 |
|
       |
Ir vēl viena nepatīkama lieta. Tas notika 1941.gada jūlijā. No Kurzemes puses uz austrumiem muka atsevišķas krievu armijas grupiņas, kaut vācieši bija jau visā Latvijas teritorijā. Mūsu ciematā daži jauni puiši aizsargi (bijušie) uzvilka Latvijas karogus divos karogu mastos pienotavas priekšā. Kāds zēns bija pamanījis tuvējos rudzos kustamies aizdomīgas galvas. Pienotavas vadītājs aši savāca pulciņu vīriešu, aizsargiem bija šaujamie un aplenca rudzu lauciņu. Kur kaut kas notiek, klāt jābūt arī [manam vīram] Jānim. Kā par nelaimi, viņš bija pārnesis no tēva mājām pienu un aizkavējies atgriezties darbā. Mēs, sievietes un bērni, ar šausmām gaidījām, kas nu būs. Pēc skaļiem saucieniem padoties un pāris šāvieniem gaisā no rudziem iznāca 22 sarkanarmieši – 20 kareivji, 1 leitnants un 1 „poļitruks”, kā viņš pats sevi nosauca. Viņus atbruņoja, nostādīja rindā un mani pieaicināja par tulku, jo zināja, ka mazliet protu krieviski. Pienotavas vadītājs teica, lai nebaidoties, viņiem neko ļaunu nedarīs, apiesies cilvēcīgi, ne tā, kā viņu ļaudis izrīkojušies ar latviešiem. Kareivīši izskatījās ļoti nobijušies, bija ļoti noputējuši un novārguši, laikam jau diezgan slapstījušies pa mežiem un laukiem. Pievedām pie upītes, atnesām ziepes un tīrus dvieļus, likām nomazgāties. Tikmēr pienotavas zālē uz gara galda sievas sanesa maizi, sviestu, sieru, speķi, pienu, paniņas. Kaut mūsu gūstekņi apsēdās pie šī galda, viņus sejās bija neaprakstāms pārsteigums. Savā mūžā tādu gardumu pārpilnību laikam neviens nebija redzējis. Bet tad uzdarbojās „poļitruks”. „Biedri, kur mūsu padomju cilvēka lepnums? Kurš no jums ņems kaut ko no šī te, to es nošaušu kā suni!” Es iesaucos: „Ar ko?” un, pagriezusies pret kareivjiem, teicu: „Ķeraties tikai uzreiz klāt un visi reizē, tad nevarēs zināt, kuru pirmo šaut!” Nezin, vai kādu komandu viņi bija jebkad tik aši izpildījuši kā šo. Rokas ķēra maizi, mutes plaka pie piena krūzēm. Neatteicās arī virsnieks, vienīgi „poļitruks” sēdēja nicīgi savilcis lūpas un viņa pelēkā seja pieņēma zaļganu nokrāsu. Vakarā kareivjus uzsūtīja kūtsaugšā sienā gulēt, bet abiem virsniekiem kambarī uzklāja lepnas guļas vietas ar palagiem un visu kā nākas. Aiz durvīm un pie kūts palika pa sargam ar ieroci. Rīts pienāca bēdīgāks. Neko jau citu ar gūstekņiem nevarēja iesākt, kā nodot vācu komandatūrai Jelgavā. Man bija žēl šo zēnu ar vientiesīgām, bērnišķīgām sejām, kuri ne jau no laba prāta bija spiesti klausīt savu komandieru un „poļitruku” pavēlēm. Šim mazajam gadījumam nebūtu nekādas nozīmes, ja vien mūsu stacijas dežurants, iedomīgs un lielīgs cilvēks, kurš arī bija gadījies pie visa klāt, nebūtu aizsūtījis Jelgavas laikrakstam plašu aprakstu par „cīņu” ar sarkanarmiešiem rudzu laukā, sevišķi izceldams gūstītāju lielos nopelnus, pieminēdams visu dalībnieku vārdus un uzvārdus, tai skaitā arī Jāni. Tagad tas ir smags pierādījums pret katru no tajā nosauktajiem. „To, kā mēs viņus cienājām un guldinājām, to viņš gan neuzskatīja par vajadzīgu pieminēt!” pasmejas Jānis.
E-grāmatai sagatavoja Maija Krūmiņa
|
 |
|