 |
|
       |
Es dzimu Ļeņingradā. Bet redz Ļeņingradā - tur bija grūta dzīve, tāpēc papa un mamma nolēma braukt atpakaļ uz Poliju, mājā. Un tad es Polijā dzīvoju, paaugu bišķi lielāka. Bet Polijā ar tauta bija apspiesta un nabadzīga. Mēs bijām pulka bērni, nabadzīgi dzīvojām - maziņa jau gāju ganos – aitas ganīju, vēlāk vērpu, lai varētu kādu lakatiņu nopirkt. Skolā maz gāju. Bet uzrakstīt savu vārdu varu. Es biju jauna, kad atbraucu pirmo gadu uz Latviju. Man bija 18 vai 17 gadu. Tas bija 36. gadā. Uz Latviju toreiz brauca tūkstoši poļu. Neviens no laba nebrauca – nabadzība bija. Polijā jau bija paziņots, ka Latvijā uzņem cilvēkus - strādniekus. Kaut kādus dokumentus vajadzēja – līgums bija. Uz zila gaisa jau nebrauca. Bija tad Latvijā tādi kantori, mājas tādas, kur cilvēkus saveda. Un tad saimnieks brauc un meklē. Kura patika viņam, to tad viņš ņem. Zinu - Aucē bija kantoris, Rīgā bija, Jelgavā. Kā tevi ieveda no rīta vagons, tā ieveda tur iekšā, saimnieki sabrauca un skatījās. Mēs jau tādi cilvēki, kuri gribam strādāt. Un ja tas cilvēks strādā, tad visur tam cilvēkam labi ir. Ja tu esi ārzemnieks, tad, zin, tevi lēti ņem. Man bija tikai 24 lati pa mēnesi. A Latvijas strādnieks kad gāja - cik viņš paprasīja, tik saimnieki viņam maksāja. A tu atbrauci, tā kā jēru tevi atveda, un bija tas līgums ... Pirmais saimnieks, pie kura strādāju, bija Jūrmalā. Tur bija tā, ka man patika, bet, redz, es vasaru strādāju, bet ziemu braucu uz Poliju. Naudu bišķi nopelnīju un braucu mājā - vedu naudu ģimenei. Kad otro reizi viņš teica, lai braucu pie viņa atpakaļ, es domāju, ka vairs nebraukšu uz Latviju. Nebija jau viegli, es jums pateikšu. Strādāt jau vajadzēja un strādniekam jāstrādā smagu darbu, vot. Man bija jākopj cūkas un govis. A kurš tad jaunais grib strādāt? Negrib. Bet kad piespiežās, tad jāstrādā. Tā nu domāju – vairāk nebraukšu. Bišķi būšu nopelnījusi, apģērbšos un vairs nebraukšu. Bet visi brauca, braucu atkal. Ziniet, es te iepazinos ar savu nākošo vīru. Mēs kaimiņos dzīvojām. Viņš jau bija smuks un labi dancoja un dziedāja, meitām patika. Un tad mājā vairs negribēju braukt. Latvijā dzīvot ar’ labāk, tāpēc es paliku. Domāju, sapelnīšu pulka naudas, tad braukšu mājā. Tik, vot, tas jaunības dullums – apprecējos un mājā neaizbraucu. Tā bija. Kāzas mums bija Aucē - katoļu baznīcā. Kleita man bija tā kā Polijā bija pieņemts – balta, gara un kronis bija galvā. Nebija daudz cilvēku ... es neatceros vairs, bet mēs tak laikam bijām vieni. Nekur jau tā negājām ... bet uz balli gan. Kad bija sarīkojums, tad mēs gājām, gruntīga ragu mūzika bija. Nu kā jaunam – gribās. Bet kur tu iesi kādā sarīkojumā, kad tev jāstrādā ir? Padomājiet, 25 govis jāizslauc par abiem. Kur tad tu iesi? Un trīs reizes pa dienu. Zin, kur mēs dzīvojām pie tā lielā saimnieka, viņam bija vairāk to lopu, vairāk labības ... viss kas. A kas tad to saražoja? Strādnieki. Bet viņš pats ar’ strādāja. Un pie galda, kad mēs visi bijām kopā, es tad jau biju stāvoklī, viņš teica man, lai es neko skābu nedzeru, lai tik saldu pienu dzeru. Un viņam bija bitīši - viņš man medu deva. Es varēju ņemt, ko grib ēst. Labi cilvēki bija. A bija tādi cilvēki, kas ēst atsevišķi deva kalpiem – nu, strādniekiem, a paši ēda labāko. Mēs tur nebijām. Ziniet, kad jau nāca tas karš, tad katrs gribēja uz savu pusi. Man ar’ tāpat pase bija – tāda poļu pase. Es zināju, ka vīru ņems projām. Tāpēc aizbraucu uz Jelgavu, un man pateica, ka es varu braukt mājā uz Poliju. Nu un es nodevu dokumentu – to pasi, un man izdeva tādu pagaidu apliecību. Bet tad, kad pārbraucām mājā, ziniet, bija jau iesācies karš, tā es nekur netiku. Mēs dzīvojām Ukros, kad man vīru paņēma projām. Paņēma un teica, ka vakarā būs mājā. Tranšejas rakt. Bet kad paņēma, tad i paņēma – neatnāca vakarā. Tā es paliku viena, es biju stāvoklī un meitiņa tad vēl bija maziņa. Un tas mūsējais saimnieks, kas nu bija saimnieks riktīgi, tas aizbrauca projām - aizmuka. Viņi jau zināja, ka te krievi nāks. Viņiem krievi nepatika. A kur tad es mukšu? Mani neviens nekur nevedīs, es nevienam neesmu vajadzīga. Paliku. Vienreiz atnāca tādi cilvēki - prasīja ēst. Zin, saimnieks govi jau līdz nepaņēma. Es pienu iedevu, maizi, nu un viņi paēda un aizgāja tālāk. Kas bija, kas nebija - nāk krievi kaut kādi, redzēju - kādi špiegi, vai, velns viņu zin. Atnāca 2 karavīri un prasa man: „Kas tie par vīriem, kas pie Jums bija?” Es teicu: „Viņi gāja garām, prasīja ēst. Es viņiem iedevu un viņi aizgāja tālāk.” Nu lai es eju, paskaidroju priekšniekiem, načaļstvom. Ak, tu mūžs! Un es stāvoklī, meitiņa maziņa. Es to meitiņu tad pagrabā atstāju. A man jāiet, zin. Viens karavīrs pa priekšu, es pa vidu, otrs aiz muguras. Un mani veda projām uz to štābu, kur tie ģenerāļi. Ak, tu mūžs! Arī viņiem izstāstīju. Kad karavīri veda mani mājā, tur bija šaudīšana kaut kāda. Pārnāku mājā, aizeju pie meitas un viņa man saka: „Mamma, es dzīva, bet man kājiņa ar zemi apbērta.” Tās šaudīšanās laikā tas bija noticis. Kad pabeidzās tā kauja, mēs ar to vienu bēgleni izgājām ārā paskatīties – varbūt, ka kaut kur vīrs mans ir - varbūt atnācis mājā. Tās armijas tuvu pie tām mājām bija - kādus 30 metrus, varbūt vairāk, vācieši – tur, un te - krievi. Ejam abas pa to lauku. A tie vācieši ieraudzīja - kā sāka šaut! Mēs nokritām un uz vēdera līdām atpakaļ. Jā, vot, to es esmu pārdzīvojusi. Un stāvoklī būdama. Es jau domāju, ka no tā bērna man nekas nebūs. A, nekā! Paldies Dievam, viss bija labi, viss bija labi! Un tad, zini, palika mierīgi. Bet visus lopus apsita, nekā vairs nebija ko ēst, a kartupeļi vēl laukā auga. Bet es gribu ēst un meitiņai arī kaut ko izvārīt. Aizgāju pēc kartupeļiem. A tur, skatos - stāv viena tāda smuka pudelīte ar ķēdīti, un es domāju - tai meitenei būs ko spēlēties. Es paņēmu to ķēdīti, uzmaucu uz roku un gāju mājā. Nu dulla bāba, vai zin! Eju - vienā rokā man tā pudelīte, a otrā spannis ar kartupeļiem. Ieraudzīja mani vācietis un sāk māt: „Komm!” Viņš mani sauc – „komm!” – lai es eju pie viņa. Aizeju. A viņš prasa, kas man ir. Parādu to pudelīti un spanni. A viņš lēnām, lēnām paņem no manis to pudelīti un tad viņš man saka, ka vajag, lai es mūku projām. Un viņš kā lika to pudelīti, tad bedre vien tik palika un dūmi gaisā. Tā bija granāta! Un es, ziniet, paskaties, cik laimīga biju! Vai tad Dievs mani netur? Redz, es taču varēju aiznest meitiņai. Meitiņa būtu beigta, i es būtu beigta. Vai tad nebija liktenis, ko? Redz, kas bija par pārdzīvojumu! A bet tāda spoža, smuka pudelīte bija! Es tais mājās nepaliku. Zin, ja nāk fronte, tad atkal cilvēku ved projām no tās frontes. Kuri varīgi, tie jau paši aizmuka kaut kur. A kuri nevarīgi, tos ar zirgiem aizveda tālāk. Tie vedēji saucās vlasovci. Mani arī vlasovs aizveda. Tā es toreiz dzīvoju viena pate svešumā. Neviens man nepalīdzēja. Zin, man palīdzēja savas rokas un sava gudrība. Es gāju pie saimniekiem strādāt, pelnīju maizi bērnam. Vot, kur man Dievs līdzēja - es biju pie laba saimnieka, pie Šarka. Tas bija vācu laikā. Šarkis bija goda cilvēks. Zin, viņš uzrakstīja man dubulto normu. Tad man bija pabalsts ēst, un es tos produktus devu viņam uz kopus galdu. Nu es jau tur par strādnieku nebiju. Es biju tā kā bēglis, zinat. Vlasovs no Ukriem mani te atveda. Bet tā kā man nekā nebija, tad man bija jāstrādā. Nu es strādāju līdz beidzamam. Es kūlu pie saimnieka – rudenī tas bija, nostrādāju to dienu pie kulšanas, un lopus sakopu, sanesu malku un ēst taisīju, traukus vācu. A tā saimniece saka: „Ej mājā! Šodien tev pa nakti būs puišelis.” Aizgāju uz istabu un piedzemdēju bērnu, kaimiņiene saņēma. Un es, kā piedzima tas bērns, es gāju otru rītu kopties atkal. Tāpat tās kājas sāp briesmīgi, zin. Vot, tāpēc tagad veselība nav, bet Dievs tur. Kad vīrs nebija, tad man bija dikti slikti. Zin, kad tu esi viens, ar bērniem, tad tu esi pazemots cilvēks. Ja tu roku nekur nepieliksi, tu nevienam neesi vajadzīgs. Tev neviens nav... ne radi, ne draugi. Mēs agrāk dzīvojām Ukros – tur bija vairāk pazīstami. A te atveda, te neviena nav. Labāku un bagātāku cilvēku aizveda projām. Palika tādi nabagāki. Vai nav tā? A ko viņš man dos, ka viņam pašam nekā nav? Un par ko tad viņš dos, viņš ar grib dzīvot. Vai nav tā? Kara laikā man nekā nebija. Man it nekā nebija. Es ar savām rociņām bērnus uzturēju, ar savām rociņām. Es gāju pie saimniekiem un viens saimnieks man maksāja tāpat un ēst deva, un vēl tā saimniece iedeva vienu tādu gabaliņu gaļas. Un pārnesu vienreiz gaļu mājā, un puisītis – mans dēls vēl maziņš bija, saka: „Mamma, mēs esam bagāti.” Es prasu: „Nu kādā ziņā mēs esam bagāti?” „Mums ir gaļa.” Kad es pie saimniekiem strādāju, tad bērniņi vieni paši bija mājā. Un neviens man viņus nevaktēja, un viņi man neko sliktu nedarīja. Es gāju no rīta projām - strādāt. Es bērniņus pabaroju kaut cik, durvis aizslēdzu un - projām. Redz, bija tādi labi cilvēki – deva arī ēst. Es tad pusdienā tur paēdu un viņi man deva bērniem pusdienā pienu, gaļu, maizīti. Un es fiksi skrēju mājā, un tos bērnus pabaroju, un tad atkal skrēju atpakaļ – strādāt, kamēr saule iet nost. Maniem bērniem, kas man ir – meitenei un puikam, viņiem mantiņas nebija. Bet neko sliktu nedarīja, kamēr biju darbos. Paši spēlējās. Vot, meitiņa iziet ārā, paņem tādu lapiņu un saliek šitā - un viņa šuj. Viņa blūzes izšuj, viņa kleitu izšuj. A puisītis bija mazs. Tas dabū kādu koku, 2 nagliņi kaut kādi, ieliek, zini, iesit nagliņu te un šņorīti kaut kāda sieva iedod, un viņš kā bisi pa pleciem – viņš būs mednieks. Vot, tā viņi spēlējās. Vīrs izkaroja un atnāca mājā - atnāca pats pie manis. A es takš viņu negribēju laist iekšā. Zinat, viņš man smuks bija, a tagad - krievu forma, cilvēks tāds novārdzis. Un tā saimniece saka: „Meitiņ! Nu tas ir tavs vīrs.” A es domāju - nē. Ja es pa to nakti ielaidīšu kādu vīru iekšā ... Tu zini – tad karavīri tā apkārt staigāja, un bija jau krēslas laiks. No sejas nevarēju pazīt, tik pa balsu pazinu. Vīrs man labs, sadzīvojam labi. Viņš mīlēja mani, mīlēja bērnus - labs tēvs.
Intervija ierakstīta 19.06.1996, Vadakstē
|
 |
|