 |
|
       |
Līdz 1940. gadam mēs dzīvojām normāli – kā jau ģimenē samēra labklājībā. Tā kā tēvs ir zemnieka dēls, tad pa vasaru dzīvojām šeit – Saukas pagasta „Lejas Meirānos”. Saimniecību mums uzraudzīja graudnieki. Ziemā mēs dzīvojām pa Rīgu. 1940. gada septembrī tēvu atlaida no tiesneša darba, no tā laika viņš pārbrauca uz šejieni. Tēvs vairs nestrādāja un dzīvokļi bija jāsamazina, jo visiem, kam bija lielie dzīvokļi, bija jāpieņem krievu virsnieks. Tā kā viņš bija bez darba, tad viņš nodarbojās ar zemniecību. Tā arī plānoja, ka viņš turpinās nodarboties ar zemniecību. Jaunībā viņš jau bija strādājis. Papildinājām kūti ar jaunām šķirnes govīm – no izstādes bija nopirkta viena tāda super – otrās šķiras laikam. Mēs ar mammu tad vēl Rīgā dzīvojām. Mamma vienmēr šausmīgi pārdzīvoja. Kā viņa dzirdēja, ka naktī mašīna piebrauca pie loga, tad viņa skrēja skatīties. Bija jau kaut kas dzirdēts. Ģenerāļa Baloža kundze jau bija arestēta un aizvesta un neko nezināja par viņiem. Katrs jau gaidīja pie loga, ka kaut kas būs. Mēs apvienojāmies divas ģimenes – negribējām tos krievus ielaist un pieņēmām vienu latviešu virsnieku ģimeni. Izrādās, ka tas bija uzvārdā Plēsums un kolosālais komunists. Tad mēs pārgājām – aizgājām no mūsu dzīvokļa. Apmēram kādas divas dienas pirms 14. jūnija 1941. gadā māsas beidza skolu un mamma pārbrauca uz šejieni. Mammai jau bija koferīši sakrāmēti šeit – bērniem lai kaut kas ir. Tajā 14. jūnijā mēs bijām Rīgas dzīvoklī meklēti un mums pa telefonu tādā “puķu” valodā pateica. Tēvs aizgāja uz šķūni – mums bija tāds siena šķūnis pļavā, uz to dzīvot. Nolēmām, ka iesim visi mežā. Bet man bija šausmīgs klepus. Kur tu iesi ar bērnu, kurš klepo? Tad nolēma mūs, bērnus, aizvest uz Vaivariņiem – tur tādā meža malā bija tāds tēvam pazīstams, kuram varēja uzticēties. Mēs bijām tur, un mamma vai nu atnāca pie mums ciemos vai arī tajā šķūnī. Bija norunāts, ka papus māsa, kas bija palikusi mājās viena, ka viņa verandā uzliks puķi uz loga, ja mēs neesam meklēti. Trīs dienas mēs dzīvojam pa mežu. Tajā 17. jūnija vakarā, nu jau trīs dienas pagājušas, mammai gribas atnākt un paskatīties, kas notiek – vai mēs esam meklēti vai kā. Kalponēm un graudniekiem jau arī nevar uzticēties. Nav nolikta puķe, neesam meklēti. Tas ir vakars un sāk govis slaukt kūtī. Mamma nebija redzējusi to jauno govi, ko tēvs bija nopircis, un viņai tik šausmīgi gribējās viņu redzēt un paprovēt izslaukt. Viņa uzsēja lakatiņu, priekšautiņu un iegāja kūtī. Sāka slaukt un pēkšņi dzird, ka ienāk mūsu pagalmā. Iebrauc mašīna, un viņa dzird, ka prasa: “Nu, saimnieki mājās?” Viņi jau gāja ar štikiem un meklēja, vai nav siena šķūņos. Un viņi momentāli ieskrien kūtī – nu kur tu paliksies? Bija redzējuši, ka viņa bija iegājusi. Viņa iznāk ārā un saka: “Jā, te es esmu.” Tad viņu paņēma. Bet viņa bija dzirdējusi, ka, ja paņem vecākus, bet bērnus atrod pēc tam, tad tos bērnus atsevišķi sūta. Viņai bija bailes no tā un viņa aizbrauca pakaļ uz tām mājām un mūs visus paņēma, un papus māsai pateica, ka, lai aiziet uz to šķūni un pasaka, ka mūs arestēja – lai viņš pats izlemj, ko darīt. Tēvs pats atnāca. Tā jau visi ešaloni bija aizdzīti līdz robežai, jau Daugavpilī. Tad mūs tanī mašīnā veda līdz Daugavpilij. Pa priekšu jau tēvu atšķīra. Mamma nonāca histērijā, ka tēvu atšķir – vai nu viņu arestēs, vai turpat nošaus, vai ko ar viņu darīs. Viņa teica: “Ņemiet visu ģimeni un, ja gribat nošaut, tad šaujiet!” Tas bija taisni tajā Daugavpils stacijas laukumā, 17. jūnija jau visi bija pieklusuši un ar bailēm skatījās. Ešalonu tur bija kādi 3 – 4. Bija daudz – visas tās līnijas bija pilnas ar tādiem ešaloniem. Mūs pie viena no tādiem ešaloniem aizveda un divi policisti privātajos apsargāja mūs – trīs bērnus un mammu. Tēvu laikam bija aizveduši uz stacijas pārvaldi un tur kaut kādus aktus taisīja. Skatāmies, ka viņu ved garām. Mums bija daudz tie koferīši, un mamma saka: “Nu kur es ar tiem koferīšiem?” Viņi saka, ka visi būs kopā. Viņa atdeva tos tēvam, jo viņš gāja ar tukšām rokām. Viņa teica: “Nu tu paņem tos koferus, jo es ar bērniem nevaru.” Tā viņa atdeva visas drēbes un visu, un tā mēs bijām tikai ar vasaras drēbītēm. Tā mēs tēvu vairāk neredzējām. Tēvam bija piespriests nāvessods. Viņš bija miris iepriekš, pirms tas nāvessods ir izpildīts. Uz prokuroriem, advokātiem un tiesnešiem viņi bija sevišķi asi, būtībā viņi visi tika nošauti. 8. datumā viņš it kā esot miris, un 15. vai 16. tā krievu troika, tās troikas jau tiesāja, piesprieda nāvessodu. Viņa lieta bija safabricēta. Viņiem skaitās 36 cilvēku kopēja lieta ar igauņiem. Pamatā viņi likvidēja tos igauņu virsniekus. Viņiem bija lieta, ka viņi gribējuši no lēģera mukt, iztaisīt tādu apvērsumu. Tajā lietā bija arī trīs latvieši un arī papus bija tur. Tad nu mēs braucām. Cilvēki mēs diez ko daudz nebijām. Mums pa ceļam kaut kādas biezputriņas deva un maizi – to kirpiču. Mēs viņu neēdām, metām ārā. Mūsu vagonā neviens nenomira. Mums bija visi zemnieku cilvēki – visiem bija speķa gabals līdzi un maize. Mēs braucām kādas 17 dienas un tad mūs aizveda vienā stacijā Hanskā, kas ir jau tālu Sibīrijā, pāri Urāliem, lai sadalītu.
Intervija ierakstīta 16.06.2000., Jēkabpils rajonā, Saukas pagastā
|
 |
|