 |
|
       |
Mans vīrs bija ‘44. gada augustā mobilizēts. Mēs bijām Baldonē. Tur pa vakariem kādreiz brauca krievu lidmašīnas. Tad mēs gājām pagrabā, bet tas faktiski bija kā joks, jo tās lidmašīnas (mēs viņas saucām par kukuruzņikiem) neko nedarīja; tur nekas nenotika. Tur viņas braukāja, bet nu zināt nevarēja. Ja kādu bumbu viņi uzmeta, tad, protams, pa tumsu netrāpīja. Tur nekas nenotika. Bet 14. septembrī bija tāda kā gaisa cīņa. Mans vecākais dēls Ega bija saslimis, tam bija augsta temperatūra, un mums taisni bija atnācis ārsts. Uģis, mans jaunākais dēls, sēdēja manam tēvam klēpī. Tāda skaista diena bija, saule spīdēja, debesis bija ļoti zilas, un bija skaidra debess. Uzreiz brauc krievu lidmašīnas, un tēvs saka: „Paskaties, paskaties! Izpletņa lēcējs jeb kaut kas.” Un uzreiz nokrīt bumba mūsu mājai turpat blakus. Paps atrāvās ar bērnu no loga. Paldies Dievam, ka mēs neiegājām pagrabā, jo tur stikli bija biruši, mēs visi būtu bijuši ievai¬noti. Blakus mājai, kas bija pavisam klāt, viena puse bija sadauzīta, koki bija pavisam melni, visi pa zemi. Tai mājā, kurā mēs dzīvojām, tur pusei bija logi izsisti - viens logs vesels, otrs, atkal pilnīgi beigts un stikli pa zemi. Mēs pamatīgi nobijāmies, un nākošā dienā mēs bēgām. Nākošā diena bija sestdiena, 15. septembris, kad vīri brauca apciemot savas sievas. Autobuss atnāca no Rīgas uz Baldoni, kas bija 40 minūšu brauciens. Atpakaļ viņš vairs pa to ceļu nevarēja braukt. Mamma teica man: „Tagad tu taisies ar tiem bērniem vienkārši prom. Mēs mēģināsim tikt vēlāk.” Es paņēmu bērnus - Aijai bija 6 gadi, Egam bija 3, un Uģim bija pusotra. Ceturtais man bija gaidāms. Es paķēru portfeli, domādama, ka man tur būs pārtikas kartiņas, un viss kas iekšā, bet vēlāk izrādījās, ka čemodānā, ko es paķēru, bija iekšā sveces un zeķu gumijas un tas bija viss. Tādā ātrumā. Mums bija tikai tas, ko mēs paņēmām uz muguras; siltus mēteļus bērniem uzģērbām. Mēs gribējām braukt ar autobusu tūlīt atpakaļ uz Rīgu, bet šoferis saka: „Jums nav biļetes, jūs nevariet braukt.” Kad mana mamma iedeva viņam pusstopu, tad par to pusstopu mūs aizveda uz Rīgu. To ceļu, ko mēs parasti nobraucām 40 minūtēs, šoreiz mēs braucām vairāk par 2 stundām. Mēs braucām gar Salaspili un visu laiku dzirdam, ka šauj. Kad mēs iebraucām Rīgā, mēs tūlīt braucām pie vīra tēva. Vīra tēvs mūs saņēma, viņam bija kaut kas ēdams. Tūlīt arī bija trauksme, kad bija jāiet ar bērniem pagrabā Valmieras ielā. Es gaidīju savus vecākus. Viņi teica, ka paņems zirgu un brauks ar ratiem uz Rīgu. Paņems kaut kādas mantas. Es gaidīju, gaidīju, un nevarēju viņus sagaidīt. Naktī nevarēju gulēt. Nākošā rītā viņi ieradās ap pusčetriem no rīta. Viņi bija braukuši pa meža ceļiem, un satikuši krievu tankus. Krievi laikam domājuši, ka tur nav neviens tāds saistāms cilvēks, likuši viņus mierā. Tā viņi iebrauca Rīgā. Septembra beigās, es pašlaik nevaru pateikt, kad, mēs aizbraucām uz Vāciju. Tad jau gāja transporti ar kuģiem. Bet mēs ar kuģi nebraucām. Divas reizes vilcieni gāja uz rietumiem. Mēs braucām laikam ar to pirmo vilcienu. Tur arī visādāk gāja. Mēs braucām ar vilcienu. Pomerānijā aizbraucām pie viena mācītāja, vārdā Pretners, kas bija bijis Vecumnieku draudzē. Viņš bija Baltijas vācietis. Viņš bija ļoti populārs, lai gan viņš bija tāds īsts tips, kas mīlēja dejot un dzert (abas smejas). Kad viņš no pirmās sievas bija šķīries, tad viņš bija apprecējis savu kalponi, ko visi sauca par čubulīti (smejas). Bet viņam bija laba sirds, un viņš bija ļoti populārs. Viņš no Latvijas bija izbraucis tad, kad nemaz vēl nevajadzēja braukt – 30’os gados. Pirms tam jau viņš bija aizbraucis. Viņš bija dabūjis Pomerānijā tādā Cerkvicā mācītāja vietu. Tēvs ar viņu bija sarakstījies, un Pretners teicis, lai tikai brauc turp, lai mums būtu kur palikt Vācijā. Bet tā palikšana mums bija pavisam švaka, tāpēc ka viņam tā māja bija briesmīga. Es tev teikšu tā. Viņi bija tur jau kādus 20 gadus nodzīvojuši, bet izskatījās tā, ka viņi tikko vakar būtu iebraukuši, jo mantas jau nebija izpakotas. (Smejas) Un kur mans tēvs gulēja? - Zem klavierēm. Un pēc daudziem gadiem, kad mums „Daugavietēm” bija 50 gadu jubileja, mēs sēdējām pie galda ar mācītāju Vēdzeli. Tas bija mūsu filistru saietā. Mēs sākām runāt, un, izrādās, ka viņš un vēl viens mācītājs arī zem tām klavierēm bija gulējuši. Uz grīdas zem tām klavierēm. Tas tā bija. Tad es gāju meklēt, kur palikt, jo vīrs ir armijā, un ir taču jāatrod tādām mātēm un bērniem kaut kur, kur apmesties. Mūs ielika – mani, manu māti un manus 3 bērnus (ceturtais vēl nebija dzimis) - ielika tādā istabā, kur nebija neviena krēsla, kur bija 2 gultas. Tās gultas bija tādas ar lieliem iedobumiem, izgulētas. Tā mēs tur sagulējām. Tā bija vienīgā brīvā vieta. Tur mēs vienu laiciņu palikām. Tad mēs aizbraucām uz tādu Dulcigerbruku. Tur tēvs gāja meklēties uz Berlīni, lai viņam dod kaut kur ko strādāt, lai viņam dod darbu. Viņam apsolīja, ka viņš varēs strādāt kaut kādā mežniecībā. Mūs aizsūtīja uz Pomerāniju, tuvāk uz austrumiem, no kurienes bijām bēguši. Mums iedeva māju dziļi meža vidū, kurā 5 gadus neviens nebija mitinājies. Ēka bija diezgan liela, veclaicīga, bez elektrības un citām labierīcībām. Ūdens pumpis bija virtuvē, gulējām uz salmu maisiem. Tuvākās mājas bija apmēram pusotra kilometru no mums, pārtikas veikals – apmēram 3 kilometru. Uz to es reizi nedēļā aizstūmu bērna ratiņus un iemainīju mūsu pārtikas kuponus. Tur pirmo reizi mēs satikāmies ar krieviem. Mājas iedzīvotāji vai „mēs”, kā to esmu minējusi, bija 3 ģimenes: mani vecāki, mani trīs bērni (6, 3 un 2 gadu vecumā), es pati, kas gaidīja ceturto bērnu, dzīvojām kopā divās istabās ar virtuvi. Bijušais mežsargs Katlāps ar sievu bija īsti lauku cilvēki – zemi un pasmagi. Viņi bēdājās par savu vienīgo dēlu, kas bija iesaukts latviešu leģionā un par kuru viņiem nebija nekādu ziņu. Mums bija kopējas bēdas ar Katlāpu pāri, jo arī mans vīrs bija leģionā. Trešā ģimene bija Pilsātnieki - māte ar meitu. Meita bija strādājusi virsmežniecību kantoros. Viņai vajadzēja būt apmēram pāri 40. Bijām nosvinējuši Ziemassvētkus ar mazu eglīti, dažām svecītēm un dāvanām bērniem, kurus pagatavoja no sērkociņu kārbiņām un papes. Ārā bija dziļa ziema. Egles piesnigušas, un, šinī meža mierā dzīvojot, bija grūti iedomāties, ka mūsu dzimtene un visa Austrumeiropa deg kara ugunīs, un rietumos pilsētas cieš bumbu uzbrukumos. Tomēr avīžu ziņas par to vēstīja, gan ļoti apslēptā veidā. Vācu armijas atkāpšanās bija atzīmēta kā „frontes iztaisnošana”. Un, kā parasti tādos laikos, izplatījās baumas.Tēvs vēl nebija dabūjis nekādu apstiprinājumu amatā. Viņš gaidīja kādu rakstu no mežu pārvaldes, ko arī nekad nesagaidīja. Janvāra vidū sākām domāt par virzīšanos uz rietumiem. Tam vajadzēja atļaujas. Gāju pie vietējā pagasta vecākā tādu dabūt, bet viņš teica, ka es ar bērniem gan tādu varētu saņemt, bet ne mans tēvs, jo viņš skaitoties „valsts dienestā”. Man vienai ar 3 maziem bērniem, kad ceturtais bija gaidāms pēc nepilniem 3 mēnešiem, izceļot bija neiespējami. Un tad pēkšņi meža klusums kļuva tāds kā nemiera pilns – dzirdējām lidmašīnu rūkoņu, redzējām bēgļus braucam. Atkal ar tēvu gājām meklēt atļauju izceļot, nu jau bija janvāra beigas, bet atkal saņēmām tās pašas nepamatotās atbildes. Tā pienāca 30. janvāris. Tēvs iepriekšējā dienā beidzot bija dabūjis atļauju mums visiem izceļot. Viņš aizgāja uz staciju uzzināt vilciena atiešanas laiku. Lielā nepacietībā gaidījām viņu mājās. Zinājām, ka ilgāk vairs nevaram kavēties. Pēcpusdienā atnāca tēvs. Mums visiem nolaidās rokas viņu ieraugot, jo viņš bija stacijā uzzinājis, ka vilcieni uz rietumiem vairs neiet... Vai jūs kādreiz savās jaunajās dzīvēs esat pārdzīvojušas tādu dziļa izmisuma brīdi, kad liekas viss jūsos, jūsu jūtas, domas it kā sastingst? Tāda bija mūsu sajūta. Zinājām, ka tas, no kā bēgām, pamezdami mūsu dzimteni, mājas, mūsu iedzīvi, visu, visu, tomēr mūs sagūstīs! Un cik savādi, neviens neraudāja, neviens nekliedza, atceros tikai to, ka man sāka ceļgali trīcēt. Nolikām bērnus gulēt un paši devāmies pie miera, bet miegs no mums bēga. Raudzījāmies pa mazo logu baltajā, piesnigušajā mežā. Un tad - pulkstenis bija 3.00 vai 4.00 no rīta - mēs viņus dzirdējām - dzirdējām krievu tankus braucam! Viņi brauca uz Kustrinu, vienu no lielajām kaujas vietām. Izejot pagalmā, mēs tos varējām redzēt caur koku stumbriem virzāmies uz rietumiem. Mūs liktenis bija pasargājis, jo uzsnigušais sniegs bija apklājis visas tekas un abus meža ceļus, kas veda no šosejas uz mūsu mājām. Dienā lidmašīnas sāka lidot pār mūsu mājas jumtu. Mēs nekurinājām uguni, dzīvojām klusu, lai mūs neviens neatklātu. Naktīs abi ar tēvu pa sasalušu purvu klupdami un krizdami, gājām pēc piena uz dzirnavām, kur krievi pirmajās naktīs bija zvēriski rīkojušies ar visu un visiem, un mājas iedzīvotāji bija aizbēguši, atstādami lopus un iedzīvi. Vācu bēgļi no austrumiem, savukārt padzīti, tur tagad mitinājās. Cēlāmies un gūlāmies ar gaismu, jo petroleja, kas mums bija, bija jātaupa svarīgiem gadījumiem – kā bērna piedzimšanai. Tā mēs nodzīvojām 2 nedēļas, ieputināti sniegā un krievu neatklāti. Un tad mēs viņus redzējām! Bija gaiša ziemas diena, kad pēkšņi pagalmā karietē, ermoņikas spēlēdami, dziedādami un skaļi klaigādami, iebrauca 2 krievi. Māte pieskrēja pie virtuves durvīm, attaisīja bultu, lai durvis neatlauztu. Durvis atrāvis, krievs, ar revolveri rokā mērķēdams uz manu māti. „Liec ieroci nost,” māmiņa viņam mierīgi krievu valodā pateica. „Kas tu esi – krieviete?” Krievs gandrīz valodu bija zaudējis aiz brīnumiem. „Nē, esmu latviete,” bija viņas atbilde. Nu sākās jautājumi, kā mēs te gadījušies, kur mans vīrs, u.t.t. Vīrs palicis dzimtenē, pašas ar varu mūs vācieši atveduši. Gribam braukt mājās un gaidam, kad vilciens atkal ies. Šīs pasakas vienu karavīru tomēr neapmierināja. „Kur tava šautene? Dod to tūlīt šurp, tu veci,” viņš tēvam plijās virsū. „Še vistas, uzcep tās mums,” otrs atkal pavēlēja mātei. „Ja neatdosi šauteni, mēs tevi liksim pie sienas,” tas pats krievs atkal uzstājās. Tēvs teica, ka viņam tādas nav. „Tu melo, vecais! Piecās minūtēs šautenei jābūt manās rokās, citādi būsi beigts!” Māte mēģināja tēvam palīdzēt, apgalvojot, ka nekāda šaujamā mums nav. Bijām izmisuši. Māte beidzot sāka lūgt otru krievu, kas likās labsirdīgāks, lai nomierina nikno. „Tu, vecais. Nodzen man bārdu!” pēkšņi niknais ieroču prasītājs pavēlēja. Tad iesēdās krēslā, tēvs saputoja ziepes trauciņā, un pirmo reizi mūžā tēloja frizieri. Viņš mēģinaja darīt, cik labi varēdams, un kā vēlāk atzinās, apvaldīt kārdinājumu ielaist bārdas nazi mazliet dziļāk... (mēģina apvaldīt smieklus) Laikam arī niknais krievs pēkšņi atjēdzās, kādā bīstamā situācijā atradās, jo visu laiku, kamēr viņam skuva bārdu, stipri svīda. Un tomēr, vai nu tā bija gludi noskūtā bārda, vai kas cits, bet niknais krievs vairs šauteni neprasīja. Otrs krievs mēģināja sarunāties ar mani, kas bija ļoti grūti, jo valodu gandrīz nemaz neprotu. Mani trīcošie ceļgali bija pavisam vāji. Tomēr izslējos visā savā godībā, lai redz, ka man gaidāms bērns. Man jau toreiz bija tikai nepilni 30 gadi! Krievs man stāstīja, cik Krievijā viss skaists, cik tur visi bagāti, ka Staļins rūpējas par saviem karavīriem, kā viņš pavēlēja saviem lidotājiem atvest no Krievijas visādus gardumus, un tos nomest frontes līnijā. „Un tu redzi šo medu,” viņš man teica, „to man Staļins atsūtīja. Lai nu tas tiek tev un bērniem,” un iedeva man 3 medus burciņas. Tad pēkšņi abi krievi, apprasījušies vēl, vai mana māte nezin, kur dzīvo jaunas krievu meitenes (ko viņa, protams, nezināja), izskrēja pa durvīm, nesagaidījuši vistas cepeti, iesēdās karietē un kliegdami un skaļi dziedādami aizbrauca. Mēs atviegloti uzelpojām. Bijām tikuši sveikā cauri tikai ar izbailēm. Paņēmu medus podiņus rokās, uz tiem bija uzrakstīts „Echter deutscher Bienenhonig” (smejas) (īsts vācu bišu medus - no vācu val.) Tā bija pirmā sastapšanās ar krieviem. Pēc tam tas turpinājās katru dienu. Viņi nāca iekšā, apsēdās virtuvē uz krēsliem un tīrīja savus ieročus. Dažs runāja, dažs nemaz nerunāja. Apskatīja visas mantas, kas mums ir, vai kaut ko nevarētu paņemt. Aijai bija tāds maziņš koferītis apmēram tāds kā bērniem, un tur bija viens pulkstenis, kuram nebija vairs rādītāja un kurš negāja. Viens krievs uz mums briesmīgi uzbrēca, ka Staļins esot teicis, ka visiem cilvēkiem pulksteņi ir jāatdod krieviem. Mamma teica, ka viņš neiet. „Tas nekas.” Tā viņš to pulksteni paņēma, tas bija tāds kabatas pulkstenis. Viens bija tāds, par kuru mamma domāja, ka tas droši vien bijis kāds noziedznieks. Viņš katru rītu ieradās un katru rītu izmeklējās, un vienmēr arī izskatīja to mazo čemodāniņu, kur Aijai bija iekšā kādas zīmuļkrāsas. Aija teica: „Viņš tur meklē vācu pulksteņus.” (Smejas) Tas tā gāja visu laiku. Vienās bailēs. Vēlāk sāka nākt vācu bēgļi. Tur bija lieli šķūņi, protams, tukši. Bija slapjdraņķis. Nāca sievietes, dažas ar vairākiem bērniem, ar bērnu ratiņiem. Viena bija vienā pusē ratiņiem, otra – otrā. Salīkušas, izbadējušās tur gāja pa nakti. Šķūņi bija pilni ar vāciešiem. Tad ieradās krievi, un tās sievietes izvaroja. Tad tur bija diez¬gan... Mani izglāba mana mamma, jo viņa ļoti dūšīgi uzstājās. Viņa bija kādreiz dzīvojusi dziļā Krievijā un zināja, kā ar viņiem runāt. Lai viņai cik bail bija, viņa vienmēr briesmīgi uzbrēca. Tas viņiem kaut kā bija vajadzīgs. Viņi man klāt neķērās. Es jau biju stāvoklī, bet tas jau viņiem arī neko daudz nenozīmēja. Tā mēs tur nodzīvojām. Visu laiku tur bija tāda nekārtība. Nāk viens krievs - to saka, otrs saka to, un visi sevi sauca par komandantiem. Es esmu komandants te un tu esi komandants tur, apmēram tā. Kādreiz bija taisni komiski. Tad tanī mājā ievilkās tanku vienība, un mēs bijām 2 istabās pilnīgi iespiesti. Tie tur vārīja un cepa. Pavārs viņiem bija uzbekistānis, ļoti labsirdīgs. Viņi vārīja zupas, un uzbekistānis mums vienmēr nesa ēst, jo mums nebija gandrīz nekas ko ēst, tikai kartupeļi. Pa starpām man bija piedzimis bērns. Tad, kad tie šķūņi bija tik pilni, tad 2 nedēļas pirms 12. marta (man puika, Imants, dzima 12. martā) atnāca viena bēgļu grupa no Prūsijas. Starp tiem bēgļiem bija viena vecmāte. Viņa tūlīt redzēja, kas par lietu. Tā nu gan bija tiešām kā Dieva sūtīta. Mana mamma jau bija sarunājusi man vietu vienā slimnīcā, bet tur bija pilnīgi neiespējami braukt, es nekad nebūtu atpakaļ tikusi. Vecmāte tūlīt paskatījās, bet viņai nebija itin nekas – visa viņas soma ar medikamentiem bija aizgājusi bojā, to krievi bija paņēmuši un kaut kur izbēruši. Viņai bija tikai viņas tukšās rokas, vairāk nekas. Dakteris bija teicis, ka bērns piedzims 12. martā. Divpadsmitā marta rītā man sākās sāpes, bet tā kā pagalms bija pilns ar krieviem un viņi taisīja visādas šaušanas un tračus, tad man tās sāpes atkal pārgāja. Vecmāte atnāca un teica: „Nu, pagaidiet, kamēr būs vakars, kad būs kluss.” Viņa teica, „tas ir tāpat kā vistai. Kad viņa uzsēžas uz olām, tad tā silti, silti sasedzās. (Smejas). Tas bērns vakarā piedzims.” Vakarā viņa atnāca pie mums gulēt, jo viņa bija visu laiku šķūnī gulējusi. Es nezinu, kā mēs tur sagulējām, bet viņa dabūja vienu no tām gultām man blakus. Man tā gulta bija – salmi un palags virsū. Tad, es nezinu, cikos (mēs jau nezinājām arī laiku, jo tas bija sagrozīts) man sākās sāpes. Es tūlīt meklēju tos, kur pieturēties, tos striķus. Ja tev trīs bērni jau ir bijuši, tad tu domā, ka tu jau zini. Striķus kaut kā dabūja, un tad es tur izcīnīju to puiku. Paldies Dievam, viņam nebija nekāda vaina, viss iznāca tā, kā vajag. Nākošā rītā atnāca krievi un teica: „Visiem izvākties! Visiem tūlīt izvākties – visiem vāciešiem, visiem laukā!” Protams, arī tai vecmātei. Mana mamma teica: „Lai nu kā, bet mana meita nevar.” „Kāpēc viņa nevar?” „Tāpēc, ka viņai vakarā bijis bērns.” Un tas krievs teica: „Nu tāpēc jau nav jāguļ gultā!” Bet iet pa tādu sniegu un ūdeni, un visu, tas bija pilnīgi neiespējami. Ne tas bērns nebūtu izturējis, ne es. Nu un tad galu galā visi aizgāja, un mēs palikām. Visas tās vācietes, kas bija tanīs šķūņos, visas izdzina, lai kājam dodas uz rietumiem, protams, krievu uzraudzībā. Mēs palikām diezgan bīstamā situācijā, jo tur varēja iebraukt katrs un ar mums izdarīties, un neviens nekā nezinātu. Drīz arī pārliecinājāmies, kādā situācijā atradāmies. Tai pašā 13. martā, istabā, kur es gulēju, ienāca milzīgs krievu „komandants”, kā viņš sevi sauca, Staļina izskatā, lielām ūsām un sarkanu kazaku cepuri galvā. Viņš nostājās manas gultas kājgalī un jautāja manai mātei, kas es esot. Māte teica, ka es esot viņas meita. Kāpēc es esot gultā? Nu bērns iepriekšējā vakarā piedzimis. Tāpēc taču neesot jāguļ gultā! Es jau nemaz neesot viņas meita, jo es nerunājot krieviski. Māte slēpjot vācieti (mani). Biju no bailēm gandrīz bez samaņas. Māmiņa dūšīgi strīdējās viņam pretī, lai gan redzēju, ka viņai bija bailes, ka mani būs grūti izglābt. Krievs visu laiku apgalvoja, ka es esot vāciete. Kāpēc es nerunājot krieviski? Tad māmiņa galu galā zaudēja pacietību un viņam nikni uzkliedza: „Kāpēc tu nerunā vāciski? Kāpēc tu nerunā latviski?” Krievs, kā par brīnumu, aprāvās, pēc īsas vilcināšanās apgriezās un, ārā iedams, teicis: „Ak, kas man galu galā par daļu, vai viņa vāciete vai ne!” Es biju glābta! Pēc dažām dienām mājās nometās tanku vienība. Man vajadzēja palikt gultā, lai varētu teikt, ka esmu slima, lai gan man nebija nekādas kaites. Ienāca feldšeriene, maza un neglīta, bet labsirdīga uzbekistāniete. Viņa ienāca pie mums un prasīja, kas man par vainu. Māmiņa teica, ka nezinot, kas man pēc bērna piedzimšanas esot par kaiti. Nu nekas, viņa izmeklēšot! Un tāpat, rokas nemazgājusi, viņa izdarīja man iekšējo izmeklēšanu. Felšerience teica, ka viņa nevarot īsti pateikt, bet kaut kas neesot kārtībā. Lai guļot vien gultā! Kad es vēlāk atstāstīju šo gadījumu bēgļu DP nometnē Dr. Gailīša kundzei, viņa sašutumā noteica: „Vai Dieviņ! Jūs varējām viegli nomirt pēc tādas „izmeklēšanas” no asins saindēšanas.” Bijām kā krātiņā savā istabā. Tā, man liekas, nodzīvojām kādu nedēļu. Tad krievi teica, ka civiliedzīvotāji nedrīkst vienā mājā dzīvot ar kareivjiem. Ko mēs esot nolēmuši darīt? Mēs, protams, izstāstām, ka mēs gribam braukt atpakaļ uz Latviju ar vilcienu. Viņi saka: „Nē. Tagad vēl nevar, vilcieni neiet. Bet, kad vilcieni ies, tad mēs jūs aizvedīsim.” Pagaidām viņi aizvedīšot mūs uz kādu ciemu, kur esot diezgan vietas kur apmesties. Nākošā dienā mūs iesēdināja armijas smagajā mašīnā un atkal veda tuvāk austrumiem uz vietu, ko sauc Šēnava (Schonau). Tas bija mazajam puisītim pirmais ceļojums vaļējā mašīnā. Braucot redzējām, kāds posts visapkārt. Ceļmalās gulēja salūzuši rati, izmētātas mantas un līķi ar baltiem palagiem apsegti. Šēnavā mūs pieveda pie tukšas mājas, izlaida no mašīnas. Bijām savā vaļā. Uz mājas ieejas durvīm krievu valodā bija uzrakstīts „bīstams tīfs”... Ūdens nekur nebija atrodams. Bija gan dīķis netālu no mājas. Tēvs atrada tačku, ūdens mucu un aizbrauca pēc ūdens. Mājas iekšiene bija, kā jau pēc krievu ienākšanas, lielā nekārtībā. Mēbeles šai mājā bija ļoti glītas, neparasti glītas zemnieku mājām, bet tagad atvilktnes bija izvilktas, saturs (fotogrāfijas, papīri) izmests uz grīdas. Bija dūšīgi jāstrādā, lai visu iztīrītu. Kamēr iekārtojāmies, kāds klusi pie durvīm pieklauvēja. Kad lūdzām, lai nāk iekšā, ienāca pusmūža sieviete un kautrīgi nostājās pie durvīm. Kad māmiņa prasīja, ko viņa vēlas, sieviete kā nokaunējusies teica, ka šīs esot viņas mājas. Vai mums jāvācas ārā – māmiņa prasīja. Nē, nē, viņa tikai lūdzot, vai viņa un viņas svaine ar bērniem nedrīkstot apmesties bēniņos. Tā mēs dzīvojām viņas dzīvoklī, bet pati īpašniece mitinājās bēniņos. Saimniece bija jauks un godīgs cilvēks. Viņas vīrs un brālis abi bija vācu armijā. Mēs labi sadraudzējāmies. Māmiņa arī saimnieci un viņas svaini bieži glāba. Kad parādījās krievu karavīri, abas vācietes pazuda bēniņos, un, kā pašas teica: „Frau Kuks wird mit den Russen schon fertigwerden.” (Kuka kundze jau ar krieviem tiks galā - no vācu val.) Dīveļa (Duevel) kundze (kā sauca saimnieci) cepa arī maizi. Man viņa cepa „pumperniķeļus” – rudzu maize no pusizdiedzētiem graudiem, kas man ļoti garšoja. Pāri pretī bija dārzniecība, kur varēja dabūt salātus un vēl šo un to. Tagad tu iedomājies, ka naudai nav nekādas vērtības, bet tā sieviete dārzniecībā vienmēr prasīja no mums naudu par salātiem. Vispār tāds vācu skopums. Tad, kad bija āboli, tad viens krievs stāvēja pie dārza un uzmanīja, lai neietu ābolus zagt. Paši viņi nemaz tos ābolus negribēja - iekoda un aizmeta. Viņiem nebija nekāda interese par augļiem, viņi tikai gribēja kaut ko treknu. No rītiem nāca krievi un bļāva pa visu ciemu: „Uz darbu, uz darbu!” lai tās sievietes parādās, nāk ārā. Bet sievietes visas pa ateju mājiņām slēpās (smejas). Kad krievi bija aizgājuši, tad viņas atkal līda laukā. Mūsu Dīveli visi uzgāja mājas augšā, tā kā neviens viņas nedabūja. Tā mēs kādu laiciņu dzīvojām kaut cik normāli.
Intervija ierakstīta 10.10.1991., Vašingtonā, ASV
|
 |
|