Olga Rozenberga:

Savas pilsētas nomales ventspilnieki sauc par ciemiem. Tā pilsētas pusē ir: Gāliņciems, Zāžu ciems, Kauškuļciems, bet Pārventā: Čikstiņciems un Zaķu ciems. Tikai Pārventā pa kreisi no stacijas Ventas piekrasti sauc par Krievlaukiem. Nezinu, no kā cēlušies ciemu nosaukumi, bet vārds Krievlauki cēlies no tā, ka vēl tajos laikos, kad karadienestā iesauktajiem zaldātiem bija tur jānodien veseli 25 gadi, dažiem no viņiem pēc ilgā dienesta beigām cara valdība šajā vietā bija piešķīrusi gabaliņu zemes. Uz sava neliela zemes gabaliņa tad nu bijušie zaldāti katrs pēc savām spējām uzbūvēja mājiņu vai tikai būdu, tāpēc šo vietu daži saukā arī par „Krievbūdniekiem”. Tā kā zaldātos iesauktajiem latviešiem tie 25 gadi bija jānodien Krievijā, parasti kaut kur ļoti tālu no savas dzimtās vietas, tad tautā par viņiem vienmēr tika teikts „noņemts krievos”. No tā tad arī „Krievlauki” ieguva savu nosaukumu.

Gāja gadi. Vecie zaldāti nomira. Zemi un būdas mantoja viņu pēcteči, vai arī tika pārdots citiem. Radās klāt arī jaunas mājas, līdz ar to iedzīvotāju sastāvs šeit izmainījās, bet vietas nosaukums – „Krievlauki” palika.

No bērnības atceros: katrs uz savas zemītes te saimnieks kā prazdams. Plaši izvērsties nevar. Tomēr vairums no viņiem tur gotiņu, sivēnu, kādu mājputnu, bet turīgākie arī zirgu. Iet vai brauc peļņā un tā iztiek.

Ļoti dzīva kustība šai laikā ir Ventspils ostā. Tās rajonā uzcelts elevators, liela saldētava. Ostā ienāk daudz kuģu. Citi atved, citi aizved un dažādām pasaules malām labību, linsēklas, sviestu un vēl daudz citu dažādu preču. Te atrod darbu un peļņu daudzi strādnieki, ne mazums arī mūsu krievlaucnieku.

Šie Krievlauki ir mana dzimtene un tur paiet mani pirmie bērnības gadi. Atceros sevi no nepilnu 4 gadu vecuma. Mājiņa, kurā 1906. g. esmu piedzimusi, atrodas uz paša Ventas krasta, tuvu pie dzelzs tilta. Tā nepieder mums, bet kokrūpniekam, pie kura tēvs strādāja.

Savu tēvu atceros ļoti miglaini. Atceros viņu tikai kā jau slimu, vārgu cilvēku, kurš vairs nespēj strādāt. Kad viņš nomirst, man ir 4, vecākajam brālim 6,5 un mazākajam 3 gadi. Mums klājās ļoti grūti. Jāatbrīvo arī līdzšinējais dzīvoklis, bet mums nav kur iet. Uz ielas kungs mūs tomēr neizmet. Aptuveni metrus 20 no mūsu tagadējā mitekļa atrodas vecs, tukšs govju stallis. Tur nu kungs mums atļauj dzīvot. Iedod pat nedaudz kokmateriālu stallīša remontam. Daži labi izpalīdzīgi kaimiņi saved stallīti kaut cik dzīvošanas kārtībā: salabo jumtu un griestus, ieliek grīdu. Ēkas vienā galā un vienā sienā izcērt un iestiklo pa mazam lodziņam. Iemūrē maizes cepamo krāsni un plītiņu. Sienas, kuru šķirbas starp baļķiem aizbāztas ar sūnām, paliek tādas pat. Māte tās skrāpē, berž un mazgā, jo kā jau bijušajā stallī tās ir netīras, mēsliem apkaltušas, tomēr pavisam tīras dabūt nevar. Tad viņa sienas un griestus noziež ar ūdenī atšķaidītiem zilajiem māliem, un kad tie izžūst, viss izskatās gaišāks un tīrāks. Dzīvot te nu var. Ēkas otrajā galā vēl piebūvē nelielu skabūzīti. Tā ir mājvieta mūsu gotiņai Piečai. Un tā nu visiem, kaut maza, tomēr ir pajumte, kur dzīvot. Māte ir bezgala pateicīga visiem tiem labajiem cilvēkiem, kuri tik grūtā brīdī viņai palīdzēja.

Nav jau viegli cariskajā Krievijā vienai sievietei nopelnīt sev un trijiem maziem bērniem iztiku. Katram nepieciešam arī kāds, kaut visvienkāršākais apģērba gabals un apavi. Vasarā gan, no agra pavasara līdz vēlam rudenim, visi skraidām tikai basām kājām, bet ziemas salā tomēr kaut ko kājās vilkt vajag.

Sieviešu darbs tiek zemu atalgots. Māte strādā no agra rīta līdz vēlam vakaram. Vasarā iet peļņā pie tuvākajiem saimniekiem. Ravē viņu sakņu dārzus, grābJ sienu, rok kartupeļus, mazgā veļu u.c., bet ziemā priekš viņiem vērp, ada un auž. Par visiem šiem darbiem nekad nemaksā naudā, bet ar produktiem. Pa kulītei miltu vai putraimu, kādu pūru kartupeļu. Pa retam kāds iedod gabaliņu gaļas. Ko un cik par katru darbu dod, nosaka katra darba devēja. Sevišķi devīgas viņas nav (bet tur neko nevar darīt). Naudu maizei un pārējam jāiegūst no mūsu gotiņas Piečas, pārdodot viņas pienu. Bet piena nav daudz, jo ganības ir liesas un kaut ko piedevām gotiņa saņem pavisam maz. Par ieņemto piena naudu vēl jānopērk arī siens ziemai pašai piena devējai. Pienu pašu vajadzībām māte var paturēt tikai pa kādam stopiņam, ar ko aizdarīt zupu vai putru, ko piestrēbt pie maizes. Vairāk neiznāk.

Trūcīgi, nabadzīgi tomēr ir arī savi bērnu prieki. Apkārtnē ir daudz interesanta. Krievlaukos patreiz pulsē strauja dzīve. Pāri Ventai tiek būvēts dzelzs tilts un tur strādā daudz cilvēku. Darba vadītāji – inženieri atbraukuši no Krievijas. Priekš viņiem uzcelta glīta pagaidu dzīvojamā māja.

Galveno inženieri sauc par Ūsovu. Viņam līdzi atbraukusi arī ģimene – sieva un bērni. Mazāko meiteni, kura ir aptuveni manā vecumā, 4 -5 gadi, sauc par Ņīnu. Viņa man ļoti patīk. Daudzreiz noskatos, ka šī grezni ģērbtā meitenīte skrien pretī savam tēvam un tas tad katru reizi viņu paceļ rokās un samīļo. Man šī Ņīna atgādina skaistu, greznu lelli, ar kuru ļoti gribas parotaļāties, bet viņa ir kungu bērns un uz mums vietējiem baskājiem nemaz neskatās.

Vairums tilta būvei vajadzīgie strādnieki arī ir atvesti no Krievijas. Pieaugušie stāsta, ka tie esot no Iževskas guberņas un sauc viņus par „iževiciem”. Iževici ir ļoti nabadzīgi ģērbušies. Kājās vīzes. Stilbi līdz ceļiem notīti baltiem autiem. Dzīvo viņi speciāli priekš viņiem uzceltās dēļu barakās. Visas tās ir absolūti vienādas.

Mūs, bērnus, ļoti interesē, vai arī iekšpusē tās ir tikpat vienādas? Un kādu vakaru, kad strādnieki no darba atgriežas mājās, mēs „dūšu saņēmuši” ielavāmies viņiem līdzi iekšā. Strādnieki mūs prom nedzen. Daži pat noglāsta kādam no mums galvu. Kļūstam jau pavisam droši un sākam ziņkārīgi visu apskatīt, bet nekā daudz jau te nav ko redzēt. Arī baraku iekšpusē viss ir vienāds.

Tilta pīlāriem vajaga daudz akmeņu. Tos pieved pa dzelzceļu. No stacijas ierīkots sliežu atzarojums, pa kuru lokomotīve piestumj platformas ar akmeņiem pie tilta, kur strādnieki tos sakrauj garās grēdās. No grēdas tālākā gala akmeņus tiltam klāt pieved ar zirgiem. Mums, bērniem, savukārt šīs akmeņu grēdas ir lieliska rotaļu vieta. Milzīgu interesi un apbrīnu mūsos izraisa ūdenslīdējs jeb „tauhers”, kā to diez kāpēc tā sauc. Tas ir spēcīgs, labestīgs vīrs. Viņš laikam mīl bērnus, jo nekad nekliedz uz mums kā citi, kad esam pielīduši pārāk tuvu un traucējam darbu. Viņš tikai pajoko un reizēm pat pacienā ar kādu konfekti vai baranku. Ar lielu bijību raugāmies, kā viņu pirms ieniršanas ietērpj ūdenslīdēja tērpā (skafandrā) un kā viņš ienirst. Nepacietīgi gaidām, kad viņš atkal parādīsies virs ūdens, jo ļoti baidāmies, ka tikai viņš tur dziļumā nenoslīkst... Kad pēc paveiktā darba viņš iznirst un viņu no skafandra atbrīvo, viņš ir ļoti noguris un mazrunīgs.

Pie tilta ir ļoti interesanti, bet ne jau tur vien. Pavasaros pa Ventu nāk daudz plostu – gan baļķi, gan stutmalka. Pēdējā pa uzrīkotām sliedēm, ar zirgiem tiek uzvilkta krastā un sakrauta asīs. Šo asu ir ļoti daudz un tās aizņem visu piekrasti starp koka un dzelzs tiltiem. To sauc par „malkas placi”. Tad nāk kuģi, galvenokārt ārzemju, un stutmalku ved prom. Puikas zin stāstīt, ka tā esot papīrmalka, no kuras ārzemnieki taisīšot papīru. Aizvesto asu vietā vienmēr nāk klāt atkal jaunas. Baļķus nogādā uz zāģētavu, bet daļu no tiem izvelk krastā un no tiem gatavo slīperus. Pie šī darba strādā speciāla slīperu cirtēju komanda. Viņiem ir tādi savādi plāni, plati cirvji. Slīperus cērtot rodas daudz skaidu. Lielās parasti savāc paši cirtēji, bet mazākās ļauj paņemt, kas grib. Mēs, bērni, tās vācām un nesām uz mājām – tas ir labs kurināmais.

Visur ir interesanti, visur ir ko redzēt, tomēr vismīļākā rotaļu vieta mums ir Venta. Tur var peldēties, lēkāt pa plostiem, makšķerēt un dažreiz arī pavizināties ar laivu. Uz Ventas ir bīstami, tomēr nekādi aizliegumi tur neiet, ne sodi nelīdz. Gandrīz katrs no mums ir ne vienu vien reizi ievēlies ūdenī, slīcis, laimīgi izglābies vai ticis izglābts. Katru gadu Venta tā paņem kāda bērna vai pieauguša cilvēka dzīvību, dažreiz pat vairākas un tomēr upe pievelk mūs kā magnēts.

Reiz, jau diezgan vēlā rudenī daži lielākie puikas sadomā pavizināties ar „zēģellaivu”. Viens no viņiem – Tromdahu Vilis, sola slepeni paņemt tēva laivu un atvest arī palagu zēģelei. Pēc brauciena viņš domā visu to atkal nolikt atpakaļ savā vietā, tā kā no pieaugušajiem neviens neko neuzzinās...

Tiek nolemts, ka braucienā ņems līdzi arī „pasažierus” – Jungu Eidi un manu mazo brāļuku, arī Eidi vārdā. Abi tie ir nepilnus sešus gadus veci. Mums, meitēniem, par tādu godu, tikt līdzpaņemtām, nav ko sapņot. Mums tikai vajaga klusēt un neko neizpļāpāt... Viss ir sagatavots. Vēl tikai jāpagaida krietns vējš – lai laiva ātrāk skrien uz priekšu – tā puikas teic. Bet vai nu Ventspilī, sevišķi vēl rudenī uz vēju ilgi jāgaida? Turpat tas jau klāt, arī ir un puikas var doties ceļā.

Pievakarē, kad Ventmalā strādājošie strādnieki pēc darba beigām iet mājās, puikas aiziras līdz Ventas vidum un sāk uzvilkt „zēģeli”, t.i. palagu. Bet ak vai! Rīkoties ar tādu neviens no viņiem neprot un notiek neizbēgamais: spēcīgs vēja brāziens vienā mirklī laivu apgāž un visi braucēji sabirst ūdenī. „Pasažieri” neprot peldēt un tūlīt paiet zem ūdens. Lielie zēni peldēt prot un, kaut arī paši ir pārbijušies, cenšas glābt mazos. Tiklīdz ūdens spiediens tos pasviež atkal virspusē, lielākie saķer mazos aiz drēbēm. Kopīgiem spēkiem uzvelk uz laivas dibena un satur, lai tie atkal neieveltos ūdenī. Laivu atpakaļ atgāzt viņi nespēj, tādēļ spiesti saukt pēc palīga. Laime, ka tobrīd krastā gadās kāds garāmgājējs, vīrietis, kurš, ieraugot nelaimi, steidzīgi ielec kādā laivā no krastā piesietajām un piesteidzās palīgā. Visi avarējušie tiek izglābti. Šoreiz taisni brīnumainā kārtā nenoslīkst neviens.

Aukstajā ūdenī un rudens vējā pārsaluši gluži zili, zobus no aukstuma klabinādami, zēni nu velkas katrs uz savām mājām, bet nelaime ar to vēl nav beigusies. Par izdarīto nedarbu, tos mājās vēl gaida sods... Bet puikas par saņemtiem sodiem nekad nerunā. Vienmēr tikai gudro, ko tādu jaunu un interesantu vēl varētu izdarīt un pēc viņu domām, tie nepavisam nav nedarbi...

Vasarā visiem ir labi, bet ziemā tā nav. Tiem bērniem, kuriem ir tēvs, kas vairāk var nopelnīt, ir labāki apstākļi. Viņi pat vasarā var skraidīt apautām kājām. Viņiem ir arī slidas un ragutiņas, tādējādi arī ziemā prieku netrūkst. Bet mums, baskājiem, kad ārā ir sals un sniegs – jātup istabā, kur nu neko nevar darīt. Īsinām tad laiku, kā protam.

Es agri iemācos lasīt. Neatceros, ka tas no manis būtu prasījis kādu piepūli. Vai nu māte, kura mūs māca, prot visu labi, saprotami izskaidrot, vai man pašai ir kādas dotības uz to, nezinu, bet nepilnu piecu gadu vecumā es jau brīvi lasu un rakstu. Pazīstu jau arī visus krievu burtus.

Māte pati ir beigusi tikai trīs pagastskolas klases, bet viņai ir ļoti glīts rokraksts un mīl lasīt grāmatas. Tagad gan, kad viņa mums ir vienīgā maizes pelnītāja, lasīšanai atliek pavisam maz laika – jāstrādā. Māte zin daudz skaistu pasaku. Tās var stāstīt arī strādājot – vērpjot vai adot, tāpēc ar stāstīšanu neskopojas.

Tā pienāk laiks, kad mātei jāsāk aust. Ne jau sev, bet citiem. Viņa pelnās arī ar aušanu. Visu brīvo telpu istabiņas vidū nu aizņem stelles. Knapi tām var aizspraukties garām, lai tiktu uz gultām un pie galda. Pasaku stāstīšana tiek pārtraukta. Aušana ir nopietns, atbildīgs darbs, kas prasa daudz uzmanības, tādēļ pa aušanas laiku māte kļūst mazrunīga. Mums, bērniem, nu caurām dienām nākas tupēt gultā.

Kādu dienu, kad man jau ir septiņi gadi, pie mums no Rīgas ierodas viešņa – tēva māsa Anna. Viņas vīrs – Jēkabs Berķis strādā Rīgas vagonu fabrikā par atslēdznieku. Viņiem nav bērnu, un tanta nu grib, lai māte mani dod viņiem par audžu bērnu. Māte nepiekrīt. Tanta cenšas mani pārliecināt, ka man pie viņiem būs labāk. Ja māte negrib mani pavisam atdot, lai ļauj man tāpat pie viņiem dzīvot, un, ja māte gribēs, varēs mani vēlāk paņemt atpakaļ. Viņi mani Rīgā sūtīšot skolā un gādāšot, lai es iegūtu labu izglītību. Pēdējais arguments padara māti domīgu. Galīgu atbildi viņa tomēr vēl nedod, un tanta arī neuzstāj. Saka, lai māte padomājot, viņa atkal atbraukšot. Kopš tā laika māte vienmēr liekas skumja. Bieži staigā saraudātām acīm.

Beidzot viņa tomēr atzīst, ka iespēja dot man izglītību, ko pati pie vislabākās gribas nespēj, ir pārāk nopietna lieta, lai to noraidītu. Manas nākotnes dēļ ir jāpacieš šķiršanās sāpes.

Pamazām viņa sāk gatavot mani jaunajai dzīvei. Uzsverot to, ka viņa mani neatdod pavisam, bet tikai pagaidām, daudz stāsta, cik labi cilvēki, cik ļoti viņi mani mīlēšot un ka man tāpat jāmīl viņi, un, galvenais – jāklausa visās lietās un vietās. Tikai... mazliet paklusējusi māte saka:

„Onkulis ir ļoti labs cilvēks, tikai viņš ir sociālists un netic dievam. Ja viņš tev teiks, ka Dieva nav, to gan neklausi. Dievam ir jātic.”

To es māmiņai svēti apsolu. Māte pati nekad neiet baznīcā, bet dievam tic. Mums, bērniem, iemācījusi Tēva reizi un vēl īsas galda un vakara līgšanas. Skaitīt gan mums tās nelika, pietiek, ka mēs tās protam. Kas ir „sociālists”, man nav ne mazākās jēgas. Liekas arī, mātei tur nav lielas skaidrības, bet ja šie sociālisti netic dievam, tas nav labi, to es iegaumēju cieši.

Māte aizrakstīja uz Rīgu, ka piekrīt, un tanta atbrauc pakaļ. Aizņēmusies no kaimiņiem naudu, māte nopērk man mēteli un zābaciņus. Bruncīši gan rūpīgi izmazgāti un izgludināti ir tie paši vecie. Tanta saka, lai par to nebēdājot. Visu, ko man vajadzēs, viņi Rīgā nopirkšot. Māte savukārt atgādina, ka pavisam mani neatdod – tikai pagaidām.

Un nu ir pienācis šķiršanās laiks. Lai kā māmiņa cenšas neraudāt, tas viņai neizdodas. Es vēl esmu par mazu, lai visu saprastu un aptvertu. Man šķišanās sāpes vēl jaucas ar prieku par jauno mēteli un zābaciņiem un arī par to, kā nu braucu uz „pašu Rīgu”. Rīgā iebraucām vēlu naktī. Onkulis mūs stacijā sagaida. Esmu pavisam samiegojusies un mājās tikuši, mani tūlīt noliek gulēt.

Nākošā dienā sāku pamazām iepazīties ar savu jauno dzīves vietu. Viss man te ir svešs un citādi kā mājās pie mātes. Istaba te ne visai liela, bet ļoti gaiša un tīra. Glītas mēbeles. Visur uzklātas izšūtas vai tamborētas sedziņas. Kaktā aiz skapja neliels galdiņš un ķeblītis priekš manis, kur mācīties un rotaļāties. Spodra un gaiša arī virtuve. Ēdiens labs, garšīgs, audžuvecāki labi, mīļi un tomēr... Ļoti skumstu pēc mājām, pēc mātes, brāļiem, pēc mūsu būdiņas, arī Piečas un Minkas. Pēc visa, visa, ko tā mīlēju. Tikai tagad sāku saprast to, ko esmu zaudējusi... Ir tik bezgala skumji un naktīs pamostoties klusi raudu.

Savas sāpes tomēr rūpīgi slēpju no visiem. Audžu vecāki to var saprast un iztulkot kā nepateicību no manas puses, bet nepateicīga es negribu būt. Mierinu sevi ar domu, ka māmiņa mani taču nav atdevusi pavisam, un kādreiz atkal varēšu atgriezties mājās... kaut drīzāk!

Pamazām tomēr sāku pie jaunās dzīves pierast.

Dievu onkulis vēl nekādi nav aizskāris. Kādu dienu gan, kad runas iznāk par mācītājiem, viņš tos nosauc par ļaužu krāpējiem. Man pat asaras saskrien, acīs, to dzirdot.

„Kā tu, onkul, tā vari teikt?” sašutusi izsaucos, jo uzskatu, ka tas ir uzbrukums arī Dievam. „Mācītāji sludina Dieva mācību un viņi ir svēti”. Tā es. Onkulis uz mani tikai smaidot paskatās un miermīlīgi nosaka:

„Tāpēc taču nav jāraud. Ja tev nepatīk, nerunāsim par to.”

Onkulis ir tik labs, sirsnīgs un taktisks, ka es savā prātiņā nodomāju, ka diez cik liels sociālists viņš gan nevarētu būt. Drīz viņu sirsnīgi iemīļoju, un mēs kļuvām lieli draugi. Strādā viņš vagonu fabrikā no sešiem rītā līdz sešiem vakarā un stundu pārtraukumu pusdienā. Mēs dzīvojam tuvu fabrikai – Rumpmuižas un Valmieras ielu stūrī, un onkulis tāpat, kā vairums strādnieku pusdienās nāk mājās.

Mēs, bērni bieži skrienam saviem tēviem pretī sagaidīt viņus. Onkulim tas patīk. Jau pa gabalu, ieraudzījis mani, sauc:

„Paskat, arī mana meitiņa attecējusi!”

Roku rokā nu dodamies mājās, kur tanta mūs gaida ar pusdienām. Onkulis mājās daudz stāsta par notikumiem fabrikā. Tas nav labi. Bieži notiek nelaimes gadījumi, kuros sakropļo strādniekus. No smacīgā, metāla putekļiem piesātinātā gaisā daudzi saslimst ar tuberkulozi un nomirst.

Onkulis reti kad pārnes mājās visu nopelnīto naudu. Bija atkal kolekte, viņš tad tantai paskaidro. Tas nozīmē, ka strādnieki atkal savstarpēji vākuši naudu priekš kāda slima vai citādi nelaimē nokļuvuša biedra, vai arī kapu vaiņagam priekš nomiruša. Tanta gan dažreiz mazliet parūc, ka tās kolektes iznāk ļoti bieži, uz ko onkulis atbild ar jautājumu:

„Kas tad darba cilvēkam cits palīdzēs, ja ne viņa paša biedri?”

Tanta tad vairs nesaka neko.

1914. gada 18. janvārī man paliek 8 gadi, un manai dzimšanas dienai par godu audžu vecāki sarīko mazas viesības. Onkulis saka, ka solījušies daži viņa biedri atnākt. Es saausos – tie nu laikam gan būs tie „īstie” sociālisti un zaimos Dievu – nodomāju, bet es jau nu nepadošos...

Atnākušie viesi man uzdāvina pasaku grāmatu „Pelnrušķīte”, matu lentas un saldumus. Viss liekas labi. Tomēr, kad piesēžas pie galda, visādam gadījumam rokas salikusi, demonstratīvi skaļi noskaitu:

„Nāc, kungs Jēzu, esi mūsu Viesis, svētī, ko tu devis esi! Āmen!”

Aizmetu vēl arī krustu priekšā. Visi izbrīnījušies saskatās:

„Klausies draugs, kā tu to bērnu audzini?” viens no viesiem griežas pie onkuļa.

„Pagaidām tur neko nevar darīt,” onkulis atbild. „Māte viņu iemācījusi ticēt dievam un māti taču viņa ļoti mīl un tic tai. Kā lai šo ticību uz reizi sagrauj? Pati jau vēl maza muļķīte. Paaugsies mazliet, un viss būs citādi. Kādēļ tagad bērnu velti sāpināt?”

Nekas nebūs citādi, sevī nodomāju un pēc ēšanas atkal skaļi noskaitu īsu pateicības lūgšanu Dievam un kad vēlāk mani noliek gulēt, vēl arī vakara lūgšanu... Esmu pārliecināta, ka savu pienākumu pret Dievu nu esmu godīgi izpildījusi un gaidu, ko nu visi par to teiks... Bet neviens nesaka neko. Tikai labsirdīgi pasmaida un turpina paši savas sarunas.

Mans kareivīgums saplok. Kļūst neērti par savu uzvedību. Ja tā padomā, neviens taču nebija Dievu aizskāris, tātad nebija arī vajadzība viņu tik skaļi aizstāvēt un apliecināt. Visi pret mani ir tikai labi, kādēļ tad es tā?... Aizmiegu. Šovakar neapmierināta ar sevi, un no šīs reizes pātarus nekad vairs neskaitu, kaut gan Dievam vēl ticu diezgan ilgi.

Tanta strādā mājās. Viņa ir baltveļas šuvēja un strādā priekš kāda liela galantērijas veikala. No paša rīta izvadījusi onkuli darbā, steidzīgi uzposusi dzīvokli un saposusies arī pati, viņa sēžas pie šujmašīnas un čakli strādā visu dienu, pārtraucot darbu tikai pusdienas pagatavošanai vai aizejot uz tirgu un veikalu pēc produktiem. Viņai visi darbi ātri veicas. Mājās ir pedantiska kārtība un tīrība. Pret dabu viņa gan ir vienaldzīga, tāpat pret grāmatām. Lasīšanu pat uzskata par tukšu, nevajadzīgu laika izšķiešanu. Bet ļoti viņa mīl rokdarbus un tiem tiek ziedots katrs no pamatdarba brīvais mirklis.

Reiz audžu vecāki paņem mani līdz uz teātri. Tas ir pirmo reizi manā mūžā. „Apollo” teātrī izrāda lugu „Nogrimušais zvans”. Lugas saturu vēl nespēju saprast, bet pati izrāde man liekas kā skaists neredzēts brīnums un atstāj neaizmirstamu iespaidu.

Dažreiz onkulis vakaros kaut kur iziet un mājās atgriežas vēlu naktī, vai pat no rīta. Tanta tad ir satraukta, nervoza. Uz maniem jautājumiem, kur onkulis aizgājis, Īsi atbild, ka darīšanās. Kādās, to nesaka. Tikai daudz vēlāk, kad paaugos un onkuļa vairs nav starp dzīvajiem, viņa man pastāsta, ka onkulis sastāvējis un darbojies nelegālajā Sociāldemokrātiskajā partijā, ka tas bijis ļoti bīstami un arī ar šo darbību bijuši saistīti viņa vēlie nakts gājieni.

Dzīve rit savu normālo gaitu un tad pēkšņi viss izmainās. Karš! Mobilizācija! Es vēl īsti nesaprotu, ko tas nozīmē, bet no lielā satraukuma visapkārt nojaušu, ka noticis kas briesmīgs. Sievietes raud.

Manu audžu tēvu karā iesauc jau pirmā mobilizācijas dienā. Viņam ir jau 40 gadu un tāpēc to ieskaita zemes sargos. Pagaidām viņš dien Mangaļos un mēs ar tanti pa svētdienām braucām viņu apciemot.

Ir 1914. gada rudens, un man šoruden jāsāk skolas gaitas. Tanta aizved mani uz Elementārskolu Rēveles ielā. Tā skaitās latviešu skola, bet latviešu valodu te pasniedz tikai kā priekšmetu. Visas pārējās mācību grāmatas ir krievu valodā. Lasīt un rakstīt krieviski jau es protu, bet valodu nesaprotu, tāpēc es tāpat kā pārējie skolēni esmu spiesta „zubrīt” no galvas, nesaprotot, par ko tur rakstīts. Tas ir grūti, maz labuma no tādas zubrīšanas, bet tas ir cara valdības pārkrievošanas politika un tur neko nevar darīt.

Tā paiet daži mēneši. Reiz pārnākot no skolas, atrodu tanti rūgti raudam. Viņa saņēmusi ziņu, ka onkulis smagi saslimis ar plaušu karsoni un ievietots hospitālī. Otrā dienā abas ar tanti braucam pie viņa uz Bolderājas hospitāli. Smagi slims, viņš vēl cenšas mūs mierināt, ka viss būs labi... Šī ir pēdējā reize, kad savu audžu tēvu redzu vēl dzīvu. Pēc pāris dienām viņš nomirst. Mums ar tanti tās ir bezgala lielas bēdas.

Apbeda viņu Bolderājas kapos. Ir daudz pavadītāju. Spēlē karavīru orķestris. Es kapos nevaldāmi raudu. Pat sveši cilvēki nāk mani mierināt, un es raudot viņiem sūdzos, ka man nav laimes uz tēviem... Īstais tēvs nomira un, kad nu man tagad bija cits, tik ļoti labs un mīļš tētis, arī tas nomirst.

E-grāmatai sagatavoja Maija Krūmiņa