 |
|
       |
No kādreizējās straujās dzīves „Krievlaukos” vairs ne vēsts. Viss it kā sastindzis. Dzelzs tilts, pie kura strādāja tik daudz cilvēku, tā arī palicis nepabeigts. Elevators un saldētava ostas rajonā nedarbojas. Ostā valda klusums. Kuģi tikpat kā neienāk. Kur vien skaties – trūkums un nabadzība. Arī mums šī ziema nav viegla. Gotiņa nāk slaucama tikai pēc pāris mēnešiem un arī tad, kad viņa atslaucas, trūcīgās barības dēļ pienu dod pavisam maz. Māte kaut ko nopelna ar vērpšanu, bet mums ar tanti nav nekāda darba, līdz ar to arī neko nopelnīt nevaram. Kaut kā tomēr velkamies. Pavasarī mēs ar tanti aizejam dzīvot uz pilsētu, jo mazajā būdiņā mums visiem ir pārāk šauri. Es palieku dzīvot pie tantas. Māte, protams, ļoti vēlas, lai es nu atgriežos pie viņas, bet viņa saprot, ka man pret tanti, kura viena mani audzinājusi visus grūtos kara gadus, ir savi pienākumi un es nedrīkstu viņu tagad pamest vienu. Tā domāju arī es. Neskatoties uz smago raksturu, tanta kļuvusi man tuva un mīļa. Sāpināt viņu negribu un nedrīkstu. „Tu jau, bērniņ, attecēsi pie manis, cik bieži vien varēsi,” māte saka. „Manā sirdī tu vienmēr būsi tikai mans bērns, tāpat kā es – tava māte.” Šo mūsu sarunu tanta nekad neuzzin. Viņa ir ļoti priecīga, ka palieku pie viņas. Drīz viņai palaimējās dabūt kādu gadījuma darbu, bet man jāiet uz laukiem pie saimnieka par ganu. Tā jau tur nebūtu slikti, kaut arī ļoti agri jāceļas, bet grūti man ir ar slimo sirdi. Ātri skrienot, tā sāp un trūkst elpas. Galā ar savu pienākumu tomēr tieku. Rudenī atgriežos pilsētā un esmu laimīga, ja laiku pa laikam izdodas dabūt kādu gadījuma darbiņu un kaut ko nopelnīt. Par skolu vairs nav pat ko sapņot. Atliek tikai pašmācības ceļā kaut cik papildināt izglītību. Ziemā lasu ļoti daudz, bet vasarā lasīt nav ne mazākās iespējas. Saimniece ganos dod vienmēr līdz darbu – adīt zeķes un cimdus. Tā paiet turpat trīs gadi. Vasaru laukos, ziemu pilsētā. 1922. gadā dabūju darbu brāļu „Kānu” kokzāģētavā. Tas ir smags darbs un mazs atalgojums, bet izvēle nav un labi, ka vēl tā. Kad kokzāģētavā darbi uz laiku tiek pārtraukti un tas gadās diezgan bieži, skrienu uz citām zāģētavām vai ostu un dažreiz uz kādām citām dienām palaimējās pie darba pietikt tur. Bet nereti, tāpat kā daudzi citi strādnieki, esmu bez darba, un tad ir ļoti, ļoti grūti. Dažreiz bez darba spiesta vasaru uz dažiem mēnešiem salīgt uz laukiem pie saimnieka par vasaras strādnieci. Kaut arī tik ļoti mīlu darbu, darbs laukos mani nomāc. Patiesībā nomāc ne grūtais darbs, bet pats dzīves veids – absolūta atkarība no saimnieka, kad ne mirklis nepieder tev pašai. Puišiem vismaz ir svētdienas atpūta, bet strādniecēm laukos atpūtas nav nekad, jo svētdienās tāpat kā pārējās dienās jākopj lopi, jāslauc govis, jāizmaļ caur seperatoru piens, jāvāra ēdiens utt. Grāmatā pat ieskatīties neatliek laika. Puišiem, meitām, ganiem visiem jāguļ vienā kopējā istabā, tādejādi nekad nevaram ne brīvi izģērbties, ne apģērbties. Reiz mēģinu ar saimnieci runāt, vai nevarētu to kalpu istabu kaut ar plānu dēļa sienu pārdalīt uz pusēm, lai vismaz to nakts melnumu mēs varētu pienācīgi atpūsties. Saimniece skatās manī izbrīnījusies, ko vēl nē! Viņa ironiski nosmīn: „Varbūt arī mīkstās mēbeles jums vajadzēs?” Ar to saruna izbeigta. 1923. gada sākumā uz biedru ieteikuma iestājos Ventspils kreiso strādnieku arodbiedrībā. Šai arodbiedrībai ir liela, pat izšķiroša nozīme visā manā turpmākajā dzīvē. Te iepazīstos ar labiem cilvēkiem – drosmīgiem revolucionāriem: Lūciju Anševicu, Didriķi Brīvkalnu, Jāni Cēbergu, Emīliju un Frici Blumbergiem un vēl citiem biedriem, kuri mani audzina, māca un arī iesaista revolucionārajā cīņā par padomju varas atjaunošanu Latvijā. Pateicoties šiem biedriem, arī es kļūstu par vienu no tiem, kas grūtajos apstākļos cīnās par gaišāku rītdienu – padomju varu. 1925. gadā sāku savas pagrīdes gaitas nelegālajā komjaunatnē, bet no 1929. gada partijā. Līdzās nelegālajam darba daudz iznāk strādāt arī legālajā darbā – Kreisās arodbiedrības kultūras darbā, kāds tiek vests tur nodibinātajā klubā un galvenokārt jaunatnes sekcijā, kurā kopš tās dibināšanas – 1924. gada esmu ievēlēta par priekšsēdētāju. Šajā pat gadā mani ievēl arī par Kreisās arodbiedrības kluba sekretāri. Pildot sabiedriskos un pagrīdes uzdevumus, es tāpat, kā visi jaunieši, sapņoju arī par mīlestību. Īstā mīlestība atnāk aptuveni pēc gada, kad jaunatnes sekcijā ierodas un sāk aktīvi līdzdarboties darba jaunietis Žanis Rozenbergs. Iemīlam viens otru, kā mēdz teikt, no pirmā acu uzmetiena. Sākumā, protams, par savām jūtām klusējām – glabājām tās katrs sevī. Žanis sabiedriskajā darbā ieslēdzās ar visu jaunības degsmi un 1926. gadā iesaistu viņu arī nelegālās komjaunatnes organizācijā, viņš kļūst par vienu no šajā gadā atkal no jauna noorganizētās komjaunatnes pirmās šūniņas biedrs. Kopējais, kā nelegālais, tā legālais darbs mūs tuvina arvien vairāk un vairāk, viens otru iemīlam. Kādu vakaru, kad Žanis mani kā parasti, aizved uz mājām, viņš pasaka man par savu mīlestību un es atzīstos arī savā. Cik nepasakāmi laimīgi nu abi esam! 1927. gadā sareģistrējamies, lai turpmāk caur dzīvi soļotu vienmēr kopā. Man ir 21, Žanim 23 gadi. Mums nav nekādu kāzu svinību. Laulības reģistrācija Dzimtsarakstu birojā notiek vakarā. Pēc tās Žanim tūlīt jāiet uz stīgu orķestra mēģinājumu arodbiedrībā, bet man uz darbu nakts maiņā kokzāģētavā. Dzīve ir skarba un trauksmaina. Sakarā ar revolucionāro darbību pie daudziem biedriem, arī mums, notiek kratīšana un aresti. Tiekam arī tiesāti, tomēr, neskatoties uz visu to, esam ļoti, ļoti laimīgi. Laimi sniedz dziļā savstarpējā mīlestība un apziņa, ka grūtajā cīņā par padomju varu ir kaut neliela daļiņa arī mūsu devuma. 1928. gadā, 20 gadu vecumā, nelaimīgas mīlestības dēļ nošaujas mans brālis Eidis. Mātei tas ir ļoti smags trieciens. Arī man ir brāļa žēl. Viņš vēl nav revolucionārs – cīnītājs, tomēr visumā labs zēns un galvenais, vēl tik jauns. Vecākais brālis Fricis nu arī ir pilsētā. Dzīvo pie mātes „Krievlaukos”. Strādā par strādnieku kokzāģētavās un uz plostiem. Tur viņš apgūst vajadzīgās darba iemaņas un viņu pieņem darbā par koku šķirotāju – brāķeri. Nu viņam ir pastāvīgs darbs un samērā laba alga. Bet, kad naudas kļūst vairāk, viņš to sāk arī vairāk tērēt, vairāk dzert. Kādu vakaru viņš kopā ar savu draugu, arī krievlaucnieku – Žani Štemeri, atnāk uz mūsu jaunatnes sekciju un sāk aktīvi līdzdarboties dramatiskajā un fizkultūras pulciņos. Es par to nopriecājos, jo domāju, ka tā labā kolektīvā viņš atmetīs dzeršanu. Zināmā mērā viņš nu atturas gan, tomēr pavisam atmest dzeršanu nespēj. Līdz ar to iesaistīt viņu arī nelegālajā darbā uzskatu par neiespējamu, jo iesaistot tajā nenosvērtus, gļēvus cilvēkus, katrs riskē ne tikai ar sevi, bet arī ar biedriem un visu organizāciju. Tālu ne katrs, kaut arī visumā godīgs cilvēks der pagrīdes darbam. Tur bez idejas un gribas strādāt, nepieciešama arī pašaizliedzība un galvenais – izturība. Gļēvi, nenosvērti cilvēki, kaut arī uz laiku aizrāvušies ar revolucionārām idejām, grūtā brīdī – arestēti ne vienmēr spēj pie pratināšanas izturēt un, sevi glābdami, tad kļūst par nodevējiem, nodarot lielu postu organizācijai un atsevišķiem biedriem. Tādi gadījumi diemžēl dažreiz notiek, tāpēc pie jauna biedru uzņemšanas jābūt ļoti modriem un uzmanīgiem. Pagrīdes darbs ir grūts, sarežģīts un visādu nejaušību pilns. Dzīve mūsu pilsētā kļūst arvien grūtāka. Pieaug bezdarbs, līdz ar to saasinās arī šķiru cīņa, represijas un revolucionārās cīnītāju vajāšanas. Arī mēs ar Žani tiekam arestēti, gan tiesāti. Tomēr no lielākas sēdēšanas līdz šim izdevies izvairīties, kaut arī strādājam ar pilnu jaudu. Zināmā mērā tas ir stingras konspirācijas ievērošanas rezultāts. 1929. gada februārī Žani līdz ar grupu biedriem pēc 6 mēnešu noturēšanas cietumā izmeklēšanā, tiesa tomēr pierādījumu trūkuma dēļ spiesta attaisnot, kaut arī faktiski viņi visi viņiem inkriminētā apsūdzībā ir vainīgi. Pagrīdes darbā ir tāpat kā karā, kur daudzi karavīri iet bojā vai tiek sakropļoti jau pirmajā kaujā vai vēlāk, bet citi frontē nokaro visus kara gadus un izcīnījuši uzvaru, atgriežas mājās. Arī revolucionārie pagrīdnieki daudzreiz iekrīt jau savas darbības sākumā, pavisam maz ko paspējot paveikt, bet ieslodzījumā iznāk pavadīt vairākus gadus. Dažiem turpretī, vadot pat ļoti bīstamus uzdevumus, izdodas nostrādāt ilgāku laiku, līdz ar to arī vairāk paveikt. Man pašai arī izdodas pagrīdē nostrādāt nepārtraukti septiņu gadus, bet Lūcijai Ašnevicai, nelegālās LKP Ventspils – Talsu organizācijas Apgabala Komitejas pastāvīgai loceklei vēl krietni ilgāk. Viņa ir izcila konspiratore un daudz ko šajā mākslā iemāca arī man. Vēl tagad ausīs skan viņas vārdi: „Atceries, Oļa, ka konspirācija nav rotaļa, bet nelegālā darba pamats, tādēļ nekad pat vistuvākajam biedram un draugam nestāsti vairāk par to, kas viņam tieši, saskaņā ar doto uzdevumu ir jāzin un arī pati savukārt nekad necenties uzzināt to, kas tieši nav jāzin tev.” Mazāk ir to gadījumu, kad politpārvaldes aģentiem izdodas mūs izsekot un notvert tieši pie kāda nelegāla darba veikšanas. Biežāk tas notiek kāda nodevēja vai konspirācijas neievērošanas dēļ. 1929. gada maijā tiesā mani kopā vēl ar 16 biedriem, to skaitā nelegālisti Paulīnu Liepu un Didriķi Brīvkalnu. Liepai piespriež 7, Brīvkalnam – 6 gadus spaidu darbos. Vēl dažam no 3 – 4 gadus spaidu darbos, bet grupai jauniešu, to skaitā man - pa 3 gadiem cietoksnī katram. Bet tā kā nekādu tiešu pierādījumu par mūsu piederību pie nelegālās kompartijas vai komjaunatnes arī nav, šī iemesla dēļ pēc pārsūdzības vairākus cilvēkus no šīs prāvas, arī mani, tiesa spiesta attaisnot un no cietuma atbrīvot. Tā paša 1929. gada vasarā mūs abus ar Žani no komjaunatnes uzņem partijā. Kopš tā laika Žanis kļūst arī par LKP Ventspils – Talsu Apgabala komitejas locekli. Partijas uzdevumā Žanim bez tiešā pagrīdes darba ir daudz legālo pienākumu. Jāstrādā ar masām. Strādnieku vidū Žanis ieguvis autoritāti. Strādnieki viņu ciena un tic viņam. Kā Kreisās strādniecības pārstāvi viņu pašvaldības vēlēšanās ievēl pilsētas domē un viņš kļūst tur par vienu no mūsu pilsētas kreisajiem domniekiem. Ievēl viņu arī Slimokasu un kooperatīva „Strādnieks” valdēs. Sakarā ar šiem pienākumiem, sevišķi kā kreiso domnieku par evolucionāro uzstāšanos, viņu bieži sauc uz politpārvaldi pratināt un draud viņam ar ieslodzīšanu cietumā. 1931. gadā, uz Saeimas vēlēšanām Žanis tiek izvirzīts arī par deputāta kandidātu Kreiso strādnieku sarakstā kā Nr. 19. Līdz ar to politpārvalde sāk viņu vairāk vajāt un partijas vadība tad viņam dod rīkojumu pilnīgi pāriet uz nelegālo dzīves veidu un pārcelties uz Rīgu. Tur dzīvojot, viņš nelegāli turpina revolucionārās pagrīdes darbu... Tā paša 1931. gada rudenī politpārvalde izsludina viņu „Valdības Vēstnesī” meklējamo sarakstā kā „valsts noziedznieku”. 1931. gada decembrī uz LKP CK lēmuma pamata Žani un vēl divus Rīgas biedrus slepeni pārgādā pāri robežai un PSRS – Maskavu. Žaņa nodoms ir iestāties Rietumu tautu komunistiskajā universitātē un pēc tās beigšanas slepeni atkal atgriezties Latvijā un turpināt nelegālo darbu. Žani uzņem PSRS pavalstniecībā un no LKP pārved Vissavienības komunistiskās partijas rindās. Darbā nozīmē Kominternes Latsekcijas (Komunistiskās Internacionāles – Komunistu starptautiskā organizācija ar centru Maskavā – Latvijas sekcija) uzņēmumā „Latsoprodukt” Maskavā. Pēc Žaņa aizbraukšanas uz PSRS es palieku Latvijā un turpinu pagrīdes darbu. Līdzās pārējiem uzdevumiem turpinu pildīt nelegālā tehniķa pienākumus, t.i., nelegālās literatūras saņemšanu vairumā un sadalīšanu pa pulciņiem. Vedu nelegālo literatūru arī Ances LKP organizācijai. Kopš 1931. gada rudens vadu arī nelegālās Sarkanās palīdzības organizāciju Ventspilī. Mūs ar Žani nu šķir robeža, esam dažādu valsts pilsoņi. Tā paiet kādi seši mēneši. Strādāt kļūst arvien grūtāk. Spiegi seko pa pēdām. Vēro, ar ko satiekos, runāju, lai tā nāktu uz pēdām tiem biedriem, kurus viņi vēl nezina. Jau ilgāku laiku esmu bezdarbniece un neskatoties uz visiem meklējumiem, neizdodas darbu atrast. Vairums kokzāģētavas apstājušās. Arī ostā klusums, bezdarbnieku pilsētā daudz. Ko lai dara? – Nav vairs, no kā dzīvot. Pierakstos darba biržā uz kaut jel kādu darbu, bet tur man neko nesola. Vietējā buržuāziskā avīze „Ventas Balss” publicē provokatorisku rakstu ar virsrakstu „Mūsmāju komunisti bēg uz paradīzi”. Rakstā teikts, ka Žanis esot „aizlaidies uz paradīzi”, bet tur viņam nekā labi vis neejot. Es esot palikusi tepat, lai turpinātu vīra noziedzīgo darbību un vervētu strādniekus komunisma ābecei. Es esot ierakstījusies pat bezdarbniekos, kaut gan man darbs nemaz neesot vajadzīgs, jo dzīvojot labos apstākļos utt. Kad šis raksts tiek publicēts, Žanis vēl dzīvo un strādā tepat Rīgā... Aizvedu viņam šo avīzi un abi kopā par šo rakstu pasmejamies. Uz darbu gan man vairs nav ko cerēt, tas ir skaidrs. Vissliktākais tomēr ir tas, ka sāku nopietni slimot. Ar sirdi man jau kopš bērnības nav labi, bet tagad, pēc grūtās dzīves un pagrīdē nostrādātajiem gadiem slimība stipri saasinājusies. Sakarā ar visu to partija lemj arī par manu aizbraukšanu uz Padomju Savienību.
E-grāmatai sagatavoja Maija Krūmiņa
|
 |
|