 |
|
       |
Kad Jelgavā nāca iekšā krievi, tas bija 28. jūlijs 1944. gads, tad mēs izbēgām no savām mājām, no Teteles projām. Vispār jau Jelgava sāka degt pēc 20. jūlija. Tas bija no uzlidojumiem – dega viņa šausmīgi. Mēs jau varējām redzēt pa taisno. Uz dzelzceļa, kad uzgāja, visas tās liesmas, visu to varēja labi redzēt. Tā šaušana, tie nakts uzlidojumi bija mums turpatās blakus – cik tad tas ir tālu – 6 kilometri. Tad, kad jau jutām, ka krievi nāk iekšā, tad mēs laidāmies ārā. Atklāti sakot, vecāki nestāstīja neko. Es izlasīju avīzē, tā toreiz bija tāda patriotiska padarīšana, ka no 16 gadiem ņēma palīgdienestā vācieši. Es teicu, ka man vēl jānodzīvo cik tur – 2 vai 3 gadi… Nē, no 14 gadiem ņēma. Es biju sajūsmā, es teicu: “Man vēl 2 gadi jānodzīvo, tad es arī varēšu iet karā.” Mamma teica: “Tā tikai trūka, tagad jau arī bērns sāks karot.” To vienīgo es atceros, ka viņa mani apklusināja, kad es gribēju iet karā. Tā vairāk neko. Par māju atstāšanu nebija runāšana. Mums tas bija kā pārsteigums. Mēs jau gulējām pagrabā tur savās mājās. Vienā rītā piecēla mūs 7.00 un teica: “Karš nāk virsū, ejam prom.” Tas bija arī viss. Sapekelēja mūs visus, tās mugursomas un aizgājām. Es neko nepaņēmu līdzi. Neko. Mamma jau bija visu to steidzīgāko sabāzusi iepriekšējās dienās. Es nemaz neapjēdzu, ka kaut kādas lietas ir jāpaņem. Es vēl prasīju, uz cik ilgu laiku iesim. Man atbildēja: “Nu gan jau pēc kaut kāda laiciņa nāksim atpakaļ.” Tā viss palika. Es domāju, ka mājas atslēgas atstāja kaimiņiem. Gan jau, ka atstāja. Tie jau arī taisījās, viņiem bija zirgs. Viņi teica, ka ja mēs agrāk būtu runājuši, tad būtu gājuši kopā. Bet viņi palika tomēr. Mums nekas cits nebija kā velosipēds. Tēvs uzlika uz velosipēda stangas divus maisus ar drēbēm, mazo puišeli aizmugurē uz bagāžnieka. Mums bija govs – govs pie rokas, un katram pekele uz muguras – tā mēs aizgājām. Tā mēs kājām aizgājām līdz Kuldīgai. No Kuldīgas tad ar vilcienu līdz Liepājai. Mēs gājām kādas 2 nedēļas. Cik tad govi var ilgi pavest? Atpūsties arī vajag. Mēs dienā nogājām apmēram 25 kilometrus. Mēs vienā otrā mājā pārgulējām pa nakti, kādu dienu uzkavējāmies, atpūtāmies un gājām atkal tālāk... Tad bija visa ģimene kopā, tēvs bija ar mums. Tad mēs Liepājā nodzīvojām no augusta beigām līdz oktobrim vienās mājās. Vienkārši svešās mājās. Toreiz jau cilvēki bija izpalīdzīgāki, atļāva bēgļiem padzīvot. Es gāju ganos, viņiem bija 10 govis. Tēvs tāpat palīdzēja lauku darbos, māte arī – tā mēs tur nodzīvojām tos pāris mēnešus. Produktus droši vien, ka pirka. Es nezinu. Govs mums bija – piens, biezpiens un vēl šis tas. Cits jau mums nekas nebija. Fotogrāfijas mums pa ceļam nozaga. Mamma bija visu paņēmusi. Bet vienkārši nozaga to koferīti, kur viņas bija iekšā. Tā mums nepalika nekas. Pases laikam bija kabatās, tās jau bija. Toreiz jau cerēja līdz pēdējam, ka krievs neienāks. Ar tādu ideju mēs gājām, ka gan jau atnāksim atpakaļ. Beigās nekas nesanāca. Gājām tik uz priekšu – aizgājām līdz Liepājai. Tētis teica: “Ja jau akurāt nekas neatliks, tad brauksim uz Vāciju.” Tā arī bija, jo nāca krievs arvien tuvāk un tā mēs aizbraucām. To jau droši vien, ka izšķīrās vecāki, jau tad, kad mēs gājām prom, ka nepaliks pie krieva. To, ka fronte tuvojās, jau varēja just. Liepāju taču bombardēja vienā gabalā. Avīzes jau arī kaut kādas nebūt bija. Tak jau zināja. Bombardēšana bija vienu nakti – mētāja bumbas visriņķī tām mājām. Tur jau faktiski vienkāršas lauku mājas. Bet bija uzlidojums un mēs saskrējām pagrabā. Viņiem bija tāds liels pagrabs tiem saimniekiem. Atceros trasējošas lodes – viņas tādas krāsainas bija. Spožas. Mēs skatījāmies. Mums jau bērniem bailes nebija, mēs skatījāmies un teicām: “Cik skaisti izskatās!” Citādāk jau nekā tāda nebija. Mums jau virsū neuzsvieda. Vienu dienu teica, ka esot turpat pļavā viena bumba nosviesta un vēl esot kaut kur, bet tas tā. Mēs nebijām skatīties. Gan jau, ka mūs nelaida, citādi jau būtu aizskrējuši. Tad 19. oktobrī mēs aizbraucam uz Vāciju. Līdz Vācijai tikām ar kuģi no Liepājas. Kuģis bija Eberhardesbeger – to es atceros. Es vēl izlasīju, kā to kuģi sauc, ar ko mums būs jābrauc. Tas bija kaut kāds kuģis, kur viss kas bija – tur bija tehnika, tur bija armija, tur bija bēgļi, tur vienā pusē zinu, ka pat zirgi bija. Vāciešiem armijā jau zirgi bija. Viss kas tur bija. Es zinu, ka bija tādas dziļas tilpnes. Mēs bijām augšā, tad kādreiz, kad pataisīja vaļā tās apakšas tilpnes, tad varēja dziļi, dziļi redzēt. Tur bija zirgi un zem tiem zirgiem vēl automašīnas. Aizbraucam mēs mierīgi, mūs neviens nešāva un negremdēja. Vakarā mēs izbraucām, dienu braucām un vakarā bijām Dancigā. Tad pa nakti mūs vēl atstāja uz kuģa. No rīta mūs sāka transportēt uz tām nometnēm. Šneidemīlē (Schneidemuhl) mēs pirmajā nometnē tikām. Toreiz viņas sauca “Pārvietojamās bēgļu nometnes”. Tas ir latviski. Tā viņas sauca Durschgangslager. Mums nelika nekā darīt un ēst deva tikai tā, lai nenomirtu badā. Gulēšana bija uz koka nārām. Kas nu kuram bija līdzi, ar to viņš sedzās. Man liekas, ka kaut kādi maišeļi tur bija apakšā. Blaktis bija ļoti daudz. Cilvēki tur bija visvisādi – poļi, krievi, latvieši, lietuvieši. Kādi bija aizbraukuši, tādi jau bija. Droši vien, ka tur visus reģistrēja. Pases taču paņēma. Tanī Šneidemīlē mēs pavisam maz bijām – kādas divas dienas. Tad mūs aizsūtīja uz Frankfurti pie Oderas. Tā arī bija nometne. Tur jau mūs sareģistrēja riktīgi – bērnus līdz zināmam vecumam. Tur arī mūsu tēvu paņēma projām, viņu mobilizēja. Nezinām kur. Mēs noraudājām un viss. Armija paliek armija. Toreiz visus vīriešus paņēma uzreiz, kā mēs iebraucām tajā Frankfurtē, un tajā paša dienā mobilizēja. Tēvam bija 39 gadi. Mēs nesaņēmām no viņa nevienu ziņu. Toreiz viņi teica, ka sūtīs viņu uz Berentu. Bet vai viņš tur aizkļuva, vai kur citur – mēs no viņa nevienu ziņu nesaņēmām pēc tam. Tikai pēc kara, kad viņš jau bija Anglijā. Pēc tam dzīvojām, cīnījāmies par iztikšanu, par izdzīvošanu. Neko jau nevarējām darīt. Brālis palika ļoti slims ar difteriju, to aizveda uz slimnīcu Vācijā. Izoperēja ausis, viņam sakrita ausīs. Pēc tam mūs pārveda uz citu nometni, uz Parhīmu (Parchim). Nāca fronte virsū. Mamma ar lielām mokām dabūja atļauju aizbraukt viņam pakaļ, bet no Frankfurtes jau viņi bija evakuēti. Tad mēs 3 mēnešus nezinājām, kur viņš ir. Viņam bija tikai 2 gadi. Tad viņu sameklējām Potsdamā kaut kur. Kaut kādi latvieši bija atrakstījuši, kas arī bija slimnīcā, ka tāds bērns bija. Alīda, Maijas mamma bija izsludinājusi meklēšanu avīzē. Ielika avīzē sludinājumu, ka meklē to bērnu. Tad atrakstīja tādi latvieši no tās slimnīcas, ka tāds bērns ir un ka viņi nezina, vai tas ir īstais. Tad mamma aizbrauca beidzot viņam pakaļ un atveda. Tas bija kaut kad martā, viss jau saka jukt un brukt. Viņš bija prom no janvāra līdz martam – 3 mēnešus. Vācijā piedzīvojām īstu badu – pat ļoti. Nometnēs mūs ļoti slikti baroja, ļoti. Vienu mazo vācu rupjmaizes kukulīti uz pieciem cilvēkiem deva divām dienām, tad tādu šķidru zupu – tur jau iekšā nekas prātīgs nebija. Atceros kā šodien, bija žāvēti kolrābji. Viņai bija iesauka dzeloņdrāšu zupa. Viņi bija tādi cieti, sīksti – nemaz apēst nevarēja. Vēl bija virziņkāpostu zupa – kaut kāda tāda zaļa izvārīta. Tā nu mēs tur kaut kā izvilkām to dzīvi. Neko jau nopirkt tur nevarēja. Vācieši bija bezkaunīgi – aizgāji uz pilsētiņu, uz veikalu – ko tur varēja nopirkt – kādu kāli, kādu burkānu. Viss taču bija uz kartiņām. Nāc mājās, bet tur tas sargs. Cits jau neko, bet tas viens otrs vēl paņēma un izkratīja tevi, un atņēma. Pateica, ka tas ir priekš kopējā katla – jums nav tiesības. Kaut arī tas bija nopirkts. Jūs baro šeit un jums nav tiesības nest iekšā neko ēdamu. Atņēma to pašu. Tā kā tur mēs riktīgu badu cietām. No vietējiem zemniekiem kaut ko iemainīt ļoti maz varēja. Kādreiz vēl aizgāja, pameklēja kaut ko, bet viņiem jau pašiem cilvēkiem nekā nebija. Vienreiz mamma un vēl viena no istabiņas aizgāja, tad atnesa pa pus kukulītim maizes, pašu ceptu. Tie puikas jau vairāk šiverējās. Netālu bija dzelzceļš. Vienreiz brālis bija aizgājis un apstājies bija kāds karavīru ešelons, tad tie bija paprasījuši tiem puikām, lai atnes ūdeni. Puikas bija aiznesuši ūdeni un tad bija iedots katram kukulītis maizes. Tad atnesa mums tā kā svētkos. Tur bija pirts, pastāvīgi uz turieni varēja iet. Karsts ūdens bija. Mazgāt varēja. Mums jau tur bija jāiet obligāti – tur bija tā atutošana un viss kas, tā kā nometnē par tīrību nebija ko žēloties. Blaktis vienīgi tikai bija, tās mūs neatstāja visu laiku. Mājā braucot jau bija vasara, tad mazgājām kaut kur upēs vai kur nebūt. Ziepes jau kādreiz pa gabaliņam dabūja, kaut kur nopirka vai kā – es nezinu, bet akurāt netīri nebijām. Mazgājāmies ūdeņos, kur tikām klāt. Nometnēs bijām no oktobra līdz maijam. Visu ziemu. Siltums bija. Bija tādas bleķa krāsniņas iekšā, bija koksogles un kūdras briketes. Auksti nebija. Skolas tur nevienas nebija. Sarīkojumi arī nē. Nu dziedāšana jā – kad uznāca, tad dziedāja visi. Gan krieviski, gan latviski – kas jau nu kura istabā bija vairāk. Gan poļi. Tautības bija daudzas. Kad uznāca tas dziedamais, tad dziedāja. Par kapitulāciju neko tādu īpašu neatceros. Mēs tad bijām tajā Parhīmas lēģerī. Vispirms ienāca amerikāņi. Tie bija trīs dienas, viņi par mums nelikās ne zinis. Pēc tam viņi atdeva mūs krieviem, kā jau tur viņiem tur tās robežas bija. Tad ienāca tie. Mēs to nezinājām, ka mūs atdos krieviem, bet mēs arī nekur nevarējām aizbēgt, jo mums bija drātis riņķī un sargi pie vārtiem. Kamēr vācieši paši tur uzturējās, tikmēr mēs nekur netikām ārā. A pēc tam jau bija par vēlu. Kur tad mēs arī, māte ar trīs bērniem, būtu aizgājuši. Tā kā mēs visi, kas tajā nometnē bijām, braucām atpakaļ. Varbūt, ka arī kāds izspruka laukā, bet vai viņiem laimējās aizbēgt – diez vai, jo bija pārak īss laiks. Tā bija slēgta nometne. Mūs nelaida staigāt ārā, kur tu gribi. Ja tu gāji uz pilsētu vai kur, vajadzēja atļauju. Kas viņu zina – varbūt arī kāds mēģināja bēgt, bet mums jau to neviens neteica, ja arī noķēra. Atpakaļ viņus noteikti neatlaida, tad jau droši vien viņus zināmā vietā ielika. Bet es domāju, ka diez vai bēga, jo kur tad varēja aizbēgt. Kad krievi ienāca, tad viss kas mainījās – kārtība un viss. Vispirms jau mēs tikām pie ēšanas, jo krievi jau attaisīja visas noliktavas tūliņ vaļā un varēja iet un ņemt ko grib. Tad mēs dabūjām vismaz miltus, cukuru un ko nebūt, ko var paēst. Tur bija pilsētiņa netālu. Tur jau gāja laupīdami, ka briesmas. Latvieši jau tā bailīgāk, tie jau tā nebija pasākuši, bet šitie jau tur – vai dieniņ! Izlaupīja visu līdz pēdējam. Kādas trīs vai piecas dienas bija atļauts zaldātiem darīt, ko grib. Bet mūs nometnē neaiztika. Mums bēgļiem ar bija atļauts viss. Visi varēja – vācieši paši arī varēja iet, ņemt un grābt, ko tik var. Tur jau uzreiz bija viss tāds, ka var jebko darīt. Nekādi nepatīkami gadījumi nebija. Vismaz mēs neko nedzirdējām. Vismaz nometnē mūs neaiztika. Mēs dzīvojām, kas kaut kur gāja, tas gāja, ko ņēma, to ņēma – kas pārtiku, kas ko. Visumā mūs neaiztika. Viņi ienāca pie mums kaut kad maija sākumā. 8. maijā mums atbrauca pakaļ ar zirgiem, divjūgu orēs sasēdināja visus iekšā un veda mājās. Tad vēl piesēja mums aizmugurē zirgus veselu lērumu, kas bija jāved, jo viņi veda uz Krieviju visu projām. Ja arī tāda doma bija, ka varētu atteikties braukt, neviens jau neteica. Ko tad tur vairs varēja izteikt! Es atceros, ka mamma vienīgi teica: “Es nezinu, vai mūs neaizvedīs taisnā ceļā uz Krieviju.” Briesmīgi uz austrumiem ejot tas ceļš. Bet mūs atveda tomēr. Līdz Polijai mēs aizbraucam ar tiem pajūgiem un tad no turienes mūs ar vilcienu uz Daugavpili. Izmaksāja kaut cik naudas, varēja braukt, uz kurieni grib. Atklāti sakot, viņi ļoti humāni ar mums apgājās. Bēgļus viņi neaiztika. Vismaz pie mums. Kā tur citās vietās gāja – kas to lai zina. Vienīgi ēst viņi mums nedeva, tas bija jāgādā pašiem. Bet Austrumprūsijā bija kartupeļu kapi – vācieši rudenī bija aprakuši zemē. Mēs ņēmām tos kartupeļus, jo vācieši jau tur nebija. Nezinu, vai viņi bija izsūtīti, izbēguši, vai kā. Mājas visas bija tukšas. Tad vēl krievi dzina arī govis uz Krieviju. Tad, kad gadījās pie ganāmpulka, tad varēja iet slaukt. Bija pat priecīgas tās dzinējas, ka aiziet kādas sievas un izslauc govis. Tā mēs kaut kā atkūlāmies. Sēdējām ratos. Mēs bijām 3 ģimenes no tās pašas nometnes vienā orē sabāztas, uz maiņām kučierējām un braucām. Mūs sasēdināja visus iekšā. Neļāva jau izvēlēties. Tā mēs braucām. Vīriešu mums nebija, sievieši vien. Vācieši jau bija visus tos spēcīgākos pievākuši, varbūt arī krievi pievāca – kas to zina. Bet vīriešu mums nebija. Mums jau vismaz nebija jāiet kājām. Vasara bija silta. Tā mēs atbraucām.
Intervija ierakstīta 16.06.2000., Saukas pagastā
|
 |
|