tā māja nepatīkās, ka tur visādas nelaimes un visādi spoki vēl tur rādās. To viņa negrib, viņa grib nākt dzīvot tur, kur mēs dzīvojam Valdemāra ielā 3. Protams, viņai atļāva. Ziniet, tur bija tāda apsardze, ka tur nedrīkstēja tai mājā ieiet Ulmaņa dēļ. Tur viņam bija tā politiskā apsardze. Tāpat pie mums arī, ja kāds gribēja nākt, tad viņam bija jāiet pie policijas pa priekšu, jāatstāj sava pase un tad jāiet riņķī, un jāiet pie mums augšā. Un tad mums zvanīja pa telefonu, ka tāds un tāds grib pie jums ierasties. Un beigās bija tā, ka mēs jutāmies tā kā cietumā. Neviens vairs negribēja nākt pie mammas ciemos tur, iet cauri visām tām padarīšanām. Un tagad uzreiz mums pasaka, ka mēs nedrīkstam iet dārzā spēlēties, kamēr Muntera kundze ir stāvoklī. Muntera kundze ir stāvoklī, viņai vajag vingroties un braukt ar riteni, un ko tur visu. Un mūsu mammas ir uztraukušās, ka tas bērniņš nomirs. Toreiz vecos laikos bija tā, ka viņa tais savās mājās tur dzīvodama – neviens neredz, vai viņa ir stāvoklī, vai viņa kaut ko dara jeb nedara. Ziniet, mums tur tāda ļoti laba kompānija tiem jauniešiem bija. Blakus bija 2. pilsētas ģimnāzija. Tur bija 2 Nagobadi puikas un Aina Nagobade, tagad vēstniece un diplomāte, ar ko mēs kopā futbolu spēlējām. Nu kā jau mēs visi tie bērni toreiz. Dārziņš bija pie kanāla malas, un tas bija tik ārkārtīgi jauks. Nu tur visi mēs dzīvojām. Tur jau daudz nebija: adjutants Lūkins, tur bija tas Dāvids Rudzītis (tas visu laiku bija Latvijas Ministru kabineta priekšsēdētājs), Dainis Rudzītis, ar ko mēs tur draudzējāmies un augām kopā. Mēs. Tur jau bija tā, kā Munters tagad aizbrauca uz ārzemēm (viņš kā ārlietu ministrs samērā bieži uzturējās ārzemēs), tad viņa vietu aizvietoja Alfrēds Bērziņš. Ulmanis nāca pie mammas arīdzan aprunāties, bet viņš jau briesmīgi strādāja tās naktis cauri, viņš līdz 2.00-3.00 strādāja. Bet viņš atnāca vienmēr prasīt, kā iet un kā darās? Nu tagad mamma arī pie reizes bija pateikusi par to Munteru un viņa sievu: „Kas tur notiekās? Un kā tagad ir, ka viņi tak labākie draugi bijuši?” Un tagad kā Munters aizbrauc, tā Sūnas mašīnīte iebrauc iekšā garāžā, kur apakšā mums tās ministru garāžas bija visas. Un kad Munters atbrauc atpakaļ, tad viņš atkal aizbrauc ar savu mašīnīti prom, tas Sūna. Mēs sakām: „Nu kā?” jo tie policisti visu redz un tie karavīri ar, kas tur apsargā visas šitās mašīnas. Piemēram, tāds gadījiens bija. Ulmanim bija tie drošības likumi, kad viņš brauc kaut kur prom ar savu mašīnu (viņam bija vairākas mašīnas), tad to mašīnu vajadzēja iesildīt. Un tad nāca pārbaudīt, vai viss ir kārtībā. Nu tas bija tā kā no diktatoriem pārņemtas padarīšanas. Bet tā Muntera kundze negulēja tais normālās istabās, bet viņa dzīvoja meitas istabā, kur tie logi izgāja ārā uz to sētu. Un tai sētā visas tās automašīnas stāv. Un tur tagad ceļas no rīta agri, iet tur jau pārbaudīt to Ulmaņa mašīnu un tās tur bubina. Un Muntera kundze tur guļ. Vispirms, kāpēc viņa tai sliktākajā istabiņā blakus ķēķī, kāpēc viņa iegājusi tur gulēt? Tas ir viens, kas būtu tā kā anekdotiska padarīšana. Un otrs bija par to, ka viņa brauc stāvoklī ar to riteni, ka tur kaut kas nav riktīgs. Un ka tas izies tautā un kā tagad nu būs? Nu kad mēs bijām Amerikā jau trimdā, tad mēs dzīvojām Aspina ielā un tur dzīvoja Aleksandrs Ūdris, kas bija Latvijā bāriņtiesas priekšsēdētājs. Un tas mums ar stāstīja, ka viņam bija uznākusi pavēle dabūt kādu bērniņu tagad priekš Muntera kundzes. Izrādās, ka viņa nav stāvoklī bijusi, bet uzpūtusies vienkārši, un ka tas bērns tagad it kā esot vēl Rīgā. Viņi paņēmuši no bāriņtiesas bērniņu, no vienas latvietes. Es to nevaru apgalvot. Viņš 1. pilsētas ģimnāzijā esot gājis (tas pieņemtais dēls) un tagad esot Latvijā atgriezies. Tā stāsta. Tur man liecības nav. Bet par to, kā viņa tur uzvedās, tas man ir skaidrs. Munteram šoferis bija Wītings. Nu un es tur pie tiem šoferiem vienmēr, jo man patikās tais mašīnās sēdēt un bubināt. Un tagad tas Wītings (viņš ir Baltijas vācietis, jo Munters arī ir Baltijas vācietis) bija uzskrējis pie mammas, dienu pirms viņam nākošā rītā bija jākāpj uz kuģa virsū, kad bija tā vāciešu repatriācija. Un tad viņš viņai izstāstīja arīdzan to, kā viņam ar to Muntera kundzi ir gājis. Nu viņš nelaimīgā kārtā uzskrējis virsū, kad viņam tur bijušas kādas sanāksmes, un viņai tāds aparātiņš esot bijis, ka viņa klausījusies to ir. Un tad mūžīgi ar tās braukšanas uz to krievu sūtniecību, kad viņai tur kažoki tika doti utt. Un tad, cik es zinu, man pateica, ka viņa ir ar Ļeņina ordeni apbalvota par nopelniem Tēvijas kara laikā. Nu un tad tur nu tagad ir tā lielā nelaime, ka Ulmanis zināja Muntera nostāju laikam, bet viņš tomēr ņēma to un paturēja viņu kā ārlietu ministru. Un te ir tagad tas jautājums – kāpēc? Jo iet runas tagad, ka Munters ilgāku laiku ir strādājis ar krieviem. Es domāju, tai jaunatnei ir jāzina šito īsto vēsturi. Man tas Ulmanis bija vienmēr viss tāds kā Dieva parādība gandrīz. Ja viņš man teiktu: „Ēd zāli!” es būtu ēdis. Tā kā man tagad ir grūti kaut kur. Papīri, ko es pats esmu redzējis, tas ir bijis no Lietuvas uz Igauniju, kur viņi prasa taisni, kad nāca bāzu diena, vai mēs tomēr nevaram turēties pretī tai lietā. Un tad tie igauņi atbildējuši: „Nē, Muntera dēļ mēs nevaram,” tā kā tie ar jau zinājuši. Tā kā tur labi nav. Munters tak šausmīgi bieži brauca uz Maskavu, visu laiku. Tad viņš vienmēr sēdēja kopā ar Staļinu un visiem tiem vorošilām. Piemēram, Dāvids Rudzītis kā tomēr kancelejas vadītājs, pie Ulmaņa gāja runāt par šitām lietām. Un mamma arī esot it kā pieminējusi, ka tas nav droši, ka tas neizies ārā tagad un ka tas var viņam smagi maksāt utt. Un ka Ulmanis vienmēr pateicis: „Atļaujiet. Tā ir mana lieta, to es kārtošu un es esmu atbildīgs par to.” Tā kā par tām lietām viņš ar mani nekad nerunāja. Tur nebija runas. Viņš tikai šausmīgi atcerējās manas liecību numurus un bāra vienmēr mani, ka man vajag labākas atzīmes un ka es neesmu tur labs un neesmu tur labs, un tad saka, kāpēc ar tiem šoferiem tur sēžu par daudz. Nepatika, ka brālis gāja korporācijā iekšā, un prasīja, vai es iešu. Viņš negribēja. Jo tur ir tā noticies, ka viņš gribējis ir nākt uz to pašu „Talāviju” – tā ir tā Latvijas dibinātā korporācija, kur mans tēvs bija iekšā arīdzan. Bet, ziniet, tad mums bija tā, ka nebija goda uzņemtie, tādi nebija neviena. Vienam bija jāiet cauri tur tas „fukša” laiks, tas melnais laiks utt. Tā kā viņš bija vadonis, Alfrēds Bērziņš bija pieprasījis, lai dod viņam goda šito te, un mums notikās konvents, un balsojot pateicām – nē. Mums no veciem laikiem tā ir bijis, kāpēc mums jāmaina. Ja viņš grib, lai viņš nāk pie mums un būs filistrs, un viss ir labi. Bet tas nav viņam ārkārtīgi paticis laikam, cik es tā saprotu, ka viņam korporācijas netikās. Jā, Ulmanis arī tā pateica, ka es nedrīkstu studēt inženierzinātnes, viņš grib, lai es studēju tautsaimniecību. Bet es teicu, man nav latīņu valodas. Un tur vajadzēja latīņu valodu utt. „Nu, jā. Nu tad ko?” Nu tad viņš teica, ka man kaut kas jādara, ka viņš negrib, ka es tur sāku precēties tagad no sākuma, ka man jāpalīdz mammai. Ka tagad Helmūts un Ruta, mans brālis un māsa bija precējušies. Ziniet, tēvs bija atstājis mums tiem bērniem dzīvības apdrošināšanu nelielu – 3000 latus katram. Bet mēs to naudu varam izņemt tikai tad, kad mēs paliekam pilngadīgi – 21 gads. Tur bija kaut kādi likumi, ka bija tādi aizbildņi. Tāds aizbildnis man bija Ulmanis, Kviesis un Balodis. Un Helmūts un Ruta sasniedza to savu pilngadību, bet es vēl nebiju pilngadīgs, kad iekšā ienāca krievi. Es nekā nezināju, bet nu jau krievi tagad ir pilī. Un zvana Lūkins, lai rīt no rīta agri jau es būtu pie viņa, prezidents grib runāt ar manīm. Tad jau bija krievi, kuri sēdēja priekšā tur toreiz. Un tas bija 1 nedēļu pirms viņu aizveda. Un bailes par tiem krieviem ar. Tie arī visu laiku tur riņķī ņem. Tagad es sēžu tur, bet viņš kaut kādi stingri tur arvien runā, bet pacēlis to balsi ļoti augstu. Kas tas bija, es nekad neredzēju to un nezināju, bet tur gāja runa par to, ka „es jums uzticējos, es jums uzticējos.” Es iegāju iekšā un viņš bija galīgi sarkans, ziniet, tās acis tādas galīgi stīvas. Es redzēju, ka viņam visa tā roka trīcēja. Un kāpēc viņš ir mani izsaucis? Tāpēc, lai man parakstītu uz to, ka es to naudu varu izņemt ārā. Padomājiet, šitanī laikā viņš par to vēl iedomāja. Briesmīgi, šitā, kad pasaule iet bojā viņa priekšā tagad, viņš sauc mani ārā, lai es varētu dabūt kādu štrunta naudu tur. Nu tas ir briesmīgi. Un tad nu viņš briesmīgs izskatījās toreiz. Nu viņš prasīja: „Ko jūs darīsiet?” Es teicu: „Nu ko mēs varam darīt?” Un viņš teica: „Jā, jā. Nu es ar vairs tagad nekā. Nu es ar palikšu savā vietā. Paliksim visi te šite un tad redzēsim, kas notiksies.” Tā viņš teica. Tad viņš mani tā apķēra riktīgi. Man tāda jocīga sajūta bija, bet viņš pagriezās un aizgāja. Tā bija pēdējā reize, kad mēs redzējām, jā. Es saku, man viņš bija tāds pusdievs gandrīz vai.
Intervija ierakstīta 30.03.2001., ASV
|
 |
|