 |
|
       |
Es biju ļoti aktīvs Latvijā sabiedriskā darbā, jo sabiedriskais darbs man vienmēr ir paticis, man paticis vienmēr būt cilvēkos. Teiksim, tā ir zināmā mērā bijusi mana vājība un arī mana interese. Un tā kā es biju audzis tanīs laikos, kad bija lielās Latvijas ziedu laiki jeb kā mēs sauktu – bijušie Ulmaņa laiki, tad tie man deva tik daudz nacionālā spara un nacionālās izjūtas, ka es biju zināmā mērā, kā visi manos gados, ieaudzis šinīs laikos. Un tās politiskās pārmaiņas, kas paņēma mūsu Latvijas brīvību, es izjutu kā dziļu traģēdiju ne tikai visas tautas, bet pats savā dzīvē, jo es biju sabiedriski tik tālu jau iedzīvojies un turējis priekšlasījumus un lekcijas, un, būdams Zemnieku Savienības cilvēks (es biju Zemnieku Savienībā arī), piedalījies politiskā laukā. Tas man bija ārkārtīgi liels pārdzīvojums, ka viss šis sabrukums un Latvija zaudēja brīvību. Un tāpēc arī, kad karš ienāca un kas notika viss komunistu laikā, un kas pēc tam notika, kad vācieši ienāca, un sevišķi ar to ebreju iznīcināšanu... Pēc tām lietām man bija pilnīgi skaidrs, ka Latvijā mēs palikt nevarējām, kaut gan tieši mēs šinīs akcijās nekur nebijām iesaistīti un nepiedalījāmies. Bet tā kā es biju aizsargu organizācijas cilvēks, pie tam aizsargu virsnieks un jaunsargu komandieris Mežotnes rajonā, tāpat arī Zemnieku Savienības cilvēks, man nebija ne mazākās iespējas Latvijā palikt. Jo kad komunistu gadā sākās izvešanas, tad man ļoti daudz draugus un paziņas izveda. Komunistu okupācijas laikā tā dzīve bija vienās bailēs un vienās briesmās. Tas bija 40., 41. gads, tās izvešanas. Tai pirmā izsūtījumā pagāja man tas liktenis garām. Teiksim, izredzes uz kaut kādu izdzīvošanu man nebija nekādas. Tā kā mājās arvien stāvēja 3 sakārtotas paciņas tādai ātrai rokas paķeršanai, kad nu ienāk un dod pusstundu vai stundu, vai cik tur tā laika, sagatavoties, lai varētu izsūtīt. Viena paciņa bija tāda, ja laime ķertu, ka sūtītu projām ar visu ģimeni, ko jau mēs taču nezinājām. Visai ģimenei... Viena bija tāda, kad paņemtu vienu pašu un sūtītu, tad vienam pašam. Tad vēl bija tādejādi, kad sūtītu ģimeni un Ilzi vienas pašas atsevišķi. Tas viss jau bija tā sagatavots. Nebija nekādas izredzes tos laikus pārdzīvot. Tad es sevī nosolījos – ja es dzīvs palikšu no šīs elles, tad es darīšu visu, kas manos spēkos, lai Latvija atkal kādreiz būtu brīva un šī milzīgā, drausmīgā okupācija izbeigtos. Tā kā par to, ka Latvija būtu jāatstāj, ja kaut kādi laiki mainītos, man nebija ne mazāko šaubu. Tāpēc arī, kad vācieši ienāca Latvijā, mēs piederējām pie tiem, kā daudzi citi latvieši, kas vāciešus zināmā mērā sagaidīja kā atbrīvotājus no šitā drausmīgā komunisma jūga. Un, ņemot visus tos apstākļus vērā, man bija pilnīgi skaidrs, ka mums no Latvijas ir jāiet. Esot Lielmežotnes selekcijas stacijas saimniecības vadītājam, man bijušas daudzas darīšanas ar cilvēkiem un es ar viņiem sadzīvoju ļoti labi. Tiklīdz nomainījās padomju valdība, ienāca, tā man pielika uzreiz no ministrijas ebreju tautības agronomu. Kā mēs tur sacījām – tāds spiegs uzlikts. Arī ar viņu es ļoti labi satiku. Tā kā mums nekādas lielas grūtības nebija. Es neteikšu, ka viņš bija komunists, bet katrā ziņā viņš bija kreisi noskaņots. Bet viņa vecāki bija diezgan turīgi cilvēki – viņiem bija kaut kur Ventspilī jeb kur māja pilsētā. Un tad nāca tas, ka tas privātīpašums tiek atsavināts. Un, kad viņa vecākiem tā māja tika noņemta, atsavināta, tad no tā ļoti krasā, teiksim, sociāldemokrāta (tā nu varētu teikt) tas cilvēks palika par diezgan mērenu cilvēku. Un vairs nekādā gadījumā nebija tik vienstāvīgi par to padomju varu, kā tas bija. Bet nu gribot jeb negribot, viņam savs darbs bija jāpilda. Un te atkal es gribētu pieminēt kā likteņa gājienu, kā tas tālāk bija. Tad, kad ienāca vācieši, tad, kā zināms, ebreju cilvēki tika vākti kopā. Hitlers deva rīkojumu izrēķināties pēc viņa uzskatiem. Tā kā es piederēju aizsargu organizācijai, un aizsargi un policija pa lielākai daļai bija, kas tos cilvēkus vāca, man bija diezgan skaidrs un drošs, ka arī Volčs tiks pievākts, viņš jau tiks apcietināts. Es darīju visu iespējamo, lai pārliecinātu aizsargu vadību (pagasta aizsargu vadība bija) un policiju, lai viņi to nedara, lai atstāj viņu mierā, kā viņš ir. Viņi, protams, nevarēja to darīt, jo tas rīkojums nāca no vācu žandarmērijas. Ja viņi to nedarītu, tad tie vācieši to izdarītu. Nu es panācu tikai tik daudz, ka viņi, ja viņiem ir tas rīkojums, ja viņiem ir jānāk viņš apcietināt un pievākt, tad lai viņi dara man to zināmu. Viņi man darīja to zināmu, un es iesaucu Volču sava kabinetā, un es teicu, žēl, ka es viņam nevaru palīdzēt. Es viņam varu palīdzēt tikai tik daudz, ja viņš grib kaut ko darīt sevis labā, lai viņš mēģina atrast kādu veidu, kā viņš varētu izglābties. Vienīgais ceļš būtu šinī mājā nepalikt un mēģināt iet mežā jeb mēģināt tikt kaut kur uz Liepāju, jo vecākiem tur bija māja. Protams, viņš bija ļoti pateicīgs par to. Un viņš tad devās ceļā. Protams, viņš neatgriezās un arī neko nesasniedza. Īsi pēc tam, kad vācu armija ienāca Latvijā, netālu no mums apmetās dzīvot bijušais sūtnis Sēja. Viņš bija ļoti, ļoti patīkams kungs. Mēs kaut kā nebūt sadraudzējamies – mēs viesojāmies pie viņa un viņš viesojās pie mums. Un ļoti interesanti, ka viņš bija viens cilvēks tanī laikā, kad vācu armija ienāca ... Visi, teiksim, manos gados un tas rāmais cilvēks domāja, ka tā vācu armija izmaršēs caur to Krieviju ļoti īsā laikā un karš beigsies ar Vācijas uzvaru. Bet no pirmā brīža, kad es viņu sastapu un runājāmies, Sēja teica: „Karu Vācija zaudēs.” Tādu vārdu nemaz nedrīkstēja mutē ņemt! „Karu Vācija noteikti zaudēs. Tas ir agri vai vēlu, bet sabiedrotie noteikti uzvarēs.” Tad, pakāpeniski satiekoties (un tā satikšanās turpinājās ilgāku laiku), vienreiz viņš teica: „Mums ir jāstrādā kaut kas, lai tā Latvija atkal būtu brīva. Mēs pašreiz dibinām vienu organizāciju, kura apzina Latvijas tos nacionālos, redzamos cilvēkus. Un es gribētu kaut ko darīt.” Respektīvi, tā bija tāda pagrīdes organizācija. Un tad viņš arī sāka stāstīt, kas šai organizācijā pieder. Protams, viņš pats piederēja tai organizācijai. Tad viņš stāstīja, ka organizācijai pieder pirmā valsts prezidenta Čakstes dēls. Viņš teica, ka tai organizācijai pieder arī Bruno Kalniņš, kas bija Paula Kalniņa dēls, ļoti kreiss. Viņš vadīja, kā mēs saucām, „siseņus” – tos jauniešus, kas gribēja to savu organizāciju iedabūt. Un viņš bija pilnīgā opozīcijā manam politiskam uzskatam, jo es piederēju Zemnieku Savienībai, kas bija garīgi labējā organizācija, un Bruno Kalniņš piederēja, kur ir galīgi kreisā organizācija. Un tagad tas Sēja visu šito stāstīja. Man šitā organizācija likās ļoti simpātiska un vajadzīga un es būtu gatavs katrā laikā viņai piebiedroties. Bet ņemot vērā, ka tur bija Bruno Kalniņš, es nevarēju dabūt sevi pāri, ka es arī piederētu tai pašā organizācijā kaut vai šitā situācijā. Un tā es tai organizācijai nepieslējos. Kad komunisti tuvojās Latvijai (tas bija apmēram ap 27.-28. augustu 44. gadā), mēs sakrāvām savas mantiņas ratos un devāmies bēgļu gaitās pāri Lielupei uz Straupi Vidzemē, jo Straupe bija manas sievas dzimtā vieta un tā mums likās vispiemērotākā. Mums vajadzētu braukt un satikt vēl viņas ģimeni, un domāt, ko tālāk darīt. Tad karš tuvojās atkal no austrumiem – krievu armija tuvojās, un mēs devāmies virzienā uz Rīgu. Un atkal tur apmetāmies, īsi pirms Rīgas, kādu laiciņu. Bet tad nāca pavēle, kad mani gadi tika iesaukti latviešu leģionāros. Tad leģionāros tikai 10-12. gads tika iesaukts. Bez tam es arī biju izšķīries brīvprātīgi iet armijā, jo es saskatīju, ka tā ir vienīgā iespēja, kā es varu darīt kaut ko Latvijas labā – būt karavīrs. Jo bez ieročiem jau, protams, nekas nevar notikt, un es cerēju, ka kaut kāds pagrieziens nāks arī mums par labu un lielvalstis saredzēs mūsu traģēdiju. Tā kā es izšķīros... Bet pirms es izšķīros, kur iet, bija 3 dažādas iespējamības. Tobrīd aizsargu priekšnieks bija pulkvedis leitnants Augusts Dzenītis. Un Augusts Dzenītis bija no tiem pašiem laukiem, kur manas tēva mājas bija. Mēs bijām zināmā mērā drusku attāli kaimiņi, tā kā es Augustu Dzenīti pazinu. Un viņš bija tas cilvēks, kas tanī laikā vadīja aizsargu organizāciju un arī organizēja iesaukšanai dažādas grupas. Un es domāju, es aiziešu aprunāšos ar viņu par to, kur man iet. Un tas bija ļoti vērtīgi un ļoti skaisti. Viņš teica: „Ir 3 iespējas, kur tu vari piedalīties. Pirmā iespēja – tu vari palikt aizsargos, jo aizsargi arī organizē aizsardzības vienības tepat pie Bauskas. Tā kā tu vari iet kopā ar aizsargiem cīnīties par Latvijas zemi. Otra iespēja – tu vari iet kureliešos. Un trešā iespēja – tu vari iet leģionā.” Bet tad es viņam uzstādīju jautājumu: „Vai tu man vari pateikt tuvāk, kādas priekšrocības ir, kāds likums ir vienā jeb otra vietā?” Viņš teica: „Aizsargiem situācija ir tāda, ka kādreiz vācu armija nesadarbojas ar aizsargiem un ļoti bieži aizsargi paliek aizmugurē, kad vācu armija jau ir atkāpusies. Tas ir viens. Kas attiecās uz kureliešiem, tad kurelieši iet pavisam citu ceļu – viņi stāv par brīvu Latviju, viņi neatzīst sadarbošanos ne ar vāciešiem, ne ar vienu. Viņi mēģina sev sagādāt ieročus un vieni paši uz savu roku. Nu un pēdējais ir leģions, kas ir pakļauts vācu armijai. Protams, tā ir regulāra armijas vienība, kam ir apmācības un sakari ar vāciešiem.” Es, protams, izšķīros par leģionu. Tā bija ļoti pareiza izšķiršanās, kaut gan vilinoši bija kā kurelieši, tā aizsargi, jo mēs visi zinām, kas notika ar kureliešiem - Kurzemē viņi visi tika iznīcināti ar milzīgiem asins upuriem, kaut gan kurelieši bija tie īstie cīnītāji par Latviju bez kompromisa. Bet varbūt tādā situācijā, kā viņi cīnījās, tas tomēr bija ārprāts. Un kas attiecas uz aizsargiem, tad, protams, tiem bija ļoti vāji sakari ar vāciešiem. Pulkvedis Dzenītis sacīja: „Tie sakari, kas viņiem lāgā nepastāvēja, bija daudziem cilvēkiem liktenīgi.” Tā kā tas leģions bija tā pareizā izšķiršanās. Un tā situācija iznāca tā, ka es tiku iesaukts leģionā, biju iedalīts tādā pašā vienībā, kādā es dienēju brīvās Latvijas laikā, proti, artilērijas pulkā. Un vienu mēnesi, apmēram no 28. augusta līdz 28. septembrim, notika apmācības Krusta kazarmās. Un pēc vienu mēnesi, 28. septembrī, mēs tikām no Krusta kazarmēm uzlādēti uz kuģa un izsūtīti uz Vāciju, uz Dancigu. Šinī pašā laikā, protams, ģimene palika viena un meklēja iespējas kaut kā nebūt izkļūt no Latvijas. Tās izjūtas bija ļoti traģiskas. Vispārīgi pats gājiens no Krusta kazarmēm uz kuģi... Būtībā mēs jau nezinājām, uz kurieni, kas ar mums notiks. Kad mēs soļojām cauri Rīgai, es atceros, man blakus soļoja tāds dūšīgs Mutinieks, arī tāds patriots, zemnieka dēls. Mēs tā spriedām, kur mūs sūtīs – vai mēs iesim pāri tiltiem jeb mūs lādēs uz kuģiem. Tad viņš teica tā: „Es no Latvijas zemes projām neiešu. Es esmu nācis cīnīties par Latvijas zemi. Uz kuģiem es neiešu.” Tā arī notika. Mēs nonācām pie tiltiem, kur visa mūsu komanda pagrieza uz kuģa, viņš taisnā virzienā pārsoļoja pāri Rīgas tiltiem un vienkārši „piesita pēdu”. Un ļoti daudzi to darīja. Tā kolonna, kas gāja uz tiem kuģiem, arvien palika mazāka, mazāka. Es gribētu sacīt, apmēram 1/3 daļa to karavīru izklīda uz visām pusēm. Es, protams, paliku, jo es neredzēju iespējas, nepiederot tai armijai, kaut kā nebūt cīnīties. Tā mēs nonācām uz kuģi. Un, protams, tas pārdzīvojums, atstājot Latviju – tas ir neaprakstāms un neizsakāms, jo arī, protams, visa tā himnas nodziedāšana, kad kuģis atstāja krastus... Bet tanī reizē mums bija viena stingra pārliecība, un tā pārliecība bija – ne ilgāk kā 3 nedēļas mēs būsim projām, jo kara rezultāts bija tik ļoti skaidri saskatāmas. Mēs domājām – augstākais 3 nedēļas un mēs atgriezīsimies Latvijā vienādā veidā, ar uniformām jeb bez tām uniformām. Bet, protams, tas bija sapnis, kas nepiepildījās. Protams, uz šī kuģa bija viss kas: tur bija ievainoti karavīri, tur bija zirgi, tur bija munīcija, tur bija viss. Brauciens līdz Dancigai nebija garš. Dancigā mūs visus izsēdināja un tur mēs vairākas naktis vienā kūtī gulējām. Un tālāk aizsūtīja uz Ofenvaldi. Mēs tikām iedalīti 15. divīzijā. Un 15. divīziju, kad tie visi juku laiki nāca virsū, no Sofervaldes pārcēla uz Dancigu. Te tas slavenais gājiens (arī vācu armijā vairs nebija nekādas lāgā kārtības) – no tās Sofervaldes uz Dancigu bija paredzēta pa nakti pāriet, bet kaut kas sagāja ne tā, kā vajag. Tā pāriešana tika novēlota un viņa notika pa lielākai daļai no rīta līdz pusdienai. Un tas bija ļoti liktenīgi daudziem karavīriem, jo tad jau bija dienas gaisma un krievu lidmašīnas ārkārtīgi nadzīgi katrus mērķus apšaudīja, un visu to mūsu gājienu no Sofervaldes uz Dancigu vairākkārt apstrādāja krievu lidmašīnas. Mūsu mācītājs bija komponists Rulle, tam bija pilnas rokas darba, jo viņš deva pēdējo svētību visiem, ko tanīs gājienu rindās apšķaidīja, kad mēs gājām uz Dancigu. Dancigā mums iedeva lāpstas, rakām ierakumus. Tad vāciešiem bija vajadzīga lielgabalu apkalpe un viņi paņēma no mūsu 15. divīzijas (tā saucās Rēberga artilērijas pulks (15. divīzijai pārceļoties uz Vāciju, divīzijas sastāvā tika saformēts jauns 15. artilērijas pulks, par tā komandieri ieceļot pulkvežleitnantu Rēbergu)) – paņēma vienu bateriju, respektīvi, manu bateriju, un pievienoja 252. vācu artilērijas vienībai. Tā bija ļoti veca un slavena artilērijas vienība, kas bija izcīnījusi daudz cīņas pie Ļeņingradas un Tālajos ziemeļos. Tā mēs tikām iedalīta viena latviešu lielgabala apkalpe pie citām lielgabala apkalpēm – tās visas bija vācu. Un tā mēs aizstāvējām Vāciju – ar vienu vienību. Es vēl šodien varētu parādīt, kuru skursteni mēs sašāvām ar savu lielgabalu Vācijā. Tie jau bija bēdīgi laiki, kad vācu armija sabruka. Dancigā mēs bijām ielenkti no visām pusēm un skaitījās draudīgs ielenkums, un nekādas izredzes uz ārā tikšanu, protams, nebija. Mēs pamazītiņām no Dancigas (kad tā Danciga dega) kāpāmies atpakaļ uz austrumiem. Tad atmiņā palicis ir tas drausmīgais gājiens caur Dancigu, kad mēs atkāpāmies. Proti, ņemot vērā, ka armija sagruva, arī ārkārtīgi daudz dezertieru bija no vācu armijas puses. Un dezertēja gan lieli, gan mazi činovniki (Ierēdņi, no krievu val.), soļojot caur Dancigu. Es atceros, man bija no tās pirmās lielgabalu apkalpes tāds dūšīgs puisis, Mežgals viņš saucās. Smiltenieks bija, tāds liels un dūšīgs. Un mēs pa nakti gājām cauri. Un es tikai dzirdu, ka Mežgals saka: „Atkal dabūju zābaku pa galvu!” Es saku: „Ko tu runā, Paul? Kādu zābaku pa galvu?” Viņš saka: „Vai tad tu neredzi?” Un tur kokos bija kā svecītes sakārtas vācu armijas virsnieki un karavīri, kas bija mēģinājuši dezertēt. Klāt bija Bruņinieku krusts, un visi tie pleci, protams, noklāti ar visām tām pirmās, otrās, trešās šķiras Bruņinieku krustiem. Un šitādi bija visi sakārti un klāt bija pielikts tāds balts uzraksts – „Ich bin Feigling!” (Es esmu gļēvulis, no vācu val.) Šitā visi bija. Mēs arī gandrīz tikām iznīcināti, jo mums apšāva visus tos speciālos vilcējus zirgus un nevarējām tos zirgus dabūt. Un tie lielgabalu rati smagi... Tā kā es domāju, ka mēs turpat būtu iznīcināti. Un tas bija vienīgais gājiens, kurā es savā mūžā esmu smēķējis. Es nekad neesmu smēķējis – ne pirms, ne pēc tam. Bet tas bija tā vienīgā reize, kad man tas pats Smiltenieks piedāvāja cigareti. Nu tā bija pirmā reize, kad es smēķēju. Un tā mēs atkāpāmies atkal tur uz Štuthofu. Un pēc tās Štuthofas mums vairs nebija, kur atkāpties, jo aizmugurē bija krievi, sānos bija krievi, visās pusēs bija krievi. Tā kā mēs nostādījām to spriegumu uz tā, ka mēs varam griezt riņķī un šaut uz visām pusēm, un gaidījām, kas tur notiks. Bet tad jau karš bija tik tālu norisējis, ka tie krievi bija izšķīrušies un tāpat sabiedrotie bija izšķīrušies, ka viņi ņems to galvaspilsētu Berlīni. Un viņi atvilka ļoti daudz spēka no šī rajona un pārcēla uz Berlīnes frontes rajonu, tā kā mūsu rajonā uz laiku nekas nenotika vairs. Un mēs pie tās Štuthorfes vienkārši sēdējām smiltīs, un gaidījām, kas notiks. Un, protams, ļoti ideāls, ka Hitlers izdarīja pašnāvību un Dēnics pārņēma vadību, jo Dēnics kā pirmo uzskatīja, ka jāvelk ārā ir tās karaspēka vienības, kurām ir izredzes palikt krievu gūstā. Ņemot vērā, ka mēs piederējām vecākām un slavenākām tām vienībām, tad arī to mūsu vienību vilka ārā. Tikai vēl no rīta mēs palaidām visus zirdziņus mežā un pateicām „ar dievu” draugiem. Un tādās mazās laiviņās mūs pārcēla uz to Hēlas pussalu un sagaidīja tāds liels transportkuģis. Tad no viļņojošas jūras pa tādām striķa trepītēm mēs pa visām pusēm rāpjamies tā kā mušas virsū tam kuģim. Un, kad uzkāpām tam kuģim augšā, tur bija vairs tik daudz vietu kā nostāties, nemaz nevarēja būt domu par pakustēšanos. Tad mēs braucām uz Dāniju. Braucām vispirms uz Lībeku, bet, ņemot vērā, ka tas jau bija 7., 8. maijs – karš jau tuvojās beigām, mums vajadzēja tikt vienā no tuvākajām ostām. Tā kā tuvākā osta bija Rostoka, tad tas kapteinis to kuģi pagriež cauri Dānijai, un caur Dāniju mēs braucām projām uz Lībeku. Un, protams, nobraucot pie Lībekas, karš jau bija beidzies. Lībekā mūs nelaida, mēs stāvējām labu laiku Lībekas ostā, kādas vairākas dienas. Mēs izšāvām visu to palikušo munīciju, un visi tie kuģi, kas tur stāvēja, izšāva. Tā bija tāda skaistākā un lielākā uguņošana pēc kara, jebkādu vispār es esmu kādreiz redzējis – tādu uguņošanu. Visa tā munīcija tika izšauta. Tad pēc pāris dienām mūs cēla krastā.
Intervija ierakstīta 2. un 9.11.1998., Klīvlandē, ASV
|
 |
|