 |
|
       |
Gribu jums pastāstīt, kāpēc es izbraucu no Latvijas. Man laimējās īsi pirms komunistu iebraukšanas. Es to gribu pastāstīt tādēļ, ka Latvijā esot daudzi labsirdīgi cilvēki, kuri uzskatot, ka tie kas esam izbraukuši esam tādas labākas un vieglākas dzīves tīkotāji. Es uzskatu, ka manā un daudzu cilvēku gadījienā, tā nebija labākas dzīves meklēšana. Visi tie kurus es pazinu, uzņēmās lielu risku, Dievs vien zina, vai viņi tiks ārā, vai viņi paglābsies no boļševisma. Tie nebija dēku vai vieglas dzīves meklētāji. Pastāstīšu kā bija man. Mani divreiz sauca uz iesaukšanu kara dienestā vācu laikā. Abas reizes es sapakoju savu koferīti un gāju. Viņi man bija pateikuši: „Paņemiet līdzi kas jums ir, jo no komisijas jūs tūlīt esat iekšā un mājās nenāksiet.” Bet abas reizes mani pataisīja par, kā toreiz sauca par UKK kartnieku, iespieda to darba apliecībā. Es pilnīgi legāli biju UKK kartnieks. Ne es biju bagāts tēva dēls, ne es maksāju. Es biju divreiz atsūtīts atpakaļ tādēļ, ka es strādāju Jelgavas teātrī kā aktieris un uz ministra Gēbela pavēli bija noteikts, ka kaut arī krievu fronte tuvojās, katrā teātrī bija jāatstāj tāds dzelzs kodols lai neradītu paniku cilvēkos. „Ja jūs noslēgsiet teātrus tad visi būs panikā, pagalam.” Tā es biju tai kodolā ieslēgts. Es nezinu vai bija septiņi vai astoņi aktieri. Tādēļ bija iespiests tas zīmogs. Vēl bija palikušas pāris izrādes, kad es pateicu direktoram, ka es taisos precēties. Viņš man novēlēja laimes un izkārtoja tā ka man tai nedēļas nogalē nebija izrādes. Es apprecējos 22. jūnijā, 1944. gadā. Pēc viena mēneša, jūlijā, Annas dienā, mēs abi divi ar sievu bijām lopu vagonā savā kāzu ceļojumā uz Vāciju. Kā mēs pie tāda ceļojuma nokļuvām? Mans tēvs bija daudzreiz vecāks nekā mana māte. Viņš bija dzimis 1865. gadā. Es ar brāli vienmēr bažījāmies par to, kas rūpēsies par tēvu, ja mūs tagad ņem un iesauc. Viņš nebija slims nekā, tas bija viņa gadu dēļ. Toreiz likās ka tik veci cilvēki ir sen pāri kalniem. Brālis bija dzelzceļa dienestā un viņu sūtīja uz Vāciju. Bet kad viņš pateica, ka viņam ir divi bērni, sieva un sievas māte, tad viņi pateica ka tik daudz nevar ņemt, ka paša vecāki viņam jāatstāj Latvijā. Viņš atnāca pie manis un teica: “Brālīt, ko mēs darīsim ar vecākiem? Mani sūta uz Vāciju. Tevi noteikti iesauks, kaut arī divreiz ir bijusi atlaide. Bet ja tu arī piesakies kā darba spēks un brauc līdzi tagad, tad ļaus tēvam un mātei arī braukt.” Es brālīša aicinājumam piekritu. Tāpēc man vienmēr ir bijis respekts pret manu sievu, ka viņa arī uzņēmās upuri un brauca līdzi. Viņai iznāca upurēt ļoti daudz. Viņa studēja zobārstniecību, viņa bija visus beigu eksāmenus nolikusi, viņai bija atlikuši tikai valsts eksāmeni, kurus tagad varēja sākt likt. Citi no viņas kursa lika. Tie kas palika tur kaut kā dabūja nokārtot visus eksāmenus. Otrs iemesls kādēļ man bija jābrauc projām bija tādēļ, ka mans tēvs neparko negribēja palikt pie komunistiem. Četrpadsmitā jūnijā saņēma ciet viņa brāli un manu mammas māsīcu, kas bija viņa sieva. Viņus aizveda 14. jūnija deportācijās. „Manu brālīti šitā aizveda un droši vien nomocīja,” tēvs teica. Kas tad manam tēva brālim bija par grēkiem? Tikai tas, ka viņam bija divas piecstāvu mājas. Viņu dēls, mans brālēns Oskars Mitrēvics vēlāk aizgāja partizānos. Tā nu iznāca ka mēs braucam. Tas iznāca tik briesmīgā steigā. Es skrēju tā kā ārprātīgs. Nestāstīšu sīkumos, bet es pastāstīšu vienu niansīti, kas parāda kā mēs bijām audzināti un kāds mums bija godīguma instinkts tanī laikā. Es tēloju vienā kostīma lugā, kurai es biju dabūjis pasakainus zobentiņus no pilsētas vēstures muzeja, kur es biju strādājis. Jūs ziniet, viņi bija no septiņpadsmitā gadsimta, izrakstīti un tādi. Mums tur klasiskā lugā bija divkauja ka nozibsnī vien pa gaisu. Es aizskrēju uz muzeju atdot, bet muzejs tanī brīdī bija slēgts. Nobungojos kamēr dabūju to, kas sargā. Izstāstīju, ka es tos zobentiņus esmu aizņēmies, lai viņš uzraksta klāt ka tie ir tādam un tādam, kas man tos uzticēja, un lai atdod tam tos atpakaļ. Es biju vienkārši duraks. Krievi nāk, bet man jānokārto goda lietas! Ko tu biji solījis tas jāizdara. Es jau biju precējies un dzīvoju atsevišķi, tādā mazā mājiņā Stabu ielā 17, iekšā sētā. Bet mēs vēl nebijām tur iekārtojušies. Es biju pēdējais, kas palika. Vēl bija jābrauc uz staciju kur mūs sēdinās vilcienā. Es vēl pagrozīju rokā mūsu mājiņas atslēgu, domāju - mums tur tāds mazs dārziņš, vai iemest tur? Viena kaimiņiene bija pienākusi pie loga. Es iedevu viņai atslēgu un teicu, ka nāks tāda tante Elza, lai viņai nav jālaužās, ka viņa zinās kam tas pieder. Tā es aizbraucu. Vai mēs domājām ka brauksim atpakaļ? Taču protams, ka brauksim atpakaļ. Bet ziniet par to māju. Man nebija neviena ko tur ielikt iekšā. Mēs bijām pārliecināti, ka tas būs tikai brīdis, ka komunisti gan tagad ienāks, bet tad pasaulē notiks brīnums un mēs būsim atpakaļ. Bet tagad es braucu tādēļ ka citādāk tēvam, mātei jāpaliek pie komunistiem, ka laiki būs šausmīgi grūti; es braucu tādēļ, ka es par viņiem gādāju. Mēs uzgājām augšā, to sauca par Jūrmalas staciju. Tur bija viens, ko jūs sauktu par lopu vāģi, kas bija dzelzceļa darbiniekiem. Tur iekāpām iekšā un sākām braukt. Pirmā apstāšanās vieta - Jelgavā. Kā man vēl gribējās kolēģiem atstāt ziņu: „Mīļie negaidiet. Ja arī karš te nebūs, es braucu prom.” Paprasīju vai es varu aizskriet līdz teātrim. Varbūt varot, bet vilciens stāvēšot varbūt četras stundas, varbūt divdesmit minūtes, varbūt piecpadsmit. Protams ka es neskriešu. Vienu gan es jums pateikšu - kad es paskatījos uz pilsētu, palika tāda tizla sajūta. Bet mēs braucām uz priekšu. Es nezināju ka tajā laikā briesmas bija tik tuvu. Mēs izbraucām Annas dienā. Pēc gadiem kad es biju Mērbekas teātrī, es satiku vienu kas bija dzelzceļa dienestā un brauca dienu vēlāk. Viņu vilciens bija apstājies, bet izrādījies, ka turpat bija bijis noparkots arī munīcijas vilciens. Krievu uzbrukums to uzspēris gaisā, kad viņu vilciens vēl bijis turpat blakus. Vilcienu ārkārtīgi sapostīja, bet viņš palika neievainots un laimīgi ar vilcienu izbrauca ārā. Tanī dienā sapostīja arī Jelgavu. Par tās dienas notikumiem es lasīju Freivalda grāmatā “Kurzemes cietoksnis”, kā notika šis krievu izrāviens. Es ceļā nemaz nezināju kas piemeklē Latviju. Tikai tad kad mēs braucām cauri Lietuvai un turpinājām tur kur ir pārrāviens, mūs pēkšņi apturēja. Mūs gribēja izsēdināt ārā, bet jūs ziniet, vācieši ir akurāti. Tie pasacīja, ka tagad nē, ka mūs jāatstāj braukšanai cauri. Mēs ieradāmies Dancigā; mēs nezinājām kas tur ir jeb kas mūs tur sagaida. Mūs izvietoja Dancigas olīva barakās. Mums būšot jāstrādā Dancigas registorfā pie stacijas. Tur mēs strādājām kopā – es, mans brālis, un viņa draugs - pie vagonu lādēšanas. Es jums pateikšu, es biju jauns un veselīgs, bet tādu darbu es vēl nebiju strādājis. Pastāstīšu par dzīves apstākļiem. Bija viena liela istaba, kur bija saliktas dzelzs gultiņas viena uz otru. Tur bija visi mani radi - Teriņu ģimene, Berzinsku ģimene, visi ar radiem. Mēs bijām tie kas pazināmies. Mēs pārdalījām istabas daļu ar auklu un sakārām segas. Vispirms mums izdeva pārtikas kartes, bet tad atnāca viens un pateica: “Dodiet tās pārtikas kartes atpakaļ, jo jūs ēdīsiet no kopgalda”. Viņi zaga nežēlīgi, drausmīgi. Par silto ūdeni vai mazgāšanos nebija ko runāt. Vienā vietā, tur kur ir mazmājiņa bija tāda dušas telpa. Gāz sev aukstu ūdeņi, ņem un strādā. Manai sievai pateica, ka viņai jābrauc par konduktoru. Kad tu esi jauns tu tomēr meklē kādu priecīgāku brītiņu. No Dancigas olīvas mēs varējām iekāpt vilcienā un aizbraukt līdz Softai, bijušam kūrortam, kur savulaiku bijusi spēļu elle un viss kaut kas. Tur bija smukas viesnīcas, kur varēja dabūt zaptes kūkas. Kad mēs gājām pastaigāties tur tāds steķis iegāja jūrā. Mani sievai bija perfekta vācu valoda, jo viņas vecāki bija bijuši ļoti tālredzīgi. Tā kā viņiem līdzekļi atļāva viņi bija pieņēmuši vienu Kindermaedchen (bērnuaukle - no vācu val.)kad bērni auga, bērnu audzinātāju-vācieti, kura nemaz nemācēja latviski. Tā bērni ļoti ātri iemācījās valodu. Kad mēs gājām pastaigāties sieva satika vienu vācu virsnieku kas, izrādās bija vācu armijas zobārsts pie kura viņa bija strādājusi praksi kara slimnīcā. Viņš aicināja viņu strādāt pie viņiem un uzrakstīja zīmi. Stacijas priekšniecība leca no dusmām gaisā, ka viens strādnieks mazāk, bet tiem kas no armijas bija lielāka teikšana. Tā viņa aizgāja strādāt zobārstniecībā. Pēc tam stacijas priekšniecība ņēma un sagudroja pārlikt mani uz nakts maiņu, jo tagad Dancigas registorfā braucot iekšā bēgļi, tur pienākot kuģi, tos būšot jālādē ārā. Tur nu nāca mīļie latvieši - cits runāja, cits lādējās, nezinādami ka tas tur ar dzelzceļnieka cepuri galvā ir latvietis, ka viņš visu saprot. Tagad stāstot mēs smejamies, bet toreiz smiekli nenāca. Man bija žēl cilvēku. Kā tur nāca ar maziem bērniem, ņigu ņegu. Es palīdzēju viņiem cik varēju, jo viņi jau vēl brauca tālāk. Bet ziniet šinīs garajās stundās pa nakti strādājot, tā nodzinos, jutu ka nav košera, ka nav lāga ar veselību. Nolēmu, ka man jāaiziet pie daktera. Mājās par to neteicu, lai neuztraucas, jo es varēju aiziet pie daktera pa dienu. Es nezinu kāpēc dakteris bija man labvēlīgs, viņš aizsūtīja mani uz sirds pārbaudi. Kad tā bija izdarīta, viņš paprasīja kas es tāds un uzrakstīja, ka es esot nepiemērots dzelzceļnieka darbam, lai mani atbrīvo. Kad es aizgāju atpakaļ ar atbrīvošanas recepti vajadzēja redzēt stacijas priekšnieku. Viņš mūs jau bija iemācījis „Heil Hitler” un sasist papēžus. Es domāju viņš izleks caur griestiem no dusmām. Kā es vispār esmu drīkstējis iet pie šitā ārsta. Kad man pietrūka zāles, ko viņš man iedeva es gāju pēc jaunas receptes bez pieteikšanās, jo viņiem nebija nekādas runas stundas. Man pretī nāca viens SD pulkvedis, visā savā greznībā ar medaļām. Izrādījas, ka tas bija mans dakteris, es nebiju zinājis, ka viņš ir SD vīrs. Es esmu saticis dažus tādus vāciešus kas izmestu mani ārā un ar mani nemaz nerunātu, bet šis pat bija SD vīrs, par kuriem uzskatīja ka tie ir kas tikai žņaudz cilvēkus. Bet man viņš palīdzēja. Nevar teikt, ka visi vācieši ir asins suņi. Tas ir galīgi aplam. Ņemt un apzīmogot vienu tautu vai arī vienu ieroču grupu nav pareizi. Kas notika? Tur brauca cauri latviešu karavīri, brauca no mana konventa. Vienreiz brauca cauri arī Rīgas radiofona darbinieki, ar kuriem es biju strādājis. Tie sacīja: “Ansi, ko tu te lādē vagonus. Nāc pie mums. Mums vajag.” – „Vajag, vajag, bet es netieku vaļā.” Toreiz es viņiem līdzi neaizbraucu, bet es atcerējos, ka viņus aizsūtīja uz Stolpi. Nu es veselības dēļ biju kļuvis brīvs kā putns gaisā. „Es esmu atbrīvots, es braukšu pie viņiem strādāt. Brauc Jusīt līdz.” Mana Jusīte pa to laku jau bija sarunājusi pavisam citu. Viņai bija draudzene Jēnā. Viņa rakstīja: „Juse, sūti šurp savus dokumentus. Te ir profesors Prīmans, te mēs varēsim nobeigt skolu.” Tikai jauns uz stulbs var ņemt un to darīt. Viss iet pa gaisu, viņa tagad ies un dabūs savu doktora grādu. Man drausmīgi sāpēja sirds, ka viņa nebrauca uz Stolpi man līdzi, ka viņa brauca uz Jēnu. Vēlāk izrādījās, ka arī mūsu vecāki tur ieradās. Viņa aizbrauca uz Jēnu, viņu uzņēma universitātē. Viņa tur gatavojās studēt, bet viņu ņēma un izkopoja ārā. Es aizbraucu uz Stolpi, jo tajos gados varēja pagrābt, ja jūs esat bez darba. Nu es atkal biju valsts dienestā un ar radiofonu es paliku līdz kara beigām līdz kamēr tuvojās fronte un mūs pārcēla tālāk projām. Kad es ierados Stolpē, es dabūju tikai kā nolikt savus koferīšus, kad mani tūlīt pielika pie mikrofona. Bija pietiekami rakstītāju, bet tikai viens ziņotājs. Bet kad nāca vakars, tu pats biji uz savu roku. Man Kārlis Baltpuriņš bija pateicis kur viņš ir ņēmis un dabūjis istabas sev un ģimenei. Viņš pasacīja apmēram uz kuru pusi viņš bija apmeties. Es sāku soļot. Bija jau vakars, palika tumšs, un sāka snigt, es nezināju vai es varēšu aiziet līdz turienei vai nē. Un tad taisni kā tādā sērīgā filmā - priekšā ķieģeļu māja ar lukturiem, bet protams neviens lukturis nedeg. Tikai sniega dēļ varēja kaut ko redzēt. Nočīkstēja vārtiņi. Pieklauvēju. Es vēl tagad visu to redzu. Tā bija dikti bagāta māja. Atvēra sulainis. Es viņam prasīju: „Jūs mani atvainojiet. Laikam esmu apmaldījies vai jūs neļautu man pārgulēt?” Viņš tā paskatījās un tad „klakš”, aizcirta durvis man degungalā ciet. Es turpināju iet kamēr pienācu pie pirmajām lauku mājām. Man jāsaka gods zemniekam. Viņš varēja domāt, ka es varu pa nakti viņa ģimeni nosist. Iekšā nebija man vietas. Bet laukos vāciešiem māja bija kopā ar govju kūti, kur bija arī tā saucamā dīle. Tur viņi iemeta govs mēslus, uzmeta virsū salmus, tie patstāvīgi kūpēja un bija silti, un tā radās mēslojums nākošajam gadam. Saimnieks teica, ka tur esot arī siens, un ja es gribot, varot tur pārgulēt. Man vismaz bija jumts virsū. Sagrūdu sienu, uzgūlos virsū un pagrābu arī sev virsū. Nezinu vai es nākamā rītā smirdēju. Vēlāk es aizgāju pārgulēt pie Baltpuriņa. Vāciešiem bija tāda apbrīnojama organizācija, NSV (en es fau). Sievietes darbojās palīdzībā, tāda kā mums Latvijā tautas palīdzība vai kaut kas tamlīdzīgs. Cepuri nost, kur vien man iznāca darīšana ar viņām. Es jau nebiju nekāds pastāvīgais lūdzējs. Ko viņas darīja, kā viņas strādāja? Es jau tūlīt pateicu kas es tāds esmu. Aizsūtīja uz turieni kur bija viena brīva istaba, pat ziemas laikā nekurināta, bet tīra ar vienu aviācijas virsnieka mundieri skapī. Bet pils bija tik silta ka mēs svīdām tur apakšā. Tur es Stolpē dzīvoju līdz tam laikam, kad mūs sūtīja projām, jo tuvojās fronte. Ko es visu lasīju tanīs raidījumos! Par amerikāņiem. Es lasīju ziņas un arī literāro, ko vien kurā reizē vajadzēja. Raidījumi bija latviešu valodā, domāti Latvijai, protams ar vācu propagandu. Tur teica ka pretinieku karavīru morāle ir šausmīgi zema, ka Jūs cīnāties pretī tikai tādiem kas ir nabagi un iesūtīti karā. Pie reizes lasījām “Kauju pie Knipskas”, dzejoļus, arī “Dievs, tava zeme deg!” lai pamodinātu nacionālās jūtas. Man nebija nekādas izvēles, ko lasīt, es lasīju to, ko man lika. Bet mūsu nodaļā strādāja ļoti nacionāli noskaņoti cilvēki, piemēram, literatūras kritiķis Jānis Rudzītis. Tur no SD bija viens virsnieks, kas mūs vadīja, gāja ar patšauteni, un izkārtoja lai radiofonistiem būtu brīvs ceļš. Bet iekšā tie kas strādāja bija latvieši, ne nacisti, bet cilvēki kas bija izsūtīti ārā un pārcelti darbā uz Vāciju. Nākošā vieta, kur mēs apmetāmies bija Zēštat Rostoka (Seestadt Rostock). Tur ieradās mana sieva, jo viņa bija Jēnā izbumbota. Viņa piebungoja vienā rītā pie manām durvīm, kur es dzīvoju kopā ar vienu radiofona vīru. Viņa vēl tagad to saka, ka kad es atvēru durvis, viņa paskatījās uz mani un mani nepazina. Tanī laikā es nekad nebiju bijis resns, bet viņa teica ka es esot bijis tik plāns ka vējš varētu apgāzt. Nožēlojami. Tā ēšana bija nožēlojama. Vienreiz gadījās, ka kad mēs izgājām uz ielas un cauri brauca mašīna ar sarkano krustu virsū, uzraksts zviedru valodā, pēc tam vācu. Tā bija zviedru Sarkanā krusta mašīna, kas brauca bēgļiem palīgā. Tā brauca un tu domā, „Oh, may God! Tā ir kā oāze, kaut es tur tiktu iekšā, prom no visām briesmām, paēdis.” Drīz mums bija atkal jābrauc prom. Pēkšņi no rīta man pateica, ka mums tūlīt jāiet uz staciju, ka mēs braucam prom, ka tā ir pavēle. Man tanī laikā jau brālis arī bija apmeties tuvumā. Mēs vienmēr sazinājāmies kur mēs katrs esam, un vienmēr vilkām vecākus līdz. Brālis bija dzirdējis, ka es strādāju Zēštat Rostokā, es biju dabūjis zināt kur mani vecāki ir aizsūtīti. Es aizskrēju pie viņiem un dabūju viņus pie sevis, dabūju viņiem istabiņu vienā Vācijas īstlungā(?). Tanī rītā, kad mēs dabūjām prombraukšanas pavēli, es kamēr līdz vecāku mājai aizskrēju, es domāju ka esmu tā kā maratonā. Satiksmes līdzekli nedabūju. Pateicu, ka mūs sūta prom, ka gādāsim lai viņus arī tur sūtītu. Ka man vienkārši ir sūtījums. Jābrauc. Un tā mēs iekāpām vilcienā. Mans brālis bija jau piedzīvojis, ko toreiz sauca par tīfflīger („zemlidotājs”)uzlidojumiem. Viņš man pamācīja: “Tu zini, viņi vienmēr nāk ar sauli. Vispirms viņi šauj ar saviem ložmetējiem, kas ir spārnos. Vienmēr mēģini būt tālāk no lokomotīves, jo viņi vispirms sašauj lokomotīvi un kad viņi redz ka vilciens stāv, tad viņi sāk. Ja jums ir kādi zenīt artilēristi uz vienas platformas, tad sašauj arī tos. Pēc tam viņi nāk un šauj visu vilcienu bez žēlastības.” Mēs arī piedzīvojām tādu uzlidojumu. Pirmais ir ka uzbrucēji nolido garām. Konduktori uzreiz apstādina vilcienu. Es domāju vai lai skrienu ārā? Stāstīja, ka tanī rajonā uzbrucēji bija kanādieši. Tie bija šausmīgi nežēlīgi, jo kāda gan nozīme tādam uzbrukumam? Viņi taču redzēja, ka tas ir bēgļu vilciens, ka tie ir vagoni, ko nevarēja munificēt. Tur bija viena kundze, kurai bija tikko piedzimis bērniņš, zīdainis, viņa baroja to ar krūti, arī viņiem bija jāiet visam tam pašam cauri. Tā viņi apgājās. Es izlecu ārā, un nokritu aiz riteņa, tā kā filmā, kad jūs redzat kā lodes lido - cak, cak. Tas bija pirmais gājiens. Vēlāk citi teica, ka tas Ansis gan ir zaķis. Pirmā reize bija garām. Es pieskrēju pie vagona, saucu “Jusi, Jusi!” Bijām panikā, jo viņa jau nezināja kā tas notiek un kas jādara. Es viņu grābu pie drēbēm, viņa bija uzvilkusi kažoku, lai būtu vieglāks nesamais. Izrāvu viņu ārā un zemē aiz riteņa. Un atkal nogāja garām. Viņa redzēja - cik cak. Brālītis bija teicis: „Kad tu esi uzlidojumā, tīfflīgers nāks atkal apkārt pa saulei. Skrien prom cik vari un ja tur ir ūdens vai kas, krīti iekšā.” Es rāvu Jusi pie rokas. Tie citi vagonā jau nezināja, kas jādara. Es jau nevarēju viņiem nolasīt lekciju ko jūs dariet ja tīfflīgeri jums uzbrūk. Ja mans brālis nebūtu to piedzīvojis, es arī nezinātu. Viņš bija bijis tik tuvu, ka ziniet, viņa rukzakam uz muguras tā ļecka kas iet pāri, tā bija pārrauta un nodegusi no lodes. Tā viņš bija izglābies. Nu es ar Jusi pie rokas aizskrēju tur kur bija tāds kā maziņš dīķītis. Viņai bija melns kažoks mugurā. Norāvu viņai kažoku un teicu: “Te ēnā.” Gulējām aiz tādiem kā kārklu krūmiem, tādā ēnā, skatījāmies kas notiek. Vāciešiem trūka benzīna. Gaiss piederēja sabiedrotiem, tie gāja tā kā bandīti pa gaisu. Šāva pat atsevišķus cilvēkus sev par prieku. Parasti tīfflīgeram nevarēja neko padarīt, jo vāciešiem vairāk nebija ko sūtīt gaisā. Šoreiz tīfflīgers bija sašāvis tvaika lokomotīvi. Par laimi šoreiz parādījās vācietis. Sākās lielā gaisa cīņa. Pēc brīža abi divi pazuda un neviens vairāk nelidoja, es nezinu kāpēc kanadietis nenāca atpakaļ. Varbūt vācietis izglāba visus radiofoniešus kuri bija vilcienā. Mēs dzirdējām, ka kāds ir sašauts. Tīfflīgers bija tēmējis uz lokomotīvi, bet tas cilvēks bija cēlies ārā, tieši nepareizā brīdī un tika sašauts. Viņš bija daudz tālāk kā mēs, bet viņš bija lokomotīves līnijā. Viņām bija sadragāts ceļgals tā kā putra vien palikusi. Es ņēmu un pēc skautu priekšrakstiem nobindēju. Viņš bija man labs draugs, vārdā Mazurs, viņš strādāja radiofonā Latvijā. Viņš teica, ka viņam esot sieva tur un tur. Mēs aizgājām un apmetāmies tuvējā sādžā. Kad mēs otrā dienā gājām uz slimnīcu, tie mums prasīja kas jūs esiet. Man jau bija slikta sajūta. Viņš bija miris. Lai jūs zinātu kā mēs toreiz domājām par atgriešanos, par to kas notiks, es pastāstīšu ko mēs darījām lai atzīmētu viņa kapa vietu, lai Mazura kundze varētu viņu atrast. Mēs aizgājām uz kapiem. Es paņēmu papīru un uzzīmēju rindu no dārza vārtiem kurā kaps atradās un pēc tam kurš tas ir. Bet varbūt zīme sapūs jeb nevarēs atškirt. Mēs paņēmām pieclatnieku, to ietinām, salējām ar eļļu un arī tur ielikām, jo tad es varēšu Mazura kundzei pateikt, kā kapu atrast. Jūs jautājat vai mēs domājām atgriezties? Mūs varētu saukt par naivākiem cilvēkiem kādi var būt. Mēs ticējām, ka cūcība nevar ilgi pastāvēt, ka pasaule redzēs kur ir taisnība, atsitīs. Bija skaidrs par to, kas uzvarēs, ka sabiedrotie uzvarēs. Būs kārtībā. Mēs ticējām, ka mēs tikai izejam uz brīdi, lai atgrieztos. Atnāca pavēle, ka ir jādodas tālāk. Mēs braucām garām Libekai, nezinu kādu iemeslu dēļ tur nevarēja apstāties jeb kāds bija izrēķinājis ka tas būtu bīstami. Vācieši vēl skrēja virsū un šāva. Mēs apstājāmies Eutīnā. Tikko kā mēs tur iebraucām tā uzreiz bija trauksme un mēs laidāmies no stacijas. Stacija bija tā, kuru uzbrucēji kāroja. Staciju stingri sašāva, savandīja vagonus. Mūsu mantiņas palika tur. Kad mēs atgriezāmies nekas tur vairs nebija. Viena vāciete mūs paņēma pie sevis – „ienāciet, ienāciet,” jo viņa bija dzirdējusi uzlidojumu. Viņa mūs ieņēma iekšā. Domājām, aiziesim pēc savām mantiņām, kad viss būs nomierinājies. Izrādījās, ka vilcienam ir bijis pārtikas vagons. Vācieši tik nāca un nesa kaut ko ārā, mēs arī paķērām, jo mums jau nekas nebija. Mēs jau abi bijām tādu plānu ģīmi. Es arī paņēmu vienu šitādu paciņu, dēlīšos, sviesta kastiņu. Tāds kā mazs koferītis. Es domāju, „tik labi cilvēki,” es viņai parādīju sviesta kastīti, teicu, ka tas ir sviests. „Mein lieber Gott!” (Ak, Dievs! - no vācu val.) Viņai bija briesmīgas bailes, kontrolieri atņemšot. Tā kā viņai bija dārziņš es izraku vienu puķi, izraku bedrīti, aptinu sviesta kastīti ar dvieļiem, ieliku to iekšā, un uzliku puķi virsū. Es teicu: “Keine Angst.” (Nebaidaties - no vācu val.) Tas bija maija sākumā.
Intervija ierakstīta 13.08.1998., Katskiļu 3x3 nometne, ASV
|
 |
|