 |
|
       |
Vācu laikā mēs baidījāmies tik un tā. Tik un tā. Jo nevarēja zināt, ko viņi domā un kā viņi domā. Visi cerēja, kad nāks vācieši, ka viņi mums palīdzēs nostiprināties kā tautai, kā valstij. Bet izrādās – nekā. Un to dabūja zināt, ka neņem arī tos latviešus kā latviešus, bet ņem viņus savai armijai. Un tad saprata visi, ka viņi grib paši te iekortelēties. Un tad bij tā vācu laikā. Viens grāmatnieks, pazīstams jaunlatvietis, zināja, ka man ļoti patīk saule un gaiss. Un tagad viņš saka tā: “Nu tu tagad varētu ieņemt kādu istabu tur „Edinburgā”, tur tukšs, tur nav neviena dzīvotāja.” Nu kas tad tagad ies par vasarnīcām domāt. Tagad tik katrs domā par savu dzīvību, kur glābt un kā iekārtoties. Un es atkal uzķēros kā tāds duraks. Es saku: “Labi. Es tomēr tā darīšu, jā, es darīšu tā.” Un sakārtoju savas grāmatas, kuras man tur būtu vajadzīgas lasīt, par kurām jādomā. Un tur nu būs tagad mierīgi un labi un tur ne no kara ko dzirdēs, nekā. Jo krievs jau vēl nebija iekšā un vēl nebija tā vāciešu pēdējā krīze. Tā vēl bij, kad viņi te vēl darbojās ļoti labi. Un es tagad aizbraucu vienu dienu apskatīties, kā tur nu ir, paņemu jau grāmatas. Es domāju, ja jau nu būs labi, es jau tur palikšu tad kādu laiku. Tur ar ēdnīca, kur var paēst un tā. Un Majoros laikam tur tā lielā viena tāda celtne, tāda stiklota liela, liela ēka pašā gandrīz pludmalē. Un es eju tajā iekšā apskatīties, kā tad tur nu izskatās. Mīlīši, nu es nezinu! Atkal iespaids tāds kā kapā. Tāpēc, ka viss tukšs, viss kluss. Nu jūra vienīgi, ja nu viņa ir nemierīga vai kā. Un tas tā kā būtu labi, ja būtu normāli apstākļi. Bet tagad šitajā klusumā, kur var redzēt, ka visi ir tā kā aizbraukuši. Ka te Jūrmalā vispār neviena iedzīvotāja nav. Tā jau varbūt nebij, bet tāds iespaids. Un es te tai tukšajā glāžu stikla namā. Nē, man nepatika. Nu sajūta bija tāda nejauka. Un es tagad salieku visas savas grāmatas. Nē, es iešu paēdīšu un braukšu atpakaļ. Es te nevaru būt mierīga. Es jau varu dzīvot, bet nekādas jēgas nav, ka es te palieku. Es neko te nevaru darīt tādos apstākļos un braukšu atpakaļ. Paēdu, uzreiz skrien iekšā cilvēki. „Kas ta nu, kas ta nu tur?” „Vai, tur jau nāk iekšā!” „Kas nāk?” „Krievi nāk!” „Kur?” „Nu kā, Jelgava deg!” „Jelgava deg?” Manējie ar tur aiz Jelgavas. Es tikai iedomājos, ja viņi jau ir tur, tad mēs esam šķirti. Trakums, es vilcienā iekšā un mājās! Nu jānoskaidro, jā, ka tā ir – Jelgava deg, krievi ir ienākuši. Un vēl mums viena kolēģe ar ir aizbraukusi pie saviem radiem tur pāri Lielupei vasaru pavadīt. Un viņas vīrs nu atkal ir uztraucies, ka sieva ir tur un viņš ir te un kas nu būs. Un vienu dienu viņi nāk, es viņus satieku, un viņš saka: ”Nekas! Viņiem nekas tur nedraud, jo es redzēju savu sievu pļavā sienu kasām.” Šinī pusē, redz, nav iekšā, bet viņā pusē ir krievi, tur viņš netiek, bet viņš saka: “Nekas, nekas, viņi dzīvo tur labi”. Un tad, kad viņš nomierināja, ka tur viņiem nekas nedraud, tad es sapratu, ka maniem ar tur nekas nevar draudēt. Kas tur var draudēt! Viņi nav uz tiešā ceļa. Nu varbūt pie viņiem var iegriezties un dzīvot karavīri, bet visādi citādi nekas. Pirms krievu ienākšanas vēl bija tā, ka vācieši dzina visus ārā, jo krievi nāks iekšā un uzspridzinās visu. Un cilvēkiem tak te nav kur palikt. Viņiem jābrauc ir prom, tāpat kā visiem citiem. Un dzina visus ārā. Cilvēks bija izgājis uz veikalu pēc maizes savā uzmetnī kaut kādā, viņš tika saķerts un ar varu aizvests. Un cilvēki vairs negāja uz ielas. Mums vēl nemaz tik traki nebija – varēja braukt tie, kas gribēja. Kas negribēja, nu lai viņi tad te iet postā. Nu kas par to. Nu daudzi no sākuma nebēdāja. Un tad mūsu atkal lielais gudrinieks, viņš lika aizslēgt durvis teātrī. Viņš aizslēdza durvis, lika aizslēgt visas, nerādīties nevienam, visiem noiet pagrabā. Un mēs nedēļu tur ieslēdzāmies, kamēr gaidīja uzbrukumu Rīgai. Mums bija bufete. Cita nekā neēdām kā sausus zirņus un zirņu zupu, jo tas laikam mūsu bufetē bija lielā krājumā. Nu priekš ēšanas, kā saka, saglabājies. Un no tā mēs visi, kas tur bijām ieslēgušies pārtikām. Netika nekas vervēts, bet tiem, kas bija teātrī un gribēja iet prom uz mājām, teica: “Labāk palieciet tepat, kamēr viss pāriet.” Un tā mēs ieslēdzāmies, jo redzēja, ka ķer ciet un ved ar varu prom, un palikām kādu nedēļu gandrīz vai, kamēr tur vilkās viss, savilkās tie mākoņi visapkārt. Un mani vecāki atkal mājās sēdēja, es pat nevarēju viņiem piezvanīt nekā, tur to neatļāva. Un māte bija sadomājusi sataisīt groziņu un veselu tādu veļas kurvi ar kaut kādiem ēdamiem – nāks uz teātri, lai būtu ko ēst, domādama, ka mums tur nekā nav. Un viņa kā iznāk uz ielas – viss tukšs un kluss tā kā pirms kaujas, tā kā pirms uzbrukuma, ka nupat sāksies, nupat nāks iekšā. Un kā viņa tiek pāri Artilērijas ielai, tā viņa dzird kaut kādu milzīgu tādu kā šņācienu. Viņa mudīgi ieskrien parādes durvīs, nama pirmās parādes durvīs. Un kā viņa tur ieskrien, krīt bumba tā pretī baznīcai. Ģertrūdes baznīcai pretī uz tā laukuma krīt bumba, un viņa gandrīz atsviesta pret sienu. Kas būtu, ja viņa būtu ārā – tad viņa būtu beigta, nosista. Jo vienkārši spiediens, tas ir tāds tik spēcīgs sprādziens, ka tad, kad viņa pēc tā sprādziena izgājusi ārā, tad viņa redz, ka baznīcas laukuma vidū ir no šitā milzīgā spiediena, bumbai krītot, nosists Irbītis. Viņš skrēja uz savu māju. Jā, pie Jaunās Ģertrūdes baznīcas taisni laukuma vidū. Tur tāds laukums un tur tūlīt būtu viņa māja – tur viņš dzīvoja. Tur viņam bija darbnīca un tur viņš dzīvoja. Un tad viņa redzēja, ka viņš savilcies un, kā saka, tur guļ. Tā kā viņš no tā kritiena nosities. No bumbas spiediena un kritiena pret bruģi ir nosities. Tā kā tāds vēl notikums. Un māte to saprazdama, to juzdama, cik tas ir bīstami, tomēr griezās atpakaļ ar visu grozu un nenāca vairs. Paldies Dievam! Jo tur arī tirgus mājā, tur ar krita bumba, bet kad tas bija, ap kuru laiku, to es tā nezinu. Bet tur ar tā māja nodega, lielā māja. Liela māja un nodega. Tā jā. Tas vēl traks gadījums bija arī, ko mamma pārdzīvoja. Mēs tur nodzīvojām tagad, ēzdami tos zirņus, un jāsaka tanī ziņā paglābušies, bet gulēt mēs gulējām, ar baidīdamies laikam no bumbas, pagrabā. Tagad jau tur ir izbūvēts, bet toreiz viņš bija pagrabs. Un tai pagrabā mēs visi salikām, kādi tur nu tie drēbju gabali bija. Un visi salikāmies tā garšļaukus cits pie cita un pārgulējām tur lejā. Jo augšā ar nedrīkstēja bumbu dēļ. Tādēļ, ka baidījās, ja kāda bumba krīt. Bet tad mēs būtu tāpat aprakti. Gaidīja ienākam. Vienus ienākam, otrus izejam. Kā saka, to pārmaiņu gaidījām. Un tik krita bumbas. Redziet, kā tur tai laukumā Ģertrūdes ielā krita. Un tie nāca laikam tur no Ķīšezera puses un te atkal no otras puses, kā saka, atkal krita. Šur tur krita bumbas. Tās bija krievu bumbas, jā. Un tā bija viena nakts tikai. Bijām tur vairāk dienas, bet pagrabā mēs gulējām laikam tik vienu nakti. Un tajā naktī viņi nāca iekšā. Un tajā dienā arī pilsēta bija gluži tukša. Viņa nebija tukša, nu cilvēki taču bija mājās, bet neviens uz ielām nerādījās. Kad pa logu tur paskatījies – pilsēta kā izmirusi. Vismaz mūsu pusē. Bet tā jau bija visur, jo baidījās no tiem aizvedējiem. Nu jā, un uz rīta pusi arī krita kaut kur bumbas tuvumā, uz Vidzemes pusi. Nu, kā jau nu krievi, no turienes var nākt. Kaut kur atkal kādā ielā tur krita un uzreiz mēs tā dzirdam, jo mums virsū bija ielu restes tiem logiem, kas ir pagrabā. Un mēs taisni pie tām restēm gulējām, tā kā mēs pa to logu varējām uz augšu, ja tur kāds gāja, redzēt. Un uzreiz nāk tādi smagi soļi, briesmīgi, lēni, smagi tā, ka domā, ka kas tur nāk. Šitie krieviņi iekšā. Tik skaļi, tāpēc, ka viss tukšs un kluss ir. Un viņiem ir smagi tie apavi. Un skan tā tik traki un, kad tu paskaties uz augšu un tu redzi to skrandaino cilvēku tur aizejam garām, atkal briesmu dienas, nu, ko tu darīsi? Un pēc laika, tad atkal bija komēdija. Tad tie krievi nāca, tad viņi lauzās tais pretējos veikaliņos, kas tur bija. Viens nesa, piemēram, sviesta kubu četrkantīgu tādu. Kā viņš nesa, es nezinu. Kā viņš bija viņu saņēmis uz pleca un tad tak tomēr sviests tecēja, viņš notecējis viss ar to sviestu. Nu viņam gribas, bet viņš tak nesaprot, ka nevar tā nest. To mēs redzējām pa logu īsti, tad, kad jau bija ienākuši, tad jau mēs iznācām laukā no teātra. Tad jau mēs šitos redzējām tos skatus, kad zaldāti, kas nāk, tiem līdzi atkal tie citi, kas tur garām iet... Kas tie ir, vai pašu ļaudis vai citu ļaudis, kas to zin. Tur vīnu dzer un vīna pagrabu uzlauž. Šitos veikalus, kur kas ir, visus lauž augšā un kas tur ir, to stiepj ārā. Un briesmīgs skats, nu briesmīgs skats. Viss jau tas saprotami, viss tas ir saprotami, bet izskatās briesmīgi. Nu tā viss bija beidzies, šinī gadījumā no tās aizvešanas nebija vairs jābaidās. Ienācēji jau bija ienākuši. Tie jau vairs nebija izdzenami tā vienkārši. Pateikt: ”Ej projām”, to jau nevarēja. Mēs jau nekādi pretī turēties nevarējām ne ar ko. Mēs gājām katrs tik uz savu māju. Aizslēdza teātri, lai stāv ciet, kamēr neko nedara, un visi aizgājām. Jā, un to es ar nevaru aizmirst to skatu, kā mēs tur. Un es vēl atceros, Luijs Šmits kāpa augšā bēniņos. Un kur viņš uz jumta bij ticis ārā skatīties, nu cik tālu ir, kur tie krievi ir un kur tās bumbas krīt. Es saku: „Vai tev nebija bailes, ka tev ar virsū neuzkritīs?” Nu viņš bija drošsirdīgāks. Un viņš bija redzējis, jā, ka tur bumbas krītot. Tad pamazām tā dzīve atjaunojās. Un bija jau mainījies, daudzu jau vairs nebija. Viena daļa, kas bija aizbēguši uz Kurzemi, atgriezās. Un tagad sākās tā krievu būšana. Apstākļi bija it kā drusku labāki nekā vācu laikā tais beigu gados. Mēs varējām brīvi iziet ārā, kaut ko darīt. Un tad bij, piemēram, tāds joks. Man tie bērni bija skolā gājēji jau. Viņi gāja skolā. Un kā parasti – kā nu tais gados tur viss bija, tā nu viņš bija. To es skaidri nezinu, ko viņi tur mācīja un kā viņi tur mācījās, bet vienmēr jādomā bija par to, ko dosim bērnam atkal ēst. Un nu nāk Ziemassvētki un viņi man saka: “Mums būs eglīte, mums būs eglīte!” Bet aiziet māte un viņa saka: „Viss jau būtu labi. Viņi izdomājuši, ka vajag saldu kafiju vai saldu tēju un maizīti.” Šoreiz gan visi bija priecīgi, ka ir tā rupjmaizīte, jo nebija jau pietiekami rupjmaizes arī priekš viņiem mājās, nebija jau pietiekami. Bet viņi saka, ka nevar saprast – kaut ko būtu vajadzējis virsū uzlikt, bet nu neko nevar tādu izdomāt, ko tur varētu tam bērnam uzlikt vēl uz tās maizītes. Un beidzot viņi priecīgi iesaucas: „Jā, tomēr viena bija tik gudra, ka teica, ka varēs dabūt biezpienu un uzlikt.” Nu ļoti labi atkal. Protams, tas biezpiens atkal ir sauss, bez tā pavalga. Nu, bet labi, ka ir kaut kas. Redz, par ko priecājās tad, kad nav nekā.
Intervija ierakstīta 1.05.2000.
|
 |
|