 |
|
       |
Mani pārāk neskāra politiskās maiņas. Vecākus noteikti skāra. Manai mammai meitas uzvārds ir Šēnbergs. Es pat atceros kādu reizi, kur viņu izsauca pētīt, vai viņa nav žīdu izcelsmes tā vārda dēļ. Tad es paša kara beigas atceros, kad tēvs negulēja mājās. Mēs noteikti to zinājām, ka mēs esam visi to izsūtīto sarakstā. Man tā likās tāda kaut kāda jocīga lieta. Papuks toreiz vakarā atvadījās un pēc tam kaut kur pazuda. Bet tā daudz es par to neprasīju nevienam un man droši vien nestāstīja arī neko daudz. Es drusku sāku atcerēties, ka lielie runāja par braukšanu uz Vāciju. Kad runāja, tad es dzirdēju par Vāciju. Es atceros, ka es vakaros gultā gulēju un pie sevis domāju – tas gan būtu tik ļoti interesanti – šitāda Vācija. Man pilnīgi nesagāja kopā, ka būs jāatstāj govis, mājas un viss kas. Un tad tas laiks pienāca. Līdzi paņēma tautas tērpus. Manai mammai bija noausti pareizi tautas tērpi. Un mamma bija divos tautas tērpos iešuvusi iekšā pakas. Bija vēl tāda piena kanniņa, kurā laikam tad bija ielikts kaut kāds ēdiens iekšā. Tā mums bija ilgi un dikti līdz. Tāpat fotogrāfijas dažas. Vēl tāda bērna skolas soma, bet no koka – tāda lādīte, apaļēja, tā kā no tāss taisīta. Tur bija zāles iekšā. Man liekas, vēl kaut kāds kalendārs vai baznīcas kalendārs arī bija līdzi. Mājās palika vecmāmuļa. Viņa negribēja braukt līdzi. Un arī, man liekas, mums bija puiši un meitas – kalpotāji – tie jau palika. Man liekās, vecāki jau nu noteikti domāja, ka atpakaļ brauks. Es atceros, atbrauca smagā mašīna, un visi aizbraucām. Vispirms uz Liepāju mūs aizveda. Tad pārgulēja tādā skolā, tādā lielā telpā. Bet arī – man nelikās ļoti briesmīgi vēl nekas, tas likās kā tāds piedzīvojums. Tur bija vairākas ģimenes kopā. Un tad, mūsu tēvs bija dabūjis kaut kādu vietu uz vācu kuģa, kas veda poļu tādas jaunas sievietes. Es tagad saprotu, ka viņas veda darbā uz Vāciju kaut kur. Nekas tāds briesmīgs nebija, bet es zinu, ka mēs starp viņām bijām lejā uz tā klāja. Un tad es uzķēru šitās lietas, kad runāja par to, ka uz šitā kuģa būs bīstami, ka tur zemūdenes var gadīties un var apšaudīt. Tajā naktī, kad mēs gulējām, Liepājā bija bombardēšana. Tāda bailīga sajūta tāda. Bet no rīta, kad mūs veda uz to ostu, tad es redzēju, ka zirga ķermenis gulēja uz ielas. Tad man jau sāka likties, ka kaut kas tomēr nebūs tik skaisti, kā es biju iedomājusies. Tad es tikai zinu, ka tēvs nedrīkstēja braukt ārā tai laikā. Tas bija 44. gada oktobrī. Tur vīriešiem bija jāpaliek. Mamma ar mums 4 bērniem – mēs visi uzkāpām uz kuģa. Tad man jau pavisam skumji palika, kad es redzēju, ka viņš tur paliek. Un tad es atceros, ka mēs visi dziedājām „Dievs svētī Latviju!” Un tad man kaut kā pieleca, ka nemaz nebūs labi. Bet kaut kā man bija ļoti tāda droša sajūta. Man mamma nekad nebija tāda – mūs nekad tā briesmīgi neapkampa, un tā bužināties mums galīgi ģimenē nebija paredzēts. Bet kaut kā man bija ļoti liela drošība... Kad es mammai biju piespiedusies, man likās, ka nekas nevar notikt galu galā. Mēs, man liekas, Pilavas ostā aizbraucām. Tad arī kaut kā man bija tiešām tāda drošības sajūta. Lai gan izklausās, ka tas ir bijis diezgan traģiski, jo tūlīt tai pirmajā nometnē Pilavā mūs nostādīja rindā un manu brāli, kuram bija 16 gadi, paņēma tranšeju rakšanā kaut kur projām. Tā kā visus tos vīriešus atdalīja. Un tas laikam varēja būt diezgan traģiski. Tad mēs bijām Gotenhāfenā, es atceros, tādā milzīgā hallē visi gulēja. Tur bija cilvēks pie cilvēka. Kad es par to lasu, man tas liekās tik ļoti briesmīgi. Bet kad es to pati biju izjutusi... Man liekas, ka cilvēks var ļoti daudz ko izturēt. Bumbošanu izjutām, kad mēs Leipcigā bijām. Leipcigā tas bija vēl pirms Ziemassvētkiem. Tad mūs visus tos bēgļus ierādīja kādā skolā dzīvot. Tur bija, man liekās, 3-4 reizes dienā mums bija jāskrien tai pagrabā lejā. Es personīgi neatceros, ka es būtu raudājusi vai kaut ko tādu. Katrreiz, kad ieskanējās sirēnas, man rokas, plaukstas sāka šausmīgi niezēt. Man kāds stāstīja – tas no nerviem esot. Pilnīgi, kā tās sirēnas ieskanējās... tā kā laikam kaut kur zemapziņā bailes ir bijušas. Un tur bija tai istabā, kur mēs dzīvojām, viena mazāka meitenīte saslima ar difteriju. Un es varu iedomāties tagad, kā vecāki jutās. Tā bija smaga slimība. Visa tā skola bija pilna ar bēgļiem. Mūsu istabā bija tikai latvieši. Tur man daudz palīdzēja mana vecākā māsa, kas bija briesmīgi noskaņota uz visādiem... viņai bija muzeji jāredz, viņai tas bija jāredz. Un viņa katru brīvo brītiņu mani pie rokas paķēra, un mēs pa Leipcigu staigājām. Dažreiz bija jāuzmanās, kad bija jāskrien tajās patvertnēs, bet visādus tādus pieminekļus es atceros. Kara vidū jūs tur bijāt tūristi. Jā. Tur vajadzēja atļaujas. Tai skolai bija tāda sēta apkārt, un es zinu, ka sargs sēdēja un kuru katru laikam nelaida. Par ēšanu es nemaz neatceros. Bet tad bija tā, kad man apnikās istabā sēdēt, es saģērbos un izgāju laukā, vienkārši stāvēju pie tiem vārtiem. Un tas bija tāds skaists brīdis, kad es vienreiz stāvu un tad es redzu, ka nāk tāds cilvēks tādā lielā mētelī. Un tas bija mans brālis. Viņš bija no sanatorijas un tad viņš mums pievienojās. Tad mēs aizbraucām no Leipcigas. Viena mūsu radinieku ģimene bija kaut kādā veidā no vācu laikiem sapazinusies ar vienu vācu karavīru Latvijā, un viņš bija uzdevis savas sievas adresi tādā mazā sādžiņā. Un mēs tai kundzei piezvanījām un viņa uzņēma tur mūs kādas 4 ģimenes. Viņa pilnīgi pati iegāja vienā istabiņā. Kad ieradās tie pirmie cilvēki, kuri teica, ka viņi pazīst viņas vīru, tad viņa ir teikusi: „Main Mann ist verrückt,” ka viņš ir traks palicis, ka viņš šitā kaut ko... Mēs līdz kara beigām nodzīvojām tai sādžiņā Henghenā. Tēvs arī kaut kā ar mammu ar vēstulēm bija sarunājis, un viņš atbrauca tieši uz to sādžu, kur mēs dzīvojām. Un tad tēvs vēl lielajām māsām dabūja jau darbu fabrikā. Tad mēs bijām uz savu roku. Bet atkal es tādu lielu trūkumu neatceros. Tad, kad māsas sāka strādāt, tad noteikti mēs paši iztikām. Tad netālu no tās sādžas bija tā vieta Henciga, kur amerikāņi ar krieviem satikās. Tad mēs no rīta visi salikām mantiņas iekšā tādos stumjamos ratiņos un vienkārši gājām uz amerikāņu pusi. Tas bija tieši 7. maijā 45. gadā. Mēs mēģinājām iet pa tādiem meža ceļiem un kaut kur tikt pāri. Un tad apkārt šāva. Bet atkal, es neatceros, ka man būtu bijušas briesmīgas bailes vai būtu žēlojusies par kaut ko, vai kas. Man bija tāda drošības sajūta. Mēs bijām atkal tādas 5 ģimenes kopā, un tikai darīja to, kas tev jādara. Un tikai, no kā man bija bail – no krieviem, jo visur dzirdēja, ka runā, ka krievi tepat būs. Bet arī neko konkrētu. Es zināju, ka tas ir kaut kas briesmīgs. Bet tad mēs visi kaut kā nomierinājāmies. Mēs jau laikam bijām ļoti tuvu piebraukuši, kur amerikāņi bija apstājušies. Un mēs visi bijām apmetušies autobāņa malā un mēs redzam tieši tādu viaduktu, kur stāv 2 amerikāņu karavīri ar šautenēm. Tagad mēs gudrojam, ka mums noteikti vajadzētu tikt viņu tai pusē, tai drošībā. Un tad vienu izvēlēja, kas druciņ prata pateikt kaut ko angliski. Manai mammai bija nazītis, tāds duncītis. Es atceros, ka viņa apsēdās zemē un viņa aiz sevis iedūra zemē to duncīti, lai viņu caurlaide neapturētu tāpēc, ka viņai ir duncītis. Viņa atstāja to duncīti tai vietā. Tad viņi sarunājās tur kaut ko, un viņi izlaida mūs cauri. To nakti mēs pavadījām tādā vācu mājā (viņi mūs ielaida iekšā), kur mēs nogulējām uz grīdas. Un tad es tikai atceros, ka dega Henciga, tā kā laikam tur arī apkārt tieši bija kara beigas. Lielie runāja, ka karš ir beidzies. 8. maijs tas bija. Es nezinu, vai tas bija labi vai slikti. Bet tad sākās daudz tādi gaišāki laiki.
Intervija ierakstīta 19.08.1999.,Katskiļos, ASV
|
 |
|