 |
|
       |
1939. gadā bija karadienests. Es biju 4. Valmieras kājnieku pulkā, kas bija novietots Rīgā Ludzas ielas galā. Pāri par dzelzceļa sliedēm varēja redzēt ūdenstorņus, arī cietums bija otrā pusē. Un dienēt bija jāiet. Mums bija tā – tas, kas neder dienestam, tas neder nekur dzīvē. Tāds mums bija uzskats. Ja būtu kaut kādas vainas man bijušas, tā ir cita lieta. Bet ja es varu savai valstij ko labu darīt. Kad es aizgāju karadienestā, es tiku iedalīts sakaru dienestā. Un sākās radio telegrāfistu apmācības. Tad, kad sūtīja uz instruktoru rotu, es lūdzu, vai es nevarētu tomēr palikt par radio telegrāfistu. Un tā es arī tur paliku. Tā kā es neaizgāju nekur, nekādas dienesta pakāpes man nebija. Vēlāk man piešķīra, protams, dižkareivja grādu. Un vienā ziņa bija labi, ka es tur paliku, ļoti interesanti bija. Mums bija 4 radio stacijas. Bija jāsadalās pilsētas dažādās nomalēs un tad jāsastrādājas, un tad vēlāk jāuzrāda, kas ir bijis. Protams, bija jau sākumā mācības, tās jau bija tīri nekas. Un tā es biju tur dažus mēnešus, kad sākās karš 1939. gadā. Tad iesauca daudz rezervistus. Un man jau tanī ziņa bija ļoti labi, ka man tik divas pieturas bija līdz mājām – varēju apciemot ģimeni un redzēt, kā meitiņa aug. Vismaz pāri reizes pa nedēļu es dabūju savu dienesta kartiņu un ar to varēja braukt līdz deviņiem vakarā. Tā bija to gadu. Es biju 16 mēnešus dienestā, kaut gan normāli bija gads tikai domāts. Tas bija no 1939. gada maija līdz 1940. gada septembrim. Tā es tur nodzīvoju tīri labi. Un tad nāca tas 16. jūnijs, kad bija dziesmu svētki Latgalē, Daugavpilī. Tad pie mums no rīta ieradās viens virsnieks un teica, lai visi ierodas savā rotā. Mūs sastādīja rindā. Un tad tāds viens no simpātiskākiem un vīrišķīgākajiem, kādu es esmu redzējis, tāds liela auguma virsnieks, vienmēr viņš bija nodedzis bišķiņ un sirmiem matiem, un viņš teica: “Mums pienākušas bēdu dienas... Krievu karaspēks iesoļoja šorīt no rīta. Un ap divpadsmitiem būs Maskavas ielā.” Un viņš saka: “Jūs neviens neko nedrīkstat te darīt.” Ieroči jau mums nebija klāt. Vistābēdīgākā diena tanī ziņā bija, ka tu stāvi kā uz kaušanu, nokārtu galvu. Tu redzi, šitie krievi ar saviem puļķīšiem brauc garām, ar savām tanketēm. Tās jau nebija nekādi tādi īsti tanki. Mēs saskaitījām 240 šitādas te. Tas bija tik ļoti pazemojoši, ka nedrīkstējām it neko darīt. Latgales pusē jau bija daži, kas bija tīri, kā saka, patvaļīgi uzstājušies. Protams, tas neko nepalīdzēja. Un, ja man jautātu uzskatu šai lietā, es saku, tā bija noziedzība, ka mēs nevarējām... Mums vajadzēja... Pēc dienas, divām vai trim mēs būtu kapitulējuši, bet mēs būtu turējušies. Mēs būtu turējušies, kaut cik parādījuši. Un tā bija viena lieta, ko es nevaru valdībai, Ulmanim piedot, ka viņš teica: “Palieciet savā vietā, es savā”. Krievu tanki ripoja un mēs, karavīri, nostādīti rindā bez kādas iespējas kaut ko darīt. Mēs jutāmies kā teļi kautuvē. Tā bija briesmīga sajūta. Pēc pāris dienām mūsu 4. pulkā pārcēla vienu daļu no 6. pulka karavīriem un krievi paņēma 6. pulka kazarmas, tā kā tās bija mums pretī. Un tad krievi briesmīgi gribēja ar sportu nodarboties. Tā mēs arī sastādījām savu komandu, jo mūsu pulks bija, faktiski, tie vissportiskākie. Un tā mēs spēlējām volejbolu pret krieviem. Es nespēlēju, protams. Es biju tiesnesis. Tā kā tā ir vienīgā reize, kad man ar krievu karaspēku tā būtu jādarās. Nu jā, mēs zaudējām. Bet knapi, knapi zaudējām. Un kā teļus mūs aizdzina arī uz vēlēšanām. Pirmo reizi pēc gada dabūjām rokā savu pasi, jo tad jau mums nebija pases, tās atņēma un iedeva karavīra apliecību. Un tagad mums iedeva pases un tad nostādīja rindās atvērtu pasi un ejam tikai, štempelē. Un jāmet jau gatavs biļetens. Tur nekāda cita nebija, kā viena zīme, viens pats saraksts. Bet tur ir arī pavisam cita lieta - kā veidojās otrs saraksts un kā tos apcietināja, otru sarakstu. Jo otrs saraksts jau oficiāli sāka sludināties, ka tāds būs, bet vēlāk viņš vairs nebija. Kas un kā, to jau mēs nezinām. To jau mēs tikai vēlāk noskaidrojām, kad vācieši ienāca iekšā, kad sāka par to runāt. Bet kopumā tā vasara pagāja tīri mierīgi, nekas nenotika. Un tiem, kam bija ģimenes, tos atvaļināja. Atvaļināja mani arī, liekās, 16. septembrī. Un tad es tūlīt atgriezos Valsts papīru spiestuvē, kur iepriekš strādāju, bet tieši to darbu es atpakaļ nedabūju. Teica – jānogaida, kādas būs pārmaiņas. Un tā arī notika. Direktoru Ludolfu Libertu izmeta, kā saka, no sava dienesta 8. oktobrī 1940. gadā. Astotā viņu un tad mani, un tad nodaļas vadītāju, litogrāfijas nodaļas vadītāju Skuju, to izmeta desmitā. Pirmo reizi dzīvē es jutos apvainots. Pilnīgi apvainots, jo es zināju, ka tai laikā par visādām iespieduma tehnikām neviens Latvijā nezināja kā es, tieši tā administratīvi un teorētiski. Bet pēc divām nedēļām man laimējās. Toreiz krievi pārcenoja no latiem uz rubļiem visas mūsu rūpniecības preces – apavi, veļa, mašīnas, aparāti, velosipēdi, rakstāmmašīnas, kas vien varēja būt, pārcenoja. Toreiz tieši meklēju darbu, un tāds cenu inspektora pirmais vietnieks Siliņš pieņēma mani darbā. Man iedeva veselu grupu, ko es arī tad vadīju, aprēķinus taisīju. Tur tikai vajadzēja patreizējās cenas reizināt ar zināmu koeficientu. Reiz tad mums tur bija liela svinēšana, no Oto Švarca toreizējā atveda ēdienus un atnāca visi apkalpotāji. Tad nāca visādi krievu komisāri vai kas, tirdzniecības tautas komisāri. Tā kā tas tika nosvinēts un pēc tam arī tautu atlaida. Man piedāvāja darbu tirdzniecības tautas komisariātā, kur ir preču sadales nodaļa privātpersonām. Tā es tur nostrādāju, ja nemaldos, no decembra pēdējās nedēļas līdz gandrīz marta mēnesim. Tad mans darbabiedrs viens arī no tās pašas toreizējās Latvijas cenu inspekcijas aicināja, vai es negribu uz tirdzniecības inspekciju pāriet. Es aizgāju, jo tur man bija labi draugi, veci paziņas. Man bija jāskatās, vai tiešām veikali tiek apgādāti. Ar apgādi bija diezgan grūti. Kad es biju uzrakstījis rakstu par Talsiem, tad mani pārtrauca tirdzniecības inspekcijas vadītājs krievs Vaidakovs, un teica: “Pietiek!” Jo tur jau tas skaits bija briesmīgs. Piemēram, kā rēķināja, tirdzniecībā bija tikai divas lāpstas uz 100 saimniecībām. Pavasara darbi nāca, grābekļi gandrīz nekādi nebija, mākslīgie mēsli ar nekādi nebija. Iespējams, ka tie bija jau sadalīti un izzagti. Kas to var zināt, kā toreiz darījās. To rakstu tā arī nepublicēja. Es braucu arī uz laukiem -- gan uz Vidzemi, gan arī tepat uz Baldoni. Lielāko daļu gandrīz visi darbi bija Rīgā. Gājām pa veikaliem un skatījāmies, vai ir piegādāts. Un, ja nav, kāpēc nav. Mēs tikai, kā saka, uzņēmām, pēc tam skaidroja pats priekšnieks ar saviem palīgiem, kāpēc viņiem nav tās mantas. Rīgā ar to apgādi bija jau tīri nekas, par pārtiku jau neko nevarēja sūdzēties. Bet rūpniecības preces bija par dārgām, lai tauta varētu nopirkt. Un Vidzemē bija pagrūti. Un propogandas ziņā es esmu tik laimīgs bijis kā reti kurš. Man nekur nekādu īso kursu nebija jāmācās, itin neko. Vienīgais bija par elektrību, ka tā esot Ļeņina svarīgākā tēze bijusi savā laikā. Tas ir vienīgais, uz ko es esmu bijis. Ir jau tai laikā bijuši arī briesmīgi pārdzīvojumi. Mana sieva bija atnākusi pie manis uz darbu, un nācām mājās gar Mazo ģildi. Mēs gājām mājās un dzirdam uzreiz – viena sieviete kliedz, briesmīgi kliedz. Un tur stāv, tas droši vien bija drošības iestāžu pārziņā, jo uzreiz to sievieti ierāva iekšā. Tur stāvēja divi karavīri ārpusē. Un tad mēs teicām, pasteigsimies, jo jutām, ka šitie mums tā kā taisītos pakaļ, jo mēs būtu liecinieki. Viņa briesmīgi kliedza. Tad vēl mans labākais draugs pazuda. Man toreiz sievai klasesbiedrene, kas strādāja franču sūtniecībā, daktere bija, tā pazuda. Tā pa vienam, pa vienam aizgāja. Bet to jau nav ko stāstīt, tas jau atkal ir zināms. Tad briesmīgākais jau bija, kad gāja kādreiz mājās, stāvēja tie ar zilām cepurēm - čekas vīri. Toreiz bija zilas, platas cepures, tie bija vienīgie, kas tā zolīdi bija ģērbušies. Un tad viņi stāvēja pa divi gabali un katru vēroja, katram acīs skatās un pavada. Tad sākās karš. To mēs dabūjām dzirdēt no rīta agri. Ziņās. Tad jau mēs tūlīt, kā saka, ar acīm sametāmies. Priekšnieks bija uztraucies un tāpat arī viņa palīgs. Mēs tā neko. Un tad tāds Latvijas armijas kapteinis Ķikuts, vēlāk tirdzniecības departamenta direktors, tai dienā viņš man saka: “Iesim!” Es biju priecīgs. Mēs aizgājām uz viņa dzīvokli un nosēdējām, un klausījāmies radio, kur un kas ir. Un ziņoja, cik vācieši tālu ir. Un drīz vien, pēc pāris dienām viņi bija Liepājā. Mēs no 28. jūnija līdz 1. jūlijam dzīvojām mūsu darba telpās Aspazijas bulvārī, Smilšu ielas stūrī. Mēs bijām pieci vai seši puiši, mana sieva arī bija tur, jā, mēs kādi septiņi cilvēki bijām laikam, divas sievietes. Un tā mēs tur gulējām, mums nebija ko ēst īsti labi, mēs pašā pēdējā mirklī pāris litrus piena un šokolādi dabūjām, un sardīnes tomātos. Darba telpās mēs pārgulējām 4 dienas, jo nebija droši uz ielas. Toreiz krievi ņēma ciet lielu daļu un vīriešiem lika iet līdzi. Sievietes varbūt tik daudz nē. Visus evakuēja, ņēma braucamos līdzekļus, kas viņiem pa rokai gadījās. Tad bēdīgas epizodes es redzēju 25. jūnijā. To es ļoti labi atceros. Es biju pie pasta Krišjāņa Barona ielā, pie Aspazijas bulvāra stūra. Kad atkāpās krievi un ņēma līdzi arī lietuviešus un latviešus vienu daļu. Un ātrslidotājs, toreizējais Eiropas meistars, Alfons Bērziņš, paziņa no slidošanas laikiem, viņš arī bija tur starp tiem. Roku uzlicis uz viena lielgabala, ko zirgi vilka, noplīsušiem apaviem kājās. Viņš gāja līdzi krieviem atkāpjoties. Tā kā bēdīgs skats. Un pēc tam, 1. jūlija rītā ienāca vācieši. Pēdējā nakts tad bija tāda – pilnīgs klusums. Es četros no rīta uzmodos – lēni un klusi pārlidoja viena lidmašīna. Skatos – vācu. It nekas nenotiek, ne bumbas met, it nekas. Es savu draugu uzmodināju, saku: “Tagad aiziesim līdz Daugavmalai, apskatīsim tur.” Tad mēs gājām pa Smilšu ielu. Tur bija viens civils vīrietis nošauts, gulēja zemē. Tad mēs gājām tālāk gar Doma baznīcu uz Daugavmalu. Pretī Doma baznīcai ļoti labā kārtībā stāv kaudze motocikletu. Lielākā daļa bija vācu motocikleti. Mēs izgājām Daugavmalā, tad bija briesmīgi skati. Tur bija ap kokiem piesieti zirgi un tie visi nošauti, un galvas augšā karājās, paši nokrituši gar zemi. Un tad mēs pāris, četrus, piecus krievus tranšejās atradām. Neviens nebija beigts no tiem, tikai viņi bija zili, pilnīgi zili viņi bija sejā. Viņi bija laikam visas tās dienas bez ēšanas, bez dzeršanas tur ir tupējuši. Nu un viņi prasīja, kur ir ceļš uz Ļeņingradu. Es teicu: “Ejiet, bet es nezinu, vai jūs aiziesiet.” Tā viņi gāja ar. Es jau krieviski tik daudz varu pateikt. Tālāk mēs gājām riņķī pa pilsētu, pilsēta dega. Aizgājām uz Rātslaukumu, redzējām sagrauto un kūpošo Melngalvju namu. Rātsnams, tas ir vidū. Aizmugurē bija Rīgas pilsētas bibliotēka. Tur dega. Tad mēs gājām, bet es sīkumos nestāstīšu, tur zaga un laupīja. Un ar vienu žīdiņu iznāca gandrīz izkaušanās. Viņš sita laukā vienu logu un mēs tā skatījāmies, ko tas nozīmē. Viņš paņēma kastes ar apaviem, sasēja ar šņori un nesa mājas. Mēs abi sekojām viņam un tad redzējām, kur viņš dzīvo. Viņa māja dega, dūmi tur bija. Viena kundze raudādama nāca, viņa saka, ka viņa nupat iebraukusi un viņas māja deg augšā. Vai! Mēs dabūjām palīdzēt, kāpām uz bēniņiem. Tur bija desmitiem spaiņu ar ūdeni, to jau krievi lika uznest. Un tad mēs ātri vien apdzēsām. Atgriežoties atpakaļ, mēs iegriezāmies Pulvertornī, tur bija krievu kadeti. Un tas interesantākais jau bija iepriekš - jau pirms dienām piecām redzēja -- viņi neveda ne ieročus, ne ko neveda projām, kas tur bija. Bet viņi veda matračus - matračus salikuši smagās mašīnās, veda tos projām. Un kad mēs aizgājām tur, tad ieroču skaits (kas palicis Pulvertornī) bija milzīgs un tur bija jau kādi pārdesmit cilvēki salasījušies, un tie paņēma krievu ieročus, un tagad nu ies aizstāvēt. Mēs aizgājām atpakaļ uz mūsu darbavietu, es saku: “Sazvanīsimies ar savu priekšnieku.” Sazvanījos ar viņu un viņš saka tā: “Piezvani mūsu bijušam darbabiedram.” Jā, mēs vēl pirms tam apmetām līkumu līdz Rīgas radio, apskatījām. Tur bija divi krievi, pie durvīm stāvēja. Un mēs teicām, ko viņi te stāv, jo neviena krieva, es teicu, jūs paši redziet, neviena nav vairs. Tad parādījās viens latvietis, tehniķis viņš bija, un prasīja, vai ar radio viss ir kārtībā. Un tad mēs sazvanījāmies ar mūsu darbabiedru, lai noskaidrotu, ka radio strādā. Un tad pulkstenis astoņos nospēlēja “Dievs, svētī Latviju”. Bet tai laikā mēs bijām jau savā darbavietā atpakaļ. Mums bija milzīgi liels, garš galds ar sarkanu drēbi, to pārgriezām uz pusēm. Augšā, otrajā stāvā dzīvoja tāds profesors Zariņš, no viņa dabūjām palagu, saplēsām. Sašuvām ātri - mēs kādi pieci, seši šuvēji bijām. Un Latvijas karogu no augšas līdz lejai nolaidām. Nu tad jau bija noorganizēti visādi gājieni, un tieši gar mums gāja uz pili, orķestris bija un viss tas jau bija tā tīri smuki.
Intervija ierakstīta 06. un 08.11.1996., Stokholmā
|
 |
|