 |
|
       |
Mana bērnība ir sakritusi ar Latvijas valsts labākajiem gadiem. Es esmu dzimusi 31. gadā arhitektūras studenta Heinriha Sirgerta ģimenē. Un mana mamma tanī laikā strādāja pasta sistēmā. Viņa pārvaldīja franču valodu, krievu valodu, tāpēc arī varēja tādā darbā strādāt. Un visa mana bērnība ir viens gaišs, saulains stūrītis. Un vecāku savstarpējās harmoniskās attiecības un mīlestību, kas ir visu mūžu mani pavadījusi. Kaut kāda tāda paradīze uz zemes. Jo visas negācijas no bērna slēpa. Ja kaut kas bija pārspriežams tāds, tad runāja krievu valodā. Nekad nebija nekādas balss paaugstināšanas, nekādas lamāšanās. Par to jau vispār nemaz nebija runa. Cik skaisti paps ar mammu dzīvoja! Tāpat liela sirsnība un rūpes bija no mana vectētiņa un vecmāmiņas, kas ir no mammas puses. Mēs gan ar viņiem nedzīvojām kopā. Mēs dzīvojām mazā divistabu dzīvoklītī Marijas ielā. Es esmu īsts Rīgas bērns. Cik sen es atceros, tad es atceros Rīgu un visas Rīgas ielas. Un Rīgas nami man toreiz likās kā dzīvas būtnes, ar kurām sarunāties, jo mans vectētiņš ļoti bieži pastaigāšanās dēļ vadāja pa Rīgu. Mēs vienkārši gājām pastaigāties pa Rīgu. Un tāpēc man tā Rīga jau bija tā kā asinīs. Laukus es nezināju, es zināju tikai Jūrmalu. Tēvs strādāja kā arhitekts pie Jelgavas pils atjaunošanas darbiem vairākus gadus. Un arī projektēja personīgo māju. Un dabīgi, vectētiņš daudz palīdzēja finansiāli, lai tā māja taptu. Tēvam jau nekādas iespējas nebija tik, lai uzceltu tādu māju. Vectētiņam tur bija liela nozīme. Tas bija vectētiņš no mātes puses. Vectētiņš ir Aleksandrs Golde. Un viņš ir sakaru inženieris pēc izglītības, un viņš bija ilgus gadus Latvijas Telefona tīkla priekšnieks. Un 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā, kad Latvijas Telefons pārgāja uz automātiku, tas viss notika viņa vadībā. Jo agrāk jau bija telefona sakari caur telefonistu, tas bija roku darbs. Un vectētiņam bija dzīvoklis Telefona mājā un viņa dzīvoklis bija pašā augšējā stāvā, kur tāds apaļais stūris, un augšējais logs bija guļamistabas logs, no kurienes es varēju redzēt tālu pa Krišjāņa Barona ielu. Tas bija tas vectētiņš, ar kuru mēs gājām staigāt pa Rīgu. Un viņš bija ļoti gudrs, ļoti tāds ar dziļām zināšanām un interesēm. Viņš pašmācības ceļā bija daudz ko. Es domāju, ka viņš beidza Politehnikumu Rīgā. Vecmāmiņa bija ņēmusi kādreiz bērnudārza audzinātājas kursus. Un viņai bija pedagoģiskas dotības, viņai bija medicīniskas dotības, un ģimenē viņa bija ģimenes galva, noteicēja. Tad, kad tēvs bija beidzis studijas un sāka jau strādāt, tad mēs pārcēlāmies uz Mežaparku, īrējām dzīvokli Stendera ielā 12. Un tas sakrita ar maniem pirmajiem skolas gadiem. Skolā es sāku iet 38. gadā sagatavošanas klasītē, Rīgas 18. pamatskolā, kas ir pretī Meža kapiem pie ūdenstorņa. Skolā toreiz bija katru pirmdienas rītu zālē pulcēšanās, bija lūgšana. Lieldienās bija oliņu krāsošana skolā arī. Nu un mēs ar Edīti tāpat kā 2 zaķēni tur lēkājām. 40. gadā es biju 2. klasē. Nu un toreiz jau tad dziedāja „Varen plaša mana zeme dzimtā” un viss bija padomju varā. Vai jūs atceraties tieši to sākumu, kad ienāca? Jā. Tas bija ārkārtīgi drūms brīdis. Visi pieaugušie bija satraukušies, runāja par to, neticēja. Bet tas bija fakts. Bet faktiski jau Mežaparkā 39. gadā parādījās krievu publika, kas bija no bāzēm, jo virsnieki tika izvietoti Mežaparka tais brīvajos dzīvokļos, kur vācieši bija repatriējušies. Es atceros, kā vācieši no Mežaparka repatriējās, kā brauca pajūgi, krāva vēl mantas pajūgos un automašīnās un brauca prom. Un tad parādījās krievu dāmas 39. gadā. Un 40., 41. mācību gadā es biju 2. klasē. 41. gada pavasarī beidzu 2. klasi. Un mēs jau tad bijām pārvākušies uz savu jauno māju, ko tēvs projektēja un no 37. gada sāka celt, un 40. gada pavasarī viņa bija jau tik tālu gatava, ka varēja pārvākties, pārcelties. 41. gadā 14. jūnijā vectētiņš ar vecmāmiņu raudot palika pie vārtiem tad, kad mūs aizveda. Viņus brīnumainā kārtā nepaņēma, viņi nebija sarakstā. Izvešana notika dienā. Visa jau tā lielā akcija bija 14. jūnija naktī, tad bija tā galvenā vešana. Un 14. jūnija dienā tēvs bija darbā, un piebrauca mašīna, ienāk iekšā ar šautenītēm, meklē tēvu. Tēva nav. Un viņi apgriežas un aiziet. Mēs tagad domājam, nu ko lai dara? Un kamēr mēs domājām, tikmēr viņi atbrauc otrreiz. Tā ka vajadzēja tūlītās kaut kā mēģināt kaut kur. Bet tad likās atkal, nu kā tie vecīši? Mēs nebūsim, paņems vecīšus. Mēs toreiz visi dzīvojām kopā. Vecmāmiņa, vectētiņš krievu laikā bija atstājuši savu dienesta dzīvokli, viņi pārvācās uz mūsu māju, lai tur neieliktu kādus svešus iekšā, jo tā māja jau bija diezgan ietilpīga. Nu bet tad mūs aizveda. Viņi aizveda mūs un vairāk neko, vecvecākus atstāja. Man tad bija 10 gadi, brālis par mani 4 gadus jaunāks. Tēvs pēc darba atnāk atpakaļ, un ģimenes nav. Viņš konstatēja faktu un veikli savāca kādas mantiņas, un skrēja mūs meklēt cerībā, ka varēs satikt un apvienoties, būt kopā. Bet tā tas nenotika. Mūs ielika preču vagonā – kā jau tas ir zināms. Tas preču vagons nostāvēja kādas 2 dienas tanī Šķirotavas stacijā. Un pēc tam nākošā naktī vīriešus visus no tā vagona rāva ārā pa tumsu. Kas tā bija par raudāšanu, kas tā bija par kliegšanu un kas tās bija par sirdsāpēm, to nevar izstāstīt! Savā ziņā mēs bijām pārāki, ka mums nebija tēva klāt, ka tas rūgtais biķeris mums aizgāja garām. Bet vagonā bija viena ģimene, viņa pati bija ārste, viņai bija 3 bērni, un viens no tiem bērniem, vecākā meitiņa Rita bija invalīde ratiņos. Un arī tāds bērns tur bija. Tad vagonā bija viena grūtniece. Es pirmo reizi redzēju grūtnieci kā tādu. Un mazs bērniņš bija līdzi un māte. Bet viņa izturēja to ceļu. Jūs saprotiet, viņa izturēja. Likās, ka tas bērns varētu piedzimt kuru katru brīdi no tiem pārdzīvojumiem, no tā uztraukuma vien. Mums nebija nekāda priekšstata, kas notiek. Nu tad varbūt pieaugušie jau kaut ko manīja. Starptautiskais stāvoklis jau bija saspringts tanī laikā. Bet ka notiks tieši tā, to jau neviens nevarēja paredzēt. Mums bija līdzi 2 čemodāni un mums bija līdzi liela kaste ar cepumiem. Tur bija Laimas cepumi. Nu un tad man bija nauda līdzi. Vectētiņš bija iedevis 5 rubļu tā kā paciņas, nu kas bija tanī brīdī. Un tas bija mums liels glābiņš. Lai to naudu gadījumā neatņemtu vai kā, es zinu, ka mamma no dvieļa iztaisīja sev jostu un tad to naudiņu salika tur iekšā. Un tas jau bija liels atspaids pa ceļam un tā. Un to, kas bija paņemts līdzi, to laikam pamazītiņām pārdeva visu – palagus un no vecmātes drēbēm. It īpaši jau krievi palagus gribēja. Tad tur viņi šuva visu kaut ko no tā. Tēvam izdevās jūs satikt? Nē. Tēva pēdas arī ir pazudušas, nezin neko par tēvu. Kā viņš izmisumā skrēja, tā viņš ieskrēja viņiem rīklē. Tēvs, kad atnāca mājā, savāca īpaši dāmu drēbītes. Un mamma, ņemot līdzi savas drēbes, arī bija no tēva drēbēm kaut ko paņēmusi līdzi un tēva kurpes bija paņēmusi līdzi. Un tās tēva kurpes viņai kalpoja visu to Sibīrijas laiku kā apavi. Izmērs bija par kādiem 5-6 lielāki, bet tas bija glābiņš, jo tur varēja autus ielikt tanīs kurpēs. Mums nebija līdzi ne fotogrāfijas, ne grāmatas. Cik mēs braucām? Nedēļu, vai 2 vai 3, to es nezinu. Katrā ziņā ilgi. Un tad mūs pārsēdināja Novosibirskā uz baržu. Un tā barža bija kā katedrāle – milzīga, liela, ar tādām lielām, platām trepēm. Viss tas klājs bija pilns. Un tur bija vairāki ešeloni. Turpat bija lietuvieši un igauņi tur bija. Un visa tā cilvēku organizācija bija pa vagoniem. Tā bija tā iekšējā organizācija. Tu biji no tāda un tāda vagona, tas nozīmēja, ka tu tai cilvēku kopai biji piederīgs. Un tad visus tos ešelonus salādēja tanī milzīgā baržā un tad pa to Odu noveda līdz Parabeļai. Tas ir rajona centrs. Un Parabeļas upe ir tā upe, pa kuru mūs veda ar mazāku baržu. Un tad mēs nokļuvām Saspalovas ciematā un tur es izkāpu no tās baržas. Un dari, ko gribi. Tur ir ciemats gar upi. Tā upe, un gar upi ir mājas vienā rindiņā tā. Un galvenais, mums taču nekas priekš dzīves līdzi nav. Mamma pārvaldīja krievu valodu, un tā bija mums liela priekšrocība, lai aptvertu situāciju. Un pirmais, ko viņa nopirka, tas bija čuguna katliņš. Čuguna katls, ko liek krievu krāsnī iekšā ar panniņu kā vāciņu. Tā ka mums vismaz bija katliņš. Un tie vietējie tur ieiet, bet atved tādu publiku. Izmetināja tagad pa mājām. Tie vietējie skatījās, kas nu viņam būtu izdevīgāk, ko ņemt pie sevis. Nu tad mēs sarunājām vienā mājā. Es atsevišķus vārdus sapratu, jo tēvs ar māti negribēja, ka bērni saprot, runāja viņi krieviski. Tā ka es kaut ko drusciņ zināju. Un visus pieaugušos tūlīt organizēja darbos. Un pirmais darbs bija slotu griešana. Un tad, kad mamma pirmo reizi aizgāja uz to slotu griešanu, atnāca mājās pilnīgi ne savā izskatā. jo jūlijs, teiksim, un mežā – tur ir moskīti tā kā biezs. Un viņi drausmīgi ēd. Viņi kož un jēlu ādu noēd. Tad tie vietējie bija ļoti izpalīdzīgi tādi ļaudis. Un darvā samērcētu sietu klāja uz galvas, un tad varēja vismaz tā cik necik no tiem moskītiem kaut kādā veidā atkratīties. Mēs bērni sēdējām mājā un gaidījām, kas būs. Bērnus jau nesūtīja nekur. Kur jūs ēst dabūjāt? Nu es saku, mums bija tā naudiņa drusciņ. Nu kaut ko sākumā jau, kamēr tā naudiņa bija, tad zināja, ka ar to ļoti taupīgi ir jārīkojas. Tie krievi, visa tā apdzīvotā teritorijā, tie arī visi ir izsūtītie – no 30. gadu sākuma, no 20. gadu beigām, kad kulakus izveda no Ukrainas, no Krievijas. Un toreiz viņus izveda klajā taigā. Bet ar vīriešiem. A latvieši bija visi ar maziem bērniem un veciem cilvēkiem, tikai sievietes. Bija jau kāds onkulītis varbūt, bet galvenokārt – bērni un sievietes. Viņi ļoti cilvēcīgi bija, jo viņi paši bija cietuši. Un tagad jau bija saimniecības. Tad viss tas bija zem kolhoza organizācijas, tur jau nekāda tāda individuālā strādāšana nebija. Jā, un tad tā pirmā vasara pagāja. Un tad rudenī es sāku iet skolā. Un, zināms, nezināju nevienu vārdu krieviski. Un tomēr iemācījos ļoti ātri kopā ar krievu bērniem. Nu brālis jau bija mazs toreiz, skolā viņš negāja. Mēs bijām ļoti pieskatīti. Ir rajona komendants, kur pēc zināma laika intervāla vajadzēja iet atrādīties. Un drīz pēc tam mēs pārcēlāmies uz citiem ciematiem. Un tur mamma atrada mājvietu pie vienas vecākas krievietes, kas dzīvoja viena pati. Un ziemā viņas gotiņai atskrēja teliņš, un viņa to teliņu istabā ievietoja savas gultas kājgalī, starp sienu un starp gultas kājgalu. Un bija tāda guļbaļķu būve un viena istaba, lielā krievu krāsns, un tāda neliela pirtiņa. Mēs visi dzīvojām tanī vienā telpā. Un tur pie mums turējās klāt viena latviešu dāma. Tā bija velosipēdu rūpnieka Ozolnieka meita – Mirdza Ozolniece. Un tā vairākus gadus mēs dzīvojām kopā. Tā ka mēs bijām četratā. Un visa saimniecība, visu to vedām kopā. Un tā Ozolnieka jaunkundze bija liela operas mīļotāja. Viņa bija mammas vecumā. Un viņa ziemas vakaros citreiz savā lažinā tā nogūlās, pārvilka deķi pār galvu pāri un tad to repertuāru ņēma caur. Dziedāja pie sevis tā. Pirmā ziema bija zināma materiāla nodrošinātība, par cik tā naudiņa bija līdzi. Bet nākošā ziema, tā jau bija bēdīgāka. Un tad mēs pārvācāmies uz vienas mājas galu, kur bija izsisti logi un krāsns bija, bet tos logus vajadzēja ar dēļiem sist ciet un ar salmiem nopakot, lai nenāk iekšā aukstums. Tā nākošā ziema bija ļoti, ļoti grūta. Un pēc tam nākošā arī. Tas bija 41.-42. gada zema un 43./ 44. gada ziema – tad jau mēs bijām atkal citā sādžā. Tur bija tāds rūpniecības kombināts, kur vēla vaļenkus. Un viņa tur dabūja grāmatveža darbu. Un vēl bija mammai saglabājies ļoti skaists kostīms. Bija tāda situācija, ka viena krievu ģimene aizgāja prom no tās sādžas un mamma nopirka to mājiņu. Ko nozīmē – nopirka? Viņa atdeva to kostīmu. Un tā mājiņa bija maziņa, maziņa, bet tāda ļoti, ļoti patīkama bija. Un tā bija tā pēdējā ziema – 43./44. gada ziema. Un dabīgi, kurināmā problēma – tā ir ļoti, ļoti aktuāla. Un tev nav ne zāģa, ne cirvja. Un kad tev pēc malciņas ir jābrauc uz to mežu, tev ir jāiet un no krieviem jālūdz, lai tev iedod cirvi, lai tev iedod zāģi, lai tev iedod kamaniņas. Nu un tas ir nemitīgi jādara. Un dabīgi, tie cilvēki jau bija pretimnākoši, bet katram tak savs inventārs jau ar dārgs. Teiksim, ja tas cirvja kāts salūzt, tad ir briesmīgi. Un tā man nācās arī uz to mežu braukt. Sniegs līdz jostas vietai. Un malku var dabūt tikai nocirst purvā – tādus bērziņus zaļus. Un tā malciņa čūkst un viņa nedeg. Tas podiņš ir, bet tanī podiņā ko iekšā likt nav. Un tad, lai izdzīvotu tanī ziemā, tad bija jākar kulīte kaklā un jāiet pa krievu sādžām, un jāvirina durvis, un jāmet krustiņš, un jālūdz. Un viens tev iedod 3 kartupelīšus, otrs tev iedod 3 kartupelīšus. Un tā tev pamazām tā kulīte pildās, tu atnāc mājās. Un ja tev iedod maizes gabaliņu, tad jau tas liekās kaut kas ļoti, ļoti... Un kad kolhozā strādāja, tad varēja izpelnīt maizīti. Un pēc tās maizītes bija jāiet pakaļ uz klēti. Un visa tā klēts smaržoja pēc maizītes. Tur bija svariņi. Un tas klētnieks grieza to maizīti tā, kā mēs tagad kūku. Un bija 200 grami, 300 grami. Tā bija, ja izpildīja normu. Tas bija maziņš, maziņš gabaliņš un tad vēl tāda maza piedeviņa klāt. Un ja nestrādāja, tad jau pat nebija tas. Bet dabīgi, bija iespēja stādīt dārziņu, rakt zemīti. Bet ko stādīs iekšā? Tikai kartupelīša pašu galiņu vai kartupeļa actiņu. Zeme tur jau ir stipri laba. Un kaut kas izauga. Bet jūs taču laukos nekad neesat dzīvojusi. Nē. Mamma arī nē. Nu pieredzi jau iegūst. Kad vajag, kad apstākļi spiež, tad var daudz ko. Bet, redziet, kad nav maizītes, nav pārtikas, nav spēka. Tur jau tā nelaime. Un zeme ir jārok. Un mammas darbs arī. Nu kolhozā ko tur brigadieris norīko. Jūs saprotiet, ka tanī laikā kolhoza zemi raka ar lāpstām. Sievas strīpā, lāpsta, brigadieris ar tādu lielu kāsi nomēra to metrāžu. Cik tā norma bija, tev tas bija jāuzrok. Ja tu to normu izpildi, tad tu dabū to 200 gramus maizīti. Ja tu neizpildi, tad tu dabū tikai 100 gramus. Jūs saprotiet, ko nozīmē, ka tāds cilvēks, kas nav pie lauku darbiem pieradis... Nu raka, rokas bija tulznās un bija asiņainas rokas, bet raka un darīja. Un maizīte rādījās sapņos. No kartupeļu miziņām pankūciņas cepa. Un, redz, tie vietējie krievi, viņi varēja savam lopiņam atdot tos kartupelīšus, lai tas lopiņš vairāk viņiem to pieniņu dod, bet viņi tomēr atdeva tam bērnam, kas nāca un lūdza. Jo citas iespējas nebija. It īpaši jau tad, kad mamma saslima – tā pēdējā, 44./45. gada ziema. Iepriekšējā, 44. gadā, jau sāka kontakti ar Latviju būt. Jau pirmās vēstules bija un pirmās paciņas bija 44. gada vasarā jau. Nu, zināt, laikam, ka ir zināms pārbaudījums un zināms grūtību daudzums, ko var panest. Un ir tādi, kas var panest, un ir tādi, kas laikam nevar panest. Vienkārši ir jādzīvo tā. Un kā tur bērni mira! Tur bērni mira mūsu acu priekšā, mazulīši neizturēja. Un es pati esmu bijusi no nāves pavisam tuvu. Vienreiz es esmu slīkusi. Pavisam, pavisam tuvu. Un Sibīrijā arī. Arī vienā tādā kulītes staigāšanas reizē man pa sādžas ceļu pēkšņi skrien pakaļ vērsis. Un ir milzīgi dziļš sniegs. Sēta katrā pusē, un tas zvērs nāk pilnā ātrumā virsū. Es kaut kā pa to sētu tiku pāri tanī sniegā iekšā. Un tas bullis paliek vēl, to sētu ārdot. Bet viņam tas neizdevās. Es pa to lielo sniegu ar netieku uz priekšu diezko. Tad bija tāds mirklis, kur varēja arī varbūt... Un kur viņš tur bija pasprucis, es nezinu. Tāpat es varēju aiziet ar to kājas traumu, jo nebija iespējams amputēt kāju. Tad būtu asins saindēšanās. Mēs viens otru stutējām. Viens otru. Ar brāli, un mamma tad vēl bija. Un tad, kad bija jau kāda vēsts no Rīgas, tad jau tā lieta palika cerīgāka. Un ziemā tas aukstums, tas neiedomājamais aukstums, un ka tev nav ko ēst, un ka tev nebūs rītā, ko ēst. Man likās, ka Latvija ir tik tālu – kāds kosmisks attālums no Sibīrijas līdz Latvijai. Un gribās, lai Latvija būtu kaut kāda brīnumzeme vai varbūt pat nosapņota. Pat likās, vai tas varēja būt, ka toreiz tā bija. Jo man taču bija tomēr jau 10 gadi. Mans tēvs bija ļoti aizņemts, bet viņš ļoti ar manis nodarbojās katru mīļu brītiņu, kad varēja. Un mēs sportojām. Viņš bija muzikāls, viņš spēlēja flautu un akordeonu. Katrā ziņā arī bērniem ļoti, ļoti tā veltīja uzmanību. Un braucām ar velosipēdiem. Un viss tas likās fantastiska dzīve. Un kad tas tā kā ar cirvi nocirsts, un iemet tevi tādos apstākļos. Ja tu vari, tad ķepurojies, ja nē, tad pacel ķepiņas. Vai jūs domājāt, ka jūs kādreiz tiksiet atpakaļ uz Latviju? Tā laikam bija tā vienīgā cerība, kas uzturēja. Ka varbūt, varbūt. Tas kontrasts ir tik milzīgs, neskatoties uz to, ka daba jau tur ir pasakaina. Daba jau tur ir ļoti skaists un bagāta. Kas tur ogu, kas tur sēņu! Un tad rudenī centāmies, cik nu vien var, savākt. Un savvaļas ķiploki – tādas garenas tās lapas un tāds spēcīgs, stiprs, garšīgs. Tad tās sālīja muciņās un tad ziemā tikai tā pakapāja, pakapāja, kad zupiņu vārīja. Mēs arī svinējām parastos svētkus. 18. novembri vienmēr pieminēja. Savā ģimenē tikai. Un Ziemassvētkos mums svecītes nebija. To eglīti nocirta un eglīti ienesa istabā. Skalus dedzinājām tā kā senču senču laikos. Tautas dziesmas dziedājām. Un es saku, un tās operu ārijas, tās jau bija. Un no tiem laikiem man ir tāda pieķeršanās tai savai zemītei, ka es negribu nekur projām. Es tā izskaidroju ar to, ka man negribas nekur prom, ka man gribās tur, no kurienes es esmu, kur es esmu piederīga. Man tās bailes vienmēr nāk līdzi, ka es atkal būšu kaut kur projām. Mammai bija absolūts ķermeņa novājinājums. Jo dabīgi, mamma jau atrāva no savas mutes. Jūs stādaties priekšā, ko nozīmē mātei, kad viņai nav, ko bērnam dot ēst. Dabīgi, viņa atdos pēdējo, lai bērnam būtu. Un tā mamma aizgāja, un mēs palikām Viņa bija slimnīcā? Nē, nē. Slimnīcā bijām mēs ar brāli abi divi – 44. gada vasarā, jo man suns sakoda kāju, un brālim bija kājas trauma arī no bada, no vitamīnu trūkuma. Viņam vienkārši bija uz pēdas, pēdas virspusē viņam gāja plašāks un plašāks tas jēlums, un pa visu pēdu pāri. Man sakoda suns kāju, kad es gāju cirvīti lūgt atkal kārtējo reizi. Un tā kāja man nedzija, viņa piepampa, drausmīga bija tā kreisā kāja. Un medikamentu nekādu absolūti. Un mūs aizveda ar teļa aizjūgā. Tādu bullēnu aizjūdza priekšā un aizveda mūs uz slimnīcu abus divus. Un tanī slimnīcā nekādu medikamentu tik un tā nebija. Vienīgais labums, ka tur deva maizīti drusciņ, un tas bija viss. Bija zilie graudiņi, tā bija vienīgā viņu ārstēšana. Tad mammiņa vēl bija, jā. Bet mammiņa jau bija arī švaka, jau stipri vārga toreiz. Un mammiņa mira 45. gada augustā mājās. Un tanī rītā vēl teica: „Kā man gribas avenītes! Aizejiet un salasiet.” Un to viņa darīja ar gudru ziņu, lai mēs nebūtu klāt. Mēs atnācām mājās un tas jau bija noticis. Tā tas bija. Nu tā mēs mammiņu apglabājām. Mums nāca palīgā, jā. Bet tik un tā tanī kalniņā nevarēja uznest kopā ar vāku. Es pa priekšu mammiņu vienu pašu, pēc tam es to vāciņu. Un tad viss notika tā kā filmā. Pēc mēneša jau latvieši uzņēma kontaktus savā starpā un izgādāja, ka mūs iekārtoja bērnu namā. Bet mums uz to bērnu namu bija jāiet 50 km kājām. Un tā mēs ar brāli abi divi 2 dienās aizgājām. Un tad mēs nokļuvām Parabeļas bērnu namā. Un tur mēs vienu mēnesi pabijām. Un no Latvijas tika sūtīta viena sieviete pakaļ bērnam, bet tas nebija viņas bērns. Viņa bija vienkārši uzņēmusies to misiju braukt, jo tās meitenītes vecmāmiņa bija veca un nespējīga braukt to ceļa gabalu. Viņa tad par attiecīgu samaksu bija uzņēmusies tam bērnam braukt pakaļ. Un mēs tur arī priekšā viņai. Stādieties priekšā, pēkšņi no Latvijas uzrodas cilvēks. Par cik mums bija adrese, mums bija kontakti, mums bija jau atsūtīta naudiņa nedaudz, un viņa paņēma mūs līdz. Tas notika vienā momentā. Tā bija absolūti nejaušība. Un bērnu nama administrācija mums iedeva katram vienu kuli ar maizes kukulīšiem un priecīgi, ka tika vaļā no mums. Ceļa nauda mums bija, biļeti mēs varējām nopirkt. Un tā mēs uzņēmām ceļu – sākumā ar baržu nokļuvām Novosibirskā. Novosibirskā mūs kārtīgi apzaga. To čemodāniņu ar visu to trūcīgo iedzīvi, kas nu tur bija, ar visām mammiņas vēstulēm, viss tas aizgāja. Bet maizes maisiņš palika. Ja būtu otrādi, tad mēs nebūtu varējuši līdz Rīgai vispār tikt. Un 1. novembrī 45. gadā mēs iebraucām Rīgā. Tādi nolāpīti, netīri, utaini. Kopā ar to kundzi – tā no Siguldas Likuma kundze. Neviens mūs nesagaidīja, jo neviens nezināja, ka mēs braucam. Mēs vienkārši iebraucām. Un es zinu, ka Palīdzības ielā man dzīvo tante un ka uz turieni ir jāiet. Un tad mēs vienkārši tur uzradāmies. Tante gribēja mums braukt pakaļ, un mēs būtu varējuši izšķirties ceļā. Un tā būtu briesmīga traģēdija. Bet liktenis bija lēmis tā, ka faktiski 1. novembrī viņa ar nevarēja vairāk ceļā doties, jo bija visa satiksme pa upēm. Un tās ir aizsalušas. Un tagad mēs konstatējam, ka pa to laiku ir no Vācijas atgriezts atpakaļ mans vectētiņš un vecmāmiņa, kas 44. gadā no krieviem bija ar kuģi tikuši līdz Vācijai un nokļuvuši krievu zonā. Un atgriezušies atpakaļ pirms mēneša apmēram. Tā ka mēs pēkšņi satiekam savu vectētiņu un vecmāmiņu, un krustmāti. Un krustmāte bija tā galvenā, kas to ģimeni turēja kopā. Mūsu mājā augsti kungi dzīvoja iekšā. Vecvecāki bija atraduši pie paziņām. Tas bija Briāna ielā. Mana tante dzīvoja Palīdzības ielā. Un Briāna ielā – tas turpatās pāri pār ielu, pavisam tuvu. Un stādieties priekšā, kā mēs pēkšņi pie durvīm zvanām, vecmāmiņa atver durvis, un mēs esam durvju priekšā. Jūs stādieties priekšā, kādi vecmāmiņas pārdzīvojumi. Viņa iekliedzās. Par mammas, savas meitas, nāvi viņa zināja. Tās vēstules jau bija tantei. Un vecmāmiņa pēkšņi ierauga mūs. Un es biju tik, cik liela 10 gados – tik liela es biju tanīs 14 gados. Nebiju ne pa kripatu izaugusi. Un brālis mazbišķītiņ bija paaudzies. Un dabīgi, mēs savā mājā iekšā netikām. Mēs 2 gadus nodzīvojām tur. Un tad arī absolūti nejaušības dēļ, kad tie tika pārcelti darbā uz rajonu kaut kur. Un mēs tikām iekšā mājā apakšā, pirmajā stāvā, dabīgi. Tā māja nebija nacionalizēta, jo viņai tā kvadratūra nedaudz pietrūka līdz tai nacionalizācijas normai. Un vectētiņš kārtoja visas tās lietas ar Izpildkomiteju, un Izpildkomitejā tie cilvēki bija ļoti pretimnākoši un paziņoja, ka tie izvācās no tās apakšās. Mēs jau ar to nevarējām zināt. Un tad tas apakšējais stāvs tika atbrīvots, un mēs 47. gadā tur tikām. 45. mēs atbraucām, 47. mēs tikām tur iekšā. Absolūtā tukšumā. Tur it nekas nebija saglabājies.
Intervija ierakstīta 14.04.2001., Itakā, ASV
|
 |
|