 |
|
       |
Mani vecāki saucās Zobenu ģimene. Es saprotu, ka mans tēvs ir nācis pāri robežai, no Lietuvas pārnācis. Zaļumballē mana mammiņa iepazinusies. Tātad viņš ir bijis turpat tuvumā kaut kur, bet Lietuvas pusē – latvietis Zobens. Un dzimu es 1915. gadā Krievijā, kur vairāki latvieši jau bija izbraukuši uz Krieviju no Latvijas. Un 1920. gadā mēs atgriezāmies atpakaļ Latvijā. Es piedzimu Čerepovecā, tas ir tuvu pie Maskavas, kā dvīnīte. Man bija dvīņu māsa, bet diemžēl viņa nomira, maza būdama. Bez tam man vēl bija 2 māsas – tās bija kādus 8-9 gadus vecākas par mani. Bet 1923. gadā tēvs mūs atstāja visas. Viņš gribēja meklēt laimi Kanādā. To tur neatrada, pārgāja nelegāli robežu uz Savienotām Valstīm un nodzīvoja savu mūžu nelegāli zem vārda Nikolajs Ivanovs. Es biju toreiz 8 gadi veca. Mani māmiņa aizveda pie Beatrises Vīgneres, lai es mācos dejot – laikam redzēja, ka es tur dancoju riņķī. Man ļoti patika dejot. Tā es tur pie Beatrises Vīgneres dejoju. Un, starp citu, arī kad jau pieaugu drusku vecāka, tad arī piedalījos ceļojošā Zemnieku drāmas teātrī, kurš braukā pa Latviju apkārt pa mazām pilsētām un uzveda muzikālās, kā saka, toreiz saucās operetes. Un tur bija, starp citu, „Grāfiene Marica” un pat opera „Rigoleto”. Mēs bijām kādas 6 meitenes, kas tur dejojām, bijām dejotājas un bijām koristes, un bijām aktrises. Viss tas bija jādejo. Tā teātra grupa jau nebija liela. Tad mums ļoti jautri gāja. Kā jau visiem mums, kad ap 17-18 gadiem – tad tev ir tās vislabākās atmiņas, ka tur gāja ļoti jauki. Vai tev pamatā dzīves vieta bija Rīgā? Jā, Rīgā. Bet man mammiņa un tēvs ir zemgalieši no Neretas pagasta. Un katru vasaru skolas atvaļinājuma laikā mēs braucām uz Neretu. Un arī mani radi visi tur bija Neretā. Man māmiņa bija no ģimenes – viņas bija 5 māsas. Tā kā viņa vienīgā, kas aizbrauca Rīgā dzīvot, un otra māsa Krievijā. Jā, nu es gāju pamatskolā. Es nebiju diez cik čakla skolniece. Man bija pat jāpaliek vienā klasē, 5. klasē laikam, es neatceros, uz otru gadu – tad 2 gadus bija jāmācās tāpēc, ka laikam man ar to dancošanu vairāk patika, nekā tur mācīties vēsturi. Un pēc tam es aizgāju uz 4. ģimnāziju. Tanī laikā es nezināju, ka tā ir apolitiska ģimnāzija. Tad, kad 34. gadā bija Ulmaņa apvērsums, tad es tikai dabūju zināt, ka kaut kas nav īsti tanī ģimnāzijā. Bija atnākuši skolnieki no citām skolām un tur protestēja. Un es redzēju, ka tā laikam bija latviešu valodas skolotāja – Masčānes kundze, viņa gauži raudāja uz mani: „Kas te tagad notiek?” Tad es pirmo reizi zināju, ka tā politiskā lieta ir tāda. Jaunībā man patika romantisms ļoti. Es tev pastāstīšu vienu lietu, kas no jaunības, ko es zinu. Es izdarīju vienu lietu, ka es tiešām nezinu, kā es paliku dzīva. Kā parasti izbraucām zaļumos kaut kad jaunieši – 3 meitenes un zēni. Latvijā toreiz jau bija pierasts, ka paņem dzeramos līdzi un ēdamos. Un uzliek uz galda tagad dzeramos. Daži puiši bija tādi laikam turīgāki – uzliek benedektīnieša pudeli. Un viņi saka, ka tas ir ļoti labs. „Nu Izabella, tu varētu izdzert visu to pudeli, un mēs tev samaksāsim 100 latus.” Uz derībām. Es saku: „Jā, es varu.” Bet viņi saka: „Bez elpas atņemšanas.” Tie bija dulli un es biju dulla. Es ņēmu un izdzēru. Tāda es biju vieglprātīga. Rīgā es gāju slidot un slēpot. Es biju arī sportiste, piemēram. Kur es tā sportā piedalījos, ar Eltermani skrēju līdzi un ar Mirdzu Martinsoni – ar tām vieglatlētikā piedalījos un arī slēpošanā. No Gaiziņkalna rāva nost, noskrēja, ka nebija, ko redzēt. Es arī ar sportu nodarbojos tur Latvijā, ne tikai dancot. Pēc tās ģimnāzijas es iestājos Angļu institūtā komercnodaļā. Gribēju mācīties par sekretāri. Iemācījos diezgan labi, kā saka, burtot. Burtot, spelling angļu valodā un arī stenogrāfiju. Tad es vēl strādāju 1. pilsētas slimokasē. Tur ar grūti bija tikt darbā, bet atkal starp pazīšanos es tiku tanī slimokasē strādāt. Tā kā es esmu dejojusi, gāju slimokasē un Angļu institūtā. Bet es, redz, nenobeidzu to – man viens gadiņš pietrūka. Jo toreiz es biju saderināta ar Džeimsu Rimkeitu, kurš šeit bija žurnālists – rakstīja „Jaunākām Ziņām” un arī laikrakstam „Rīts”. Un viņu aizsūtīja uz Spāniju, kur bija pilsoņu karš tanī laikā, kurš bija sācies 1936. gadā. Un tas bija 1938. gads (man bija 22 gadi), mēs bijām saderinājušies, un viņš aizbrauca tur. Un laikam viņam diezgan patika labi tur un labi gāja. Viņš bija diezgan tāds šiverīgs Un bija iekārtojis jau fotoveikalu. Un viņš man telegrammu sūta, saka: „Brauc šurp! Mēs te apprecēsimies un pēc 3 mēnešiem atgriezīsimies Latvijā.” Tai momentā, kad es braucu no Latvijas projām uz Spāniju, patiesībā tur man bija 2 iespējas. Es dejoju, vai ne. Un mana draudzene Vera Ozola bija operā, dejoja. Un viņi dejoja Bukarestē tanī laikā. Viņi saka: ”Izabella, nāc šeitan. Mēs tev dabūjām vienu partneri un dejosim kopā.” Protams, pa nakts lokāliem. Es nezināju, ko lai dara. Un Rimkeits mani sauc uz Spāniju. Viņš saka: „Brauc šurp! Mēs apprecēsimies un tad mēs brauksim atpakaļ pēc 3 mēnešiem uz Latviju atpakaļ.” Man mammīte saka: „Nu ko tu dauzīsies pa pasauli. Brauc pie sava līgavaiņa! Un vīrs pelnīs naudu, tu nekad badā nebūsi.” Nu un tanī laikā jau, zin, visi gribēja ar braukt uz ārzemēm, uz Spāniju. Es saku, ka es ar braukšu uz Spāniju. Bet tanī laikā pilsoņu karā man iedeva Latvijas pasi, kur bija rakstīts, ka uz visām Eiropas valstīm, izņemot Krieviju un Spāniju. Un es domāju, es saņemšu dūšu, aizbraukšu. Tiku līdz franču-spāņu robežai tikai. Nu mans Džeimss atbrauca franču pusē un teica tā, ka viņš nokārtos to pāriešanu uz Spāniju, lai es pagaidu. Redz, tur (tas bija Biskajas jūras līcis, Vidusjūrā) ir bēgums un paisums. Un kad ir bēgums, tad tā ieteka, upe bija diezgan šaura un varēja viens ar otru sarunāties gandrīz vēl vienā pusē un otrā. Un tagad es tur pāris dienas palieku Hendejā – tā bija tā robežpilsēta. Tad man pienāk tāda diezgan jocīga telegramma – „Kanniņ, jaunkundz, Kanniņ Vera, pulkstens 9.00...” jeb kaut kā tamlīdzīgi. Bet es domāju tā – nu jā, mēs jau runājām, ka laikam varēsim sarunāties un kādu dienu varbūtās ar pāriet. Un tagad es a aizeju vakarā uz to vietu, kur bija tā šaurākā vieta pie upes (tas ir tieši jau pie jūras), es paņēmu savu kādu somu, kur ieliku savu pasi, cigaretes un no kleitām un biksēm. Man peldkostīms apakšā, kleita virsū un zandeles. Es staigāju gar to krastu, neredzu to savu līgavaini. Bet es redzu tādu militārieti. Tie bija tie, kas robežu uzpasē. Bet tas bija pilsoņu karš, tie nebija robežsargi, tie bija militārie. Un viņi māj man ar roku, tā māj ar roku. Bet tas pārpratums bija tāds, ka mēs mājam tā, ka plauksta ir pret seju, bet Spānijā māj otrādi, ka plauksta ir nost no sejas. Un viņi man māja tā – hallo! Un tas izskatās, ka viņi man saka – „nāc šurp!”. Es domāju, tas ir tā – Džeimss nav varējis tikt tur apakšā, jo otrā pusē, Spānijas pusē, bija pilnīga klints – ļoti augsti bija jākāpj. Viņš laikam nevarēja to nokārtot. Un tiem laikam samaksāts jeb kā un tie saka, lai es nāku tik pāri. Nu es noģērbu savu kleitiņu un brienu tajā ūdenī, un sāku peldēt. Tie, kādi 3-4 kareivji, man bļauj un rāda ar rokām, lai es eju atpakaļ. Es nesapratu, ko lai dara. Nu es pārpeldu atkal atpakaļ. Es domāju, ko lai es tagad daru. Es staigāju tāpat, izliekos, ka es atnākusi tikai pastaigāt gar jūrmalu. Bet upīte jau sāk celties, jau platāka. Pēc kāda laika viņi atkal man tur kliedz un amizējas, un rāda man ar to roku, lai it kā es nāku. Es domāju – nu, lai kas notiek, man jāiet ir. Un, otrkārt, augšā tāds automobīlītis brauc. Tur jau ļoti reti automobīļi bija, bet es redzu – tāds mazs fordiņš, tas izskatās pēc mana līgavaiņa vāģīša. Tad droši vien viņš tas ir. Es peldu pāri, viņi atkal bļauj, it kā lai ne, bet šoreiz es iešu un peldēšu tik pāri. Pārpeldu pāri, viņi mani saņem, ļoti laipni pret mani. Es tikai mācēju 2 vārdus, vairāk nekā es nemācēju. Es parādu ar roku Arriba Espana, un viņi man uzsedz savu vēja jaku jeb šineli, kā to sauc, jo es biju peldkostīmā. Nu paņem un ved mani augšā pa tām klintīm. Un es ar rāpjos augšā, un sagriežu sev kāju – asiņaina kāja jau tur uz tām šķautnēm. Nu uzved mani uz tā ceļa. Es domāju – nu jā, nu tad viņi mani vedīs kaut kur, kur tas Džeimss ir. Mani ieveda tādā dzirnavu mājā. Tur es atkal neredzu manu līgavaini. Un viena kundzīte man uzliek tādu vecu mantelīti virsū, lai es nepalieku tāda pilnīgi plika. Un mani aizved uz militāro komandantūru. Nē, pa ceļam vēl tie karavīri saka, man rāda, kur tad man tās drēbes ir. Es saku, ka otrā pusē upei. Viens ļoti jauks puika aizbrauca un dabūja man to, jo tur man bija pase iekšā. Un viņi mani aizveda uz to komandantūru. Tur kādi 4-5 resni veči militārie sēž un runā spāniski. Es saku, ka es nekā nesaprotu. Viņi sāk skatīties manu pasi. Viņi saka: „O! Krievijā dzimusi! Russia, Russia!” Tā bija nacionālā puse. Franko jau bija ieņēmis to daļu. Un tur cīnījās pirmo reizi vācieši pret krieviem. Republikāņi bija t.s. sarkanie un tie nacionālie, Franko puse, t.s. baltie, tie vācieši, kas viņiem palīdzēja. Nu, bet es esmu dzimusi Russia, es esmu, viņi saka, spiegs. Es saku: „No, no, no! Es peldēju, tur tas zaldāts man rādīja, lai es nāku.” Un tas saka: „Nē, es tā neesmu teicis. Es tikai teicu hallo! Un viņa nāk klāt arī.” Es saku: „Nē, viņš man rādīja šitā, ka lai es nāku.” Un es nekā nemāku pateikt, kā tikai, ka mans līgavainis ir Spānijā. Bet es negribēju viņu nodot. Es domāju, ka viņš ir kaut ko kārtojis, lai es pārpeldu. Es tikai teicu: „Nē. Es tikai tādēļ, ka viņi mani sauc, pārpeldēju.” Nu tagad tie beigās tā kā redz, ka es nekā nesaprotu, tad viņi dabūja vienu smuku kungu, militāro, kas mācēja vāciski. Nu tad mēs pa vāciski buldurējām, un es viņam visu to izstāstīju. Un viņš teica, ka nekāda špiono es neesmu, bet tā ir pārskatīšanās vienkārši. Bet viņš saka: „Jā. Bet, redziet, kā tie kara laiki ir. Tie ir ļoti nopietni. Jūs var nošaut ar tāpēc, ka domā, ka jūs spiedze esiet.” Un es tur paliku pa nakti tur tanī vasarnīcā, kur viņiem bija tas komandants. Viņš man jau aptina kājiņu. Ļoti laipni. Un pēc tam nākošā rītā mani modina augšā, un man saka: „Sinjorita! Sinjorita! Novio, novio!” (draugs – tulk. no spāņu val) Es saku: „Nu tas jau mans līgavainis!” Es skrienu pa trepēm lejā. Jā, tur tas Džeimss stāv. Viņš saka: „Ko tu dari?! Es taču tev neteicu, lai tu nāc. Es tev telegrammu uzrakstīju „Vera Kalniņ” – ir tāds kalniņš Vera kaut kur tālāk, kur tu varētu pārbrist pilnīgi ar kājām, bet tev bija jāpagaida.” Vārdu sakot, tā bija ieiešana Spānijā. Tur nokārtot par naudu varēja ļoti ātri, ka es varu palikt. Pirmā dienā, kad es tur aizbraucu, mans līgavainis aizveda mani uz vēršu cīņām. Pēc tiem visiem pārdzīvojumiem, ka mani gandrīz nošauj, viņš mani ved uz vēršu cīņām. Es pirmo reizi redzu. Es pēc otrā vērša nokrītu gar zemi – es biju noģībusi. Tas jau bija par daudz pārdzīvojumu tajās dienās. Nu nekā. Tā pamazām mēs aizbraucām uz Bilbao. Tas ir pie Biskajas jūras līča. Tur mēs nodzīvojām kādus 15 gadus, tur man piedzima 4 bērniņi. Dejošana nekāda neiznāca, jo Spānijā nedrīkst dejot viena dāma. Apprecējāmies mēs 1939. gadā. Bija diezgan grūti ar to apprecēšanos, jo tur nebija luterāņu baznīca, un mēs nebijām katoļi. Mēs aizbraucām abi divi uz Franciju, uz Parīzi. Aizbraucām uz latviešu konsulātu, prasījām, vai mūs var salaulāt. Tur teica, ka mums jānodzīvo veselu mēnesi Parīzē, tikai tad. Mans līgavainis tam nepiekrita. Viņš saka: „Braukšu atpakaļ uz Spāniju. Gan mēs dabūsim!” Un tā mēs apprecējāmies civillaulībā. Un pēc tam tur bija vācu luterāņu mācītājs, kurš mūs salaulāja. Mēs nekad nevarējām atgriezties Latvijā, jo tad sākās karš. Viens beidzās un otrs jau sākās. Es nekad nevarēju atbraukt atpakaļ uz Latviju.
Intervija ierakstīta 12.06.1999., Ouklendā, ASV
|
 |
|