 |
|
       |
Un tad sākās krievu laiks. To pārdzīvojām visu to pirmo posmu – 40.- 41. gadu. Par to jau ir grūti runāt. Smiltenē bija tāpat, man jāsaka, kā daudzās citās vietās. Piemēram, visi tie cilvēki, kas strādāja, un sekmīgi un labi strādāja, tos vienkārši nolika nost no darba. Pilsētas galva, piemēram, Smiltenē bija Jānis Verners, kas bija ārkārtīgi iemīļots un iecienīts, un tiešām darīja savu darbu. Viņu nolika nost un viņa vietā ielika vienu tādu, kas knapi, kā saka, prata rakstīt. Pat mūsu veikalā par uzraugu ielika vienu... Tā bija faktiski tā pilsētas vecākā jeb, kā viņu toreiz sauca, izpildkomitejas priekšsēdētāja māsa, kas bija mums uzlika par komisāru vai politisko uzraudzītāju, lai mūs uzraudzītu, tos 8 cilvēkus, kas mēs tanī veikalā strādājām, ka mēs nekādas briesmas te netaisām. Nu un tā mēs to pirmo gadu nocīnījām. Un kad nu gāja krievi ārā, tad, protams, visus tos veikalus Smiltenē izlaupīja. Vienu postažu atstāja. Visu, kas nu vien bija ņemams, tas bija paņemts un salauzts. Tā aina izskatījās pēc tam, kad krievu valdīšana bija atstājusi Smilteni, kā viens pamests kaujas lauks. Un tas viss, protams, bija tajos vācu gados atkal jāmēģina cik necik sakārtot. Smiltene skaitījās tāda ļoti latviska pilsēta, ļoti. Un neviens jau neticēja, ka viss tas notiksies. Tāpat kā visā Latvijā būtībā daudzi teica, ka, ja jāizvēlās starp 2 sliktumiem, starp vācieti vai krievu, tad jau labāk krievs. Nu, kad ienāca tas krievs, tad teica: „Lai Dievs pasarg!” Un, kā saka, tie bija tādi drūmi un nepatīkami mēneši un gadi. To ir grūti atcerēties. Bet nu tas posms pagāja un atkal tā saimniecība cik necik tika sakārtota. Un, tā sakot, atkal vienu soli tālāk tiku savā veikalnieka karjerā, jo mani izraudzīja Smiltenes Patērētāju biedrībā par veikalvedi. Un tas bija viens posms, kurā es biju no 41. gada līdz 43. gada rudenim. Tad sākās manā dzīvē atkal viens jauns posms, tas bija, kad man bija jāaiziet latviešu leģionā. Iesauca. Kad leģions nodibinājās 43. gada februārī, tad bija tās pirmās komisijas. Tā kā es strādāju kā veikalvedis tanī nozarē, ko tanī brīdī uzskatīja kara vešanai kā nozīmīgu un neatvietojamu rūpniecību, mani uz 6 mēnešiem atbrīvoja no iesaukšanas. Nu, pienāca oktobris, un, protams, arī tā kara laime vāciešiem vairs negāja tik labi, tad, kā saka, tādas tās atbrīvošanas nenotika, un man bija jāaiziet leģionā. Līdz ar to, kā saka, es nonācu Vaiņodē 33. pulkā, kuru komandēja toreiz pulkvedis Vilis Janums. Un man jāsaka, ka atkal man laikam dzīvē Dievs ir stāvējis klāt, bija laime. Ja ir kāds gādīgs komandieris bijis latviešu leģionā, tad tas bija pulkvedis Vilis Janums, jo viņš citādi tos savus pulka vīrus nesauca kā „mani dēli”. Izbraucām no Vaiņodes uz Krieviju uz fronti 43. gada novembra beigās, tā kā 43. gada Ziemassvētkus mēs sagaidījām jau Krievijā, frontē. Un tad tie bija tādi pirmie Ziemassvētki tādos pilnīgi citādos apstākļos, nekā mēs bijām pieraduši Ziemassvētkus svinēt. Par to laiku ir ļoti grūti stāstīt, jo tas tik strauji mainās, ka katrai dienai ir , kā saka, nezināms, kas tad notiks utt. Bet tā kā es jau biju bijis kādu laiku tanī dienestā, laikam janvārī man piešķīra 2 nedēļas atvaļinājuma. Un es dabūju aizbraukt atpakaļ uz mājām Smiltenē vienkārši apciemot māti un māsu. Un tanī laikā, kamēr es biju atvaļinājumā, kādas 2 dienas pirms braukšanas atpakaļ, kad man vajadzēja braukt atpakaļ uz fronti, man konstatēja, ka man ir piemetusies dzeltenā kaite. Nu, bet man jābrauc atpakaļ. Es teicu: „Man jābrauc uz Rīgu, man jāpieteicās tanī istādē, kur mūs tos karavīrus novirza, lai tiktu atpakaļ savā vienībā.” Nu, es aizbraucu Rīgā, bet es tagad braucot pa to ceļu no Smiltenes uz Rīgu ar vilcienu, kad tanī laikā jau negāja tie vilcieni ar tik spoži, dabūju vidusauss iekaisumu. Mani, protams, nekur neaizsūtīja, mani aizveda uz kara slimnīcu Sarkandaugavā. Pēc 2 dienām mani ielika transportā, dzelzceļa lazaretes vilcienā, kurā es pavadīju laikam kādas 10 dienas, turpat 2 nedēļas. Mūs aizsūtīja (visu to vilcienu) uz Zārzemi, kas ir tagad iekļauta Francijā, uz Nansī, tādu vietiņu. Ļoti smuka, kalnu piekājē tāda pilsētiņa, lazaretes pilsētiņa. Nu, un tur es dabūju ārstēties līdz kādam aprīļa vidum. Tur mums laimīgā kārtā gadījās, ka mēs tur bijām kādi 8 gabali šitādi latviešu bēdu brāļi no leģiona. Tā kā vesels tāds stūris bija norobežots, kur bija latvieši – latviešu nodaļa. Un nu tik tālu mūs saveda kārtībā, ka mūs visus palaida vaļā un mēs braucām atpakaļ uz Rīgu. Protams, tad mums katram tur piešķīra laikam 2 nedēļas slimības atvaļinājumu. Atkal varējām apciemot piederīgos Smiltenē. Bet tas jau bija 44. gada aprīļa otrā puse. Nu, un pēc tām 2 nedēļām mums bija japiesakās Jelgavā, kur skaitījās tiem, kas ir atveseļojušies, tās saucamās veselības rotas. Un no turienes tad sadalīja tālāk, kur nu katram palikties. Bet tanī pašā laikā tur arī bija iespēja apmācīt tādās specialitātēs. Un es izvēlējos autotransporta nozari, ka, teiksim, iemācīties braukt. Kā saka, šoferim vienmēr drusku vieglāka dzīve, nekā ar kājām skriet. Un ar moci es jau pratu braukt, tur man draugs jau Smiltenē bija iemācījis. Nu, tā es aizgāju, mani pārcēla no veselības rotas uz to auto skolu un rotu. Bet tanī laikā tur tas Jelgavas posms mums tur ilga līdz jūlija vidum. Un kad bija tas krievu frontes pārrāvums uz Šauļiem un kas nāca iekšā Kurzemē, tad mūs aizsūtīja uz Eleju, t.i., Meiteni pret tiem, lai mēs iesaistamies Jelgavas aizstāvēšanā. Tur, protams, mūsu aizstāvētāju spēki bija bišķiņ pa maziem un mūs izklīdināja, un izputināja. Un mēs nonācām atpakaļ Rīgā. Un Rīgā es dabūju zināt, kur atrodas mans, 33. pulks. Tanī laikā jau bija atkāpšanās notikusi, tik plašā mērā, ka arī 33. pulks jau bija no Krievijas izvācies ārā, un tas atradās Straupē. Un tā es domāju, man ir beidzot jātiek atpakaļ pie mana sākumpulka. Un tā es no Rīgas drusku ar viltotiem papīriem... Laimīgā veidā es biju dabūjis no rotas kancelejas tādas formas, kurās varēja ierakstīt iekšā. Un tur bija tā, ka rotas komandierim nav vienmēr tā zīmoga, ka viņš var uzlikt to zīmogu uz tās komandējuma zīmes, un tas rotas komandieris var parakstīt. Nu, tā es ņēmu to pārgalvību un parakstījos, ka es esmu rotas komandieris, parakstīju viņa vārdu un devos tagad uz Straupi. Bet es domāju, kad es tagad tikšu atpakaļ pulkā, tad diez vai es uz māju tikšu. Es domāju, es pa ceļam izbraukšu cauri Smiltenei un apciemošu mammu. Un es tagad kā braucu Smiltenē iekšā no Vidzemes šosejas, pa to šoseju, kas nāk Smiltenē iekšā, tur ir tāds liels ceļu krustojums, un uz tā krustojuma stāv žandarmi. Nu, tas ir viss, kas man ir vajadzīgs. Man tagad ir faktiski viltota komandējuma zīme. Uz tā krustojuma stāv žandarms, bet tad tālāk 2 mājas ir komandantūra. Viņš tagad prasa, kur es braucu. Es teicu: „Es meklēju savu vienību. 33. pulks.” Lai es ejot uz to komandantūru. Un tas bija svētdienas rīts. Es piebraucu tur, apgriežu to motocikletu un stāvu pie tās komandantūras. Es ieeju iekšā – drausmīgs klusums, neviena dzīva dvēsele nav. Tur tāds priekšnams. Es domāju, es tur stāvēšu tagad kādu brīdi – ja kāds nu nāk, tad man būs jāiet. Es tur stāvu, stāvu, stāvu. Paiet kādas minūtes 5, es domāju, nu ilgs laiks. Es tagad nāku ārā, kāpju motocikletam virsū un braucu. Nu tas redzēja, ka es tur biju iekšā, padod savu sveicienu. Un man bija jābrauc Smiltenei cauri, jo aiz kapsētas otrā pusē man dzīvoja mamma. Nu, es aizbraucu tur, malkas šķūnītī iebraucu motocikletu. Un tagad es teicu: „Nu man ir rītdien man ir jābrauc tālāk.” Nu, tā tas viss labi iznāca. To nakti vēl satiku mammu un māsu vairs neizdevās satikt, jo tā bija, kā toreiz bija jāiet tiem vidusskolniekiem, lauku darbos, palīdzēt ražu novākt. Ziniet, jaunībā daudz nedomā par konsekvencēm. Un vienkārši liek pa visu banku. Kas nu būs, tas būs. Protams, es šodien to nekad nedarītu, jo tas varēja beigties ļoti bēdīgi. Jo tik tuvu fronte bija un tad vienkārši būtu bijusi kara tiesa, un tas ir cauri. Bet es saku, vienmēr esu teicis – dzīvē viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Vienmēr ir kāds, kas kaut kur vada kaut ko. Nu, un tā tanī nākošā dienā braucu uz Straupi, un tad es tiku Straupē un Stalbē, kur bija novietots 33. pulks, un tur es tiku atpakaļ pie sava pulka. Un tad es jutos kā mājās atpakaļ. Man sajūta bija absolūti skaidra, ka mēs cīnāmies par to, lai vienkārši krievs netiktu atpakaļ Latvijā. Un tas nebija man vienam. Vispār nemaz nevar būt citāda runa par to, kas bija leģionā. Kas latviešu leģionā cīnījās, tā bija vienīgā doma, vienīgā ideja, kamdēļ mēs tur esam un ka mēs nevaram mājās palikties, ka mums ir jāiet. Jo tas, kas notikās 40. un 41. gadā – to neviens otrreiz vairs negribēja piedzīvot. Tas bija totāli skaidrs. Latviešu leģionā taču bija tomēr tik ļoti daudz cilvēku iesaistīti, ka es nevaru teikt, ka neviens nedomāja citādāk. Nav tādas sabiedrības, kur neviens citādāk nedomā. Ir dažādas domas. Vai jūs pats jeb jūsu draugi zināja kaut ko par kureliešiem un par mežā iešanu? Jā, zinājām. Bet tā bija katra cilvēka brīva izvēle, ja viņš grib tur. Jo man, piemēram, bija pēc tam tāda iespēja, kad krievi to ķīli iedzina no Šauļiem iekšā Kurzemē, tad mans vada komandieris „Man kara pietiek, es braucu uz Zviedriju.” Un viņš teica: „Brauc līdzi man!” Es teicu: „Nē, es nebraukšu līdzi, jo es to nevaru darīt. Man te ir mamma un māsa. Un ja es dezertēju tagad, es to nevaru vienkārši darīt.” Un es šo izdevību neizmantoju. Viņš nokļuva Zviedrijā, un viņš pēc tam (tas vada komandieris bija leitnants Brombergs) kā šejienes izlūkdienesta darbinieks tika nomests Latvijā 50. gados. Bet viņu, protams, saķēra un viņu izsūtīja un viņš aizgāja bojā. Tā kā labi vien bija, ka atkal es to neizdarīju un neaizbraucu līdzi. Straupē, kur bija mūsu pulks, pēc nedēļas laikam pienāca rīkojums, ka mūs pārcels uz Vāciju 15. divīziju sakārtot. Atkāpšanās cīņās visi 3 pulki bija cietuši ļoti smagus zaudējumus un viņi būtībā vairs neatbilda tādam, kā saka, lai viņus apzīmētu par vienībām, kādas viņi bija. 44. gada 23. augustā laikam mūs no Rīgas pārveda uz Gotenhāfenu un no turienes tālāk mūs sadalīja pa Austrumprūsiju. Tur tos jaunos, kas nebija frontē bijuši, tos tur apmācīja kara mākslās. Un tad, protams, atkal krievi bija tik tālu tikuši, ka viņi nāca tur virsū. Un tad mūs atkal visus 45. gada janvāra beigās ielika frontē. Nu, un tur mani 3. februārī smagi ievainoja pie Landekas ielenkumā. Man cauršāva plaušas. Un tad atkal pēc tam sākās posms kara slimnīcā, kas bija Helmštatē (Helmstedt), kur, karam beidzoties, bija lielas, lielas diskusijas, kam tā Helmštate paliksies, jo vienā pusē ap pilsētas robežām bija krievi, otrā pusē – angļi. Un par to bija ilgi tagad runa, vai tas paliks rietumu sabiedrotajiem, jeb tas paliksies krievu pusē. Un mēs tur bijām – tāda lazaretes pilsēta. Un mēs tur bijām tādā ļoti kutelīgā situācijā, jo tikpat labi mēs vienā rītā varējām pamosties un mēs atrodamies jau pie krieviem. Bet nu laimīgā kārtā tas tā nenotika. Februāra vidū es nonācu tanī slimnīcā, un jūnijā taisni pirms Jāņiem laikam kādu nedēļu mums paziņoja tagad no slimnīcas, ka mēs esam tik tālu atveseļojušies, ka mūs vedīs, transports būs. Bet uz kurieni tas transports būs, neviens neteica. Starp citu, mēs tur bijām ļoti daudz latviešu, tanī slimnīcā bijām pāri par 100 latviešu. Un tagad mums pasaka, ka nākošā rītā būs transports. Nu, mēs domājam, ko lai mēs tagad darām. Varbūt, ka mūs vienkārši paņem, aizved un nodod krieviņam, un saka: „Te ir.” Mēs tagad salasāmies kādi pāri par 30 latviešu agri no rīta... Bet tas interesantākais bija tas, ka slimnīcai nebija apsardzes. Vārdu sakot, varēja iet un staigāt. Un mēs tagad sarunājam, ka brauksim uz Braunšveigu (Braunschweig), vienkārši mums nav vairāk ko darīt, jo tur viens bija au. Tagad mēs tanī rītiņā visi sapulcējamies – kā nu katrs, nu kādas drēbes gabals ir no slimnīcas. Un aizbraucam uz Braunšveigu, ierodamies Braunšveigā tanī latviešu komitejā. Un tur bija goda vīrs tāds Ludzas pilsētas galva Kolušs, kas bija tās latviešu komitejas vadītājs. Un viņš visiem mums tiem pāri par 30 bijušiem karavīriem, leģionāriem izdeva kaut kādas tās dīpīšu kartiņas. Bet mēs visi bijām ievainoti. Man vēl bija operācijas brūce vaļā. Vienkārši mēs domājām – dosies vien, gan jau kaut kur dabūs. Bet mums tāda oficiāla atlaišanas papīra nebija un bez tādiem dzīvojot jau bija diezgan riskanta lieta. Bet nu, pateicoties Koluša kungam, viņš mūs visus uzņēma kā dēlus atkal un sagādāja tādu veselu zāli, kur bija saliktas kādas pāri 30 gultiņas. Un tur mēs visi atradām sev mājvietu. Un tad mēs sākām skatīties, kur mēs varētu palikties, jo nebija droši tanī Braunšveigā palikt. Un es domāju – labāk, ka tālāk mēs projām tiekam. Nu, tā mēs no turienes visi izklīdām. Un es nonācu Giftenes nometnē. Tas ir netālu no Hannoveras. Un tur mēs laikam kādi 4 gabali no Braunšveigas pārbraucām uz turieni. Nu, un tur tad jau mēs bijām civilā nometnē, bet nu ar būtībā skaitījāmies nelegāli. Bet nu tas pēc kara, tik smalki viņi neskatījās. Vienmēr mēs tur pārtiku dabūjām un tā kā mēs gluži nebijām tādā izmisumā. Bet nu bija kaut kādā veidā jālegalizē tā mūsu atbrīvošana no armijas, bet pa to laiku jau visas tās leģionu vienības bija aizsūtītas lielākā daļa uz Cēdelheimu, kur radās tā gūstekņu nometne. Karš jau bija beidzies.
Intervija ierakstīta 10.08.2000., Vašingtona, ASV
|
 |
|