Olga Rozenberga dzimusi 1906. gadā Pārventā, kas par Ventspils pilsētas daļu kļuva 1921. gadā. Ventas labajā krastā atradās dzelzceļa stacija, osta, kokzāģētavas, kur atrada darbu pilsētas proletariāts. Olga Rozenberga aug trūcīgi – tēvs, kurš strādājis kokzāģētavā, agri nomirst, māte tikai ar grūtībām var paēdināt trīs bērnus. Ne bez sirdssāpēm Olga tiek aizsūtīta pie audžuvecākiem Rīgā. Onkulis strādā par atslēdznieku Rīgas Vagonu rūpnīcā, pēc īsa laika nomirst arī viņš. Par šo cara laika periodu stāstīts 1. stāsta fragmentā.

2. fragmentā vēstīts par to, kā tuvojoties Pirmajam pasaules karam, Olga kopā ar tanti evakuējas uz Arhangeļsku, Krievijā. Arhangeļskā pieredz 1917. gada revolūciju, iepazīstas ar latviešu sarkaniem strēlniekiem un baltgvardiem. No vienpadsmit gadu vecuma sāk strādāt un spilgti izjūt solidaritāti ar trūcīgajiem strādniekiem. 1919. gadā atgriežas Latvijā, pieredz bermontiādi.

3. fragments veltīts Latvijas brīvvalsts periodam. Pēc Latvijas valsts nodibināšanas Olga strādā dažādus darbus Ventspilī. 1923. gadā iestājas kreiso strādnieku arodbiedrībā, 1925. gadā sāk pagrīdes gaitas nelegālajā komjaunatnē. Aizraujas ar marksismu un kreiso ideju izplatīšanu, iepazīstas un apprecas ar Žani Rozenbergu. Turpmāk abi ar lielu pārliecību pieslejas kreisajai kustībai, iestājas nelegālajā komunistiskajā partijā, par pretvalstisko darbību tiek apcietināti un drīz atkal atbrīvoti. Žanis tiek izvirzīts par deputāta kandidātu Saeimas vēlēšanām kreiso strādnieku sarakstā 1931. gadā. Politpārvalde sāk viņu vairāk uzmanīt un partijas vadība dod rīkojumu pāriet uz nelegālo dzīves veidu un pārcelties uz Rīgu. Rudenī politpārvalde izsludina viņu kā meklējamu valsts noziedznieku, un 1931. gada decembrī Latvijas komunistiskās partijas centrālkomiteja nolemj Žani un vēl divus rīdziniekus slepeni pārgādāt pāri robežai uz PSRS.

Nākamā gadā Olga nokārto ceļojuma vīzu un aizbrauc pie vīra ciemos, kur paliek. Seko dzīve un vērojumi PSRS zemē, kur šķietami sasniegts šķiru cīņas piepildījums. Līdz 37. gadam, kad pakāpeniski viens pēc otra sāk zust aktīvie komunisti. Pienāk arī Žaņa Rozenberga kārta. Par Padomju Savienībā pieredzētajām represijām un dzīvi Otrā pasaules kara laikā vēstīts 4. fragmentā.

Atmiņas sarakstītas 80. gados Ventspilī, kur Olga Rozenberga pavada mūža nogali. Tuvāk neko neizzinājusi par vīra likteni, Latvijā viņa atgriežas pēc Otrā pasaules kara. Padomju laikā viņa tiek aicināta uz skolām, pie pionieriem, komjauniešiem stāstīt atmiņas par to biogrāfijas daļu, kas saistīta ar nelegālo kreiso kustību un tiek plaši izmantota jaunatnes ideoloģiskajā audzināšanā. Pakāpeniski pati aizvien vairāk izjūt pretrunas ar pastāvošo varu. Represijas pret komunistiem tītas noslēpumā līdz pat atklātības ideoloģijai 80. gadu beigās. Kaut gan grūti pieņemt visu nežēlīgo patiesību, viņa spiesta atzīt, ka jaunības ideāli pilnīgi atšķiras no padomju realitātes, kādas izveidojās un valdīja līdz pat PSRS sabrukumam. Mūža nogali dzīvo noslēgti, pieredz atmodu un par savu traģisko mūžu atstāj rakstītās atmiņas un video ieraksta liecību.